Lauka lielgabals — definīcija, vēsture un kaujas pielietojums
Lauka lielgabals — definīcija, vēsture un kaujas pielietojums: mobilie artilērijas lielgabali, Napoleona taktika un to ietekme uz kaujas laukiem.
Lauka lielgabals ir artilērijas lielgabals. Pirmo reizi šis termins tika lietots, lai apzīmētu mazākus lielgabalus, kurus varēja ņemt līdzi armijas karaspēkam gājiena laikā. Kaujas laikā lauka lielgabalu pēc vajadzības varēja ātri pārvietot pa kaujas lauku. Cietokšņos uzstādītie lielgabali, aplenkuma lielgabali un mīnmetēji bija pārāk lieli, lai tos varētu ātri pārvietot, un tos varēja izmantot tikai ilgstošā aplenkumā.
Napoleons izmantoja lauka lielgabalus ar ļoti lieliem riteņiem, kas ļāva tos ātri pārvietot pat kaujas laikā. Pārvietojot lielgabalus no vienas vietas uz otru kaujas laikā, ienaidnieka karavīru formācijas varēja sadalīt, lai ar tām varētu tikt galā kājnieki tur, kur tie bija sapulcējušies, tādējādi ievērojami palielinot kājnieku kopējo efektivitāti.
Definīcija un būtiskākās pazīmes
Lauka lielgabals ir artilērijas ierocis, kas paredzēts ātrai pārvietošanai un taktiskai atbalsta ugunij kaujas laukā. To galvenās īpašības ir relatīvi viegla konstrukcija salīdzinājumā ar cietokšņu vai aplenkuma lielgabaliem, labs pārvietošanās ātrums un pietiekama jauda, lai traucētu vai iznīcinātu ienaidnieka kājnieku un vieglāko fortifikāciju līnijas.
Uzbūve un tehniskie aspekti
- Muca (lūpa) — garais tērauda caurules elements, kurā notiek lādiņa eksplozija un no kura izlec tuvuma projektils.
- Rati (vagons) — lauka lielgabala karkass un atbalsta konstrukcija, kas ietver atsperes vai brīvrāmjus un ļauj mainīt elevācijas un azimuta leņķus.
- Riteņi un iejūgs — agrāk lielgabali tika vilkti ar zirgiem, vēlāk ar motorizētu vilcēju; riteņu izmērs ietekmē manevrētspēju pa dažādiem reljefiem.
- Ieroča tipa attīstība — no gludas mucas, pirkstveida lādējuma lielgabaliem pāreja uz rievotu mucu un aizmugurē slēgtu (breech-loading) lādēšanu ievērojami palielināja precizitāti, darbības rādiusu un uguns ātrumu.
Amunīcija un uguns veidi
Lauka lielgabalos tiek izmantoti dažādi projektīlu veidi atkarībā no uzdevuma:
- sprāgstošie (HE — high explosive) projektili pret personālu un vieglām celtņu konstrukcijām;
- kārts vai kanistera lādējumi tuvcīņai pret formācijām;
- shrapnel tipa lodes (vēsturiskākās formas) pret kājniekiem plašā joslā;
- smoke (dūmu) un illumination (apgaismojuma) lādējumi īpašiem uzdevumiem;
- mūsdienās arī precīzi vadāmi projektili un augstas precizitātes lādiņi.
Kaujas pielietojums un taktikā
Lauka lielgabali tradicionāli pilda šādas funkcijas:
- Tiesiogā uguns atbalsts — mērķēšana uz redzamām mērķiem, palīdzot kājniekiem un artilērijai cīnīties ar izteiktām ienaidnieka pozīcijām.
- Netiess (indirect) uguns — uguns vadība no aizklātām pozīcijām, izmantojot novērotājus un uguns vadības centru norādījumus, efektīva pret slēptiem mērķiem un piegādes mezgliem.
- Priekšizlidojuma un aplenkuma uguns — lai atšķeltu un izpostītu ienaidnieka formācijas pirms kaujas uzbrukuma vai bloķētu pārvietošanos.
- Counter-battery — pretinieka artilērijas lokalizēšana un novēršana.
Vēsturiska attīstība un nozīme
Laika gaitā lauka lielgabalus ievērojami ietekmēja tehnoloģiskie sasniegumi un taktikas izmaiņas. 18.–19. gadsimtā lauka lielgabalu manevrētspēja — piemēram, ar lieliem riteņiem — ļāva komandieriem, kā to veiksmīgi izmantoja Napoleons, ātri koncentrēt uguni vajadzīgajā vietā. Mucas rievotnes un aizmugurējā lādēšana 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā padarīja lielgabalus precīzākus un ar lielāku darbības rādiusu.
