Francija

Ģeogrāfija un klimats

Francija atrodas Rietumeiropā. Francija robežojas ar Beļģiju, Luksemburgu, Vāciju, Šveici, Itāliju, Monako, Andoru un Spāniju. Pie Francijas robežām atrodas divas kalnu grēdas: Alpi austrumos un Pireneji dienvidos. Francijā ir daudz upju, tostarp Sēna un Luāra. Francijas ziemeļos un rietumos ir zemi kalni un upju ielejas.

Francijā ir dažādi klimatiskie apstākļi. Atlantijas okeāns būtiski ietekmē laikapstākļus ziemeļos un rietumos. Tas nozīmē, ka lielāko gada daļu temperatūra ir aptuveni vienāda. Tā atrodas jūras rietumu piekrastes klimata reģionā. Austrumos ziemas ir aukstas un laika apstākļi ir labi. Vasaras ir karstas un vētrainas. Dienvidos ziemas ir vēsas un mitras. Vasaras ir karstas un sausas. Ziemeļu daļā ir mērens klimats, kas līdzīgs Apvienotās Karalistes un citu Ziemeļeiropas valstu klimatam.

Francijai ir otra lielākā ekskluzīvā ekonomiskā zona (EEZ) pasaulē. Tās platība ir 11 035 000 km2 (4 260 637 km2). Lielāka tā ir tikai Amerikas Savienotajām Valstīm.

Vēsture

Nosaukums "Francija" cēlies no latīņu valodas vārda "Francia", kas nozīmē "franku zeme" vai "Franklenda".

Mūsdienu Francijas robežas ir aptuveni tādas pašas kā senās Galijas robežas. Senajā Gallijā dzīvoja ķeltu galli. Jūlijs Cēzars 1. gadsimtā p.m.ē. iekaroja Romai Galiju. Galli ar laiku pārņēma romiešu valodu (latīņu valodu, no kuras attīstījās franču valoda) un romiešu kultūru. Kristietība pirmo reizi parādījās mūsu ēras 2. un 3. gadsimtā. Tā nostiprinājās 4. un 5. gadsimtā.

4. gadsimtā pēc mūsu ēras ģermāņu ciltis, galvenokārt franki, iebruka galos. Tā radās nosaukums Francie. Mūsdienu nosaukums "Francija" cēlies no Parīzes apkaimes Francijas kapetiešu karaļu nosaukuma. Franki bija pirmā cilts Eiropā pēc Romas impērijas sabrukuma, kas pieņēma kristietību, nevis ariānismu. Franči sevi dēvēja par "viskristīgāko Francijas karalisti".

Verdenes līgums (843. gadā) sadalīja Kārļa Lielā impēriju trīs daļās. Lielākā teritorija bija Rietumfrancija. Tā ir līdzīga mūsdienu Francijai.

Karolingu dinastija valdīja Francijā līdz 987. gadam, kad par Francijas karali kļuva Hjū Kapē. Viņa pēcnācēji - tiešie Kapetīni, Valoā un Burbonu nams - apvienoja valsti, izcīnot daudzus karus un dinastisko mantojumu. Monarhija bija visspēcīgākā 17. gadsimtā un Francijas Luija XIV valdīšanas laikā. Tajā laikā Francijā bija visvairāk iedzīvotāju Eiropā. Valstij bija liela ietekme uz Eiropas politiku, ekonomiku un kultūru. Franču valoda kļuva par kopēju diplomātijas valodu starptautiskajās attiecībās. Liela daļa Apgaismības laika notikumu norisinājās Francijā. Franču zinātnieki 18. gadsimtā izdarīja lielus zinātniskus atklājumus. Francija iekaroja arī daudzus aizjūras īpašumus Amerikā un Āzijā.

Francijā līdz pat 1789. gada Franču revolūcijai bija monarhija. Lielais karalis Luijs XVI un viņa sieva Marija Antuanete 1793. gadā tika sodīti ar nāvi. Tūkstošiem citu Francijas pilsoņu tika nogalināti. Napoleons Bonaparts 1799. gadā pārņēma varu republikā. Vēlāk viņš kļuva par Pirmās impērijas imperatoru (1804-1814). Viņa armijas iekaroja lielāko daļu kontinentālās Eiropas. Francijas revolūcijas laikā franču zinātnieki izgudroja metrisko sistēmu. tajā laikā tika izveidoti 3 stāvokļi.

