Pirmais pasaules karš sākaies 1914. gada 28. jūlijā un beidzās 1918. gada 11. novembrī. Tas bija globāls konflikts, kas ilga aptuveni 4 gadus, 3 mēnešus un 14 dienas. Lielākā daļa kauju notika Eiropā, tomēr karā iesaistījās karavīri un resursi no daudzām citām valstīm un kolonijām, un tas būtiski mainīja Eiropas lielvaru koloniālās impērijas. Pirms 1939. gada sākuma šo konfliktu bieži dēvēja par Lielo karu vai vienkārši Pasaules karu. Pirmā pasaules kara laikā piedalījās desmitiem valstisku vienību, arī daudzas kolonijas, un kaujās dzīvību zaudēja miljoniem cilvēku.

Cēloņi

Kara cēloņus parasti sadala starptautiskos un tūlītējos faktoros. Starptautiskie ilgtermiņa faktori ietvēra:

  • nacionālisms — etniskās un valstu pašapziņas pieaugums balkānu un citos reģionos;
  • imperiālisms — sacensība par kolonijām, tirgiem un resursiem;
  • militarisms — bruņoto spēku pastiprināšana un stratēģisku plānu attīstība (piem., Vācijas un Lielbritānijas flotes sacensība);
  • alliancesistēmas — Eiropas valstis bija iesaistījušās savstarpējās alianšu saistībās, kas radīja polarizāciju divās lielās blokos.

Kā tūlītējs izraisītājs kalpoja 1914. gada 28. jūnijā notikusī atentāta upura — Austrijas erchercoga Franca Ferdinanda — slepkavība. Austroungārija apsūdzēja Serbiju un pieteica tai karu; saskaņā ar alianšu sistēmu krīze ātri eskalēja — Krievija mobilizēja par Serbijas sabiedroto, un virkne valstu drīz vien iesaistījās konfliktā. Vaicot spēku un alianses, konfliktā izveidojās divas galvenās puses: Sabiedrotie (galvenokārt Krievija, Francija un Britu impērija) un Centrālās lielvalstis (galvenokārt Vācija, Austroungārija un Osmaņu impērija).

Kara gaita un galvenās frontes

Kara darbība izpaudās ļoti daudzveidīgi un notika vairākos teātros:

  • Rietumu fronte: franči un briti pret vāciešiem Francijā un Beļģijā. Vācijas mēģinājums ātri sakaut Franciju tika apturēts pirmajā Marnas kaujā, pēc kuras šeit lielākoties izveidojās dziļš tranšeju tīkls un ilgs tranšeju karš ar milzīgām cilvēku un materiāla izmaksām;
  • Austrumu fronte: Krievijas un Centrāleiropas spēku sadursmes pret vāciešiem un austroungāriem — šeit notika vairāk mobilas karadarbības, plašākas virzības un teritoriju maiņa;
  • Tuvu Austrumu un citi teātri: cīņas notika Tuvajos Austrumos, Gallipoli reģionā, Itālijas un Austroungārijas robežās, kā arī Āfrikā, Ķīnā, jūrā un gaisā;
  • jūras karš: īpaši svarīga loma bija zemūdenēm (U-botom) un blokādēm, kas skāra gan militāros, gan civilos resursus;
  • tehnoloģiskās inovācijas: karā plaši izmantoja tankus, lidmašīnas, smago artilēriju, iznīcinājumam paredzētus lidaparātus un ķīmiskos ieročus (piem., iperis), kas mainīja kaujas taktiku un paplašināja civilā sektora upuru skaitu.

Pirmais pasaules karš bija arī pilna mēroga karš — daudzas valstis mobilizēja ne tikai armijas, bet arī ekonomikā, rūpniecībā un sabiedrībā ieviesa ierobežojumus, ražošanas pārvirzīšanu karaspēkam, pārtikas un degvielas racionēšanu, propagandu un ierobežotu civilo brīvību.

Svarīgi notikumi 1917–1918

1917. gadā Krievijā sākās plaša mēroga politiskas pārmaiņas — revolūcija, kas noveda pie cara pārvaldības gāšanas un pārbūvēm. 1918. gada martā jaunā padomju valdība parakstīja separātlīgumu (Brestļitovskas līgums), ar ko Krievija pameta karu, zaudējot lielas teritorijas un atbrīvojot Vācijas spēkus uz rietumiem.

