Pirmā Marnas kauja bija Pirmā pasaules kara kauja. Tā notika starp Vācijas impēriju, no vienas puses, un Franciju un Lielbritāniju, no otras puses. Kauja beidzās ar vācu armijas taktisko atkāpšanos. Tā bija viena no pirmajām pazīmēm, ka Šlīfena plāns ir izgāzies. Kauja prasīja vairāk nekā viena miljona franču un britu karavīru dzīvības. Tā prasīja arī vairāk nekā 750 000 vācu karavīru dzīvības. Kauja norisinājās no 1914. gada 5. līdz 12. septembrim. Šī kauja iezīmēja Vācijas virzīšanās uz Franciju beigas. Tā iezīmēja sākumu tranšeju karam, ar ko kļuva slavens Pirmais pasaules karš.

Fons un mērķi

Pirms Marnas kaujas Vācija īstenoja Šlīfena plānu — ātru apkārtgājienu caur Beļģiju, lai nokļūtu Francijas galvaspilsētas rajonā un piespiestu Franciju ātri padevās, ļaujot Vācijai pēc tam koncentrēties uz austrumu fronti pret Krieviju. Pēc vairākiem straujiem uzbrukumiem 1914. gada vasarā vācu spēki gandrīz sasniedza Parīzi. Tomēr garš maršs, piegāžu problēmas, dažādi taktiskie lēmumi un entente spēku pretuzbrukumi noveda pie situācijas, kad vācu armijas labā spārna kustība kļuva vāja un atstāja neatklātu spraugu starp armijām.

Galvenie komandieri un spēki

  • Francija: ģenerālis Žozefs Žofre (Joseph Joffre) vadīja franču spēkus; kaujā piedalījās vairāki korpusi un rezerves vienības.
  • Lielbritānija: Britu ekspedīcijas spēki (BEF) zem ģenerāla Džona Frensisa (John French) uzbruka kopā ar frančiem.
  • Vācija: Vācu spēkus vadīja ģenerālštābs ar Helmuthu fon Moltke jaunāko (Helmuth von Moltke the Younger) priekšgalā; kaujas laukā bija tādas vienības kā ģenerāļa fon Kluka (Alexander von Kluck) 1. armija un ģenerāļa fon Bilova (Karl von Bülow) 2. armija.

Kaujas gaita īsumā

Laika posmā no 5. līdz 12. septembrim franči un briti veica koordinētu pretuzbrukumu uz vācu labā flanga rajona. Izšķirošs moments notika, kad Ententes spēki atklāja spraugu starp vācu 1. un 2. armiju un izmantoja to, lai uzbrukt klātienē. Lai nodrošinātu ātru karaspēka pārvietošanu Parīzes apkārtnē, pilsētas taksometri (slavenie "taxi de la Marne") pārveda karavīrus no Parīzes uz fronti — šis notikums kļuva par simbolu franču mobilizācijai un morāles pacelšanai.

Vācijas virzība tika apturēta un pēc spraiga kaujas spiediena vācu komandieris lika sākt taktisku atkāpšanos uz Ajenas (Aisne) virzienā, kur sāka būvēt aizsardzības pozīcijas. Pēc atkāpšanās sekoja cīņas par līnijām, kas pārauga garāku tranšeju tīklu izveidē.

Sekas un ilgtermiņa nozīme

  • Šlīfena plāna izgāšanās: neizdevās ātri sagrābt Franciju, un Vācija zaudēja cerību uz ātru uzvaru rietumu frontē.
  • Tranšeju kara sākums: pēc Marnes kaujas frontes līnijas nostabilizējās, un abas puses sāka sistēmiski būvēt aizsardzības ierīces — tranšejas, kas kļuva par Pirmā pasaules kara dominējošo kaujas formu.
  • Stratēģiska izšķiršanās: kauja apturēja vācu virzību uz Parīzi un pārvērta karu par izsmēļošu, ilgstošu konfliktu, kurā abu pušu resursi un rūpnieciskā jauda kļuva izšķirošas.

Cietušo skaits

Kaujas laikā abas puses cieta smagus zaudējumus. Precīzi skaitļi atšķiras atkarībā no avotiem, taču tiek uzskatīts, ka abu pušu kopējie zaudējumi sasniedza simtus tūkstošu — vairos avotos minēta apmēram pusmiljona kā kopējs upuru skaits. Neatkarīgi no precīzas statistikas, Marnas kauja bija viens no asiņainākajiem 1914. gada notikumiem un atstāja dziļas sekas karaspēka morālē un turpmākās kara gaitu.

Kā to atceras vēsturē

Pirmā Marnas kauja bieži tiek minēta kā pagrieziena punkts Pirmajā pasaules karā: tā parādīja, ka modernā, industriālā karadarbība var pārvērsties par ilgstošu un smagi priekšmetu konfliktu. Tā arī apliecināja pretinieka mobilizācijas spēju un taktiskās elastības nozīmi. Simboliski notikumi — piemēram, karavīru pārvietošana ar Parīzes taksometriem — kļuvuši par daļu no kara leģendām un atmiņām.