Vērmahts — definīcija: nacistiskās Vācijas bruņotie spēki (1935–1945)
Vērmahts — nacistiskās Vācijas bruņotie spēki (1935–1945): Heer, Kriegsmarine, Luftwaffe, to organizācija, loma karā un atšķirība no Waffen‑SS.
Vērmahts bija nacistiskās Vācijas vienoto bruņoto spēku nosaukums no 1935. līdz 1945. gadam. Vērmahtu veidoja Heer (armija), Kriegsmarine (flote) un Luftwaffe (gaisa spēki).
Waffen-SS - sākotnēji neliela Heinriha Himlera Allgemeine SS bruņotā nodaļa, kas Otrā pasaules kara laikā pieauga līdz gandrīz miljonam cilvēku, - nebija Vērmahta sastāvdaļa, bet bija pakļauta tā virspavēlniecībai.
Sākums un izveide
Oficiāli termins "Vērmahts" tika pieņemts 1935. gadā kā daļa no nacistiskās Vācijas bruņošanās programmas. Tas faktiski nozīmēja atjaunošanos un paplašināšanos pēc Pirmā pasaules kara periodā noteiktajiem ierobežojumiem (Versaļas līgums). Reaktīvā vispārējā konskripcija tika ieviesta 1935. gada martā, un Vācija sāka masveidīgu ieroču ražošanu un karaspēka apmācību.
Organizācija un vadība
- Heer — sauszemes spēki, galvenais karaspēka veids lielajos zemes kaujās; iekļāva kājniekus, bruņutehniku un artilēriju.
- Luftwaffe — gaisa spēki, atbildīgi par gaisa kaujām, taktisko atbalstu un gaisa piegādēm.
- Kriegsmarine — flote, kuras uzdevumos bija karadarbība Atlantijas un Baltijas jūrās, zemūdeņu operācijas un konvoju uzbrukumi.
Augstākā militārā vadība ietvēra Oberkommando der Wehrmacht (OKW) kā vispārējo virspavēlniecību un atsevišķas virspavēlniecības katram atsevišķam spēkam (piem., Oberkommando des Heeres — OKH). Komandu sistēma bija cieši saistīta ar nacionālsociālistiskās partijas un politisko līderību, kas ietekmēja stratēģiju un lēmumu pieņemšanu.
Vērmahta loma karos un kampaņās
Vērmahts bija galvenais spēks, kas īstenoja Vācijas ekspansiju Otrā pasaules kara sākumā un laikā — iekļaujot Polijas iebrukumu (1939), Ziemeļrietumu Eiropas kampaņas (1940), Balkānu operācijas un nevērojami lielo Uzbrukumu PSRS (Operation Barbarossa, 1941). Kara gaitā Vērmahts pielietoja modernu bruņojumu, mobilās kaujas taktikās (blitzkrieg) un plašu mehānisāciju, kas īsos termiņos deva taktiskas uzvaras.
Karadarbība un noziegumi
Lai gan Vērmahts bija profesionāla karaspēka organizācija, daudzas tās daļas un virsniecība bija iesaistīta kara noziegumos, īpaši Austrumu frontē. Tas ietvēra pretinieku karagūstekņu nogalināšanu, civiliedzīvotāju represijas, kā arī sadarbību ar SS formējumiem genocīda īstenošanā. Pēc kara Nīrembergas tribunāls un citi tiesas procesi konstatēja nozīmīgu atbildību par kara noziegumiem gan atsevišķiem virsniekiem, gan vienībām.
Attiecības ar Waffen-SS
Kā norādīts iepriekš, Waffen-SS juridiski nepiederēja Vērmahtam, jo tā bija SS (Schutzstaffel) sastāvdaļa, pakļauta Himlera vadībai. Tomēr kaujas operācijās daudzi Waffen-SS vienības tika operatīvi subordinētas Vērmahta komandām, un starp šiem formējumiem pastāvēja gan sadarbība, gan konfliktējošas varas attiecības. Waffen-SS bija tieši iesaistīts arī vairākos kara noziegumos un holokausta akcijās.
Pēckara liktenis
Pēc Vācijas kapitulācijas 1945. gadā Vērmahts tika oficiāli izformēts. Vairāki tā vadītāji tika tiesāti par kara noziegumiem, un Vācijas sabiedrība gadu desmitos pakāpeniski veica denacifikācijas procesu. Pēckara VFR un DDR izveidoja jaunas aizsardzības struktūras (Bundeswehr Rietumos), bet Vērmahta mantojums palika kā nozīmīga, bet pretrunīga 20. gadsimta vēstures nodaļa.
Svarīgākie fakti — īsi
- Pastāvēja no 1935. līdz 1945. gadam.
- Galvenās sastāvdaļas: Heer, Luftwaffe, Kriegsmarine.