Pēc Napoleona galīgās sakāves 1815. gadā Vaterlo kaujā izveidojās cita monarhija. Vēlāk Luijs Napoleons Bonaparts 1852. gadā izveidoja Otro impēriju. Pēc sakāves Francijas-Prūsijas karā 1870. gadā Luijs Napoleons tika atcelts no amata. Viņa režīmu nomainīja Trešā republika.

19. gadsimtā lielajai Francijas koloniālajai impērijai piederēja daļa Rietumāfrikas un Dienvidaustrumāzijas. Šo reģionu kultūru un politiku ietekmēja Francija. Daudzās bijušajās kolonijās oficiāli runā franču valodā.

Valsts aktīvi piedalījās gan Pirmajā, gan Otrajā pasaules karā, un tās teritorijā notika kaujas. Pirmā pasaules kara laikā ierakumos gāja bojā miljoniem cilvēku, tostarp vairāk nekā miljons Sommas kaujā. Frontē karavīriem bija ārkārtīgi grūti apstākļi. Pēdējais izdzīvojušais veterāns bija Pjērs Piko, kurš nomira 2008. gada 20. novembrī 109 gadu vecumā. Otrā pasaules kara laikā nacisti okupēja Franciju. Sabiedrotie 1944. gada 6. jūnijā izsēdās Normandijā un uzsāka Normandijas kauju. Vācu spēki zaudēja Franciju tikai dažu mēnešu laikā.

Francijā 1477. gadā. Sarkanā līnija: Francijas karalistes robeža; gaiši zila: karaliskais īpašums.

Nodaļas

Francijas metropoles 13 reģionos un 96 departamentos ietilpst Korsika. Francija ir sadalīta (administratīvi) reģionos:

• Overņa-Rona-Alpi
• Bourgogne-Franche-Comté
• Bretaņa (Bretaņa)
• Luāras Valles centrs
• Korsika (Corse)
• Grand Est
• Oks-de-Fransa
• Île-de-France
• Normandija (Normandija)
• Nouvelle-Aquitaine
• Occitanie
• Luāras zeme (Pays de la Loire)
• Provence-Alpes-Côte d'Azur

Korsikai ir atšķirīgs statuss nekā pārējiem 12 lielpilsētu reģioniem. To sauc par collectivitéterritoriale.

Francijai ir arī pieci aizjūras reģioni:

• Franču Gviāna (Dienvidamerikā)
• Gvadelupa (Karību jūras reģionā)
• Martinika (Karību jūras reģionā)
• Majota (Indijas okeānā)
• Reinjona (Indijas okeānā)

Šiem četriem aizjūras reģioniem ir tāds pats statuss kā lielpilsētu reģioniem. Tie ir kā Amerikas aizjūras štati - Aļaska un Havaju salas.

Tad Francija ir sadalīta 101 departamentā. Departamenti ir sadalīti 342 rajonos. Apgabali ir sadalīti 4032 kantonos. Mazākais iedalījums ir komūna (ir 36 699 komūnas). INSEE 2008. gada 1. janvārī uzskaitīja 36 781 komūnu Francijā. No tām 36 569 atrodas Francijas lielpilsētā un 212 - aizjūras zemēs.

Valdība

Francijas valdība ir daļēji prezidentāla sistēma, ko nosaka Francijas Piektās Republikas konstitūcija. Konstitūcijā ir noteikts, ka valsts ir "nedalāma, laicīga, demokrātiska un sociāla republika". Tā paredz varas dalīšanu.

Militārais

Francijas bruņotie spēki ir iedalīti četros spēkos:

• Armée de Terre (Zemes armija)
• Nacionālā jūras flote (Marine Nationale)
• Gaisa spēki (Armée de l'Air)
• Gendarmerie Nationale (Nacionālā žandarmērija (militārie spēki, kas darbojas kā Valsts lauku policija).

Francijā ir aptuveni 359 000 militārpersonu. Francija aizsardzībai tērē 2,6 % no iekšzemes kopprodukta (IKP). Tas ir augstākais rādītājs Eiropas Savienībā. Francija un Apvienotā Karaliste tērē 40 % no ES aizsardzības budžeta. Aptuveni 10 % no Francijas aizsardzības budžeta tiek atvēlēti kodolieroču spēkiem.

Francijas Republikāņu gvarde


Kodollidmašīnu nesējs Charles de Gaulle

Ārējās attiecības

Francija ir Apvienoto Nāciju Organizācijas locekle. Tā ir ANO Drošības padomes pastāvīgā locekle, un tai ir veto tiesības. Tā ir arī Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) locekle. Tajā atrodas ESAO, UNESCO un Interpola mītnes. 1953. gadā Apvienoto Nāciju Organizācija lūdza Franciju izvēlēties ģerboni, kas pārstāvētu Apvienoto Nāciju Organizāciju starptautiskā līmenī. Francijas ģerbonis tagad ir uz Francijas pasēm.

