Pirmais pasaules karš

Sākums

Līdz 1914. gadam Eiropā sākās problēmas. Daudzas valstis baidījās no citu valstu iebrukumiem. Piemēram, Vācija kļuva arvien spēcīgāka, un briti to uzskatīja par draudu Britu impērijai. Valstis veidoja alianses, lai sevi aizsargātu, taču tas tās sadalīja divās grupās. Vācija un Austroungārija bija sabiedrotās kopš 1879. gada. Pēc tam 1882. gadā tās bija izveidojušas Trīskāršo aliansi ar Itāliju. Francija un Krievija par sabiedrotajām kļuva 1894. gadā. Pēc tam tās apvienojās ar Lielbritāniju, izveidojot Trīskāršo Entanti.

1908. gadā Austroungārija bija pārņēmusi Bosniju - reģionu, kas atradās blakus Serbijai. Daži Bosnijā dzīvojošie cilvēki bija serbi un vēlējās, lai šī teritorija būtu Serbijas sastāvā. Viena no tām bija organizācija "Melnā roka". Viņi sūtīja cilvēkus nogalināt Austrijaserchercogu Franci Ferdinandu, kad viņš apmeklēja Bosnijas galvaspilsētu Sarajevu. Viņiem visiem neizdevās viņu nogalināt ar granātām, kad viņš gāja cauri lielam pūlim. Taču viens no viņiem, serbu students Gavrilo Princips, nošāva viņu un viņa grūtnieci ar pistoli.

Austroungārija apsūdzēja Serbiju slepkavībā. Vācija atbalstīja Austroungāriju un apsolīja pilnīgu atbalstu, ja izceltos karš. Austroungārija nosūtīja Serbijai jūlija ultimātu, kurā bija uzskaitīti 10 ļoti stingri noteikumi, kuriem tai būtu jāpiekrīt. Daudzi vēsturnieki uzskata, ka Austroungārija jau bija vēlējusies sākt karu ar Serbiju. Serbija piekrita lielākajai daļai no desmit sarakstā iekļautajiem noteikumiem, bet ne visiem. Pēc tam Austroungārija izsludināja karu Serbijai. Tas ātri noveda pie pilnīga kara. Dažu dienu laikā karā iesaistījās abu valstu sabiedrotie.

Krievija pievienojās karam Serbijas pusē, jo Serbijas iedzīvotāji bija slāvu tauta, piemēram, Krievija, un slāvu valstis bija vienojušās palīdzēt viena otrai, ja tām uzbruktu. Tā kā Krievija ir liela valsts, tai bija jāpārvieto karavīri tuvāk karam, bet Vācija baidījās, ka Krievijas karavīri uzbruks arī Vācijai. Krievijai nepatika Vācija, jo Vācija agrāk bija darījusi lietas, lai kļūtu spēcīgāka. Vācija izsludināja karu Krievijai un sāka īstenot jau sen iepriekš izstrādāto plānu, lai Eiropā izcīnītu karu. Tā kā Vācija atrodas Eiropas vidū, Vācija nevarēja uzbrukt uz austrumiem pret Krieviju, nesamazinot savu ietekmi rietumos, Francijas virzienā. Vācijas plāns paredzēja ātri sakaut Franciju rietumos, pirms Krievija bija gatava karot, un tad pārvietot savu armiju uz austrumiem, lai stātos pretī Krievijai. Vācija nevarēja ātri iebrukt Francijā tieši, jo Francija uz robežas bija novietojusi daudzus nocietinājumus, tāpēc Vācija iebruka kaimiņvalstī Beļģijā, lai pēc tam iebruktu Francijā caur neaizsargāto Francijas un Beļģijas robežu. Lielbritānija pievienojās karam, apgalvojot, ka vēlas aizsargāt Beļģiju. Daži vēsturnieki uzskata, ka, pat ja Vācija būtu palikusi ārpus Beļģijas, Lielbritānija tomēr būtu iesaistījusies karā, lai palīdzētu Francijai.

Drīz vien tajā iesaistījās lielākā daļa Eiropas. Osmaņu impērija (tagad Turcija) pievienojās karam Vācijas un Austroungārijas pusē. Nav skaidrs, kāpēc viņi iesaistījās vai izvēlējās karot savā pusē, taču viņi bija kļuvuši draudzīgi ar Vāciju. Lai gan Itālija bija Vācijas un Austroungārijas sabiedrotā, tā piekrita karot tikai tad, ja šīs valstis tiks uzbruktas pirmās. Itālija apgalvoja, ka, tā kā Austroungārija bija uzbrukusi Serbijai pirmā, viņiem nav jācīnās. Turklāt Austroungārija viņiem nepatika. Itālija pievienojās karam 1915. gadā Sabiedroto spēku pusē.

