Trimda (izsūtījums): definīcija, veidi un vēsturiskie piemēri

Trimda (izsūtījums): skaidrojums, izsūtījuma veidi un spilgti vēsturiskie piemēri — no Bābeles un Napoleona līdz Padomju Sibīrijai un 20. gs. politiskajai emigrācijai.

Izsūtījums nozīmē izsūtīšanu no valsts vai teritorijas, kurā dzīvojat. Cilvēki parasti tiek izsūtīti politisku iemeslu dēļ vai dažkārt tāpēc, ka ir izdarījuši noziegumu. Iespējams, viņi ir teikuši sliktas lietas par attiecīgās valsts valdniekiem vai paši mēģinājuši tikt pie varas. Demokrātiskās valstīs cilvēki netiek izsūtīti trimdā, taču daudzi slaveni cilvēki vēsturē ir tikuši izsūtīti trimdā.

Izsūtījums var nozīmēt, ka kāds tiek nosūtīts ārpus valsts, bet dažkārt viņš tiek nosūtīts uz citu valsts daļu (to sauc par "iekšējo izsūtījumu"). Dažkārt cilvēki paši ir pieņēmuši lēmumu pamest savu valsti, protestējot pret to, kā tā tiek pārvaldīta. To sauc par "pašnosacīto trimdu".

Vecajā Derībā ebreji tika izsūtīti uz Bābeli. Senajā Grieķijā un Senajā Romā cilvēki bieži tika izsūtīti trimdā. Vairākus gadsimtus Krievija (20. gadsimtā - Padomju Savienība) daudzus cilvēkus sūtīja trimdā, bieži vien uz darba nometnēm Sibīrijā. Tūkstošiem cilvēku no Eiropas, tostarp daudzi slaveni cilvēki, devās uz Amerikas Savienotajām Valstīm, kad 20. gadsimta 30. gados Vācijā pie varas nāca nacisti.

Viena no slavenajām personām, kas tika izsūtīta trimdā, bija Napoleons Bonaparts, kurš pēc sakāves pret sabiedroto spēkiem tika izsūtīts no Francijas vispirms uz Elbu, bet pēc tam uz Sv.Helēnas salu.

Čellists Pablo Kasalss devās pašnāvnieciskā trimdā, protestējot pret Spānijas valdību. Viņš teica, ka neatgriezīsies, kamēr Spānijā nebūs demokrātijas.

Veidi un formas

• Ārējā izsūtīšana (eksils) — persona tiek izraidīta no savas valsts un liegta tajā atgriezties.
• Iekšējais izsūtījums — cilvēks tiek pārvietots uz citas valsts daļas, bieži attālākām vai izolētām teritorijām (piemēram, sūtīšana uz darba nometnēm vai rezervātiem).
• Spēkā likts deportācija — tiesisks sods vai politiska represija, kad varas iestādes piespiež izbraukšanu.
• Pašnāvnieciskā vai brīvprātīgā trimda — cilvēks pats izvēlas neuzrasties vai neatsaukties uz valsti protestā (kā Pablo Kasalss).
• Sodīšana ar transportāciju — vēsturiska prakse, piemēram, sūtīšana uz kolonijām (18.–19. gs. — transportācija uz Austrāliju).

Kāpēc cilvēki tiek izsūtīti

Izsūtīšanas iemesli bieži vien ir politiski vai drošības motīvi: varas iestādes izmanto izsūtījumu, lai noņemtu pretiniekus, disidentus, etniskās grupas vai cilvēkus, kuru darbības tiek uzskatītas par bīstamām. Citos gadījumos izsūtīšana ir sods par likumpārkāpumiem. Vēsturiski tā var būt arī daļa no kolonizācijas politikas vai etniskās tīrīšanas stratēģijas.

