AlegsaOnline.com

Nacisms (nacionālsociālisms): definīcija, vēsture un holokausts

Nacisms: definīcija, vēsture un holokausts — izsmeļošs pārskats par nacionālsociālismu, tā ideoloģiju, politiku un Holokausta noziegumiem Otrā pasaules kara laikā.

Autors: Leandro Alegsa

14-01-2026

Nacisms (jeb nacionālsociālisms; vācu: Nationalsozialismus) ir politisko uzskatu kopums, kas saistīts ar Vācijas nacistu partiju. Tā aizsākās 20. gadsimta 20. gados. Partija ieguva varu 1933. gadā, sākot Trešo reihu. Vācijā tā pastāvēja līdz 1945. gadam, Otrā pasaules kara beigām. Nacisms ir fašisma paveids, un tajā tiek izmantots bioloģiskais rasisms. Liela daļa šīs kustības filozofijas balstījās uz ideju, ka "ariju rase", ar šo terminu viņi apzīmēja to, ko mūsdienās saucam par ģermāņiem, ir labāka par visām citām rasēm un tai piemīt lielākās spējas izdzīvot. Saskaņā ar nacisma rasistiskajām un spējīgajām idejām ģermāņu tautas bija Herrenvolk (galvenā rase). Zemākas rases un cilvēki - ebreji, romi, slāvi, invalīdi un citi - tika klasificēti kā Untermenschen (apakšcilvēki).

Lai īstenotu rasistiskās idejas, 1935. gadā Nirnbergas rasu likumi aizliedza neārijiešiem un nacistu politiskajiem pretiniekiem strādāt civildienestā. Tie arī aizliedza jebkādus seksuālus kontaktus starp "ārijiem" un "neārijiem".

Nacisti miljoniem ebreju, romu un citu cilvēku nosūtīja uz koncentrācijas un nāves nometnēm, kur viņi tika nogalināti. Tagad šīs slepkavības sauc par holokaustu.

Vārds nacists vācu valodā ir saīsinājums no Nationalsozialist (Nationalsozialistische Deutsche Arbeiterpartei atbalstītājs). Tas nozīmē "Nacionālsociālistiskā vācu strādnieku partija".

Ideoloģija un galvenās iezīmes

Nacisma ideoloģija apvienoja ekstrēmu nacionālismu, rasismu, antisemītismu, autoritārisma un militarisma elementus. Svarīgas sastāvdaļas bija:

Rasiskā hierarhija: ticība āriju pārākumam un citu tautu, īpaši ebreju un romu, dehumanizācija;
Führerprinzip: vadītāja (Führera) kults, kurā lēmumi nāk no viena līdera un viņa neierobežotas autoritātes;
dzīves telpa (Lebensraum): uzskats par nepieciešamību paplašināt Vācijas ietekmi un teritoriju Austrumos;
antiegalitārisms un antikomunisms: pretinieki bija sociālisti, komunistiskās organizācijas, liberālas demokrātijas institūcijas un nacionālie minoritāšu līderi;
eugenika un sociālā inženierija: programmas, kas paredzēja piespiedu sterilizāciju, "nepiemēroto" personu segregāciju un vēlāk - nogalināšanu.

Varas iegūšana un režīma nostiprināšana

1933. gadā Adolfs Hitlers tika iecelts par Vācijas kancleru. Drīz pēc tam nacisti izmantoja politisku spiedienu, represijas un likumdošanas trikus (piemēram, Enabling Act) lai izbeigtu parlamentāro procesu un izveidotu vienpartijas autoritāru režīmu. Notika Gleichschaltung — visu politisko, sociālo un kultūras institūciju pakļaušana partijai. Tika aizliegtas citas politiskās partijas, mediji tika ierobežoti, opozicionāri arestēti vai deportēti. Policija un drošības struktūras — Gestapo, SS un citas organizācijas — nodrošināja teroru pret iekšējiem pretiniekiem.

Rasu politikas un represijas

Soctais regulējums un kampaņas nostiprināja diskrimināciju: Nirnbergas rasu likumi iezīmēja juridisko segregāciju, bet tādas akcijas kā 1938. gada Kristālnākts (Kristallnacht) radīja plašus materiālos zaudējumus, arestus un deportācijas pret ebreju kopienām. Nacistu režīms īstenoja arī piespiedu sterilizāciju un eitanāzijas programmas, kurās gāja bojā tūkstošiem cilvēku ar invaliditātēm.

