Lauka lielgabals ir artilērijas lielgabals. Pirmo reizi šis termins tika lietots, lai apzīmētu mazākus lielgabalus, kurus varēja ņemt līdzi armijas karaspēkam gājiena laikā. Kaujas laikā lauka lielgabalu pēc vajadzības varēja ātri pārvietot pa kaujas lauku. Cietokšņos uzstādītie lielgabali, aplenkuma lielgabali un mīnmetēji bija pārāk lieli, lai tos varētu ātri pārvietot, un tos varēja izmantot tikai ilgstošā aplenkumā.

Napoleons izmantoja lauka lielgabalus ar ļoti lieliem riteņiem, kas ļāva tos ātri pārvietot pat kaujas laikā. Pārvietojot lielgabalus no vienas vietas uz otru kaujas laikā, ienaidnieka karavīru formācijas varēja sadalīt, lai ar tām varētu tikt galā kājnieki tur, kur tie bija sapulcējušies, tādējādi ievērojami palielinot kājnieku kopējo efektivitāti.

Definīcija un būtiskākās pazīmes

Lauka lielgabals ir artilērijas ierocis, kas paredzēts ātrai pārvietošanai un taktiskai atbalsta ugunij kaujas laukā. To galvenās īpašības ir relatīvi viegla konstrukcija salīdzinājumā ar cietokšņu vai aplenkuma lielgabaliem, labs pārvietošanās ātrums un pietiekama jauda, lai traucētu vai iznīcinātu ienaidnieka kājnieku un vieglāko fortifikāciju līnijas.

Uzbūve un tehniskie aspekti

  • Muca (lūpa) — garais tērauda caurules elements, kurā notiek lādiņa eksplozija un no kura izlec tuvuma projektils.
  • Rati (vagons) — lauka lielgabala karkass un atbalsta konstrukcija, kas ietver atsperes vai brīvrāmjus un ļauj mainīt elevācijas un azimuta leņķus.
  • Riteņi un iejūgs — agrāk lielgabali tika vilkti ar zirgiem, vēlāk ar motorizētu vilcēju; riteņu izmērs ietekmē manevrētspēju pa dažādiem reljefiem.
  • Ieroča tipa attīstība — no gludas mucas, pirkstveida lādējuma lielgabaliem pāreja uz rievotu mucu un aizmugurē slēgtu (breech-loading) lādēšanu ievērojami palielināja precizitāti, darbības rādiusu un uguns ātrumu.

Amunīcija un uguns veidi

Lauka lielgabalos tiek izmantoti dažādi projektīlu veidi atkarībā no uzdevuma:

  • sprāgstošie (HE — high explosive) projektili pret personālu un vieglām celtņu konstrukcijām;
  • kārts vai kanistera lādējumi tuvcīņai pret formācijām;
  • shrapnel tipa lodes (vēsturiskākās formas) pret kājniekiem plašā joslā;
  • smoke (dūmu) un illumination (apgaismojuma) lādējumi īpašiem uzdevumiem;
  • mūsdienās arī precīzi vadāmi projektili un augstas precizitātes lādiņi.

Kaujas pielietojums un taktikā

Lauka lielgabali tradicionāli pilda šādas funkcijas:

  • Tiesiogā uguns atbalsts — mērķēšana uz redzamām mērķiem, palīdzot kājniekiem un artilērijai cīnīties ar izteiktām ienaidnieka pozīcijām.
  • Netiess (indirect) uguns — uguns vadība no aizklātām pozīcijām, izmantojot novērotājus un uguns vadības centru norādījumus, efektīva pret slēptiem mērķiem un piegādes mezgliem.
  • Priekšizlidojuma un aplenkuma uguns — lai atšķeltu un izpostītu ienaidnieka formācijas pirms kaujas uzbrukuma vai bloķētu pārvietošanos.
  • Counter-battery — pretinieka artilērijas lokalizēšana un novēršana.

Vēsturiska attīstība un nozīme

Laika gaitā lauka lielgabalus ievērojami ietekmēja tehnoloģiskie sasniegumi un taktikas izmaiņas. 18.–19. gadsimtā lauka lielgabalu manevrētspēja — piemēram, ar lieliem riteņiem — ļāva komandieriem, kā to veiksmīgi izmantoja Napoleons, ātri koncentrēt uguni vajadzīgajā vietā. Mucas rievotnes un aizmugurējā lādēšana 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā padarīja lielgabalus precīzākus un ar lielāku darbības rādiusu.

Pirmā un otrā pasaules kara laikā lauka lielgabali kļuva par galveno palīgu kaujas laukā — no mobilajiem iekārtu komplektiem līdz plašiem, statiskiem posmiem lielos frontes rajonos. Pēc Otrā pasaules kara daudzus statiskos lauka lielgabalus sāka aizstāt ar pašgājējiem artilērijas pūlkiem un artilērijas sistēmām, kas apvieno lielgabala jaudu ar lielāku mobilitāti un ātrāku izlādēšanu.

Modernās tendences

  • mechanizācija un pāreja uz pašgājējiem risinājumiem, kas apvieno lielāku aizsardzību un ātru pārvietošanos;
  • standartizēti kalibri — īpaši NATO valstīs izplatīti 105 mm un 155 mm kalibri;
  • elektroniskā uguns vadība, uguns korekcijas ar bezpilota novērošanas līdzekļiem un precīzi vadāmie projektīli, kas palielina ietekmi un samazina blakusefektus;
  • integrācija ar kopīgās lauka darbības sistēmām (zemestrīces novērošana, izlūkošana, datu apmaiņa).

Personāls un apkalpošana

Historiski lauka lielgabalu apkalpe bija vairāki cilvēki, kuri veica lādēšanu, mērķēšanu, vilkšanu un komunikāciju ar pozīciju vadību. Mūsdienās automatizācija un modernā uguns vadība samazina nepieciešamo personāla skaitu, taču prasības pēc speciālas apmācības — uguns vadībā, balstībā un munīcijas drošībā — paliek augstas.

Atšķirība no citiem artilērijas tipiem

Lauka lielgabali atšķiras no:

  • aplenkuma un cietokšņu lielgabaliem — tie ir mobilāki un paredzēti ātrai darbībai;
  • mīnmetējiem — mīnmetēji bieži nodrošina strauju augstās trajektorijas uguni īsā rādiusā, savukārt lauka lielgabali nodrošina taisnāku trajektoriju un lielāku raķetes enerģiju pie trieciena;
  • pretgaisa vai piekrastes lielgabaliem — kuri ir specializēti konkrētam mērķim un parasti mazāk mobilie.

Kopumā lauka lielgabals saglabā būtisku lomu mūsdienu bruņotajos spēkos kā universāls uguns atbalsta līdzeklis, kas spēj nodrošināt gan tiešo, gan netiešo uguni, ātri pielāgojoties mainīgajiem kaujas lauka apstākļiem.