Kas ir Versaļas miera līgums (1919) — definīcija un ietekme
Uzzini Versaļas miera līguma (1919) definīciju un plašās sekas — Vācijas sodīšana, reparācijas, Tautu Savienības rašanās un ceļš uz Otru pasaules karu.
Versaļas līgums (franču: Traité de Versailles) tika parakstīts 1919. gada 28. jūnijā Versaļas pilī un regulēja miera kārtību pēc Pirmā pasaules kara. Būtībā tas bija miera līgums, ko uzspieda Vācijai — sarunās pie galda lielākoties bija sabiedrotās valstis (piem., ASV, Francijas, Lielbritānijas, Japānas un citas) un Vācija faktiski netika aicināta līdzdalīt sarunu gaitā. Vācija nosacījumus varēja pieņemt vai riskēt turpināt sabiedroto okupāciju.
Galvenie Versaļas līguma noteikumi
- Bruņoto spēku ierobežojumi: Vācijas armija tika ierobežota — tai bija jāierobežo karavīru skaitam, aizliegta vispārēja mobilizācija un jāsamazina ieroču sistēmas; jāatsakās no zemūdenēm, militārajām lidmašīnām un daļas artilērijas; jūras kara flotes kaujaskuģu skaits tika būtiski ierobežots.
- Kara vainas klauzula un reparācijas: līgums iekļāva tā dēvēto kara vainas principu (Article 231), kas oficiāli vainoja Vāciju par kara sākšanu, un lika maksāt lielas reparācijas sabiedrotajām valstīm. Precīzas summas vēlāk noteica komisijas, un maksājumu režīmi tika koriģēti 1920. gadu plānos.
- Teritoriālās pārmaiņas: Vācijai tika atņemta teritorija — piemēram, Alsace-Lorraine atgriezās Francijai; bija demilitarizēta Reinzemes zona; tika izveidota Brīvā Danciga (Gdaņskas) pilsēta un Polijai piešķirts tā dēvētais Polijas koridors, kā arī cita teritoriju pārdale.
- Koloniju zaudēšana: Vācijas kolonijas tika atņemtas un padotas Sabiedroto pārvaldīšanai kā mandāti Tautu Savienības sistēmā.
- Tautu Savienība: līgumā izveidoja Tautu Savienību kā jaunu starptautisku institūciju, kuras mērķis bija uzturēt mieru un risināt strīdus diplomātiski.
Teritoriālās un starptautiskās sekas
Lielākā daļa centrāleiropas jaunrades un robežu maiņu nebija iekļautas tikai Versaļā — Austrija un Ungārija parakstīja atsevišķus miera līgumus (piem., Sant-Germain un Trianon). Versaļas līgums ieviesa jaunas valstis vai mainīja esošo valstu robežas, kas radīja nacionālas un mazākumtautību problēmas daudzās vietās.
Ekonomiskā un politiskā ietekme uz Vāciju
Nosacījumi radīja spiedienu uz Vācijas ekonomiku: reparāciju prasības, teritoriju zudums un ierobežojumi industrijai veicināja ekonomiskas grūtības. 1920. gados šīs problēmas tika pasliktinātas ar hiperinflāciju un vēlāk — pasaules ekonomisko krīzi. Vācija izveidoja Veimāras Republiku, kas bija demokrātiska, tomēr politiski un ekonomiski trausla.
Daudziekonomisti, piemēram, angļu ekonomists Džons Meinards Keinss (John Maynard Keynes), kritizēja līguma bargumu, prognozējot, ka tas radīs nestabilitāti. Ar laiku, 1920. gadu plāni (piem., Dawes un Young plāni) centās pielāgot reparāciju maksāšanas kārtību, taču daudzām sabiedrībām un politiskajiem spēkiem šie kompromisi šķita nepietiekami.
Politiskā radikalizācija un ceļš uz Otru pasaules karu
Sīkākas sekas ietvēra plašu neapmierinātību Vācijā, ko izmantoja radikālas kustības — Ādolfs Hitlers un Nacionālsociālistiskā partija (NSDAP). Viņu programmas daļēji balstījās Versaļas noteikumu noraidīšanā un valsts atjaunošanā ar spēka palīdzību. Līguma ierobežojumu pārkāpšana, remilitarizācija un teritoriālas aneksijas vēlāk noveda pie Otrā pasaules kara.
Tautu Savienības darbība un tās ierobežojumi
Tautu Savienība spēja risināt dažus starptautiskus strīdus bez kara un ieviest jaunas starptautiskas normas. Tomēr svarīgi faktori vājināja tās efektivitāti: ASV Senāta atteikums ratificēt līgumu un pievienoties Savienībai, lielvaru pretrunas un trausla izpildspēja starptautisko lēmumu īstenošanā. Rezultātā Tautu Savienība nespēja apturēt agresiju 1930. gados un nepieļāva ilgtermiņa drošības garantijas, kas noveda pie jaunas kara eskalācijas.
