MG-42
MG 42 (saīsinājums no vācu: Maschinengewehr 42 jeb "ložmetējs 42") bija vispārējas nozīmes ložmetējs. To radīja nacistiskajā Vācijā. Vērmahts to sāka izmantot 1942. gadā. To izmantoja kopā ar ložmetēju MG 34 (un dažkārt to aizstāja) Vācijas bruņotajos spēkos. Abi ieroči tika ražoti un lietoti līdz pat kara beigām.
MG 42 bija pazīstams ar to, ka bija uzticams, vienkāršs un viegli lietojams. Tomēr vislabāk tas ir pazīstams ar savu ļoti lielo šāviņa ātrumu, tāpēc vācieši to sauca par "Hitlersäge" jeb "Hitlera zāģi". Bija arī citi automātisko ieroču modeļi ar līdzīgu šaujampulveri. Daži piemēri ir franču Darne, ungāru Gebauer, krievu 7,62 mm ShKAS un britu Vickers K ložmetējs. Tomēr, tā kā MG 42 saņēma munīciju no jostas un tā stobrs bija viegli nomaināms, tas varēja šaut ilgāku laiku nekā šie ieroči.
Pēc nacistiskās Vācijas kapitulācijas MG 42 tika izmantots jaunu ieroču radīšanai. MG1 (MG 42/59) bija gandrīz tāds pats kā MG 42. MG1 kļuva par MG1A3, kas savukārt kļuva par MG 3. Šveiciešu MG 51, SIG MG 710-3, austriešu MG 74 un spāņu 5,56 mm Ameli vieglais ložmetējs tika konstruēti, izmantojot MG 42. Dažas iezīmes tika pārņemtas arī no M60 un beļģu MAG. Pēc kara MG 42 joprojām izmantoja daudzas bruņotas grupas.
Vēsture
Attīstība
30. gados Vācijas armija sāka izmantot MG 34. MG 34 tika uzskatīts par pirmo vispārējas nozīmes ložmetēju. MG 34 bija ātri maināms stobrs. Ar to varēja šaut arī no lieliem magazīniem vai no jostas. Tas nozīmēja, ka MG 34 varēja šaut daudz ilgāk nekā tādi ieroči kā Browning Automatic Rifle, japāņu Type 11, britu Bren un franču Châtellerault LMG. Tas bija arī daudz vieglāks par tādiem ieročiem kā Vickersa ložmetējs un M1917 Browninga ložmetējs. MG 34 bija arī ļoti maināms. Ar to varēja šaut no jostas un cilindriskā magazīna. Ar to varēja šaut arī no statīviem vai no bruņumašīnām. Tas pat kļuva par vienu no galvenajiem Luftwaffe aizsardzības lielgabaliem kā MG 81. To izmantoja arī kā otru ieroci uz tankiem kā MG 34 Panzerlauf. Tomēr MG 34 bija dažas problēmas. Kā piemēru var minēt to, ka MG 34 viegli salūza, ja uz tā nokļuva putekļi. Tā ražošana bija arī diezgan dārga. MG 34S tika izgatavots kā konstrukcijas uzlabojums.
Lai šīs problēmas varētu atrisināt, tika izsludināts konkurss, lai atrastu MG 34 aizvietotāju. Trīs uzņēmumi tika uzaicināti izstrādāt šo aizstājēju. Tie bija: Metall und Lackierwarenfabrik Johannes Großfuß AG, Rheinmetall-Borsig un Stübgen. Großfuß AG izstrādātais projekts izrādījās labākais. Dīvainā kārtā Großfuß AG neizgatavoja ieročus. Viņi galvenokārt izgatavoja metāla laternas. Ernsts Grunovs bija viens no Großfuß galvenajiem konstruktoriem. Viņš neko nezināja par ložmetējiem, kad viņam pateica, ka viņš tiks iesaistīts projektā. Tomēr viņš zināja daudz par mašīnām, ko izmantoja, lai izgatavotu daudz produktu (masveida ražošana). Grunovs apmeklēja armijas ložmetēju apmācības kursus, lai labāk izprastu ložmetējus. Viņš arī lūdza informāciju dažiem karavīriem. Pēc tam viņš izmantoja dažas Mausera izmantotās idejas un pievienoja dažas funkcijas, par kurām uzzināja no sarunām ar armijas ložmetējniekiem, un lietas, kas notika Otrā pasaules kara sākumā. Jauno konstrukciju - MG 42 - bija daudz vieglāk izgatavot. Jaunā ieroča izgatavošana aizņēma 75 stundas. Savukārt MG 34 bija nepieciešamas 150 stundas. Jaunais lielgabals maksāja 250 RM. Taču MG 34 maksāja 327 RM. Arī MG 42 bija izgatavots no štancēta metāla. Tāpēc to bija vieglāk izgatavot nekā citus ložmetējus.
