Sommas kauja notika Pirmā pasaules kara laikā. 1916. gada 1. jūlijā sākās kauja, kas beidzās 1916. gada 18. novembrī. Kauja tika nosaukta Francijas Sommas upes vārdā, kur tā notika.

Pirmajā dienā britu armija guva 57 470 upurus, no kuriem 19 240 tika nogalināti. Francijas armija zaudēja 1590 karavīru, bet vācu armija - 10 000-12 000 karavīru. Sabiedrotie plānoja uzbrukt kopā, taču franči bija aizņemti Verdenes kaujā, tāpēc galvenie uzbrucēji bija briti. Kaujas izmaksas un nelielie ieguvumi Lielbritānijā izraisīja bēdas un strīdus. Vācu un franču rakstniecībā Sommas kaujas pirmā diena ir bijusi tikai zemsvītras piebilde par 1914.-1915. gada masu zaudējumiem un Verdenes kauju.

Sommas kaujas laikā vairāk nekā 1,5 miljoni cilvēku gāja bojā, tika ievainoti vai pazuda bez vēsts. Šī kauja bija smagākā Pirmā pasaules kara kauja, īpaši no Lielbritānijas viedokļa.

Piecas dienas briti apšaudīja vācu tranšejas, lai tās iznīcinātu. 1. jūlijā pulksten 7.30 no rīta britu ģenerāļi pavēlēja britu karavīriem izkļūt no tranšejām un virzīties uz vācu tranšejām. Vācu tranšejas bija neparasti dziļas, un vācu karavīri bombardēšanas laikā varēja noņemt ložmetējus un pēc tam tos pacelt.

Par šo katastrofu ir sarakstītas veselas grāmatas, taču joprojām nav skaidrs, kāpēc tā notika. Tomēr ir pilnīgi skaidrs, ka artilērijas apšaude nesasniedza savu mērķi. Tur, kur izdzīvoja pietiekami daudz vācu ložmetējnieku, kurus atbalstīja viņu artilērija, britu uzbrukums cieta neveiksmi un nesa daudzus upurus. Rezultātu izšķīra aizsardzības ieroču efektivitāte. Šādā vidē karavīrs ar bajonetu bija novecojis un kājnieku formējumi bezjēdzīgi.

Fons un mērķi

Sommas operācija sākotnēji tika plānota kā sabiedroto pretuzbrukums, lai mazinātu spiedienu uz franču spēkiem Verdenes kaujā un mēģinātu šķērsot vācu aizsardzības līnijas. Galvenos britu spēkus komandēja ģenerālis Duglasa Heiga (Douglas Haig), bet franči īslaicīgi atbalstīja un koordinēja darbības ar saviem komandieriem. Mērķis nebija tikai teritoriāls — sabiedrotie cerēja iznīcināt vācu tranšeju sistēmu un radīt izšķirošu uzbrukuma rezultātu Rietumu frontē.

Kaujas gaita un taktika

Aizsardzības tehnoloģijas — ložmetēji, dziļas tranšejas, barjeras un labi sagatavota artilērijas uguns — padarīja klasiskiem uzbrukuma paātrinājumus gandrīz neiespējamus. Lai sagatavotos 1. jūlijam, sabiedrotie īstenoja ilgstošu artilērijas apšaudi, lai iznīcinātu barjeras un vācu pozīcijas. Tomēr apšaude nebija tik efektīva, kā gaidīts: daudzi artilērijas šāvieni bijuši eksplozīvi nespējīgi, mērķi bija dziļi iegrimuši vai pasargāti ar bruņotu tranšeju sistēmu, un vācu karavīri slēpās dziļos pagrabos.

1. jūlija agrā rītā britu karavīri atstāja savas tranšejas un devās uzbrukt pa atklātu laukumu. Kur vācu ložmetēji palika darbspējīgi un viņu artilērija sniedza atbalstu, britu virzība tika apturēta ar milzīgiem zaudējumiem. Kaujas gaitā briti mēģināja pielietot dažādas taktisks metodes — gājienu aizsardzības salaušanu ar koncentrētu uguni, neskaitāmus piegružotus uzbrukumus un vēlāk attīstītu «kustīgo apšaudi» (creeping barrage).

Rudenī briti pirmoreiz izmantoja tankus kaujas apstākļos — 1916. gada 15. septembrī Flērs‑Kurselē (Flers–Courcelette). Tanki tolaik bija jauna tehnika un vēl nebija izšķiroši, tomēr to izmēģinājumi norādīja uz turpmāko attīstības virzienu.

Iemesli neveiksmēm un mācības

  • Artālija un pārnovērtētas sekas: pulvera un mīnmetēju apšaude nebija pietiekami iznīcinoša; daudzi šāvieni nebija eksplodējuši vai bija vāji.
  • Tranšeju sistēmas un ložmetēji: vācu dziļie pagrabveidi un labi novietotie ložmetēji radīja milzīgas problēmas uzbrucējiem.
  • Komunikācija un izlūkošana: trūka precīzu datu par pretinieka pozīcijām un par kaujas laukuma apstākļiem; vērtējumi par vācu spēku sagatavotību bija optimistiski.
  • Taktiskā adaptācija: kaujas gaitā sabiedrotie pakāpeniski mācījās labāk koordinēt artilēriju, kājniekus un vēlāk — bruņutehniku; tas bija ilgstošs procesā, nevis vienas kaujas uzvara.

Upuri un sekas

Kopējie zaudējumi Sommas kaujā tiek lēsti plašā diapazonā. Mūsdienu vēsturnieki parasti norāda, ka abu pušu kopējie zaudējumi (bojāgājušie, ievainotie un pazudušie bez vēsts) sasniedza aptuveni 1–1,2 miljonu cilvēku. No tiem apmēram:

  • britu un dominionu spēki — aptuveni 400 000–450 000 zaudējumu;
  • franču spēki — apmēram 150 000–200 000 zaudējumu;
  • vācu spēki — apmēram 400 000–500 000 zaudējumu.

Sommas kauja atstāja dziļu iespaidu uz britu sabiedrību un karaspēku: pirmajā uzbrukuma dienā gāja bojā īpaši daudz jaunu karavīru un vadošo virsnieku, kas radīja ilgstošu traumu nacionālajai atmiņai.

Mantojums un piemiņa

Sommas kauja tiek uzskatīta par klasiska tranšeju kara piemēru un par vienu no simboliskākajām Pirmā pasaules kara asiņu peļķēm. Tā parādīja, cik postošas var būt modernas aizsardzības tehnoloģijas pret tradicionālo uzbrukuma taktiķi, kā arī mudināja attīstīt kombinētās kaujas metodes un jaunas ierīces (piemēram, tankus un uzlabotas artilērijas sadarbības paņēmienus).

Sommas kaujas pieminekļi, piemēram, Thiepval Memorial un daudzi kapu laukumi ap reģionu, joprojām atgādina par milzīgajām upurēm un par to, cik lielas cilvēku ciešanas var izraisīt liela mēroga peļķas militāras konfrontācijas.