Francija bija viena no Eiropas Savienības dibinātājām. Pagājušā gadsimta 60. gados Francija vēlējās izslēgt Apvienoto Karalisti no šīs organizācijas. Tā vēlējās veidot savu ekonomisko varu kontinentālajā Eiropā. Pēc Otrā pasaules kara Francija un Vācija kļuva ciešākas. Tas bija, lai mēģinātu kļūt par ietekmīgāko valsti ES. Tā ierobežoja jauno Austrumeiropas dalībvalstu ietekmi. Francija ir Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) dalībvalsts. Tomēr prezidenta de Golla laikā tā izstājās no apvienotās militārās pavēlniecības. Deviņdesmito gadu sākumā Francija saņēma kritiku par pazemes kodolizmēģinājumiem Franču Polinēzijā. Francija stingri iebilda pret 2003. gada iebrukumu Irākā. Francija saglabā spēcīgu politisko un ekonomisko ietekmi savās bijušajās Āfrikas kolonijās. Piemēram, tā ir sniegusi ekonomisko palīdzību un karaspēku miera uzturēšanas misijām Kotdivuārā un Čadā.

Ekonomika

Francija ir G8 grupas, kurā ietilpst vadošās industrializētās valstis, locekle. Francijas ekonomika ir astotā lielākā pasaulē pēc iekšzemes kopprodukta (IKP) (kurā ņemts vērā, cik maksā dzīvošana dažādās valstīs un inflācijas līmenis). Francija un 11 citas Eiropas Savienības dalībvalstis 1999. gada 1. janvārī kopīgi ieviesa euro un sāka to izmantot 2002. gadā.

Francijas ekonomikā ir reģistrēti gandrīz 2,9 miljoni uzņēmumu. Valdībai ir ievērojama ietekme uz dzelzceļa, elektroenerģijas, lidmašīnu un telekomunikāciju uzņēmumiem (jo tai pieder tādi lieli uzņēmumi kā SNCF un EDF (Francijas elektrība)). Francijā ir nozīmīga aviācijas un kosmosa (lidaparātu un kosmosa kuģu projektēšana) rūpniecība, ko vada Airbus. Tā var arī palaist raķetes no Francijas Gviānas.

Francija ir daudz ieguldījusi kodolenerģijā. Tā rezultātā Francija ir kļuvusi par mazāko oglekļa dioksīda ražotāju starp septiņām rūpnieciski attīstītākajām pasaules valstīm. Tā rezultātā 59 atomelektrostacijās tiek saražota lielākā daļa valstī saražotās elektroenerģijas (78 % 2006. gadā, salīdzinot ar 8 % 1973. gadā, 24 % 1980. gadā un 75 % 1990. gadā).

Francija ir vadošā lauksaimniecības produktu ražotāja un eksportētāja Eiropā. Francija eksportē kviešus, mājputnus, piena produktus, liellopu gaļu un cūkgaļu. Tā ir slavena arī ar savu vīna ražošanas nozari. Francija 2006. gadā no Eiropas Kopienas saņēma 10 miljardus eiro subsīdiju veidā saviem lauksaimniekiem.

Savulaik 1833. gada Rūpnīcas likums ierobežoja sieviešu un bērnu darba dienu līdz 11 stundām dienā.

Pirmais pabeigtais Airbus A380 Tulūzā 2005. gada 18. janvārī. Airbus ir Francijas un Eiropas ekonomikas globalizācijas simbols.

Demogrāfiskie dati

2008. gada 1. janvārī tika lēsts, ka Francijā, tostarp Francijas aizjūras reģionos, dzīvo 63,8 miljoni cilvēku. No tiem 61 875 000 cilvēku dzīvo Francijas metropolē - valsts daļā, kas atrodas Eiropā.

Etniskās grupas

Galvenās etniskās grupas, kas šodien dzīvo Francijā, ir cēlušās no ķeltu un romiešu cilts. Nozīmīgākās Francijā dzīvojošās minoritāšu grupas ir:

• teitoņu, t.i., ģermāņu tautas.
• Slāvu
• Ziemeļāfrikas iedzīvotāji
• Subsahāras afrikāņi - Āfrikas iedzīvotāji, kas dzīvo uz dienvidiem no Sahāras tuksneša.
• Indočīnas iedzīvotāji
• cilvēki no Basku zemes Eiropas dienvidrietumos.

