Šlīfena plāns — definīcija: Vācijas stratēģija Pirmajā pasaules karā
Šlīfena plāns bija stratēģisks plāns, ko izstrādāja grāfs Alfrēds fon Šlīfens — Vācijas impērijas armijas virsnieks un ilggadējais Vācijas Ģenerālštāba priekšnieks. Plāns tika izstrādāts ap 1905.–1906. gadu un paredzēts Vācijas impērijas karaspēkam divu frontu karam pret Franciju un Krieviju, kad Francija būtu Vācijas galvenais rietumu pretinieks. Plāna pamatideja bija ātra un plaša apvedceļa operācija caur neutrālo Beļģiju, lai apņemtu un sagrābtu Francijas armiju pirms tam, kad Krievija pabeigtu mobilizāciju. Ar šādu manevru Vācija cerēja iegūt ātru uzvaru Rietumos un tad novirzīt spēkus uz austrumiem.
Mērķi un pamatpieņēmumi
Plāna būtība — koncentrēt lielu spēku labo spārnu (Vācijas ziemeļos) un veikt plašu loku caur Beļģiju, lai apietu un sakautu Francijas spēkus, — balstījās uz vairākām pieņēmumiem:
- Francijas sakāve būtu ātra, ja varētu panākt ātru apspiedumu un apņemšanu.
- Krievija mobilizēsies lēnāk, tāpēc pirms tās ieceļošanas varēs nogalināt Franciju.
- Beļģijas pretestība tiks pārvarēta pietiekami ātri, lai neradītu būtisku kavēšanos.
- Vācijas dzelzceļa tīkls nodrošinās ātru masu pārvietošanu uz rietumiem vai austrumiem pēc vajadzības — vilcienu izmantošana bija viena no plāna būtiskajām komponentēm.
Tehnoloģijas un taktiskais konteksts
Šlīfens arī atzina aizsardzības priekšrocības: tranšeju sistēmas, ložmetēji, dzeloņstieples un citi aizsardzības līdzekļi padarīja aizstāvi bīstamāku. Viņš pievērsās loģistikai un tam, kā dzelzceļi var nodrošināt ātru atkāpšanos vai pastiprināšanu, tāpēc veidoja plānu, kas balstījās uz ātrumu un pārsteigumu, nevis ilgstošu pozicionālu karu. Tomēr pieņēmumi par to, cik ātri var pārvietot un apgādāt lielas karaspēka masas, bija optimistiski.
Plāna īstenošana 1914. gadā un Moltke modificējumi
Kad 1914. gadā izcēlās Pirmais pasaules karš, Šlīfena koncepcija kļuva par pamatu Vācijas vadības plāniem Rietumu frontē. Tomēr plānu īstenoja Helmuts fon Moltke (jaunākais), kurš veica būtiskas izmaiņas:
- labā spārna spēki tika samazināti, lai pastiprinātu vājo punktu aizsardzību vai nodrošinātu operācijas citos sektoros;
- daļa spēku novirzīja uz austrumu fronti, jo Krievijas mobilizācija izrādījās ātrāka nekā gaidīts;
- komandēšanas un loģistikas sarežģījumi, kā arī negaidīta Beļģijas pretestība un Lielbritānijas iejaukšanās (saistībā ar Beļģijas neitralitātes pārkāpumu) vēl vairāk vājināja plāna efektivitāti.
Rezultātā vācu uzbrukums tika palēnināts. Mēģinājumi ātri apiet Parīzi beidzās ar Stresa un Marnes kaujām, kur alianšu spēki spēja apturēt vācu virzību. Tā vietā radās ilgstoša tranšeju kara līnija un ierobežota mobilitāte Rietumu frontē.
Galvenie neveiksmes iemesli
- Praktiski sarežģījumi: attālumi, apgāde un komunikācija radīja kavēšanos; plānā aprēķinātie vilcienu pārvietojumi bija mazināmi reālajās kaujas apstākļos.
- Politiskas un militāras sekas: Beļģijas stiprāka pretestība un Lielbritānijas iejaukšanās (lai aizsargātu Beļģiju) izmainīja spēku attiecības.
- Moltke modifikācijas, kas samazināja uzbrukuma labo spārnu spēkus, samazināja plāna apvērsuma spēju.
- Krievijas mobilizācija izrādījās ātrāka nekā gaidīts, piespieda Vāciju sūtīt papildspēkus austrumos, kas vēl vairāk novājināja rietumu ofensīvu.
- Jauna taktika un tehnoloģijas (piem., mobilā artilērija, ložmetēji) padarīja tradicionālo masveida kājnieku uzbrukumu riskantāku.
Sekas un ietekme uz vēlākām karadarbības doktrīnām
Šlīfena plānam bija liela simboliska nozīme. Tā neveiksme 1914. gadā noveda pie ilga tranšeju kara un divu frontu izsīkuma. Tomēr daļēji elementi no Šlīfena koncepcijas iedvesmoja vēlākus stratēģiskus pieņēmumus.