Eiropas alianses pirms kara

Vācija pret Krieviju

Vācija bija Austroungārijas sabiedrotā. Krievija bija sabiedrotā ar Serbiju. Vācijas valdība baidījās, ka, tā kā Austroungārija bija uzbrukusi Serbijai, Krievija uzbruks Austroungārijai, lai palīdzētu Serbijai. Tāpēc Vācija uzskatīja, ka tai ir jāpalīdz Austroungārijai, vispirms uzbrūkot Krievijai, un tikai pēc tam varēja uzbrukt Austroungārijai.

Problēma bija tā, ka Krievija draudzējās arī ar Franciju, un vācieši domāja, ka Francija varētu uzbrukt viņiem, lai palīdzētu Krievijai. Tāpēc vācieši nolēma, ka viņi varētu uzvarēt karā, ja pirmie un ātri uzbruktu Francijai. Viņi varēja ļoti ātri mobilizēties. Viņiem bija saraksts ar visiem vīriešiem, kuriem bija jāstājas armijā, un ar to, kur šiem vīriešiem bija jādodas, kā arī ar katra vilciena laikiem, kas šos vīriešus nogādātu uz vietu, kur viņiem būtu jācīnās. Francija darīja to pašu, bet nespēja to izdarīt tik ātri. Vācieši uzskatīja, ka, ja viņi pirmie uzbruks Francijai, viņi varēs "izsist Franciju" no kara, pirms Krievija varētu uzbrukt viņiem.

Krievijai bija liela armija, bet Vācija uzskatīja, ka tās mobilizācijai būs nepieciešamas sešas nedēļas un ilgs laiks, līdz tā varēs uzbrukt Centrālajām lielvalstīm. Tā nebija taisnība, jo Krievijas armija mobilizējās desmit dienās. Turklāt krievi iebruka dziļi Austrijā.

Lielbritānija pret Vāciju

Lielbritānija bija Beļģijas sabiedrotā, un tā ātri iesaistījās karā. Lielbritānija bija apsolījusi aizsargāt Beļģijas neitralitāti. Vācija šķērsoja Beļģiju, lai sasniegtu Parīzi, pirms Krievija paspēja mobilizēties un atvērt pret to otru fronti. 1914. gada 4. augustā Lielbritānija, atbalstot Beļģiju, izsludināja karu pret Vāciju. Lielbritānijai bija lielākā impērija (tā valdīja ceturtajā pasaules daļā). Ja Vācija iekarotu Franciju, tā varētu ieņemt Lielbritānijas un Francijas kolonijas un kļūt par spēcīgāko un lielāko impēriju pasaulē.

Lielbritāniju satrauca arī Vācijas pieaugošā militārā vara. Vācija attīstīja savu lielo armiju, kļūstot par vienu no spēcīgākajām pasaulē. Britu armija bija diezgan maza. Britu Karaliskā flote bija lielākā un labākā pasaulē, un 19. gadsimtā ar to pietika, lai atturētu citas jūras lielvalstis no uzbrukumiem. Vācija bija sauszemes lielvara, bet Lielbritānija - jūras lielvara. Taču tagad vācieši būvēja lielu jūras floti. Tas tika uzskatīts par draudu Lielbritānijai. Tomēr lēmums par kara pieteikšanu tika pieņemts, pamatojoties uz tās aliansi ar Beļģiju Londonas līgumā (1839. gadā). Valdība varēja izlemt citādi. Neviens neparedzēja, cik ilgi karš varētu ilgt un kādas būs briesmīgās izmaksas.

Turcija

Osmaņu impērija (Turcija) iesaistījās karā, jo tā bija slepena Vācijas sabiedrotā, un divi Turcijas karakuģi, kuru apkalpē bija vācu jūras spēku darbinieki, bombardēja Krievijas pilsētas.

Lielbritānija arī cīnījās pret Turciju, jo Osmaņu impērija atbalstīja Vāciju. Lielbritānijai pret turkiem nebija naidīgu noskaņojumu. Tomēr, cīnoties ar turkiem Mezopotāmijas reģionā (tagadējā Irākas teritorijā), Arābijas pussalā un citviet, Lielbritānija ar Indijas armijas palīdzību spēja tos sakaut. Vēlāk, pēc kara beigām, Lielbritānijai izdevās iegūt dažas teritorijas no vecās Turcijas impērijas, kas bija izjukusi, un pievienot tās Britu impērijai.