Kultūra

Valoda

Franču valoda ir Francijas oficiālā valoda. Tā pieder romāņu valodu grupai, kurā ietilpst arī itāļu un spāņu valoda. Francijā lieto arī daudzus reģionālos dialektus. Elzasā un daļā Lotringas Francijas austrumos runā alsasiešu valodā, kas ir vācu valodas dialekts. Franču valoda bija diplomātijas un kultūras valoda Eiropā no 17. līdz 19. gadsimtam, un tā joprojām tiek plaši lietota.

Daži Francijas iedzīvotāji runā arī basku, bretoņu, katalāņu, korsikāņu, flāmu, flāmu, flāmu, okitāņu un vācu valodā.

Reliģija

Francija ir laicīga valsts, un konstitūcija garantē reliģijas brīvību. Aptuveni 51% iedzīvotāju ir Romas katoļi, bet 31% iedzīvotāju ir agnostiķi vai ateisti. 5 % ir musulmaņi, 3 % atzīst, ka ir protestanti, un 1 % - ka ir ebreji. 10 % ir citu reliģiju pārstāvji vai arī viņiem nav viedokļa par reliģiju. Ir arī zoroastriešu, unitāriešu universālistu, džainistu un vikānu kopienas. Francijā dibināto reliģiju vidū ir reālisms.

Saskaņā ar 2007. gada aptaujas datiem:

• 34% Francijas iedzīvotāju atbildēja, ka "viņi tic, ka Dievs pastāv".
• 27% atbildēja, ka "tic, ka pastāv kāds gars vai dzīvības spēks".
• 33% atbildēja, ka "viņi netic, ka pastāv kāds gars, Dievs vai dzīvības spēks".

Literatūra

Franču literatūra aizsākās viduslaikos. Tajā laikā franču valoda bija sadalīta vairākos dialektos. Daži autori vārdus rakstīja atšķirīgi.

17. gadsimtā galvenie autori bija Pjērs Kornēls, Žans Racēns, Moljērs, Blēzs Paskāls un Renē Dekarts.

18. un 19. gadsimtā franču literatūra un dzeja sasniedza savu labāko laiku. 18. gadsimtā rakstīja tādi rakstnieki, esejisti un morālisti kā Voltērs un Žans Žaks Ruso. Franču bērnu literatūrā tajā laikā Šarls Perro sarakstīja tādus stāstus kā "Sarkanā Rūķenīte", "Skaistule un zvērs", "Miega skaistule" un "Kaķēns zābakā".

Daudzus slavenus franču romānus 19. gadsimtā sarakstīja tādi autori kā Viktors Hugo, Aleksandrs Dumas un Žils Verns. Viņi sarakstīja tādus populārus romānus kā "Trīs musketieri", "Grāfs Monte-Kristo", "Divdesmit tūkstoši jūru zem jūras", "Notredamas lepnums" un "Les Misérables". Citi 19. gadsimta daiļliteratūras rakstnieki ir Emīls Zola, Gijs de Mopasāns, Teofils Gotjē un Stendāls.

Slavenus romānus 20. gadsimtā sarakstīja Marsels Prusts, Antuāns de Sent-Ekziperī, Alberts Kamū, Žans Pols Sartrs un Mišels Houellebeks.

Sports

Jūlijā notiekošās velobrauciena sacensības Tour de France ir viens no pazīstamākajiem sporta notikumiem. Tās ir trīs nedēļas ilgas aptuveni 3500 km garas sacensības, kas aptver lielāko daļu Francijas un noslēdzas Parīzes centrā, Elizejas lauku alejā (Avenue des Champs-Elysées). Vēl viens populārs sporta veids Francijā ir futbols. Francijas izlase 1998. un 2018. gadā uzvarēja FIFA Pasaules kausa izcīņā. Tā uzvarēja arī UEFA Eiropas futbola čempionātā 1984. un 2000. gadā. Francijā notiek arī 24 stundu Leānas autosacīkstes. Francija 2007. gadā rīkoja arī Pasaules kausa izcīņu regbijā, kurā tā ierindojās ceturtajā vietā. Francija ir cieši saistīta ar mūsdienu olimpiskajām spēlēm. 19. gadsimta beigās barons Pjērs de Kubertēns ierosināja atkal rīkot olimpiskās spēles. Francija vasaras olimpiskās spēles rīkoja divas reizes - 1900. un 1924. gadā Parīzē. Francija vasaras olimpiskās spēles rīkos 2024. gadā Parīzē. Francija trīs reizes rīkoja arī ziemas olimpiskās spēles: 1924. gadā Šamonī, 1968. gadā Grenoblē un 1992. gadā Albervilā.