Holokausts un organizētais genocīds

Holokausts bija nacistu režīma plānota un sistemātiska ebreju iznīcināšana, kas notika galvenokārt 1941–1945. gadā. Papildus ebrejiem upuru grupās bija romi, cilvēki ar invaliditātēm, politiski disidenti, homoseksuāļi, liecinieki Jehovas jeb citas vajātas minoritātes un miljoniem civiliedzīvotāju okupētajās teritorijās, īpaši slāvi. Nacistiskās varas īstenotie pasākumi ietvēra masušaušanas vienības (Einsatzgruppen), deportācijas uz koncentrācijas un nāves nometnēm, kā arī līdzekļus tiem paredzētām gāzes kamerām un plašu iznīcināšanas infrastruktūru. Lēmumi par "galīgo risinājumu" tika koordinēti, piemēram, pie Wannsee sanāksmes 1942. gadā.

Otrā pasaules kara gaita un režīma krišana

Nacistu agresīvā ārpolitika un karš izraisīja milzīgas cilvēku ciešanas un plašu iznīcināšanu. Pēc sākotnējiem militārajiem panākumiem pret Poliju, Franciju un citām valstīm, kara gaitā Vācija piedzīvoja nopietnus zaudējumus īpaši pēc 1941. gada iebrukuma Padomju Savienībā un 1944.–1945. gada sabrukuma Eiropā. Režīms krita 1945. gadā, kad vācu spēki kapitulēja, un daudzus vadītājus notvēra vai noslepkavoja. Karš beidzās ar miljoniem mirušo un dziļām izmaiņām Eiropas un pasaules kārtībā.

Pēckara atbildība un piemiņa

Pēc kara starptautiskās tribunāls (piemēram, Nirnbergas procesi) tiesāja nacistiskā režīma līderus par kara noziegumiem, noziegumiem pret cilvēci un citām atbildībām. Sabiedrības atmiņā holokausts un nacistu noziegumi ir kļuvuši par svarīgu brīdinājumu pret rasismu, totalitārisma draudiem un cilvēktiesību pārkāpumiem. Daudzās valstīs pastāv muzeji, piemiņas vietas un izglītības programmas, lai saglabātu atmiņu par upuriem un mācītu nākamajām paaudzēm.

Mantojums un mūsdienu konteksts

Nacisms ir klaji nosodīts kā ideoloģija, kas radīja milzīgas cilvēku ciešanas un ģimenes traģēdijas. Mūsdienās daudzviet pastāv likumi, kas aizliedz nacionālsociālistisko simboliku un propagandu, kā arī uzsver nepieciešamību konfrontēt antisemitismu un citus naida izpausmes. Termins "nacisms" tiek izmantots arī plašākā nozīmē, lai aprakstītu ekstrēmas, rasisma un vardarbības sludināšanas kustības, taču ir svarīgi šo jēdzienu lietot precīzi un izprast vēsturisko kontekstu.

Upuru skaits un plašums: Precīzas upuru skaitlis nav iespējams noteikt ar pilnīgu precizitāti, taču tiek lēsts, ka holokausta laikā tika nogalināti aptuveni 6 miljoni ebreju un papildus tam vairāki simti tūkstošu romu, miljoni eiropeisku civilo un karagūstekņu, cilvēki ar invaliditātēm un politiskie pretinieki. Šie skaitļi atspoguļo vienu no cilvēces vēsturē lielākajām cilvēktiesību katastrofām.

Nacistu nākšana pie varas

Nacistiskās Vācijas līderis Ādolfs Hitlers sarakstīja grāmatu "Mein Kampf" ("Mana cīņa"). Grāmatā bija teikts, ka visas Vācijas problēmas radušās tāpēc, ka ebreji plāno kaitēt valstij. Viņš arī apgalvoja, ka ebreju un komunistu politiķi plānoja 1918. gada pamieru, kas izbeidza Pirmo pasaules karu un ļāva Vācijai piekrist maksāt milzīgas naudas un preču summas (reparācijas).

Naktī no 1933. gada 27. februāra uz 28. februāri kāds aizdedzināja Reihstāga ēku. Tā bija ēka, kurā notika Vācijas parlamenta sēdes. Nacisti tajā vainoja komunistus. Nacisma pretinieki apgalvoja, ka nacisti paši to izdarījuši, lai nāktu pie varas. Tajā pašā dienā tika pieņemts ārkārtas likums, ko sauca par Reichstagsbrandverordnung. Valdība apgalvoja, ka tā mērķis ir aizsargāt valsti no cilvēkiem, kas cenšas kaitēt valstij. Līdz ar šo likumu lielākā daļa Veimāras republikas pilsoņu tiesību vairs netika ņemtas vērā. Nacisti to izmantoja pret citām politiskajām partijām. Komunistisko un sociāldemokrātisko partiju biedrus ieslodzīja cietumā vai nogalināja.

