Komunisms ir sociāli politiska kustība. Tās mērķis ir izveidot tādu sabiedrības versiju, kuras pamatā būtu kopīgas ražošanas līdzekļu īpašumtiesības un kura nebūtu balstīta uz sociālajām šķirām vai naudu.

Saskaņā ar komunistu rakstnieku un domātāju viedokli komunisma mērķis ir izveidot bezvalstisku, bezšķiru sabiedrību. Komunistu domātāji uzskata, ka tas var notikt, ja tauta atņems varu buržuāzijai (valdošajai šķirai, kurai pieder ražošanas līdzekļi) un nodibinās strādnieku kontroli pār ražošanas līdzekļiem.

Komunisms nav antiindividuālistisks. Tomēr tas saka, ka lēmumiem ir jābūt labiem visiem iedzīvotājiem kopumā, nevis tikai daļai valsts iedzīvotāju.

Kopš 1992. gada ir palikušas piecas valstis, kurās oficiāli valda komunistiskā ideoloģija. Četras no tām seko dažādām marksisma-ļeņinisma formām - Vjetnama, Ķīna, Kuba un Laosa. Piektā valsts, Ziemeļkoreja, tagad oficiāli seko Juche komunismam, taču pirms 1991. gada tā arī sauca sevi par marksistiski-ļeņinisko. Daudzas citas valstis ap to laiku atteicās no marksisma, jo tā neveiksmīgā īstenošana noveda pie ideālu sabrukuma un izraisīja autoritārismu, masveida nabadzību un vardarbīgus pilsoņu konfliktus.

Kas ir komunisma ideja īsumā

Komunisms kā ideoloģija balstās uz pārliecību, ka sabiedrības attīstība notiek caur ekonomiskām attiecībām un sociālām šķirām. Tā mērķis ir radīt sabiedrību, kurā nav privātīpašumam balstītu ražošanas līdzekļu un kurā cilvēki strādā sabiedrības kopējai labklājībai. Tradicionāli komunisma teorētiskie avoti ir saistīti ar Karla Marksa un Frīdriha Engelsa darbiem, kuri izstrādāja arī konceptu par vēsturisko materialismu un proletariāta revolūciju.

Galvenie principi

  • Kopīgā īpašuma princips — ražošanas līdzekļi (fabrikas, zeme, kapitāls) ir sabiedrības vai kopienas kontrolē, nevis privātpersonu īpašums.
  • Bezšķiru sabiedrība — mērķis ir likvidēt sociālās šķiras un to radītās nevienlīdzības.
  • Plānveida ekonomika — ekonomiskā darbība tiek koordinēta centrāli vai kolektīvi, lai nodrošinātu resursu vienlīdzīgu sadali un nepieļautu tirgus radītās nevienlīdzības.
  • Proletariāta diktatūra (pārejas posmā) — daļa komunistu teorijas paredz, ka pēc revolūcijas nepieciešams pārejas periods, kurā strādnieku klase nodrošina varu, lai iznīcinātu vecās klases privilēģijas.
  • Starptautisms — ideja, ka strādnieku cīņa par tiesībām pārsniedz valstu robežas un ka komunisms ir globāla cīņa pret kapitālisma sistēmu.
  • Bezvalstiskums ilgtermiņā — daļa teorijas paredz, ka visos pārejas posmos pēc piepildīta komunisma valsts pakāpeniski izzudīs, jo tiks nodrošināta kopīga pārvaldība un resursu sadale.

Vēsture — no teorijas līdz praksei

Komunisma idejas radās 19. gadsimtā, kad rūpnieciskā revolūcija izraisīja lielas sociālās un ekonomiskās pārmaiņas. Karlss Marks un Frīdrihs Engelss formulēja daudzas no mūsdienās plaši atzītām komunistiskajām idejām. Praktiski politiskā nozīmē komunisms kļuva par reālu spēku 20. gadsimta sākumā, īpaši pēc 1917. gada Oktobra revolūcijas Krievijā, kad boļševiki zem Vladimira Ļeņina vadības izveidoja pirmo valsti, kas sevi deklarēja par komunistisku.

20. gadsimtā komunisms izplatījās citās pasaules daļās — Āzijā, Āfrikā un Latīņamerikā — bieži saistībā ar koloniālismu, nacionālajām neatkarības kustībām un sociālo nevienlīdzību. Padomju Savienības ietekme, komunistisko partiju starptautiskā sadarbība (piem., Kominterns), kā arī aukstais karš ievērojami ietekmēja globālo politiku.

Komunisma īstenošanā radās dažādas interpretācijas — no marksisma-ļeņinisma skolām, mācībām, kas balstījās uz Maos idejām, līdz nacionālākām vai personificētām doktrīnām, piemēram, Juche. Praktiskā īstenošana bieži atšķīrās no teorētiskajiem ideāliem, un daudzviet rezultātā valda centrizētas, autoritāras sistēmas ar ierobežotām pilsoniskajām brīvībām.

Komunisms praksē — panākumi un kritika

Komunisma īstenošana ir radījusi gan pozitīvas, gan negatīvas sekas. Pozitīvais var ietvert izglītības, veselības aprūpes un rūpniecības attīstību dažās valstīs, kā arī uzlabojumus alfabetizācijā un sociālajā aizsardzībā. Taču kritika ir plaša:

  • Autoritārisms un cilvēktiesību pārkāpumi — daudzas komunistiskās valdības ir centralizējušas varu un ierobežojušas politisko pluralitāti.
  • Ekonomiskās neefektivitātes — centrālā plānošana reizēm noveda pie resursu izšķērdēšanas, produktu trūkuma vai zemas ražošanas kvalitātes.
  • Sociālās un politiskās represijas — politisko oponentu un neatkarīgu žurnālistu vajāšana, deportācijas un citi represīvi pasākumi.
  • Atšķirība starp teoriju un praksi — daudzi pētnieki norāda, ka faktiskā komunistiskā īstenošana neatbilda utopiskajiem mērķiem par brīvu un bezšķiru sabiedrību.

Mūsdienu skatījums un mantojums

Lai gan pēc Padomju Savienības sabrukuma 1991. gadā daudzviet tika atsakīts no klasiskā marksisma-ļeņinisma, komunistiskā ideja joprojām pastāv gan valstu līmenī, gan intelektuālajās un aktīvistu aprindās. Dažas valstis saglabā oficiālu komunistisku ideoloģiju, citas to integrē savos politiskajos vai ekonomiskajos modeļos.

Mūsdienu politiskajā diskursā bieži notiek diskusijas par atšķirību starp komunismu, demokrātisko sociālismu un citām kreisā flanga idejām. Komunisma ietekme redzama arī sociālās drošības, darba tiesību un valsts iejaukšanās laukos daudzās valstīs, pat ja tās nav komunistiskas pēc oficiālās ideoloģijas.

Secinājums

Komunisms ir plaša un daudzslāņaina ideoloģija ar skaidriem mērķiem — kopīga īpašuma un bezšķiru sabiedrības izveidi —, bet ar sarežģītu un bieži pretrunīgu praksi vēsturē. Izpratne par komunismu prasa analizēt gan teorētiskos avotus, gan konkrētu valstu pieredzi, to paveikumus un kļūdas. Diskusijas par sociālo taisnīgumu, ekonomisko organizāciju un politisko varu joprojām liecina, ka komunisma idejas turpina ietekmēt pasaules politiku un domāšanu.