Grieķija iesaistījās karā, jo tās līderis atbalstīja sabiedroto lietu. Grieķija un Serbija bija kļuvušas neatkarīgas, bet daudzi grieķi joprojām dzīvoja zemēs, kas kādreiz bija grieķu zemes, bet tagad atradās Turcijas Osmaņu impērijas sastāvā. Nesen uzvarējuši Balkānu karos, grieķi īpaši vēlējās kontrolēt citas zemes uz ziemeļiem, kas atradās Bulgārijas un Turcijas pakļautībā, tāpēc viņi pieteica karu. Turcija nogalināja lielāko daļu grieķu armijas, kad grieķi mēģināja atgūt daļu Turcijas teritorijas. Vēl viens karš sākās, kad grieķi bombardēja vilcienu. Turcija padzina Grieķiju atpakaļ uz savu teritoriju. No tā brīža grieķi vairs nekad neuzsāka karu, bet Turcijai bija viena no lielākajām armijām pasaulē.

Bulgārija pret Serbiju un Grieķiju

Bulgārija, tāpat kā Grieķija un Serbija, piederēja Turcijai, pirms Bulgārija atdalījās no Turcijas. Bulgārija apgalvoja, ka daudzas Turcijas zemes pieder Bulgārijai. Serbi un grieķi jutās apkrāpti, jo uzskatīja, ka zeme pieder Grieķijai vai Serbijai. Grieķi un serbi atguva zemi, kas sadusmoja Bulgāriju un noveda pie tā, ka šī valsts kļuva par Turcijas sabiedroto. Bulgārija pieteica karu Serbijai un Grieķijai, bet Bulgārija šo karu zaudēja.

Krievijas revolūcija

Krievijas revolūcija liek Krievijai vienlaikus cīnīties pret Vāciju un boļševikiem. Un Krievija padevās Vācijai tāpēc, ka tā cīnījās pret Padomju Savienību. Tai vajadzēja izkļūt no kara, samaksāt Vācijai daudz vācu marku.

Svarīgi kara notikumi

Lielākā daļa cilvēku domāja, ka karš būs īss. Viņi domāja, ka armijas ātri pārvietosies, lai uzbruktu viena otrai, un viena uzvarēs otru, un pārāk daudz cilvēku netiks nogalināti. Viņi domāja, ka karš būs par drosmīgiem karavīriem - viņi nesaprata, kā karš ir mainījies. Tikai daži cilvēki, piemēram, lords Kitčeneris, teica, ka karš būs ilgs.

Vācijas ģenerāļi bija nolēmuši, ka labākais veids, kā sakaut Franciju, ir doties caur Beļģiju, izmantojot plānu, ko sauca par Šlīfena plānu. Šo plānu izstrādāja Vācijas armijas štāba priekšnieks Alfrēds fon Šlīfens. Tad viņi varētu uzbrukt Francijas armijai ziemeļu pusē un dienvidu pusē vienlaikus. Vācu armija iegāja Beļģijā 4. augustā. Tajā pašā dienā Lielbritānija sāka karu pret Vāciju, jo Lielbritānija bija Beļģijas draudzene. Briti jau pirms kāda laika, 1839. gadā, bija teikuši, ka neļaus nevienam kontrolēt Beļģiju, un savu solījumu viņi turēja.

Kad vācieši nonāca līdz Beļģijas pilsētai Ljēžai, beļģi sīvi cīnījās, lai apturētu viņu ienākšanu pilsētā. Beidzot vācieši beļģus izspieda no pilsētas, taču tas prasīja ilgāku laiku, nekā vācu ģenerāļi bija plānojuši. Tad vācieši uzbruka Francijas armijas ziemeļu pusei. Franči un briti pārvietoja vīrus, lai cīnītos pret vāciešiem. Viņi to varēja darīt, jo beļģi tik ilgi bija cīnījušies pie Ljēžas. Taču vācieši francūžus pie robežām atspieda atpakaļ, un briti noturēja vāciešus pie Monsa, bet pēc tam arī viņi atkāpās, lai pievienotos atkāpjošajai franču armijai, līdz tika apturēti pie Marnas upes. Tā bija Pirmā Marnas kauja jeb Marnas brīnums.

Austrumos krievi bija uzbrukuši vāciešiem. Krievi atvairīja vāciešus, bet pēc tam vācieši sakāva krievus Tannenbergas kaujā.