Savienoto valstu un sabiedroto attieksme
Kaut arī lielās sabiedrotās valstis bija viena otru atbalstošas miera sarunās, dalībvalstu intereses atšķīrās — Japāna un Itālija uzskatīja, ka nav saņēmušas pietiekami daudz labumu, turpretī Francijas mērķis bija nodrošināt Vācijas nespēju ātri atjaunot militāru spēku. ASV prezidents Vudro Vilsons popularizēja savus 14 punktus un dziļi atbalstīja Tautu Savienību, tomēr ASV Kongress neapstiprināja ratifikāciju un ASV galu galā noslēdza atsevišķus mierlīgumus ar Vāciju vēlāk.
Kopsavilkums
Versaļas līgums (1919) bija nozīmīgs mēģinājums pēc milzīgi postoša kara izveidot jaunu starptautisko kārtību: tas noteica stingras sankcijas pret Vāciju, pārkārtoja Eiropas karti un radīja Tautu Savienību. Taču līguma bargie nosacījumi, ekonomiskās grūtības un politiskā radikalizācija Vācijā veicināja gadu desmitiem ilgu nestabilitāti, kas galu galā noveda pie jauna, vēl postošāka konflikta — Otrā pasaules kara.
Četru valstu padome
Atskaņot multivides Versaļas miera līguma parakstīšana
Noteikumi
Vācijai nācās atdot Francijas teritorijas (Elzasas-Lotringas apgabalus), ko Vācija ieņēma Francijas-Prūsijas karā, kas Francijai joprojām sagādāja neērtības. Francija lika Vācijai izvest savu karaspēku no Reinzemes (gara zemes josla pie Vācijas robežas ar Franciju, kur plūst Reinas upe), kas Vācijai bija svarīga zemes daļa, jo tajā atradās daudz rūpnīcu un uzņēmumu. Ja Vācija atgrieztu savu karaspēku Reinzemē, franči drīkstētu iebrukt Vācijā.
Vācijai nācās atdot arī daļu Polijas - valsts, kas veidojās no Krievijas un Austrijas daļām un tajās dzīvojošajiem poļiem un lietuviešiem. Pirms dažiem simtiem gadu Polija bija liela karaliste, bet Austrija, Prūsija un Krievija to bija sadalījušas Polijas dalīšanas procesā.
Beļģijai bija atļauts izveidot Moresnetu, Eupenu un Malmedi, un tas ir galvenais iemesls, kāpēc Beļģijā ir vācu valodā runājoša kopiena.
Versaļa arī sadalīja daudzas lielas impērijas, kas bija zaudētāju pusē. ASV prezidents Vudro Vilsons to uzskatīja par ļoti labu ideju, jo daudzi cilvēki Eiropā vēlējās būt brīvi no lielajām impērijām, taču tas radīja arī problēmas, piemēram, daudzas mazas valstis atradās blakus daudz lielākai Vācijai.
Tajā pašā gadā noslēgtajā Sen Žermēnas-en-Lē līgumā. Austroungārija tika sadalīta daudzās valstīs. Viena no tām bija Austrija, kas bija paredzēta kā austriešu, kuri runāja vāciski un galvenokārt pārvaldīja Austroungāriju, dzimtene. Tās galvaspilsēta bija Vīne. Viena no Versaļas problēmām bija tā, ka lielākā daļa austriešu, tāpat kā Ādolfs Hitlers, uzskatīja, ka Austrijai jākļūst par Vācijas sastāvdaļu, kas vēlāk noveda pie Vācijas iebrukuma Austrijā.
Tika izveidota arī Ungārija. Līdzīgi kā Polija, tā bija valsts, kas jau gadsimtiem ilgi bija spēcīga pati par sevi. Tās galvaspilsēta bija Budapešta. Vēl viena jauna valsts - Čehoslovākija - tika izveidota kā čehu un slovāku dzimtene. Čehijas daļu veidoja valsts, ko kādreiz sauca par Bohēmiju un Morāviju. Valsts galvaspilsēta bija Prāga. Pie tās robežām Sudetu zemē dzīvoja daudzi vācieši, un Hitlers vēlāk uzstāja, lai tā piederētu Vācijai, ko daudzi tās iedzīvotāji vēlējās.
Bosnija, Slovēnija, Horvātija (Austroungārijas daļa), Ziemeļmaķedonija (Bulgārijas daļa), Serbija un Melnkalne tika apvienotas vienā valstī, ko nosauca par Dienvidslāviju (dienvidslāvu valodā). Tā tika izveidota kā dienvidslāvu dzimtene, taču tajā bija daudz reliģisku, valodas un nacionālu atšķirību.