Virtuve

Franču virtuve ir ietekmējusi ēdienu gatavošanas stilu visā Eiropā, un tās pavāri strādā restorānos visā pasaulē.

Mūsdienu augstās virtuves pirmsākumi meklējami pie tādiem šefpavāriem kā La Varenne (1615-1678) un ievērojamā Napoleona šefpavāra Marie-Antoine Carême (1784-1833). Šie šefpavāri izstrādāja vieglāku ēdienu stilu salīdzinājumā ar viduslaiku ēdieniem. Viņi izmantoja mazāk garšvielu, vairāk garšaugu un krēmveida sastāvdaļu.

Tika izgudrotas tādas tipiskas sastāvdaļas kā biezputra un zivju buljons, kā arī tādi paņēmieni kā marinēšana un tādi ēdieni kā ragū. Karems bija meistarīgs konditorejas izstrādājumu meistars, un tas joprojām ir franču virtuves iezīme. Viņš izstrādāja pamata mērces, savas "mātes mērces"; viņa repertuārā bija vairāk nekā simts mērču, kuru pamatā bija pusducis mātes mērču.

Franču virtuvi 20. gadsimtā ieviesa Žoržs Ogasts Eskofjē (1846-1935). Viņš bija ģēnijs organizēšanā. Viņš izdomāja, kā vadīt lielus restorānus, piemēram, lielu viesnīcu vai pili, kā organizēt personālu, kā sagatavot ēdienkarti. Viņam bija metodes visam. Lielākais Eskofjē devums bija 1903. gadā publicētais "Le Guide Culinaire", kurā tika izklāstīti franču pavārmākslas pamati. Eskofjē vadīja restorānus un virtuvi viesnīcās Savoy Hotel un Carlton Hotel Londonā, Hôtel Ritz Parīzē un dažos no lielākajiem kruīza kuģiem.

Tomēr Eskofjē izlaida daudz no Francijas reģionu kulinārijas īpatnībām.

20. gadsimtā gastrotūrisms un Michelin ceļvedis palīdzēja iepazīt Francijas lauku bagātīgo buržuāzisko un zemnieku virtuvi. Gaskonijas virtuvei ir bijusi liela ietekme arī uz Francijas dienvidrietumu virtuvi. Daudzi ēdieni, kas kādreiz bija reģionāli, ir izplatījušies dažādās variācijās visā valstī. Siers un vīns ir nozīmīga virtuves sastāvdaļa, un tiem ir atšķirīga loma gan reģionālā, gan valsts mērogā. Francijas ziemeļos cilvēki ēdienu gatavošanā bieži izvēlas izmantot sviestu. Dienvidos priekšroku dod olīveļļai un ķiplokiem. Katram Francijas reģionam ir savs īpašs ēdiens: Elzasā - choucroute, Lotringā - quiche, Langdokā-Rusijonā - cassoulet, bet Provansā-Alpu-Lazūrkalnā - tapenade.

2010. gada novembrī UNESCO iekļāva Francijas gastronomiju pasaules "nemateriālā kultūras mantojuma" sarakstā.

Tūrisms

Francija ir tūrisma galamērķis numur viens pasaulē. 2007. gadā Franciju apmeklēja 81,9 miljoni ārvalstu tūristu. Otrajā vietā ierindojas Spānija (58,5 miljoni 2006. gadā), bet trešajā - Amerikas Savienotās Valstis (51,1 miljons 2006. gadā). Daži no slavenākajiem Parīzes apskates objektiem ir Eifeļa tornis un Triumfa arka. Vēl viens no tiem ir Mon Senmišels Normandijā.

Eiropas Disnejlenda atrodas priekšpilsētā uz austrumiem no Parīzes. Kūrorts tika atvērts 1992. gadā, un tas ir populārs tūristu galamērķis arī Eiropā.

Versaļas pils ir viens no populārākajiem tūrisma galamērķiem Francijā.


Bazilika laša terīne


Pelotons (franču valodā tas nozīmē "pulks") Tour de France velobraucienā


Aleksandra Dumas "Trīs musketieri


Château de Montsoreau ir vienīgā pils Francijā, kas celta Luāras upes gultnē.


Klods Monē, impresionisma kustības pamatlicējs

Saistītās lapas

• Francija olimpiskajās spēlēs
• Francijas nacionālā futbola izlase
• Francijas upju saraksts