Vēsturiskie piemēri un to sekas

Izsūtījuma prakse ir bijusi plaši izplatīta dažādos laikmetos un kultūrās. Jau Vecajā Derībā aprakstītā babiloniešu gūstā (Bābelē) ebreji tika izsūtīti no sava zemesgabala. Senajā Grieķijā pastāvēja institūcija, ko sauca par ostrakismu — pilsoņi varēja tikt izraidīti uz noteiktu laiku. Senajā Romā izsūtīšana tāpat bija mehānisms politiskām norisēm.

Padomju laikos un Krievijas impērijā izsūtīšana kļuva par ierastu represiju metodi — tūkstošiem cilvēku tika izsūtīti uz Sibīriju vai citiem attāliem rajoniem. Padomju varas laikā bija masu deportācijas, kas skāra gan politiskos pretiniekus, gan veselas tautas (piem., krievu, ukraiņu, čečenu vai krimu tatāru pieredze). Gulaga sistēma un darba nometnes bija cieši saistītas ar izsūtīšanu.

Eiropas intelektuāļu un mākslinieku izsūtīšana 20. gadsimta 30. gados (kad Vācijā pie varas nāca nacisti) noveda pie plašas emigrācijas uz ASV un citām valstīm — tas izmainīja gan emigrantu dzīves, gan uzņemošo valstu kultūru un zinātni. Starp izsūtītajiem vai bēgļiem bija arī pazīstamas personības un zinātnieki.

Vēsturiskos piemēros jāmin arī Napoleons Bonaparts, kurš tika izsūtīts uz Elbu un vēlāk uz Sv.Helēnas salu. Savukārt mūzika un politiskais protestes piemērs ir čellists Pablo Kasalss, kurš izvēlējās trimdu kā principa stāju.

Tiesiskie un mūsdienu aspekti

Mūsdienu starptautiskajā tiesību sistēmā pastāv normas, kas aizsargā cilvēka tiesības, tostarp tiesības netikt patvaļīgi izraidītam, tiesības pieprasīt patvērumu un tiesības atgriezties savā valstī. Tomēr valstu iekšpolitikas akti, migrācijas kontrole un drošības apsvērumi dažkārt noved pie deportācijām vai ierobežojumiem. Izsūtījums var radīt statelessness (bezpilsonības) un cilvēktiesību problēmas.

Ietekme uz cilvēkiem un sabiedrību

Izsūtījums bieži atstāj dziļas sekas uz izsūtītajiem un viņu ģimenēm: sociāla izolācija, ekonomiskas grūtības, psiholoģiskas traumas. Tajā pašā laikā trimda var veicināt diasporu veidošanos un kultūras apmaiņu — emigranti saglabā savu identitāti, bet ienes jaunas domas, mākslu un zinātni uz uzņemošajām sabiedrībām.

Kopīgas iezīmes un secinājumi

• Izsūtījums var būt gan sods, gan politiska represija, gan cilvēka brīvprātīga izvēle protestēt.
• Vēsturiskās prakses ir dažādas — no ostakrismiem un transportācijas līdz mūsdienu deportācijām un bēgļu plūsmām.
• Demokrātiskās valstīs pastāv aizsardzība pret patvaļīgu izsūtīšanu, taču migrācijas un drošības jautājumi turpina radīt izaicinājumus starptautiskajai sabiedrībai.

Izsūtījuma tēma savieno juridiskus, politiskus un cilvēktiesību jautājumus, kas joprojām ir nozīmīgi arī mūsdienu pasaulē.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir trimda?

J: Vai demokrātiskās valstīs cilvēki ir izsūtīti?

Jautājums: Kas bija ebreji, kas tika izsūtīti uz Bābeli?

J: Kas notika Senajā Grieķijā un Romā?

J: Kā Krievija/ Padomju Savienība izturējās pret trimdiniekiem?

J: Kas bija Napoleons Bonaparts un kāpēc viņš tika izsūtīts?

J:Kas bija Pablo Kasalss un kāpēc viņš devās pašnāvnieciskā izsūtījumā?

Meklēt pēc burta