Kājnieku ložmetējs ir ierocis, kas spēj izšaut vairākas lodes pēc kārtas, kamēr ir nospiests sprūda taustiņš un pieejamas šaujammunīcijas — tas nozīmē automātisku uguni. Plašākā nozīmē šos ieročus sauc par automātiskajiem ieročiem. Munīcijas padevei ložmetēji izmanto gan garas patronu ķēdes, ko sauc par patronu munīcijas jostu, gan arī atsperes lādītes jeb magazīnas. Ložmetēji tiek iedalīti vairākos veidos atkarībā no svara, pielietojuma un kalibra — galvenokārt smagie (HMG), vieglie (LMG) un automātiskās pistoles/zemkopēji (SMG).

Veidi un to raksturojums

Smagos ložmetējus (HMG) parasti izvieto uz zemes uz statīva, uz transportlīdzekļa vai to montē torņos un balstos. Tie izmanto lielāka kalibra patronas, kas nodrošina lielāku bremzējošo spēku un sasniedzamību. Smagos ložmetējos bieži strādā vismaz divu cilvēku apkalpe — viens mērķē un šauj, otrs lādē un apkalpo padeves sistēmu; pārvietošana parasti prasa vismaz divus vai vairākus cilvēkus. Pazīstami piemēri ir M2 Browning ložmetējs, MG42, M1919 Browning, M134 miniguns, 92. tipa smagais ložmetējs un lielgabals Maxim.

Vieglais ložmetējs (LMG) parasti ir paredzēts, lai to nēsātu un lietotu viens kareivis. Lai gan nosaukums liek domāt par mazāku svaru, daudzi LMG ir pietiekami smagi, lai tos būtu ērtāk lietot, atbalstot uz divkāja vai statīva, taču ir arī modeļi, piemēram, Bren un BAR, kurus iespējams šaut arī bez divkāja, ja lietotājs izmanto plecu siksnu. Pazīstami LMG piemēri ir SAW M249, M240, RPD, RPK, PK un M-60.

Automātiskās pistoles (SMG) ir kompaktāki un vieglāki automātiskie ieroči, kas parasti šauj ar pistoles kalibra patronām. Tos ir vieglāk nēsāt, slēpt un izmantot tuvā cīņā nekā lielākus ložmetējus. SMG bieži izmanto policija, drošības dienesti un specializētas vienības; tos var valkāt atsevišķi karavīri vai policisti. Pazīstami modeļi ir Uzi, Heckler & Koch MP5, Thompson (pazīstams arī kā Tommy gun), MAC-10, PPSh un MP-40.

Darbības princips un galvenās konstrukcijas iezīmes

  • Ložmetēja pamatdarbību nodrošina automātiska patronu padeve, šāviena eksplozīvais spēks, kā arī izmetamās čaulas no stobra. Šo procesu var nodrošināt ar atpakaļgaitas spēku (recoil-operated), gāzu darbību (gas-operated) vai pagriezveida atbloķēšanu.
  • Munīcijas padeve: galvenās sistēmas ir josta (belt-fed) un magazīna. Jostu izmanto smagākos ložmetējos, jo tā nodrošina lielu kapacitāti un ilgtspējīgu uguni, savukārt magazīnas ir izplatītas vieglākos vai taktiskos modeļos.
  • Aukstuma vadība: ložmetēji var būt gaisa dzesēti vai ūdens dzesēti. Viegliem ieročiem parasti stobrs kļūst karsts ātri, tāpēc daudziem modeļiem ir iespēja ātri nomainīt stobru, lai turpinātu uguni bez pārkaršanas.
  • Sprūdi un uguns režīmi: ložmetēji var strādāt pilnīgi automātiski (turēts sprūdis nodrošina nepārtrauktu šāvienu virkni) vai īsos burtos/semiautomātiski atkarībā no konstrukcijas.
  • Šaušanas īpašības: kalibrs, lodes masa un stobra garums ietekmē sitienu spēku, rādiusu un precizitāti. Smagie ložmetēji, īpaši .50 kalibrā, var sasniegt ievērojamu attālumu un iznīcinošu spēku.

Lietojums, montēšana un taktika

Ložmetējus izmanto dažādās lomās:

  • Nomākšanas uguns: radīt pastāvīgu uguni, lai ierobežotu pretinieka kustības un atbalstītu infanterijas kustību.
  • Pretpersonāls un prettransporta uguns: smagie ložmetēji pret transportlīdzekļiem un nelieliem mērķiem attālumā.
  • Montēšana uz transportlīdzekļiem, kuģiem vai helikopteriem: šādi ložmetēji nodrošina uguns atbalstu un aizsardzību.

Montāžas veidi ir dažādi — no vienkārša statīva un divkāja līdz rotējošiem balstiem un torņiem uz bruņutehnikas. Uz transportlīdzekļiem ierīces var būt novietotas uz pintle balstiem vai pilnīgi aprīkotos torņos.

Atšķirība no citiem automātiskajiem ieročiem

Daudzi citi šaujamieroči ir arī ar automātiskām uguns spējām, taču tos parasti neklasificē kā ložmetējus — piemēram, automātiskās vai pusautomātiskās pistoles un daži karabīnes. Šā ieroču grupa parasti šauj ar vieglākām lodēm un tiek izmantota citā taktikā (tuva saskarsme, personīgā aizsardzība). Turklāt, pusautomātiskajā režīmā ieroči šauj vienu lodi uz katru sprūda nospiešanu, kas būtiski atšķiras no ložmetēja nepārtrauktas uguns iespējas.

Vēsture, izcilākie modeļi un prasmes

Ložmetēju vēsture ir cieši saistīta ar nepieciešamību nodrošināt pārmērīgu uguns spēku lauka operācijās. Vēsturiski pirmie automātiskie ložmetēji (piemēram, Maxima izgudrojumi) radīja revolūciju kaujas laukā, ļaujot radīt nepārtrauktu uguni. Mūsdienu armijās populāri modeļi minami arī iepriekš — M2 Browning, MG42 u.c. — katrs ar savām priekšrocībām un pielietojuma jomām.

Daudzi smagie ložmetēji, piemēram, Browning M2 .50 kalibra ložmetējs, ir pietiekami precīzi, lai trāpītu tālumā esošiem mērķiem. Vjetnamas kara laikā Karloss Hatkoks (Carlos Hathcock) veica šāvienu no 7382 pēdu (2250 m) attāluma, izmantojot .50 kalibra smago ložmetēju ar teleskopisko tālmetēju.

Drošība un apmācība

Darbs ar ložmetējiem prasa speciālu apmācību — jāzina pareiza munīcijas lietošana, barošanas sistēmu apkope, stobra maiņas procedūras un drošas uguns vadīšanas taktika, lai novērstu pārkaršanu, aizsprostojumus un negadījumus. Taktiskā izmantošana prasa koordināciju starp apkalpi, munīcijas piegādi un atbalsta vienībām.

Kopsavilkumā: ložmetējs ir plaša nozīme ar daudzveidīgu formu un pielietojumu — no kompaktām automātiskajām pistolēm tuvās cīņās līdz smagiem, uz transportlīdzekļiem montētiem ložmetējiem ar lielu rādiusu un bremzējošo spēku. Pareizas izvēles, apkalpes apmācība un uzturēšana nosaka, cik efektīvi šie ieroči darbosies kaujas un aizsardzības situācijās.