Nacisti kļuva par lielāko partiju parlamentā. Līdz 1934. gadam viņi panāca, ka visas pārējās partijas kļuva nelikumīgas. Demokrātija tika aizstāta ar diktatūru. Ādolfs Hitlers kļuva par Vācijas vadītāju (fīreru).

Nacists bija Hitlera standarts laikā, kad viņš bija Vācijas prezidents.

Uzbrukumi citām valstīm

Būdams nacistiskās Vācijas līderis (fīrers), Hitlers uzsāka nacistu armijas pārvietošanu uz kaimiņvalstīm. Kad Vācija uzbruka Polijai, sākās Otrais pasaules karš. Tādas Rietumvalstis kā Francija, Beļģija un Nīderlande tika okupētas, un Vācija pret tām izturējās kā pret kolonijām. Savukārt austrumu valstīs, piemēram, Polijā un Padomju Savienībā, nacisti plānoja nogalināt vai paverdzināt slāvu tautas, lai vācu kolonisti varētu ieņemt viņu zemi.

Nacisti noslēdza alianses ar citām Eiropas valstīm, piemēram, Somiju un Itāliju. Visas pārējās Eiropas valstis, kas bija sabiedrotās ar Vāciju, to darīja, jo nevēlējās, lai Vācija tās pārņem. Pateicoties šīm aliansēm un iebrukumiem, nacistiem izdevās kontrolēt lielu daļu Eiropas.

Holokausts

Holokausta laikā miljoniem ebreju, kā arī romu tautības cilvēki (saukti arī par čigāniem), cilvēki ar invaliditāti, homoseksuālisti, politiskie pretinieki un daudzi citi cilvēki tika nosūtīti uz koncentrācijas un nāves nometnēm Polijā un Vācijā. Nacisti miljoniem šo cilvēku koncentrācijas nometnēs nogalināja ar indīgu gāzi. Nacisti nogalināja arī miljoniem šo grupu cilvēku, piespiežot viņus strādāt vergu darbu, nedodot viņiem daudz pārtikas un apģērba. Kopumā gāja bojā 17 miljoni cilvēku, no kuriem 6 miljoni bija ebreji.

Sabiedroto uzvara

1945. gadā Padomju Savienība ieņēma Berlīni pēc Vācijas armijas sakāves Krievijā. Padomju Sarkanā armija satikās ar amerikāņu un britu armiju, kas pēc 1944. gada 6. jūnija iebrukuma nacistiskajā Eiropā no Normandijas Francijā cīnījās tieši pretī Vācijai. Nacisti zaudēja, jo sabiedrotajiem bija daudz vairāk karavīru un vairāk naudas nekā viņiem.

Iespējams, ka Berlīnes iebrukuma laikā Hitlers nošāvās bunkurā kopā ar savu jauno sievu Evu Braunu. Arī citi nacisti izdarīja pašnāvību, tostarp Jozefs Gebeless tikai dienu pēc tam, kad Hitlers viņu bija iecēlis par savu pēcteci. Pēc tam, kad Sarkanā armija ieņēma Berlīni, nacisti kapitulēja.

Nacistu prāva

Pēc kara sabiedroto valdības, piemēram, ASV, Lielbritānija un Padomju Savienība, sarīkoja prāvas pret nacistu vadītājiem. Šīs tiesas notika Nirnbergā, Vācijā. Šī iemesla dēļ šos tiesas procesus sauca par "Nirnbergas prāvām". Sabiedroto valstu vadītāji apsūdzēja nacistu vadītājus kara noziegumos un noziegumos pret cilvēci, tostarp miljoniem cilvēku slepkavībās (holokaustā), karu izraisīšanā, sazvērestībā un piederībā tādām nelikumīgām organizācijām kā Schutzstaffel (SS). Lielāko daļu nacistu vadītāju tiesa atzina par vainīgiem, un viņi tika ieslodzīti cietumā vai sodīti ar nāvi, pakārti.