Britu karavīri ieņemtā vācu tranšejā

Tranšeju karš

Tranšeju karā gāja bojā liels skaits karavīru. Jaunajiem ieročiem, piemēram, ložmetējiem un tālās darbības artilērijai, bija palielināts uguns ātrums, kas masveida uzbrukumu laikā iznīcināja milzīgu skaitu karavīru - taktika, kas bija palikusi no senākiem kara veidiem. Abu pušu vīri ņēma lāpstas un raka bedres, jo viņi negribēja tikt nogalināti. Bedres savienojās tranšejās, līdz tranšeju līnijas stiepās no Šveices līdz pat Ziemeļjūrai. Tranšeju priekšā bija dzeloņstieples, kas pārgrieza ikvienu, kurš mēģināja tām pārkāpt pāri, un mīnas, kas uzspridzināja ikvienu, kurš mēģināja tās šķērsot. Kara beigās svarīgs ierocis bija arī indīgā gāze.

Jaunie ložmetēji, artilērija, tranšejas un mīnas ļoti apgrūtināja uzbrukumu. Ģenerāļi bija karojuši daudzus karus bez šiem līdzekļiem, tāpēc viņi pavēlēja savām armijām uzbrukt vecajā stilā, maršējot rindās, lai ienaidnieks varētu tās viegli nošaut. Sommas kaujā 1916. gadā vienas dienas laikā gāja bojā 60 000 britu karavīru. Tā bija viena no asiņainākajām dienām britu armijas vēsturē. Kara beigās briti un franči izgudroja tankus un izmantoja tos, lai uzbruktu nostiprinātajiem vāciešiem, taču nespēja saražot pietiekami daudz tanku, lai kaut ko būtiski mainītu. Vācieši izgudroja īpašu Sturmabteilung taktiku, lai iefiltrētos ienaidnieka pozīcijās, taču arī tās bija par maz un par vēlu.

Briti izmantoja svilpes, lai sazinātos ar citiem karavīriem, tāpēc, pirms viņi apšaudīja vācu tranšejas, viņi iesvilpa. Tomēr vācieši pēc kāda laika šo taktiku pārtvēra, tāpēc pēc apšaudes, kad britu karavīri nāca, lai pabeigtu vācu karavīru apšaudi, vācieši bija gatavi ar saviem ložmetējiem, jo zināja, ka briti tuvojas.

Lidmašīnas

Pirmo reizi lidmašīnas tika plaši izmantotas Pirmajā pasaules karā.Pirms Pirmā pasaules kara lidmašīnas netika plaši izmantotas kaujās. Tas bija pirmais karš, kurā lidmašīnas tika izmantotas kā ieroči. Pirmo reizi lidmašīnas tika izmantotas izlūkošanai, lai fotografētu ienaidnieka zemi un vadītu artilēriju. Kara beigās ģenerāļi, militārie vadoņi, izmantoja lidmašīnas kā svarīgu uzbrukuma plānu sastāvdaļu. Pirmais pasaules karš parādīja, ka lidmašīnas var būt svarīgi kara ieroči.

Pirmā pasaules kara lidmašīnas bija izgatavotas no koka un audekla - raupja auduma veida. Tie nebija ilgi kalpojoši. Kara sākumā tās nevarēja lidot ļoti ātri. Tie varēja lidot tikai līdz 116 kilometriem stundā jeb 72 jūdzēm stundā. Kara beigās tie varēja lidot ar ātrumu līdz 222 kilometriem stundā (138 jūdzes stundā). Taču tie nevarēja lidot tik ātri kā mūsdienu lidmašīnas. Pirmo reizi kara laikā lidmašīnām tika uzstādīti lielgabali. Piloti, cilvēki, kas vada lidmašīnu, izmantoja ieročus, lai šautu uz ienaidnieka lidmašīnām. Viens pilots izmantoja metāla loksnes, metāla gabalus, lai bruņotu savu lidmašīnu. Arī citi piloti sāka izmantot metāla loksnes. Piloti arī uzlaboja savas lidmašīnas, izmantojot ložmetējus - ieročus, kas šāva lodes daudz ātrāk. Ar ložmetējiem cīņa starp lidmašīnām kļuva grūtāka un bīstamāka.