- Waffen-SS nebija formāla Vērmahta daļa, taču operatīvi sadarbojās ar to un tajā laikā daudzas vienības tika pakļautas Vērmahta komandām.
- Vērmahts bija gan militārs spēks, gan instrumentāla nacistiskās politikas īstenošanā, iesaistoties arī kara noziegumos.
Balkenkreuzs ar taisnām rokām - stilizēta Dzelzs krusta, vērmahta emblēmas, versija.
Terminu izcelsme un lietojums
Pirms NSDAP uzplaukuma jēdziens "vērmahts" tika lietots vispārīgā nozīmē, lai apzīmētu jebkuras valsts bruņotos spēkus, un to izmantoja kā vispārīgāka apzīmējuma "Streitmacht" "pašaizsardzības" versiju. Piemēram, ar terminu Britische Wehrmacht apzīmēja britu bruņotos spēkus. 1919. gada Veimāras konstitūcijas 47. pantā bija teikts: "Der Reichspräsident hat den Oberbefehl über die gesamte Wehrmacht des Reiches" (tulkojumā: "Reiha prezidents ir atbildīgs par Reiha virspavēlniecības armiju"): "Reihsprezidents ir visu Reiha bruņoto spēku virspavēlnieks"). Lai ieviestu atšķirību, termins Reichswehr parasti tika lietots, lai apzīmētu Vācijas bruņotos spēkus.
1935. gadā reihsvērs tika pārdēvēts par vērmahtu. Pēc Otrā pasaules kara un sabiedroto okupētās Vācijas laikā vērmahts tika likvidēts.
Mūsdienās gan vācu, gan angļu valodā ar terminu Wehrmacht apzīmē Vācijas bruņotos spēkus nacistiskās Vācijas laikā un Otrā pasaules kara laikā. Piezīme: vērmahts nebija tikai armija (Wehrmacht Heer). Wehrmacht transportlīdzekļiem, kurus izmantoja Heer, Luftwaffe vai Kriegsmarine, bija numura zīmes ar WH, WL vai WM.
Vēsture
Pirmais pasaules karš beidzās ar 1918. gada 11. novembrī noslēgto pamieru (pamieru). 1919. gada janvārī bruņotos spēkus nosauca par miera armiju (Friedensheer). 1919. gada martā Nacionālā asambleja pieņēma likumu, ar kuru tika nodibināta 420 000 cilvēku liela provizoriskā armija kā Vorläufige Reichswehr. Maijā tika paziņoti Versaļas līguma nosacījumi, un jūnijā Vācija bija spiesta parakstīt līgumu. Citu nosacījumu starpā tika noteikts, ka armijas skaits nedrīkstēs pārsniegt simt tūkstošus vīru, bet flotei būs vēl piecpadsmit tūkstoši vīru. Tanki un smagā artilērija tika aizliegti, un gaisa spēki tika likvidēti. Jauna pēckara armija (Reihsvērs) tika izveidota 1921. gada 23. martā.
Vācija nekavējoties atrada veidus, kā neievērot šos nosacījumus. Pēc Rapallo līguma noslēgšanas sākās slepena sadarbība ar Padomju Savienību. Vācija palīdzēja Padomju Savienībai industrializācijā, un Padomju Savienības virsnieki bija jāapmāca Vācijā. Vācu tanku un gaisa spēku speciālisti varēja mācīties Padomju Savienībā. Vācijas ķīmisko ieroču pētniecība un ražošana, kā arī citi projekti tiktu veikti tur. Aptuveni trīs simti vācu lidotāju tika apmācīti Lipeckā, dažas tanku apmācības notika netālu no Kazaņas, un Saratovā tika izstrādāta toksiskā gāze vācu armijas vajadzībām.
Pēc prezidenta Paula fon Hindenburga nāves 1934. gada 2. augustā Hitlers ieņēma reihsprezidenta amatu un tādējādi kļuva par virspavēlnieku. Visiem Vācijas bruņoto spēku virsniekiem un karavīriem bija jādod personisks uzticības zvērests fīreram, kā tagad sauca Ādolfu Hitleru. Līdz 1935. gadam Vācija atklāti pārkāpa Versaļas līgumā noteiktos militāros ierobežojumus, un 1935. gada 16. martā atkal tika ieviesta karaklausība.
Pastāvīgās armijas lielums saglabājās aptuveni līgumā noteiktajā 100 000 vīru robežās, taču katru gadu tika apmācīta jauna iesauktā karavīru grupa, kas atbilda šim skaitam. Iesaukšanas likums oficiāli noteica nosaukumu vērmahts. Par Vērmahta pastāvēšanu oficiāli tika paziņots 1935. gada 15. oktobrī nacistu vadībā. Par emblēmu kļuva vienkāršāka Dzelzs krusta versija (taisni izvietots tā sauktais Balkenkreuz jeb staru krusts). Tas tika izmantots kā lidmašīnu un tanku marķējums Pirmā pasaules kara beigās.
