Nacionālsociālisms

Nacistu nākšana pie varas

Nacistiskās Vācijas līderis Ādolfs Hitlers sarakstīja grāmatu "Mein Kampf" ("Mana cīņa"). Grāmatā bija teikts, ka visas Vācijas problēmas radušās tāpēc, ka ebreji plāno kaitēt valstij. Viņš arī apgalvoja, ka ebreju un komunistu politiķi plānoja 1918. gada pamieru, kas izbeidza Pirmo pasaules karu un ļāva Vācijai piekrist maksāt milzīgas naudas un preču summas (reparācijas).

Naktī no 1933. gada 27. februāra uz 28. februāri kāds aizdedzināja Reihstāga ēku. Tā bija ēka, kurā notika Vācijas parlamenta sēdes. Nacisti tajā vainoja komunistus. Nacisma pretinieki apgalvoja, ka nacisti paši to izdarījuši, lai nāktu pie varas. Tajā pašā dienā tika pieņemts ārkārtas likums, ko sauca par Reichstagsbrandverordnung. Valdība apgalvoja, ka tā mērķis ir aizsargāt valsti no cilvēkiem, kas cenšas kaitēt valstij. Līdz ar šo likumu lielākā daļa Veimāras republikas pilsoņu tiesību vairs netika ņemtas vērā. Nacisti to izmantoja pret citām politiskajām partijām. Komunistisko un sociāldemokrātisko partiju biedrus ieslodzīja cietumā vai nogalināja.

Nacisti kļuva par lielāko partiju parlamentā. Līdz 1934. gadam viņi panāca, ka visas pārējās partijas kļuva nelikumīgas. Demokrātija tika aizstāta ar diktatūru. Ādolfs Hitlers kļuva par Vācijas vadītāju (fīreru).

Nacists bija Hitlera standarts laikā, kad viņš bija Vācijas prezidents.

Uzbrukumi citām valstīm

Būdams nacistiskās Vācijas līderis (fīrers), Hitlers uzsāka nacistu armijas pārvietošanu uz kaimiņvalstīm. Kad Vācija uzbruka Polijai, sākās Otrais pasaules karš. Tādas Rietumvalstis kā Francija, Beļģija un Nīderlande tika okupētas, un Vācija pret tām izturējās kā pret kolonijām. Savukārt austrumu valstīs, piemēram, Polijā un Padomju Savienībā, nacisti plānoja nogalināt vai paverdzināt slāvu tautas, lai vācu kolonisti varētu ieņemt viņu zemi.

Nacisti noslēdza alianses ar citām Eiropas valstīm, piemēram, Somiju un Itāliju. Visas pārējās Eiropas valstis, kas bija sabiedrotās ar Vāciju, to darīja, jo nevēlējās, lai Vācija tās pārņem. Pateicoties šīm aliansēm un iebrukumiem, nacistiem izdevās kontrolēt lielu daļu Eiropas.

Holokausts

Holokausta laikā miljoniem ebreju, kā arī romu tautības cilvēki (saukti arī par čigāniem), cilvēki ar invaliditāti, homoseksuālisti, politiskie pretinieki un daudzi citi cilvēki tika nosūtīti uz koncentrācijas un nāves nometnēm Polijā un Vācijā. Nacisti miljoniem šo cilvēku koncentrācijas nometnēs nogalināja ar indīgu gāzi. Nacisti nogalināja arī miljoniem šo grupu cilvēku, piespiežot viņus strādāt vergu darbu, nedodot viņiem daudz pārtikas un apģērba. Kopumā gāja bojā 17 miljoni cilvēku, no kuriem 6 miljoni bija ebreji.

Sabiedroto uzvara

1945. gadā Padomju Savienība ieņēma Berlīni pēc Vācijas armijas sakāves Krievijā. Padomju Sarkanā armija satikās ar amerikāņu un britu armiju, kas pēc 1944. gada 6. jūnija iebrukuma nacistiskajā Eiropā no Normandijas Francijā cīnījās tieši pretī Vācijai. Nacisti zaudēja, jo sabiedrotajiem bija daudz vairāk karavīru un vairāk naudas nekā viņiem.

Iespējams, ka Berlīnes iebrukuma laikā Hitlers nošāvās bunkurā kopā ar savu jauno sievu Evu Braunu. Arī citi nacisti izdarīja pašnāvību, tostarp Jozefs Gebeless tikai dienu pēc tam, kad Hitlers viņu bija iecēlis par savu pēcteci. Pēc tam, kad Sarkanā armija ieņēma Berlīni, nacisti kapitulēja.

Nacistu prāva

Pēc kara sabiedroto valdības, piemēram, ASV, Lielbritānija un Padomju Savienība, sarīkoja prāvas pret nacistu vadītājiem. Šīs tiesas notika Nirnbergā, Vācijā. Šī iemesla dēļ šos tiesas procesus sauca par "Nirnbergas prāvām". Sabiedroto valstu vadītāji apsūdzēja nacistu vadītājus kara noziegumos un noziegumos pret cilvēci, tostarp miljoniem cilvēku slepkavībās (holokaustā), karu izraisīšanā, sazvērestībā un piederībā tādām nelikumīgām organizācijām kā Schutzstaffel (SS). Lielāko daļu nacistu vadītāju tiesa atzina par vainīgiem, un viņi tika ieslodzīti cietumā vai sodīti ar nāvi, pakārti.

Nacisti pēc kara

Kopš 1945. gada nav nacistiskas valsts, taču joprojām ir cilvēki, kas tic šīm idejām. Šos cilvēkus bieži dēvē par neonacistiem (kas nozīmē jaunie nacisti). Lūk, daži piemēri par mūsdienu nacistu idejām:

• Ģermāņu tautas ir pārākas par visām citām cilvēku rasēm.
• Daudzi neonacisti vārdu "ģermāņi" maina uz "visi baltie cilvēki".
• Viņi runā pret ebrejiem un dažkārt arī pret citām rasēm. Piemēram:

• Viņi apgalvo, ka holokausta nav bijis un ka to izdomājuši ebreji.
• Teiksim, ka Hitleram bija taisnība, vainot ebrejus par Vācijas problēmām pēc Pirmā pasaules kara;
• likt cilvēkiem ienīst ebreju tautu un citas cilvēku grupas; un
• uzskata, ka ebrejiem pasaulē ir pārāk liela vara.

Pēc kara Vācijā un citās valstīs, jo īpaši Eiropā, tika pieņemti likumi, kas aizliedz apgalvot, ka holokausts nekad nav noticis. Dažkārt tie arī aizliedz apšaubīt to cilvēku skaitu, kurus tas skāris, proti, apgalvo, ka netika nogalināti tik daudz cilvēku, kā lielākā daļa domā, kas to uzrakstīja? Ir bijušas diskusijas par to, vai tas ietekmē cilvēku vārda brīvību. Atsevišķās valstīs, piemēram, Vācijā, Austrijā un Francijā, ir aizliegts izmantot arī nacistu simboliku, kā arī ir aizliegts populāros plašsaziņas līdzekļos ierādīt nacistu solījuma pozīciju, lai atturētu nacistus no tās izmantošanas.

Saistītās lapas

• Ādolfs Hitlers

• Mein Kampf

• Nacistu eigēnika

• Holokausts
• Nacistu koncentrācijas nometnes un nāves nometnes

• Holokausta upuri