Nacisti pēc kara

Kopš 1945. gada nav nacistiskas valsts, taču joprojām ir cilvēki, kas tic šīm idejām. Šos cilvēkus bieži dēvē par neonacistiem (kas nozīmē jaunie nacisti). Lūk, daži piemēri par mūsdienu nacistu idejām:

Ģermāņu tautas ir pārākas par visām citām cilvēku rasēm.
Daudzi neonacisti vārdu "ģermāņi" maina uz "visi baltie cilvēki".
Viņi runā pret ebrejiem un dažkārt arī pret citām rasēm. Piemēram:

Viņi apgalvo, ka holokausta nav bijis un ka to izdomājuši ebreji.
Teiksim, ka Hitleram bija taisnība, vainot ebrejus par Vācijas problēmām pēc Pirmā pasaules kara;
likt cilvēkiem ienīst ebreju tautu un citas cilvēku grupas; un
uzskata, ka ebrejiem pasaulē ir pārāk liela vara.

Pēc kara Vācijā un citās valstīs, jo īpaši Eiropā, tika pieņemti likumi, kas aizliedz apgalvot, ka holokausts nekad nav noticis. Dažkārt tie arī aizliedz apšaubīt to cilvēku skaitu, kurus tas skāris, proti, apgalvo, ka netika nogalināti tik daudz cilvēku, kā lielākā daļa domā, kas to uzrakstīja? Ir bijušas diskusijas par to, vai tas ietekmē cilvēku vārda brīvību. Atsevišķās valstīs, piemēram, Vācijā, Austrijā un Francijā, ir aizliegts izmantot arī nacistu simboliku, kā arī ir aizliegts populāros plašsaziņas līdzekļos ierādīt nacistu solījuma pozīciju, lai atturētu nacistus no tās izmantošanas.

Saistītās lapas

Ādolfs Hitlers

Mein Kampf

Nacistu eigēnika

Holokausta upuri

Jautājumi un atbildes

Jautājums: Kas ir nacisms?

A: Nacisms ir politisko uzskatu kopums, kas saistīts ar Vācijas nacistu partiju. Tā ir galēji labēja, fašistiska ideoloģija, kas lielā mērā iedvesmojās no Osvalda Špenglera darbiem.

J: Kad nacistu partija ieguva varu?

A: Nacistu partija ieguva varu 1933. gadā un sāka īstenot savas idejas Vācijā, ko viņi nosauca par Trešo reihu.

J: Ko nacisti uzskatīja par ariju rasi?

A: Nacisti uzskatīja, ka tikai ariju (vācu) rase ir spējīga veidot nācijas un ka citas rases ir korumpējošu spēku, piemēram, kapitālisma un marksisma, pārstāvji. Viņi arī uzskatīja, ka ariju rase ir "galvenā rase", t. i., viņi uzskatīja, ka viņi ir bioloģiski attīstītāki par citiem cilvēkiem un ir pelnījuši varu pār tiem.

Kādas reformas daži nacisti vēlējās īstenot?

A: Daži nacisti vēlējās likvidēt Vācijas ekonomiskās šķiras un panākt, lai valdība pārņem kontroli pār lielākajiem uzņēmumiem. Šīs reformas būtu gājušas tālāk par Hitlera iecerēto, tāpēc daudzi no šiem nacistiem pēc viņa pavēles tika nogalināti tā dēvētajā "garo nažu naktī".

J: Ko nacisti vainoja Vācijas sakāvi Pirmajā pasaules karā?

A: Nacisti par Vācijas sakāvi Pirmajā pasaules karā vainoja ebreju tautu; to dēvē par "mītu par dūrienu mugurā". Viņi arī vainoja ebrejus straujajā inflācijā un praktiski visās citās ekonomiskajās bēdās, ar kurām Vācija tajā laikā saskārās Pirmā pasaules kara sakāves dēļ.

Kādu propagandas taktiku viņi izmantoja pret ebrejiem?

A: Nacisti pret ebrejiem izmantoja propagandas taktiku, kas pazīstama kā grēkāžu meklēšana, kad viņi laiski, bet efektīvi vainoja ebrejus visās tā laika Vācijas problēmās. To izmantoja, lai attaisnotu zvērības, ko viņi Otrā pasaules kara laikā pastrādāja pret ebrejiem.

J: Kā viņi īstenoja rasistiskās idejas?

A: Lai īstenotu rasistiskās idejas, Nirnbergas rasu likumi (pieņemti 1935. gadā) aizliedza neārijiešiem un politiskajiem oponentiem strādāt civildienestā, kā arī aizliedza jebkādus seksuālus kontaktus starp "ārijiem" un "neārijiešiem". Miljoniem ebreju, romu un citu cilvēku tika nosūtīti uz koncentrācijas vai nāves nometnēm, kur viņus nogalināja; šīs slepkavības tagad dēvē par "holokaustu".