Salamīnas kauja bija izšķiroša jūras kauja starp Grieķijas pilsētu-valstu aliansi un Persijas Ahemenīdu impēriju. Tā notika 480. gada septembrī p. m. ē. šaurumā starp cietzemi un Salamīnas salu, pie Atēnu ostas rajona. Kauja bija daļa no plašākā konflikta, kas pazīstams kā grieķu-persiešu kari, un kļuva par pagrieziena punktu šo karu gaitā.
Fons un sagatavošanās
Pirms Salamīnas kaujas Persijas ķeizars Kserkss bija devies uz Grieķiju ar milzīgu sauszemes un jūras spēku, mēģinot pakļaut grieķu pilsētas. Grieķu spēki bija saņēmuši smagus zaudējumus — Thermopilu kaujā spartieši un viņu sabiedrotie aizturēja persiešus, bet zaudēja. Atēnieši bija evakuējuši pilsētu uz salām, tai skaitā uz Salamīnu, un viņu flote, kuru vadīja galvenokārt atēnieši, bija viena no galvenajām pretestības balstīm.
Komandieri un taktika
Grieķu floti oficiāli vadīja spartiāts Eurybiads, taču izšķirošu taktisku lomu spēlēja atēniešu admirālis Temistokls, kurš pārliecināja sabiedrotos cīnīties jūrā un izvēlējās kā kaujas lauku šauro Salamīnas šaurumu. Temistokls pēc antīkajiem avotiem pat izmantoja viltu — nosūtīja Kserksam nepatiesu vēsti, ka grieķi gatavojas bēgt, lai pārliecinātu persiešus uzbrukt pārāk šaurā telpā.
Persiešu jūras spēkos atradās kuģus no dažādām impērijas provincēm — fenīkieši, ēģiptieši un citi —, kuri, lai gan skaitliski lielāki, bija mazāk vienoti un šaurā vietā zaudēja manevrētspēju. Grieķu triermes bija ātrākas un manevrētspējīgākas īsos šaurumos, un tas tika izmantots grieķu līniju veidošanā.
Kaujas gaita un zaudējumi
Persiešu flote iebrauca Salamīnas šaurumā, cenšoties bloķēt abas ieejas. Šauruma ierobežotā jūras telpa noveda pie haosa persiešu rindās — kuģi pārklājās un traucēja viens otram manevrēt. Grieķu flote, izmantojot labāku koordināciju un straujus triecienus, uzbruka un ieguva izšķirošu uzvaru. Antīkie avoti norāda uz dažādiem skaitļiem par norautajiem vai sagūstītajiem persiešu kuģiem; pēc dažiem avotiem — aptuveni 200 kuģu, taču precīzs skaits joprojām ir vēsturnieku diskusiju objekts.
Sekas un nozīme
Rezultātā Kserkss izvilka lielu daļu savas armijas un atgriezās uz Āziju, atstājot Mardoniju (Mardoniu) pabeigt vadību pār persiešu ekspedīcijas pēdējo fāzi Grieķijā. Tomēr nākamajos gados persiešu sauszemes un jūras spēki piecieš vēl vairāk sakāves — grieķu lauksaimnieku un hoplītu sakāvās Platejas kaujā un persiešu flote tika sakauta Mikāles kaujā. Pēc šiem notikumiem Persija vairs nemēģināja pilnībā iekarot Grieķijas kontinentālo daļu.
Salamīnas un Platajas kaujas iezīmēja pagrieziena punktu grieķu-persiešu karos: no aizsardzības pozīcijām grieķu pilsētas sāka pāriet ofensīvā, kas vēlāk noveda pie Atēnu dominances jūrā un, galu galā, Delosas līgas dibināšanas.
Avoti un historiogrāfija
Galvenais mūsu informācijas avots par Salamīnu ir Herodots, taču modernā pētniecība papildina šo attēlu ar arheoloģiskiem atradumiem, topogrāfiskiem pētījumiem un kritisku analīzi par antīkajām liecībām. Vēsturnieki joprojām diskutē par kaujas precīzo vietu, dalībnieku skaitu un taktiskajiem sīkumiem, taču plaši pieņemts, ka Salamīnas uzvara bija būtiska Grieķijas neatkarības saglabāšanai un Rietumu civilizācijas tālākajai attīstībai.