Komunisms

Vēsture

1848. gadā Kārlis Markss un Frīdrihs Engelss uzrakstīja Komunistisko manifestu. Tā bija īsa grāmata ar komunisma pamatidejām. Lielākā daļa sociālistu un komunistu vēl šodien izmanto šo grāmatu, lai palīdzētu izprast politiku un ekonomiku. To lasa arī daudzi nekomunisti, pat ja viņi nepiekrīt visam tajā ietvertajam.

Kārlis Markss teica, ka, lai sabiedrība varētu pāriet uz komunistisku dzīvesveidu, ir nepieciešams pārmaiņu periods. Šajā periodā sabiedrību pārvaldīs strādnieki. Marksu ļoti interesēja 1870. gada Parīzes komūnas pieredze, kad pēc Francijas armijas sakāves ar Prūsijas armiju Parīzes strādnieki pārvaldīja pilsētu. Viņš uzskatīja, ka šī praktiskā pieredze ir svarīgāka par dažādu radikālo grupu teorētiskajiem uzskatiem.

Marksa idejas patika daudzām grupām un indivīdiem. Divdesmitā gadsimta sākumā visā pasaulē izveidojās sociālistu kustība, ko sauca par sociāldemokrātiju. To ietekmēja Marksa idejas. Viņi apgalvoja, ka strādniekiem dažādās valstīs ir vairāk kopīga savā starpā nekā strādniekiem ar bosiem savās valstīs. 1917. gadā Vladimirs Ļeņins un Leons Trockis vadīja krievu grupu, ko sauca par boļševikiem, un piedalījās Oktobra revolūcijā. Viņi atbrīvojās no Krievijas pagaidu valdības, kas tika izveidota pēc Februāra revolūcijas pret caru (imperatoru). Viņi izveidoja Padomju Sociālistisko Republiku Savienību, ko dēvē arī par Padomju Savienību vai PSRS.

Padomju Savienība bija pirmā valsts, kas apgalvoja, ka ir izveidojusi strādnieku valsti. Patiesībā šī valsts nekad nekļuva komunistiska tā, kā to aprakstīja Markss un Engelss.

20. gadsimtā daudzi centās izveidot strādnieku valstis. Arī Ķīnā 20. gadsimta 40. gadu beigās notika revolūcija un tika izveidota jauna valdība ar Mao Dzedunu priekšgalā. Pagājušā gadsimta 50. gados Kubas salā notika revolūcija un tika izveidota jauna valdība, kuras vadītājs bija Fidels Kastro. Savulaik šādu valstu bija daudz, un šķita, ka komunisms uzvarēs. Taču komunistisko partiju valdības savās valdībās neizmantoja demokrātiju, kas ir ļoti svarīga sociālisma un komunisma sastāvdaļa. Šī iemesla dēļ valdības nošķīrās no tautas, tādējādi padarot komunismu sarežģītu. Tas noveda arī pie nesaskaņām un šķelšanās starp valstīm.

Līdz 20. gadsimta 60. gadiem trešdaļa pasaules bija gāzusi kapitālismu un centās izveidot komunismu. Lielākā daļa šo valstu sekoja Padomju Savienības modelim. Dažas sekoja Ķīnas modelim. Pārējās divas trešdaļas pasaules joprojām dzīvoja kapitālismā, un tas noveda pie tā, ka pasaulē izveidojās šķelšanās starp kapitālistiskajām un komunistiskajām valstīm. Šo karu sauca par "auksto karu", jo tas nenotika ar ieročiem vai armijām, bet gan ar konkurējošām idejām. Tomēr tas varēja pāraugt lielā karā. Pagājušā gadsimta 80. gados Amerikas Savienotās Valstis un Padomju Savienība sacentās par to, kurai būs lielākā armija un bīstamākie ieroči. To sauca par "bruņošanās sacensību". Prezidents Ronalds Reigans komunistiskās valstis, piemēram, Padomju Savienību, sauca par "ļaunuma impēriju", jo viņam nepatika komunisms.

Kopš 1989. gada, kad tika nojaukts Berlīnes mūris, lielākā daļa komunistisko valstu ir atgriezušās pie kapitālisma. Komunismam tagad ir daudz mazāka ietekme visā pasaulē. 1991. gadā sabruka Padomju Savienība. Tomēr aptuveni piektā daļa pasaules iedzīvotāju joprojām dzīvo valstīs, kuras kontrolē komunistiskā partija. Lielākā daļa šo cilvēku dzīvo Ķīnā. Pārējās valstis ir Kuba, Vjetnama, Laosa un Ziemeļkoreja. Komunistiskās kustības ir arī Latīņamerikā un Dienvidāfrikā.

Kārlis Markss, komunisma izgudrotājs


Frīdrihs Engelss

Strīdi

Daudzi cilvēki ir rakstījuši savas idejas par komunismu. Vladimirs Ļeņins Krievijā uzskatīja, ka ir jābūt darbīgu revolucionāru grupai (saukta par avangardu), kas vadītu sociālistisko revolūciju visā pasaulē un visur radītu komunistisku sabiedrību. Leons Trockis, arī no Krievijas, apgalvoja, ka sociālismam jābūt internacionālam un nav svarīgi, lai tas vispirms notiktu Krievijā. Viņam nepatika arī Josifs Staļins, kurš kļuva par PSRS vadītāju pēc Ļeņina nāves 1924. gadā. Staļins 1928. gadā lika Trockim pamest Padomju Savienību un 1940. gadā nogalināja. Tas biedēja daudzus cilvēkus, un daudzi komunisti strīdējās par to, vai tas bija pareizi un kura idejas būtu jāievēro.