Šo ieroci galu galā nosauca par MG 39. Kopumā tas bija līdzīgs MG 34. Vienīgās lielās izmaiņas lielgabalniekam bija tās, ka tas vairs nevarēja šaut no cilindriskiem magazīniem. Tas nozīmēja, ka ierocim bija jāšauj no jostas vai no bungas formas magazīnas, kas piestiprināta pie ieroča sāniem un kurai iekšpusē bija josta.
Ieroču oficiāli nodeva ekspluatācijā. Šo ieroci sāka ražot 1942. gadā kā MG 42. Großfuß, Mauser-Werke, Gustloff-Werke un dažām citām kompānijām tika piešķirti līgumi par MG 42 ražošanu.
Pakalpojumu vēsture
MG 42 bija ļoti liels šāvienu ātrums. Tā varēja izšaut aptuveni 1200 šāvienu minūtē. Tas bija divreiz vairāk nekā britu Vikersa ložmetējiem un amerikāņu Browninga ložmetējiem. Karavīri bija tik ļoti nobijušies no MG 42, ka Amerikas Savienoto Valstu armija uzņēma mācību filmas, lai palīdzētu karavīriem tikt galā ar bailēm, ka kaujā stājoties pret MG 42. Ar tik lielu ātrumu cilvēka auss nevar viegli sadzirdēt vienas izšautas lodes skaņu. Tas nozīmē, ka ierocis radīja skaņu, kas līdzinājās "rrrrp". Sabiedroto karavīri MG 42 iesauca par "Hitlera buzzsaw".
Kad MG 42 tika izšauts ilgu laiku, tas patērēja daudz munīcijas. Tāpēc vācu MG 42 šāviņš parasti ar šo ieroci šāva tikai īsās sērijās.
Tā kā tika mainīts stobrs, MG 42 nevarēja izmantot Otrā pasaules kara vācu tankos. Tomēr to varēja izmantot uz viena tanka. Šo tanku sauca par Jagdpanzer IV.
Otrā pasaules kara laikā katrā vācu ložmetēju vienībā bija MG 42.
Vācu SS karavīrs ar MG 42, Francija, 1944. gads.
Fallschirmjäger aizstāv Monte Kasīno.
Izmantojiet
MG 42 svēra 11,8 kg. Tas bija vieglāks nekā MG 34.
MG 42 parasti bija sešu cilvēku apkalpe. Šie cilvēki bija: lielgabala komandieris (persona, kas noteica Nr. 1, ko darīt ar lielgabalu), Nr. 1, kas nesa un šāva ar lielgabalu, Nr. 2, kas nesa statīvu, un Nr. 3, 4 un 5, kas nesa munīciju, papildu stobrus un instrumentus, lai izraktu zemē ierakumus. Šo lielo komandu bieži vien saīsināja tikai līdz trim: šāvēja, lādētāja (kurš ieročā iekrāva munīciju un nesa stobrus) un novērotāja (persona, kas iezīmēja mērķus, uz kuriem šāvēja ierocis varēja šaut). Vienības vadītājam un viņa palīgam tika piešķirti MP-40 automāti.
MG 42 tika izmantots gandrīz visos vācu bruņumašīnās. Kaujas laikā lielgabala stobru varēja nomainīt dažu sekunžu laikā.
MG 42 bija arī ļoti izturīgs. Lai ierocis būtu darba kārtībā, bija nepieciešama tikai nedaudz eļļas. MG 42 varēja iemest dubļos vai ūdenī, un tas joprojām darbojās.
Daudzu vācu strēlnieku uzdevums bija atbalstīt ložmetēju. Ja MG 42 un tā apkalpe pārvietojās, strēlnieki viņus apsargāja, lai viņi būtu drošībā. Kad apkalpe uzstādīja MG 42, strēlnieki zemē izraka bedres, lai MG 42 apkalpe varētu sēdēt. Kamēr MG 42 šāva, strēlnieki nesa munīciju strēlniekiem.
Kaujas laikā izmantotais MG 42 parasti dienā izlietoja 3000 patronu.
MG 42 uz statīva.
Dizains
MG 42 šauj ar 7,92 mm patronām, kas tiek pievadītas no jostas ar atvērtu aizvaru.
MG 42 var šaut tikai pilnīgi automātiski. Atsevišķi šāvieni ir ļoti sarežģīti pat cilvēkiem, kuriem ir pieredze ar MG 42. Tas ir saistīts ar ieroča lielo šaušanas ātrumu.