Amerikas Savienotās Valstis 1917. gadā iestājās karā Sabiedroto pusē — viens no iemesliem bija Vācijas izplatītā neierobežotā zemūdeņu kara politika un arī tā dēvētais Zimmermana telegrammas skandāls, kas palielināja ASV sabiedrības atbalstu. Amerikas karaspēka iesaistīšanās jaunināja Sabiedroto resursus un morāli, lai gan liela daļa amerikāņu spēku ieradās tikai 1918. gadā.

1918. gada martā Vācija mēģināja lūzt izšķirošu uzbrukumu Rietumu frontē, lai, pirms ASV spēki pilnībā iedarbotos, panāktu uzvaru. Lai gan sākotnēji Vācija guva panākumus, vēlāk Sabiedroto pretdarbība un 1918. gada vasaras–rudens ofenzīvas — tostarp Sabiedroto veiktais veiksmīgais pretuzbrukums, kas sasniedza uzvaru Simts dienu ofensīvā — pagrieza kara gaitu Sabiedroto labā. Austroungārija un Osmaņu impērija paziņoja par gāšanas pārtraukšanu un sabruka no iekšpuses. Vācijas valdība sabruka, un 1918. gada 11. novembrī jaunā vācu valdība piekrita pārtraukt karošanu.

Miers un līgumi

Karadarbības izbeigšana sākās ar pamieriem un beidzās ar virkni miera līgumu. Svarīgākais no tiem bija Versaļas līgums, kas tika parakstīts 1919. gadā starp Vāciju un Sabiedrotajām valstīm. Miera līgumi noteica teritoriju pārdalīšanu, demilitarizāciju un tajos tika noteikti lielas kara reparācijas. Tāpat tika izveidota Tautu Savienība, kuras mērķis bija novērst nākamo lielo konfliktu.

Sekas — politiskas, sociālas un ekonomiskas

Pirmajam pasaules karam bija dziļas un ilgtermiņa sekas:

  • imperiju sabrukums: sabruka Vācijas, Austroungārijas, Osmaņu un Krievijas impērijas, radot jaunas valstis (piem., Polija, Čehoslovākija, Dienvidslāvija un Baltijas valstis — arī Latvijas neatkarības ceļš iezīmējās 1918. gadā);
  • cilvēku upuri: militārie zaudējumi bija milzīgi — militārajās darbībās gāja bojā apmēram 9–10 miljoni cilvēku, pie tam jāņem vērā arī civilie zaudējumi, bada un slimību upuri, kā arī influenza (Spānijas gripa) izraisītās nāves, kas palielināja kopējo upuru skaitu;
  • ekonomiskās sekas: Eiropas valstis bija kustībā izsmeltas, daudzas kļuva par ASV parādniekiem, rūpniecības un infrastruktūras zaudējumi bija milzīgi;
  • sociālās pārmaiņas: sieviešu iesaistīšanās rūpniecībā un sabiedriskajā dzīvē un vēlāk īslaicīgas vai ilgtermiņa politiskas pieejas (sufrāžistei un vēl citas kustības) — karš paātrināja sociālās pārmaiņas un pārskatīja sociālās attiecības;
  • traumas un kultūras ietekme: karš atstāja dziļas psiholoģiskas traumas veterānos un civiliedzīvotājos, ietekmēja literatūru, mākslu un politiku;
  • neviennozīmīgas sekas un turpmāki konflikti: Versaļas līguma un citu nolīgumu noteikumi — īpaši Vācijai uzliktās sankcijas un teritoriju pārdales — radīja izjustu neapmierinātību, kura kļuva par vienu no faktoriem, kas 21 gadu vēlāk noveda pie Otrā pasaules kara.

Īss kopsavilkums

Pirmais pasaules karš bija izšķirošs pagrieziena punkts 20. gadsimta vēsturē — tehnoloģiju un stratēģijas izmaiņas, milzīgas cilvēku upuru rētas, politisko kartes pārzīmēšana un jaunu starptautisku institūciju rašanās. Lai gan pēc kara radās cerības, ka tiks izbeigti lielie konflikti, neatrisinātie strīdi un ekonomiskās grūtības sagatavoja augsni jauniem kariem un satricinājumiem nākamajās desmitgadēs.