1925. gada vēlēšanas
1925. gadā Hindenburgs nebija ieinteresēts kandidēt uz valsts amatu. Pēc pirmās kārtas viens no DNVP līderiem admirālis Alfrēds fon Tirpics apmeklēja Hindenburgu un lūdza viņu kandidēt.
Hindenburgs galu galā piekrita kandidēt vēlēšanu otrajā kārtā kā bezpartejisks neatkarīgais kandidāts, lai gan viņš bija konservatīvs. Tā kā viņš bija Vācijas lielākais kara varonis, Hindenburgs uzvarēja vēlēšanu otrajā kārtā, kas notika 1925. gada 26. aprīlī.
Viņam palīdzēja tas, ka Bavārijas Tautas partija (BVP) pārgāja no Marksa, SPD kandidāta, un Vācijas Komunistiskā partija (KPD) neatsauca savu kandidātu Ernstu Tēlmani. Ja viņi būtu atteikušies, viņu atbalstītāji, visticamāk, būtu balsojuši par SPD, un Hindenburgs, iespējams, nebūtu uzvarējis.
Pirmais termiņš
Hindenburgs centās neiesaistīties ikdienas politikā un būt ceremoniāls prezidents. Viņam patika monarhija, taču viņš nopietni uztvēra savu zvērestu Veimāras konstitūcijai.
Hindenburgs bieži sūdzējās, ka viņam pietrūkst klusuma pensijā un ka politika ir pilna ar idejām, piemēram, ekonomiku, ko viņš nesaprot.
Viņa padomnieku vidū bija viņa dēls Oskars, viņa vecais armijas palīgs ģenerālis Vilhelms Grīners un ģenerālis Kurts fon Šleihers. Jaunākais Hindenburgs bija sava tēva adjutants un kontrolēja politiķu piekļuvi prezidentam.
Šleihers nāca klajā ar ideju par prezidenta valdību un "25/48/53 formulu".
"Prezidentu" valdībā kanclers ir atbildīgs prezidentam, nevis Reihstāgam. "25/48/53 formula" bija trīs konstitūcijas panti, kas varēja padarīt iespējamu "prezidentālo valdību":
- Saskaņā ar 25. pantu prezidents varēja atlaist Reihstāgu.
- Saskaņā ar 48. pantu prezidents varēja parakstīt ārkārtas likumprojektus bez Reihstāga piekrišanas. (Reihstāgs ar vienkāršu balsu vairākumu sešdesmit dienu laikā pēc 48. panta parakstīšanas varēja atcelt jebkuru likumu, kas pieņemts saskaņā ar 48. pantu).
- Saskaņā ar 53. pantu priekšsēdētājs varēja iecelt kancleru.
Šleihers vēlējās, lai Hindenburgs ieceltu kancleru, kuru izvēlējās Šleihers. Ja šim kancleram būtu vajadzīgi kādi likumi, viņš varētu izmantot 48. pantu. Ja Reihstāgs draudētu atcelt kādu no šiem likumiem, Hindenburgs varētu draudēt ar atlaišanu un izsludināt jaunas vēlēšanas. Hindenburgam šī ideja nepatika, taču viņa dēls un citi padomnieki piespieda viņu piekrist.
Prezidentu valdība
Pirmais "prezidentālās valdības" mēģinājums 1926.-1927. gadā cieta neveiksmi politiskā atbalsta trūkuma dēļ. 1929.-1930. gada ziemā Šleiheram bija vairākas slepenas tikšanās ar katoļu Centra partijas (Zentrum) vadītāju Heinrihu Brūningu.
Pēc tam Šleihers ķērās pie sociāldemokrātu un Vācijas Tautas partijas "lielās koalīcijas" valdības sašķelšanas. Tā rezultātā 1930. gada martā valdība krita, un Hindenburgs iecēla Brūningu par kancleru.
Pirmais Brūninga solis bija budžeta ieviešana, kurā bija paredzēts krasi samazināt izdevumus un krasi palielināt nodokļus. Kad jūlijā budžets tika noraidīts, Brūnings lika Hindenburgam parakstīt budžetu kā ārkārtas likumu saskaņā ar 48. pantu. Kad Reihstāgs nobalsoja par budžeta atcelšanu, Brūnings lika Hindenburgam tikai divus gadus pēc Reihstāga pilnvaru termiņa beigām to atlaist un atkal pieņemt budžetu saskaņā ar 48. pantu. 1930. gada septembrī notikušajās vēlēšanās nacisti ieguva 17 % balsu. Arī Vācijas Komunistiskā partija guva panākumus.