Jaunas valstis pie Baltijas jūras (Igaunija, Somija, Latvija un Lietuva) tika izveidotas arī ar citiem līgumiem pēc Pirmā pasaules kara. Kara laikā sākās Krievijas revolūcija, Krievijas cars Nikolajs II tika nogalināts un izveidojās komunistiska valsts. Krievijā plosījās pilsoņu karš starp antikomunistiskajiem baltajiem krieviem un komunistiskajiem sarkanajiem krieviem. Krievija bija zaudējusi kontroli pār savu rietumu teritoriju (Igauniju, Somiju, Latviju, Lietuvu un daļu Polijas). Vēlāk, Otrā pasaules kara laikā, Padomju Savienība ieņēma Igauniju, Latviju, Lietuvu un pusi Polijas.
Citā līgumā - Sevras līgumā - uzvarētās Osmaņu impērijas daļas tika piešķirtas dažādiem uzvarētājiem. Tomēr Grieķijas un Turcijas armijas drīz vien uzsāka jaunu karu.
Vācija 1919. gada karte saskaņā ar Versaļas līgumu
Ilgtermiņa problēmas
Vācijas impērija kļuva par Veimāras Republiku. Liela problēma Vācijai bija jāatmaksā milzīga naudas summa par visiem Pirmā pasaules kara laikā sabiedroto valstīm, galvenokārt Francijai, nodarītajiem zaudējumiem, kas padarīja Vāciju par vienu no nabadzīgākajām valstīm Eiropā gandrīz 20 gadu garumā un izraisīja politiskas cīņas Vācijā. Divas svarīgas partijas - Komunistiskā partija, kas vēlējās tādu pašu komunistisko revolūciju kā Krievijā, un nacisti, kuri uzskatīja, ka Vācijai jākļūst par spēcīgāko valsti Eiropā, - cīnījās daudzus gadus.
Tā kā Vācija bija parādā milzīgas naudas summas sabiedrotajiem, tā sāka saņemt aizdevumus no ASV (piemēram, saskaņā ar Dawes plānu). Kad 1932. gadā sākās Lielā depresija, ASV pieprasīja visu naudu atpakaļ. Vācija atteicās maksāt un drukāja arvien vairāk naudas, lai samaksātu parādus. Tas noveda pie hiperinflācijas, un reihsmarkas bija bezvērtīgas. Vācijas ekonomika tika sagrauta. Daudzi vācieši ienīda līgumu, un daži pat vēlējās sākt jaunu karu, lai no tā atbrīvotos.
Arī pēc Versaļas izveidotā Nāciju līga parasti nebija pietiekami spēcīga, lai apturētu karus. Japāna ieņēma Mandžūriju, un Līga to neapturēja. Itālija iebruka Etiopijā, un, lai gan Etiopijas imperators lūdza Līgu palīdzēt, tā to nedarīja. Vācija, Japāna un Itālija izstājās no Līgas un kļuva par ass lielvalstīm, un, iebrūkot daudzās miermīlīgās valstīs, izraisīja Otro pasaules karu. Amerikas Savienotās Valstis un kādu laiku arī Padomju Savienība pat nepievienojās Līgai, lai gan tā bija ASV prezidenta Vudro Vilsona ideja. Līga nekad netika uztverta nopietni, lai gan viens no iemesliem, kāpēc tā tika izveidota, bija nodrošināt līguma ievērošanu.
Līgums galu galā nespēja saglabāt mieru, un tas bija iemesls, kāpēc nacistiskā Vācija Ādolfa Hitlera vadībā ieguva daudzu vāciešu atbalstu, lai atbrīvotos no Versaļas "važām", kas noveda pie Otrā pasaules kara.
Jautājumi un atbildes
J: Kas parakstīja Versaļas līgumu?
A: Versaļas līgumu 1919. gadā parakstīja Japāna, Amerikas Savienotās Valstis, Francija, Vācija un Apvienotā Karaliste.
J: Kuras valstis nebija iesaistītas līguma rakstīšanā?
A: Vācija, Austrija un Ungārija nepiedalījās Versaļas līguma noslēgšanā.
J: Kādus militāros ierobežojumus bija jāpieņem Vācijai?
A: Vācijai bija jāsamazina savi bruņotie spēki no 6 miljoniem līdz 100 000 vīru un jāatbrīvojas no savām zemūdenēm un militārajām lidmašīnām, kā arī no lielākās daļas artilērijas. Tā drīkstēja paturēt tikai jūras kara flotes kaujas kuģus.
Kādas teritorijas Vācijai bija jāatdod?
A: Saskaņā ar līgumā izklāstītajiem nosacījumiem Vācijai bija jāatdod okupētās Francijas teritorijas, kā arī plašas Polijas un citu kaimiņvalstu teritorijas un visas tās kolonijas.
J: Kādas reparācijas no Vācijas pieprasīja sabiedroto valstis?
A: Kā samaksu par Pirmā pasaules kara laikā Vācijas karaspēka nodarītajiem zaudējumiem sabiedroto valstis, jo īpaši Francija, pieprasīja no Vācijas milzīgas reparācijas; lai gan sākotnēji precīza summa netika noteikta, daudzas zelta markas tiks izmaksātas tikai kā daļa no tā, ko saskaņā ar līguma nosacījumiem bija parādā Vācijas parādnieki.
Meklēt