1918. gada 11. novembrī dzelzceļa vagonā Kompjenas mežā tika parakstīts pamiera līgums starp sabiedrotajiem, kas Pirmā pasaules kara laikā cīnījās pret Vāciju, un Vāciju, kas iezīmēja Pirmā pasaules kara beigas Rietumu frontē. Vissvarīgākās personas, kas to parakstīja, bija Sabiedroto virspavēlnieks maršals Ferdinands Fošs un Vācijas pārstāvis Matiass Erzbergers. Parakstīšana notika slavenajā dzelzceļa vagonā, kas vēlāk plaši tiek dēvēts par "Le wagon de l'Armistice".

Laiks un apstākļi

Par pamieru vienojās 11. novembrī plkst. 5.00, un tas stājās spēkā plkst. 11.00 pēc Parīzes laika. Pozīcija, kur notika parakstīšana, bija izvēlēta, lai demonstrētu sabiedroto pārākumu un nodrošinātu drošu, neutrālu vietu sarunām. Izšķirošā loma bija arī politiskajai situācijai Vācijā: Vācu komandiera pienākumu izpildītājs Pauls fon Hindenburgs 7. novembrī ar telegrammu pieprasīja Ferdinandam Fošam organizēt tikšanos. Viņš bija pakļauts spiedienam par gaidāmo revolūciju Berlīnē, Minhenē un citviet Vācijā, kā arī iekšpolitiskajām pārmaiņām, kas noveda pie ķeizara Vilhelma II atteikšanās.

Galvenie pamiera nosacījumi

Pamierlīguma nosacījumi bija pietiekami stingri, lai apturētu kaujas un ierobežotu Vācijas iespējas ātri atsākt karu. Galvenie punkti ietvēra:

  • tieša apstāšanās kaujām uz Rietumu frontes un izveidotā uguns apturēšana plkst. 11.00;
  • Vācijas spēku izvešana no ieņemtajām teritorijām (Belgijas, Francijas un Luksemburgas daļām) un atkāpšanās aiz noteiktām līnijām;
  • atkāpšanās aiz Rēnas; sabiedroto tiesības ieņemt un aizņemt pieturas punktus (bridgeheads) gar Rēnu;
  • smago ieroču, lidmašīnu, helikopteru un tanku nodošana, kā arī vilcienu un citu transporta līdzekļu atbrīvošana;
  • Vācijas karakuģu un jūras spēku ierobežošana, dažu kuģu internēšana un piekļuve ostām sabiedrotiem;
  • kara gūstekņu atbrīvošana un to repatriācija (lai gan atbrīvošana notika pakāpeniski);
  • nodrošinājums, ka Vācija nepārkāps pamieru — piemēram, ļaujot sabiedrotiem uzraudzīt izpildi.

Sekas un nozīme

Pamierlīgums faktiski pārtrauca aktīvas kaujas Rietumu frontē un deva laiku politiskām pārbūvēm Eiropā un starptautiskām miera sarunām. Tas bija pagaidu mehānisms — Oficiāla miera līguma noslēgšana sekoja vēlāk, 1919. gada Versaļas miera līguma ietvaros. Armistice 11. novembrī kļuva par simbolisku notikumu; 11. novembris vēlāk tika atzīmēts daudzās valstīs kā piemiņas diena (Armistice Day, Remembrance Day, Veterans Day u. c.).

Vācijas sabiedrībā pamierlīgums un tā nosacījumi tika uztverti dažādi: daļa sabiedrības to uzskatīja par nepieciešamu beigu soli, citi — par pazemojošu. Šīs izjūtas vēlāk plaši izmantoja politiskie ekstrēmistu spēki, kas izplatīja tā dēvēto "dursturzebraucēja" mītu par iekšēju nodevību (stab-in-the-back myth). Vācijas parakstītājs Matiass Erzbergers pēc tam kļuva par mērķi; viņš tika noslepkavots 1921. gadā ekstrēmistisku grupu uzbrukumā.

Nozīmīgākie ilgtermiņa aspekti

  • Pamierlīgums radīja pamatu Pirmā pasaules kara iespējai beigties, taču neatrisināja daudzus politiskus un teritoriālus jautājumus — tie tika risināti Versaļas un citos miera līgumos.
  • Sabiedroto ekonomiskā, militārā un morālā pārākuma pozīcija pēc pamiera veicināja jaunu starptautisko kārtību veidošanos, tostarp Līgas tautu izveidi.
  • Pamierlīgums atstāja dziļas pēdas Vācijas iekšpolitikā un starptautiskajās attiecībās, kas ietekmēja Eiropas attīstību starpkaru periodā.

Kopumā Kompjenas pamierlīgums (1918) bija pagrieziena punkts, kas izbeidza plašu un postošu konfliktu Rietumu frontē, atklājot vietu gan jaunām cerībām uz miera, gan nākamajām sarežģītībām starptautiskajā politikā.