Kara gadi
Armija
Vērmahts karā iesaistījās ar nelielu daļu motorizēto formāciju; kājnieki visa kara laikā aptuveni 90 % no visām formācijām joprojām bija kājnieki, bet artilērija - galvenokārt ar zirgu vilkmi. Kara pirmajos gados pasaules presē motorizētajiem formējumiem tika pievērsta liela uzmanība, un tos minēja kā iemeslu Vācijas panākumiem iebrukumos Polijā (1939. gada septembrī), Norvēģijā (1940. gada aprīlī), Dānijā, Beļģijā, Francijā un Nīderlandē (1940. gada maijā), Dienvidslāvijā (1941. gada aprīlī) un pirmajās kampaņās Padomju Savienībā (1941. gada jūnijā).
Līdz ar Amerikas Savienoto Valstu ienākšanu 1941. gada decembrī vērmahts iesaistījās sauszemes kampaņās pret divām lielākajām industriālajām lielvalstīm. Šajā kritiskajā brīdī Hitlers pārņēma personīgo kontroli pār vērmahta virspavēlniecību, un viņa kā militārā komandiera personīgās kļūdas, iespējams, veicināja lielus zaudējumus 1943. gada pavasarī pie Staļingradas un Tunisas Ziemeļāfrikā.
Gaisa spēki
Hermaņa Gēringa vadītie Vācijas Gaisa spēki sniedza daudzas sauszemes spēku vienības karam Krievijā, kā arī Normandijas frontē. 1940. gadā Fallschirmjäger desantnieki iekaroja Beļģijas Eben-Emaelas fortu un piedalījās gaisa desanta iebrukumā Norvēģijā, taču pēc smagiem zaudējumiem Krētas kaujā liela mēroga gaisa desantus pārtrauca. Darbojoties kā parastā kājnieku vienība, 1. Fallschirmjäger divīzija piedalījās Monte Kasīno kaujā.
Jūras kara flote
Vācijas jūras kara flotei (Kriegsmarine) bija liela nozīme Otrajā pasaules karā, jo Vācijas, Lielbritānijas un vēlāk arī Padomju Savienības kontrole pār tirdzniecības ceļiem Atlantijas okeānā bija ļoti svarīga. Atlantijas okeāna kaujā sākotnēji veiksmīgā Vācijas U-loku flotes daļa tika sakauta sabiedroto tehnoloģisko sasniegumu, piemēram, sonāru, radaru un Enigmas koda uzlaušanas, dēļ. Lielo virsūdens kuģu skaits bija neliels, jo pirms 1935. gada starptautiskajos līgumos bija noteikti būvniecības ierobežojumi. "Kabatas kaujas kuģi" Admiral Graf Spee un Admiral Scheer bija nozīmīgi kā tirdzniecības reideri tikai pirmajā kara gadā. Neviens lidmašīnu nespēj darboties, jo Vācijas vadība zaudēja interesi par Graf Zeppelin, kas tika nolaists 1938. gadā. Pēc Bismarka zaudējuma 1941. gadā, kad sabiedroto gaisa pārsvars apdraudēja atlikušos kaujas kruizerus Francijas Atlantijas ostā, kuģiem tika pavēlēts atgriezties Vācijas ostās.
Waffen-SS
Lai gan Waffen-SS formāli nebija vērmahta sastāvdaļa, 2. pasaules kara laikā tā atradās vērmahta virspavēlniecības pakļautībā. Tie tika uzskatīti par elites karaspēku, un cieta lielus zaudējumus (lielākus nekā parastā armija).
Kara noziegumi
Otrā pasaules kara laikā vērmahts tika izmantots kā valsts politikas instruments gan militāru, gan politisku mērķu sasniegšanai. Pastāv ievērojamas diskusijas par apgalvojumiem, ka vērmahts ir būtiski, nevis nejauši iesaistīts holokaustā, jo īpaši tāpēc, ka holokaustā iesaistītie SS elementi nebija Waffen-SS un nebija OKW vai lauka komandieru kontrolē. Vērmahts pavēlēja un piedalījās civiliedzīvotāju slepkavībās atriebības nolūkos, karagūstekņu eksekūcijās, padomju politisko virsnieku nāvessodu izpildē bez tiesas sprieduma un militāro un civilo ķīlnieku sodīšanā kā sodu par partizānu darbību okupētajās teritorijās. tomēr bieži atkārtotais apgalvojums par Ženēvas konvencijas pārkāpšanu, rīkojoties ar krievu karagūstekņiem, neatbilst patiesībai. Ženēvas konvencijas 2. kopējā klauzula nosaka, ka prasības par izturēšanos piemēro, ja abas puses ir konvenciju parakstītājas. Vācieši bija konvencijas parakstītāji, bet krievi atteicās to parakstīt.
Vērmahta nošauti poļu karagūstekņi 1939. gadā
Saistītās lapas
Meklēt