Sparta

Senā Sparta

Senajā Grieķijā Sparta bija pilsēta-valsts ar ļoti spēcīgu armiju un labi vadītu valdību. Sparta bija pazīstama kā viena no spēcīgākajām pilsētām-valstīm Grieķijā. Spartā izdzīvoja tikai spēcīgākie - vīrieši vai sievietes. Spartieši nogalināja vājos bērnus. Ja viņi uzskatīja, ka bērns ir pārāk vājš, viņi atstāja to nomirt no saskares blakus nogāzei uz Tajeta kalna. Šo vietu sauca par Apothetae, kas nozīmēja "atkrišanas vieta".

Spartā pastāvēja valdība, kurā bija kontroles un līdzsvara mehānismi. Izpildvaru vadīja divi ķēniņi. Likumdošanas varu vadīja pilsoņi, bet tiesu varu kontrolēja vecākie. Pastāvēja arī piecu vīriešu komiteja, kas bija atbildīga par izglītības procesu, kuru iziet jaunie zēni un meitenes. Zēnus un meitenes no vecākiem atņēma 7 gadu vecumā. zēni dzīvoja kazarmās kopā ar citiem sava vecuma zēniem. Meitenes devās uz skolu, lai apgūtu vingrošanu, cīņu un citas nodarbības.

Lakonofilija

Lakonofīlija ir Spartas un spartiešu kultūras mīlestība vai patika. Sparta bieži tika apbrīnota, kad tā valdīja. Jau sen "daudzi no dižākajiem un labākajiem atēniešiem vienmēr uzskatīja (domāja) spartiešu valsti gandrīz vai par ideālu teoriju, kas īstenota praksē". Daudzi grieķu filozofi, īpaši platonisti, bieži raksturoja Sparti kā labu valsti, stipru, drosmīgu un brīvu.

Arī revolucionārā un Napoleona laika Francija uzskatīja Spartu par sociālās tīrības paraugu.

Ādolfs Hitlers uzskatīja, ka Sparta bija ļoti laba. 1928. gadā viņš teica, ka Vācijai vajadzētu būt tādai kā viņiem, samazinot "skaitu, kam atļauts dzīvot". Spartieši bija izveidojuši "pirmo rasistisko valsti".

Edgars Degā (Edgar Degas, 1834-1917) - Jaunie spartieši vingro

Muita

Spartiešu jaunos zēnus septiņu gadu vecumā aizveda no mājām, lai sāktu militāro dzīvi. Spartieši kļuva par karavīriem 20 gadu vecumā, pilsoņiem 30 gadu vecumā un pensionāriem 60 gadu vecumā. Vīrieši cītīgi trenējās, lai kļūtu par Spartas armijas karavīriem. Sievietes tika mudinātas uzturēt veselību, lai viņas varētu dzemdēt veselus un spēcīgus bērnus, kas izaugtu spēcīgi. Spartieši dzemdībās saskatīja mazu morālu vērtību; ja bērns nebija piemērots, lai kļūtu par spartieti, viņš nomirtu.

Spartas vīrieši apprecējās 30 gadu vecumā. Plutarhs raksta par spartiešu dīvaino kāzu nakts paražu:

Tika pieņemts sagūstīt sievieti laulībām....Par sagūstīto meiteni rūpējās... "līgavas draudzene". Vispirms viņa viņai noskūtīja galvu... pēc tam ietērpa viņu vīriešu mēteļos un sandalēs un nolika viņu vienu uz matrača tumsā. Līgavainis... vispirms ieturēja vakariņas... tad ieslīdēja... pacēla viņu un aiznesa uz gultu.

Kādu laiku pēc laulībām vīrs turpināja slepus apciemot sievu. Šādas paražas ievēroja tikai spartieši. Daži cilvēki uzskata, ka sievas matu nogriešana bija ceremonija, kas liecināja, ka viņa dodas jaunā dzīvē.

Vēsture

Sparta Mesēniju un Lakoniju (apkārtējās teritorijas) iekaroja ap 680-560. gadu pirms mūsu ēras. Šos cilvēkus sāka dēvēt par helotiem. Viņi nebija vergi - viņi bija kalpi. Viņiem bija zemāks stāvoklis sabiedrībā, līdzīgi kā viduslaiku Eiropā.

Heloti pavadīja savu dzīvi, apstrādājot Spartas kungu kleros (Spartas pilsoņiem piešķirto zemi). Spartiešu dzejnieks Tirtajs stāsta, ka helotiem bija atļauts precēties un paturēt pusi no sava darba augļiem. Lielākoties helotu skaits bija lielāks par spartiešu kungu skaitu 10 pret 1. Viņi bieži sacēlās, bet nekad nespēja gāzt savus apspiedējus.

Kad spartietis sasniedza 20 gadu vecumu, viņš kļuva par homoiosu. Homoios bija valdošās šķiras loceklis (pilsonis). Gan vīrieši, gan sievietes bija pilsoņi. Sparta bija neparasta sabiedrība sieviešu tiesību ziņā, jo sievietes tika uzskatītas par vienlīdzīgām.

Spartas armija izmantoja falangas formāciju. Tas veicināja Spartas uzvaras daudzās kaujās. Slavenākais Spartas zaudējums ir Termopilu kauja, kurā 300 spartieši nedēļu turējās pretī lielai persiešu armijai.