Pirmā un otrā pasaules kara laikā lauka lielgabali kļuva par galveno palīgu kaujas laukā — no mobilajiem iekārtu komplektiem līdz plašiem, statiskiem posmiem lielos frontes rajonos. Pēc Otrā pasaules kara daudzus statiskos lauka lielgabalus sāka aizstāt ar pašgājējiem artilērijas pūlkiem un artilērijas sistēmām, kas apvieno lielgabala jaudu ar lielāku mobilitāti un ātrāku izlādēšanu.
Modernās tendences
- mechanizācija un pāreja uz pašgājējiem risinājumiem, kas apvieno lielāku aizsardzību un ātru pārvietošanos;
- standartizēti kalibri — īpaši NATO valstīs izplatīti 105 mm un 155 mm kalibri;
- elektroniskā uguns vadība, uguns korekcijas ar bezpilota novērošanas līdzekļiem un precīzi vadāmie projektīli, kas palielina ietekmi un samazina blakusefektus;
- integrācija ar kopīgās lauka darbības sistēmām (zemestrīces novērošana, izlūkošana, datu apmaiņa).
Personāls un apkalpošana
Historiski lauka lielgabalu apkalpe bija vairāki cilvēki, kuri veica lādēšanu, mērķēšanu, vilkšanu un komunikāciju ar pozīciju vadību. Mūsdienās automatizācija un modernā uguns vadība samazina nepieciešamo personāla skaitu, taču prasības pēc speciālas apmācības — uguns vadībā, balstībā un munīcijas drošībā — paliek augstas.
Atšķirība no citiem artilērijas tipiem
Lauka lielgabali atšķiras no:
- aplenkuma un cietokšņu lielgabaliem — tie ir mobilāki un paredzēti ātrai darbībai;
- mīnmetējiem — mīnmetēji bieži nodrošina strauju augstās trajektorijas uguni īsā rādiusā, savukārt lauka lielgabali nodrošina taisnāku trajektoriju un lielāku raķetes enerģiju pie trieciena;
- pretgaisa vai piekrastes lielgabaliem — kuri ir specializēti konkrētam mērķim un parasti mazāk mobilie.
Kopumā lauka lielgabals saglabā būtisku lomu mūsdienu bruņotajos spēkos kā universāls uguns atbalsta līdzeklis, kas spēj nodrošināt gan tiešo, gan netiešo uguni, ātri pielāgojoties mainīgajiem kaujas lauka apstākļiem.
Pirmā pasaules kara vācu 77 mm lauka lielgabals
Pirmais pasaules karš
Artilērija attīstījās tehniski, un gandrīz visus jebkura lieluma lielgabalus varēja pārvietot ar zināmu ātrumu. Līdz Pirmā pasaules kara sākumam pat lielākos aplenkuma ieročus varēja pārvietot pa autoceļiem vai dzelzceļu.Pēc tam attīstība pievērsās mazākiem ieročiem ar lielāku mobilitāti. Pat Otrā pasaules kara vācu supersmagos lielgabalus varēja pārvietot pa dzelzceļu vai ar kāpurķēžu kāpurķēžu transportlīdzekļiem.
Briti izmantoja līdz 4,5 collas kalibra lauka lielgabalu. Lielākos lielgabalus sauca par vidējiem, bet lielākos - par smagajiem. Lielākais lielgabals (pretstatā haubicai) bija 5,5 collu (140 mm) vidējais lielgabals, ar kuru varēja izšaut šāviņu aptuveni 15 000 līdz 16 000 jardu attālumā.
NZEF sagūstītie vācu lauka lielgabali, kas izstādīti Londonā, 1918. g.
Otrais pasaules karš
Kopš Otrā pasaules kara sākuma ar terminu "lauka lielgabals" apzīmē tālās darbības artilērijas lielgabalus, kas šauj relatīvi zemā leņķī, atšķirībā no haubicām, kuras var šaut lielākā leņķī. Līdz Otrā pasaules kara beigām lielākā daļa izmantoto artilēriju bija 105 līdz 155 mm lielās haubices. Vienīgie izplatītākie joprojām lietotie lauka lielgabali bija britu 5,5 collu lielgabali un ASV 155 mm Long Tom. Long Tom tika izstrādāts no franču Pirmā pasaules kara ieroča.