Skatoties uz Otrā pasaules kara laiku, daži aspekti no šīs idejas tika pārstrādāti. Hitlera ģenerāļi, piemēram, Erihs fon Manšteins un Heinss Guderiāns, izmantoja līdzīgas principiālas idejas par apvērsuma manevriem un ātrumu, taču adaptēja tās ar modernu tehniku — bruņutehniku, tankiem un lidmašīnām. 1940. gadā Vācija atkal uzbruka Francijai, iebrūkot caur Beļģiju un Nīderlandi. Lai gan Francija sagaidīja uzbrukumu caur Beļģijas ziemeļiem (tāpat kā Šlīfena plānā), vācu stratēģija 1940. gadā izmantoja straujus bruņoto vienību šķērsojumus caur Ardenu un koncentrētu, ātru uzbrukumu, kas ļāva apiet daļu franču spēku un izraisīja lielu paniku. Tas noveda pie daļējas franču armijas iesprostojuma un ātras sabrukšanas Rietumos.
Kopsavilkums
Šlīfena plāns bija rūpīgi izstrādāta teorija par to, kā Vācijai ātri sasniegt uzvaru divu frontu karam, izmantojot masveida manevru cauri Beļģijai. Taču praktiskie ierobežojumi, politiskās sekas un vēlākās izmaiņas plānā — kā arī tehnoloģiju un mobilizācijas realitātes — padarīja to neveiksmīgu 1914. gadā. Plāna mantojums tomēr ietekmēja vēlākas stratēģijas, kuras tika pielāgotas ar modernu bruņojumu un taktiku Otrā pasaules kara laikā.
fon Moltke juniors.
Sarkanās bultas rāda Vācijas armijas pārvietošanos saskaņā ar Šlīfena plānu. Zilās bultas rāda Francijas armijas pārvietošanos saskaņā ar XVII plānu. Vācija uzbrūk Francijai caur Beļģiju, bet Francija uzbrūk Vācijai tieši un caur Beļģiju.
Jautājumi un atbildes
J: Kas bija grāfs Alfrēds grāfs fon Šlīfens?
A: Grāfs Alfrēds grāfs fon Šlīfens bija vācu militārais stratēģis, kurš no 1853. līdz 1871. gadam strādāja Prūsijas armijā, bet vēlāk no 1871. līdz 1906. gadam - Vācijas impērijas armijā. Viņš nomira 1913. gadā 79 gadu vecumā.
J: Kas bija Šlīfena plāns?
A: Šlīfena plāns bija grāfa Alfrēda grāfa fon Šlīfena 1905. gadā izstrādāts stratēģisks plāns karam starp Franciju no vienas puses un Vācijas impēriju, Austroungāriju un Itāliju no otras puses. Tas paredzēja, ka Vācija un tās sabiedrotie iebruks Francijā caur Beļģiju, nevis uzbruks tieši.
Jautājums: Kāpēc Moltke tomēr uzbruka Francijai caur Beļģiju, lai gan viņam nebija pietiekami daudz vīru, lai to sakautu?
A: Moltke uzskatīja, ka uzbrukums vienmēr ir labāks nekā aizsardzība, jo Japāna guva panākumus Krievijas-Japānas karā, kur tā vienmēr uzbruka un uzvarēja. Viņš domāja, ka šī stratēģija darbosies tāpat kā Šlifena hipotētiskajā karā, lai gan desmit gadu laikā situācija bija ievērojami mainījusies.
J: Ko Šlifens uzskatīja par aizsardzību pret uzbrukumu?
A: Šlifens uzskatīja, ka aizsardzība parasti ir labāka nekā uzbrukums, jo aizstāvja vīri var nokļūt ar vilcienu ātrāk nekā uzbrucēja vīri var tur nokļūt kājām, turklāt aizstāvim ļoti palīdzētu tranšejas, ložmetēji un dzeloņstieples.
Jautājums: Kā Hitlers Otrā pasaules kara laikā izmantoja līdzīgu taktiku kā Šlīfena plānā?
A: Otrā pasaules kara laikā Hitlera ģenerāļi Erihs fon Manšteins un Heincs Guderiāns izmantoja līdzīgu taktiku kā Šlīfena plānā, iebrūkot Francijā caur Beļģiju un Nīderlandi, pārsvarā iebrūkot Beļģijas dienvidos, nevis ziemeļos, ko Francija gaidīja, pamatojoties uz to, kā Vācija iepriekš uzbruka, izmantojot šo plānu. Tas ļāva viņiem sagūstīt pusi Francijas karaspēka, kas badā mira bez pārtikas, kā rezultātā viņi padevās, vienlaikus pārāk vājinot Franciju, lai tā varētu turpināt pretoties, kas noveda arī pie tās galīgās kapitulācijas.
J: Kad Šlifens aizgāja pensijā?
A: Šlifens aizgāja pensijā 1906. gadā, deviņus gadus pirms Pirmā pasaules kara sākuma 1915. gada augustā.
