Grieķu–persiešu kari (499–449 p.m.ē.) — definīcija un vēsturisks pārskats

Grieķu–persiešu kari bija vairāki konflikti starp klasisko Grieķiju un Persijas Ahemenīdu impēriju 5. gadsimtā p.m.ē. Kopumā cīņas ilga apmēram 50 gadus (499.–449. p.m.ē.), un to vispārīgu vēsturi aprakstīja Herodots.

Fons un iemesli

Aizsākumi meklējami Persijas impērijas paplašināšanās politikā. Apmēram piecdesmit gadus pirms kara sākuma Kīrs Lielais bija iekarojis grieķu kolonijas Mazās Āzijas rietumu piekrastē — apgabalā, ko grieķi sauca par Joniju. Persiešu vara šajā reģionā bieži tika īstenota caur vietējiem tirāniem un satrapiju administrāciju; vietējās pilsētas zaudēja daļu neatkarības, kas radīja spriedzi.

Jonijas sacelšanās (499–493 p.m.ē.)

Miletas tirāns Aristagors aizsāka ekspedīciju uz Naksu, lūdzot persiešu atbalstu, taču tā bija neveiksmīga. Lai saglabātu savu varu, Aristagors 499. p.m.ē. mudināja Jonijas pilsētas sacelties pret Persiju, izraisot plašāku Jonijas sacelšanos. Sacelšanās ieguva atbalstu no Atēnām un Eretrijas; kopā jonieši nodedzināja Persijas reģionālo centru Sardi. Persijas valdnieks, tagad Dārijs Lielais, apsolīja atriebību un sāka sagatavot plašāku militāru atbildi — šis notikumu virziens kļuva par tiešu iemeslu vēlākām Persijas kampaņām pret grieķiem.

Pirmais Persijas iebrukums (Apstākļi un Marathon, 492–490 p.m.ē.)

Pēc Jonijas sacelšanās Persija sagrāba sacelšanās centru; Miletes krišana (494. p.m.ē.) iezīmēja tās galīgo apspiešanu. Taču Dārijs sāka arī plānus sodīt tieši kontinentālās Grieķijas pilsētas, kas atbalstīja joniešus. 490. p.m.ē. persiešu flote izkāpa pie Marathonas līča; notika Maratonas kauja, kurā atēniešu (ar paliatīvu palīdzību) infanterija izcīnīja pārsteidzošu uzvaru pret persiešiem. Marathonas kauja palielināja Atēnu prestižu un ietekmēja Persijas pieeju turpmākām invāzijām.

Otrais Persijas iebrukums (480–479 p.m.ē.)

Ap 480. p.m.ē. Dārija pēctecis Xerkses vadībā sarīkoja milzīgu iebrukumu, lai pilnībā pakļautu Grieķiju. Kampaņa ietvēra gan sauszemes, gan jūras operācijas. Nozīmīgākie notikumi:

• Termopilu (480 p.m.ē.) — karaspēka stāšanās līnija, kur karalis Leonīds vadīja spartiešu un citu grieķu aizstāvību pret Xerkses armiju; spartiātu sakāve kļuva par simbolu par varonību un upuri.
• Artemisijs (480 p.m.ē.) — vienlaikus notika jūras sadursmes Jūras atklātībā pie Eubejas ziemeļu piekrastes.
• Salamina (480 p.m.ē.) — Atēnu flotes stratēģis Themistokls (bez sasaistes ar jauniem avotiem šeit) sarīkoja lomu jūras uzvarā, Persijas flote cieta smagus zaudējumus šaurajās salu ezerās.
• Plataja un Mykale (479 p.m.ē.) — kopā šīs sauszemes un jūras kaujas izšķīra konfliktu par labu grieķiem; Persijas spēki atkāpās no Grieķijas kontinentālās daļas un Jonijas piekrastes.

Pēckara sekas un miera līgumi

Pēc Xerkses neveiksmēm Persijas ietekme Egejas reģionā būtiski samazinājās. Grieķu pilsētas, it īpaši Atēnas, izmantoja uzvaru, lai radītu politiskās un militārās blokveidošanas — 478. p.m.ē. tika dibināta Delu liga, ko vadīja Atēnas un kuras mērķis bija turpmāka Persijas spēku izraidīšana no jūras un Jonijas atjaunošana. Atēnu dominances pieaugums Egejas jūrā vēlāk kļuva par vienu no sprieguma avotiem starp Atēnām un Spartu, kas noveda pie Peloponēsas kara.

Par oficiālu konfliktu izbeigšanos tradicionāli uzskata aptuveni 449.–448. p.m.ē. slēgto miera līgumu, ko vēsturē bieži dēvē par Kalija miera līgumu (Peace of Callias), lai gan šī līguma eksistence un precīzie noteikumi dažkārt tiek diskutēti starp vēsturniekiem.

Kara nozīme un avoti

Grieķu–persiešu kari bija būtisks pagrieziens antīkajā pasaulē: tie ne tikai aizstāvēja Grieķijas politisko neatkarību pret Austrumu monarhiem, bet arī sekmēja Atēnu varas konsolidāciju un kultūras uzplaukumu (klasiskā laikmeta attīstību). Kā galvenais rakstītais avots par šo periodu tiek uzskatīts Herodots, taču papildus izmanto arī citu laikabiedru darbus, epigrāfiskos avotus, arheoloģiskos datus un vēlākus vēsturniekus (piem., Tukidīdu) — tāpēc īpaši svarīgi ir kritiski salīdzināt avotus un materiālos pierādījumus.

Galvenie kara rezultāti īsumā:

• Persijas mēroga ekspansija uz rietumiem tika apturēta un daļēji atcelta.
• Atēnas kļuva par galveno jūras varu un izveidoja Delu līgu.
• Grieķijas pilsēvietu iekšējās attiecības mainījās — pieauga konkurence starp Atēnām un Spartu.
• Kultūras un politiskā attīstība klasiskajā Grieķijā saistīta ar drošības un varenības sajūtas pieaugumu pēc uzvarām pār Persiju.

Šis pārskats sniedz pamatu izpratnei par svarīgākajiem notikumiem 499.–449. p.m.ē. periodā; par detaļām un dažādu kauju taktiku ieteicams lasīt speciālos avotos, Herodota darbu analīzes un mūsdienu vēsturnieku pētījumus.

Jautājumi un atbildes

J: Kas bija grieķu un persiešu kari?

J: Cik ilgi ilga bija šī cīņa?

J: Kas uzrakstīja kara vēsturi?

J: Kad Cīrs mira kaujā?

J: Kāda bija Aristagora loma Jonijas sacelšanās laikā?

J: Kas atbalstīja Aristagoru šī sacelšanās laikā?

J: Kādas darbības viņi kopīgi veica šīs sacelšanās ietvaros?

Meklēt pēc burta