Sešdesmitie gadi
ASV armija tālšaujamieročus atkal sāka izmantot 60. gados ar 175 mm lielgabalu M107. M107 tika izmantots Vjetnamas karā un izrādījās efektīvs artilērijas kaujās ar Ziemeļvjetnamas spēkiem. Šim lielgabalam bija nepieciešami daudzi remontdarbi, un pēc tam, kad stobri sāka plaisāt, tas tika izņemts no ekspluatācijas. M107 ražošana turpinājās līdz pat 80. gadiem, un šo lielgabalu joprojām izmanto Izraēlas bruņotie spēki.
Mūsdienu laiki
Mūsdienās lauka lielgabalam vairs nav pielietojuma. Mazās un ļoti mobilās artilērijas lomu ir pārņēmis mīnmetējs, ko var nēsāt karavīrs. Tie ir aizstājuši gandrīz visus artilērijas lādiņus, kas mazāki par 105 mm. Šaujamieroči-haubices aizpilda vidējo pozīciju, galvenokārt 155 mm NATO vai 152 mm bijušās PSRS modeļus. Nepieciešamību pēc tālās darbības ieročiem aizpilda raķešu artilērija vai lidmašīnas. Modernā lielgabalu artilērija, piemēram, 105 mm vieglais lielgabals L118, tiek izmantota kājnieku un bruņutehnikas uguns atbalstam tādos attālumos, kuros mīnmetēji ir nepraktiski. Kareivju nēsātajiem mīnmetējiem trūkst mīnmetēju darbības rādiusa vai trieciena spēka, kāds piemīt lielgabalu artilērijai. Starp tiem ir šaujamiešaujamie velkamie mīnmetēji. Šis ierocis (parasti 120 mm kalibra) ir pietiekami viegls, lai to varētu vilkt ar Land Rover, tā darbības rādiuss ir vairāk nekā 6000 m, un tas izšauj bumbu ar artilērijas šāviņa jaudu.
Saistītās lapas
- Lauka lielgabalu saraksts
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir lauka pistole?
A: Lauka lielgabals ir artilērijas ierocis, ko pēc vajadzības var ātri pārvietot pa kaujas lauku.
J: Kad pirmo reizi tika lietots termins "lauka lielgabals" un kāpēc?
A: Terminu "lauka lielgabals" pirmo reizi lietoja, lai apzīmētu mazākus lielgabalus, kurus varēja paņemt līdzi armijai gājiena laikā.
J: Kāpēc kaujā neizmantoja cietoksnī uzstādītos lielgabalus, aplenkuma lielgabalus un mīnmetējus?
A: Cietoksnī uzstādītie lielgabali, aplenkuma lielgabali un mīnmetēji bija pārāk lieli, lai tos varētu ātri pārvietot, un tos varēja izmantot tikai ilgstošā aplenkumā.
J: Kādus lauka lielgabalus izmantoja Napoleons?
A: Napoleons izmantoja lauka lielgabalus ar ļoti lieliem riteņiem, kas ļāva tos ātri pārvietot pat kaujas laikā.
J: Kā lielgabalu pārvietošana no vietas uz vietu kaujas laikā palielināja kājnieku kopējo efektivitāti?
A: Kaujas laikā pārvietojot lielgabalus no vienas vietas uz otru, ienaidnieka karavīru formācijas varēja sadalīt, lai ar tām varētu tikt galā kājnieki, neatkarīgi no to koncentrēšanās vietas, tādējādi ievērojami palielinot kājnieku kopējo efektivitāti.
J: Kādas ir dažas priekšrocības, ko dod lauka lielgabalu klātbūtne kaujas laukā?
A: Lauka lielgabala klātbūtne kaujas laukā ļauj ātri un elastīgi izmantot artilēriju, kas var izjaukt ienaidnieka formācijas un atbalstīt draudzīgos karavīrus ar aizsargu uguni.
J: Ar ko lauka lielgabals atšķiras no citiem artilērijas veidiem?
A: Lauka lielgabals ir paredzēts kustībai un ātrai pārvietošanai pa kaujas lauku pēc vajadzības, kamēr cita veida artilērija, piemēram, fortos uzstādītā artilērija, ir stacionāra un nav viegli pārvietojama kaujas laikā.
Meklēt