Mao Dzeduns Ķīnā uzskatīja, ka revolūcijai Ķīnā un citās jaunattīstības valstīs būs svarīgas citas šķiras, jo šajās valstīs strādnieku šķiras bija mazas. Mao idejas par komunismu parasti dēvē par maoismu jeb Mao Dzeduna domu. Pēc Staļina nāves 1953. gadā Mao uzskatīja sevi par pasaules komunisma līderi līdz pat savai nāvei 1976. gadā. Mūsdienās Ķīnas valdību joprojām vada Komunistiskā partija, taču faktiski Ķīnā valda tā sauktā jauktā ekonomika. Viņi ir pārņēmuši daudz ko no kapitālisma. Šodienas Ķīnas valdība neievēro Maoisma principus. Tomēr dažiem revolucionāriem citās valstīs, piemēram, Indijā un Nepālā, joprojām patīk viņa idejas, un viņi cenšas tās izmantot savās valstīs.

Termina lietošana

Vārds "komunisms" nav ļoti specifisks kreiso politisko organizāciju apzīmējums. Daudzas politiskās partijas, kas sevi dēvē par "komunistiskām", patiesībā var būt vairāk reformistiskas (atbalsta reformas un lēnas pārmaiņas, nevis revolūciju) nekā dažas partijas, kas sevi dēvē par "sociālistiskām". Daudzas komunistiskās partijas Latīņamerikā ir zaudējušas daudzus biedrus, jo šīs partijas, nonākot pie varas, dara ko citu, nekā tās solīja. Čīlē laikā no 1970. līdz 1973. gadam Salvadora Allendes vadītās kreisās Tautas vienotības koalīcijas (partiju grupas) laikā Čīles Komunistiskā partija atradās pa labi no Čīles Sociālistiskās partijas. Tas nozīmē, ka tā bija vairāk reformistiska nekā sociālistu partija.

Daudzas komunistiskās partijas izmantos reformistu stratēģiju. Tās apgalvo, ka strādnieku šķiras cilvēki nav pietiekami organizēti, lai veiktu lielas pārmaiņas sabiedrībā. Tās izvirza kandidātus, kas tiks ievēlēti demokrātiskā ceļā. Kad komunisti tiks ievēlēti parlamentā vai Senātā, tad viņi cīnīsies par strādnieku šķiru. Tas ļaus strādnieku šķiras cilvēkiem mainīt savu kapitālistisko sabiedrību par sociālistisku.

Simboli un kultūra

Sarkanā krāsa ir komunisma simbols visā pasaulē. Arī sarkana piecstaru zvaigzne dažkārt simbolizē komunismu. Labi zināms komunisma simbols ir sirpis un āmurs. Tas bija daudzu komunistisko valstu karogos (skatīt raksta sākumu). Daži komunisti kā visas komunisma filozofijas simbolus labprāt izmanto arī vēsturē slavenu komunistu, piemēram, Marksa, Ļeņina un Mao Dzeduna, attēlus.

Dziesma "Internacionāle" bija starptautiskā komunisma dziesma. Tai visur ir viena un tā pati mūzika, bet dziesmas vārdi ir tulkoti daudzās valodās. Krievu valodas versija bija Padomju Savienības valsts himna no 1922. līdz 1944. gadam.

Sirpis Padomju Savienības karogā simbolizē strādnieka cīņu. Āmurs karogā simbolizē strādnieku cīņu. Abu krustošanās norāda uz atbalstu viens otram.

Daudzās komunistiskajās un bijušajās komunistiskajās valstīs ir arī īpašs mākslas un arhitektūras veids. Sociālistiskā reālisma stilā gleznotas gleznas bieži tiek veidotas propagandas nolūkos, lai parādītu ideālu valsts iedzīvotāju un politiskā līdera versiju. Sociālistiskā reālisma stilā veidotajā mākslā, piemēram, lugās, filmās, romānos un gleznās, ir redzami strādīgi, laimīgi un labi paēduši rūpnīcu strādnieki un zemnieki. Filmas, lugas un romāni šajā stilā bieži stāsta par strādniekiem vai karavīriem, kuri upurē sevi savas valsts labā. Gleznās bieži tika attēloti varonīgi līdera portreti vai ainavas, kurās redzami milzīgi kviešu lauki. Staļinisma arhitektūrai bija jāpārstāv valsts un tās politiskā līdera vara un godība. Šāda veida māksla patika arī dažiem nekomunistiem.

Ievērojami cilvēki

• Fidels Kastro
• Nicolae Ceauşescu
• Mihails Gorbačovs
• Če Gevara
• Erihs Henkers
• Vladimirs Ļeņins
• Kārlis Markss
• Frīdrihs Engelss
• Josifs Staļins
• Ho Ši Mins
• Mao Ce-Tuns
• Leons Trockis
• Josips Brozs Tito
• Kims Čenunsuns
• Deng Sjaopins

Saistītās lapas

• Pret kapitālismu
• Kārlis Markss
• Marksisms
• Trockisms
• Kapitālisms
• Sociālisms