MG 42 stobru var ātri nomainīt. Lai to atvieglotu, stobrā ir iebūvēta ierīce. Šī funkcija ir līdzīga Thompson vieglajai ierocei.
Dažādi MG 42 veidi
MG 45
1944. gadā Trešajā reihā sāka trūkt materiālu. Tāpēc tika izstrādāts MG 45 (jeb MG 42V). Tai bija vēl lielāks šāviena ātrums, un to bija vieglāk izgatavot.
T24 ložmetējs
Kara laikā amerikāņu militārie spēki mēģināja atdarināt MG 42. Viņi uzskatīja, ka tā varētu aizstāt Browninga automātisko šauteni un M1919A4 kājniekiem. Saginaw Steering Gear izgatavoja prototipu un nosauca to par T24 ložmetēju. Tomēr tika saprasts, ka .30-06 patronas, ar kurām šautuve varētu šaut, varētu būt pārāk garas. Ar prototipu bija arī konstrukcijas problēma. Šīs problēmas nozīmēja, ka projekts tika izbeigts.
M53
Dienvidslāvijā MG 42 ražoja uzņēmums Zavodi Crvena Zastava kā M53 ložmetēju. Viņi to darīja saskaņā ar licenci. Šis ierocis joprojām šāva ar 7,92 x 57 mm Mausera patronu. Tādējādi M53 bija gandrīz precīza vācu MG 42 kopija. Vienīgā lielā atšķirība ir tā, ka šāviena ātrums ir mazāks nekā MG 42. Dažus M53 80. gados nosūtīja uz Irāku. Tos daudz izmantoja arī abu Persijas līča karu laikā. M53 bija pazīstams ar iesauku Šarac.
MG 3
Beretta MG 42/59 bija tikai MG 42 ar nelielām izmaiņām. To joprojām izmanto Itālijas armija. Rheinmetall MG 3 arī ir tikai MG 42 ar dažām izmaiņām. MG 3 izmanto Vācijas bruņotie spēki (Bundesvērs.
MG 74
Pēdējo MG 42 tipu sauc par MG 74. To izstrādāja Austrijā. Kopš 1974. gada tas ir Austrijas bruņoto spēku galvenais ložmetējs.
Daudz dažādu MG 42 veidu.
MG 74, ko izmantoja Austrijas federālā armija.
Saistītās lapas
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir MG 42?
A: MG 42 ir vispārējas nozīmes ložmetējs, kas tika radīts nacistiskajā Vācijā un 1942. gadā tika plaši izmantots vērmahta bruņotajos spēkos.
J: Kā MG 42 varēja salīdzināt ar MG 34?
A: MG 42 dažkārt izmantoja, lai aizstātu MG 34, taču abi ieroči tika ražoti un izmantoti līdz pat kara beigām. MG 42 bija pazīstams ar to, ka tas bija uzticams, vienkāršs un viegli lietojams, un tam bija daudz lielāks šāviena ātrums.
J: Kāpēc vācieši MG 42 sauca par "Hitlersäge"?
A: Vācieši MG 42 sauca par "Hitlersäge" jeb "Hitlera zāģi", jo tam bija ļoti liels šāvienu ātrums.
J: Kādu citu automātisko ieroču konstrukcijām bija līdzīga šaujampulvera jauda kā MG 42?
A: Citu automātisko ieroču konstrukcijas ar MG 42 līdzīgu šaujampulveri ir franču Darne, ungāru Gebauer, krievu 7,62 mm ShKAS un britu Vickers K ložmetējs.
J: Ar ko MG 42 atšķīrās no šiem citiem ieročiem?
A: MG 42 varēja šaut ilgāk nekā citi ieroči, jo tā munīciju saņēma no jostas un tā stobru bija viegli nomainīt.
J: Kādi jauni ieroči tika radīti no MG 42 pēc nacistiskās Vācijas kapitulācijas?
A: MG1 (MG 42/59) bija gandrīz tāds pats kā MG 42, un tas kļuva par pamatu MG1A3 un galu galā MG 3 modelim. Citi ieroči, kas radīti, izmantojot MG 42, ir šveiciešu MG 51, SIG MG 710-3, austriešu MG 74 un spāņu 5,56 mm Ameli vieglais ložmetējs. Dažas iezīmes tika pārņemtas arī no M60 un beļģu MAG.
J: Vai MG 42 joprojām tika izmantots arī pēc kara?
A: Jā, MG 42 pēc kara joprojām izmantoja daudzas bruņotas grupas.