Pirmā pasaules kara laikā pilotiem, lidojot ar lidmašīnu, bija jāvalkā noteikts apģērbs, jo viņi lidoja augstu, kur gaiss ir auksts. Pilota apģērbs sildīja un pasargāja no vēja un aukstuma. Piloti valkāja ādas mēteli, lai aizsargātu savu ķermeni. Viņi valkāja polsterētu ķiveri un aizsargbrilles - lielas brilles ar īpašām lēcām, lai aizsargātu galvu un seju. Ap kaklu viņi nēsāja šalli. Šalle neļāva vējam pūst pret viņu kaklu, kad viņi pagrieza galvu.

ASV pret Vāciju

Vācijas vadītāji nolēma izmantot zemūdenes. Šīs zemūdenes tika nosauktas par U-laivām, no vācu valodas vārda Unterseeboot (kas nozīmē zemūdens laiva). U-boats uzbruka pasažieru kuģiem, piemēram, RMS Lusitania, kas veda civiliedzīvotājus uz Lielbritāniju. Tās neievēroja kara likumus, jo tādā gadījumā briti būtu varējuši tās iznīcināt. Amerika pārdeva ieročus Vācijas ienaidniekiem, bet ne Vācijai, tādējādi tā nebija neitrāla. "Neitrāla" nozīmē, ka valsts nav iesaistīta karā. Zemūdenes nogalināja daudzus amerikāņu un britu nekombatantus.

Vācija arī uzrakstīja slepenu telegrammu Meksikai šifrētā vēstulē, kurā ierosināja abām valstīm sadarboties, lai uzbruktu ASV. Šo notu sauc par Cimmermana telegrammu, jo to nosūtīja Artūrs Cimmermans. Tajā Meksikai tika piedāvāta zeme Amerikas Savienoto Valstu dienvidrietumos, ko ASV bija ieņēmušas iepriekšējos karos. Apvienotās Karalistes spiegi uzzināja par šo notu un paziņoja par to Amerikas Savienotajām Valstīm. Amerikas iedzīvotāji kļuva dusmīgi, un daudzi nolēma, ka vēlas, lai viņu valsts iesaistītos karā pret Vāciju. Šo un citu iemeslu dēļ Amerikas Savienotās Valstis 1917. gada 6. aprīlī pieteica karu Vācijai un kļuva par sabiedroto daļu.

Krievija

Krievijas sakāve Austrumu frontē izraisīja nemierus impērijas iekšienē.

Pirmā Krievijas revolūcija

1917. gadā Krievijā notika revolūcija. Caram Nikolajam II nācās paziņot, ka viņš vairs nebūs cars un ka vara ir tautas rokās. Sākumā tika uzskatīts, ka tagad, kad cara vairs nebūs, Krievija cīnīsies smagāk. Tomēr Krievijas tauta vairs nevēlējās karot, jo nebija ne pietiekama pārtikas, ne atbilstošas bruņošanās, ne piemērotu ceļu armijas apgādei. Karš viņus bija apgrūtinājis, un daudzi no viņiem bija nabadzīgi un izsalkuši. Viņi sāka ienīst savu jauno valdību, jo tā nepārtrauca karu.

Otrā Krievijas revolūcija

Tad notika Oktobra revolūcija. Divas frakcijas cīnījās par varu Krievijā. Meņševiki zaudēja pret boļševikiem. Boļševiku līderis bija Vladimirs Ļeņins (1870-1924), komunists, kurš sekoja Kārļa Marksa idejām. Jaunā valdība lūdza mieru vāciešiem un 1918. gada martā Brestļitovskā parakstīja miera līgumu ar Centrālajām lielvalstīm. Vācieši un krievi pārtrauca karadarbību. Vācija ieguva zemi Austrumeiropā un Baltijas jūru.

Sekas

Pēc kara vāciešiem bija jāpiekrīt Versaļas līgumam. Vācijai bija jāsamaksā aptuveni 31,5 miljardi ASV dolāru reparāciju. Tai bija arī jāuzņemas atbildība par karu. Daļa no līguma paredzēja, ka pasaules valstīm jāapvienojas un jāizveido starptautiska organizācija, lai apturētu karu izcelšanos. Šo organizāciju nosauca par Nāciju Līgu. Amerikas Savienoto Valstu Senāts tam nepiekrita, lai gan tā bija ASV prezidenta Vudro Vilsona ideja. Vudro Vilsons centās iestāstīt amerikāņu tautai, ka tai būtu jāpiekrīt, taču ASV tā arī nepievienojās Nāciju līgai. Problēmas ar līgumu Vācijā vēlāk noveda pie Otrā pasaules kara.

Eiropas karte pirms un pēc kara.

Saistītās lapas

• Nāciju līga
• Atceres diena
• Otrais pasaules karš