Brūnings valdīja, izmantojot 48. pantu; sociāldemokrāti nekad nav balsojuši par to, lai neatceltu viņa 48. panta likumprojektus, lai nenotiktu jaunas vēlēšanas, no kurām labumu varētu gūt tikai nacisti un komunisti.
1932. gada vēlēšanas
1932. gada martā notikušajā vēlēšanu pirmajā kārtā Hindenburgs bija vēlēšanu līderis, taču viņam nebija absolūtā vairākuma. Otrajā vēlēšanu kārtā 1932. gada aprīlī Hindenburgs uzvarēja Hitleru un kļuva par prezidentu.
Pēc prezidenta vēlēšanām Šleihers 1932. gada maijā rīkoja vairākas slepenas tikšanās ar Hitleru un domāja, ka Hitlers ir piekritis atbalstīt jauno "prezidenta valdību", ko veidoja Šleihers.
1932. gada maijā Šleihers lika Hindenburgam atlaist Groeneru no aizsardzības ministra amata, lai pazemotu gan Groeneru, gan Brūningu. 1932. gada 31. maijā Hindenburgs atlaida Brēningu no kanclera amata un viņa vietā iecēla Šleihera ierosināto Franci fon Pāpenu.
fon Papena valdība atklāti vēlējās iznīcināt Vācijas demokrātiju. Tāpat kā Brūninga valdība, arī fon Papena valdība bija "prezidentāla valdība", kas valdīja, izmantojot 48. pantu.
Kā vēlējās Šleihers, Hindenburgs atlaida Reihstāgu un noteica jaunas vēlēšanas 1932. gada jūlijā. Gan Šleihers, gan fon Papens uzskatīja, ka nacisti iegūs deputātu vairākumu un atbalstīs fon Papena valdību.
Nacistu partija patiešām kļuva par lielāko partiju Reihstāgā, un bija gaidāms, ka Hitlers kļūs par kancleru. Kad Hindenburgs 1932. gada 13. augustā Berlīnē tikās ar Hitleru, Hindenburgs noraidīja Hitlera prasības pēc kanclera amata.
Sanāksmes protokolēšanu veica Prezidenta kancelejas vadītājs Otto Meisners (Otto Meißner). Saskaņā ar protokolu:
| “ | Hitlera kungs paziņoja, ka to iemeslu dēļ, kurus viņš bija sīki izskaidrojis reihsprezidentam, par jebkādu viņa līdzdalību sadarbībā ar esošo valdību nevar būt ne runas. Ņemot vērā nacionālsociālistiskās kustības nozīmi, viņam ir jāpieprasa sev un savai partijai pilnīga un pilnīga valdības un valsts vadība. Reiha prezidents atbildēja, ka viņam uz šo prasību ir jāatbild ar skaidru, nelokāmu "nē".Viņš nevarēja attaisnot ne Dieva, ne savas sirdsapziņas, ne Tēvzemes priekšā visas valdības varas nodošanu vienas partijas rokās, jo īpaši tādas partijas rokās, kas ir noskaņota pret cilvēkiem, kuriem ir citi uzskati nekā viņiem. Bija vēl vairāki citi iemesli pret to, kurus viņš nevēlējās sīkāk izvērst, piemēram, bailes no pieaugošiem nemieriem, ietekme uz ārvalstīm utt. Hitlers atkārtoja, ka jebkurš cits risinājums viņam nav pieņemams. Reiha prezidents uz to atbildēja: "Tātad jūs nonāksiet opozīcijā?" Hitlers: "Tagad man nav citas alternatīvas." | ” |
Hindenburgs izdeva paziņojumu presei par tikšanos ar Hitleru, kurā, šķiet, bija teikts, ka Hitlers pieprasījis absolūtu varu un prezidents atteicies. Hitleru šis paziņojums presei izraisīja dusmas.
Kad 1932. gada septembrī sanāca Reihstāgs, tā pirmais un vienīgais akts bija masveida balsojums par neuzticības izteikšanu fon Papena valdībai. Reaģējot uz to, fon Papens lika Hindenburgam atlaist Reihstāgu, lai 1932. gada novembrī varētu rīkot vēlēšanas. Saskaņā ar 1949. gada konstitūciju neuzticības balsojumam bija jānotiek vienlaikus ar jauna kanclera ievēlēšanu, tāpēc tas nevarēja notikt.
Otrajās Reihstāga vēlēšanās 1932. gadā nacisti zaudēja zināmu atbalstu, taču palika lielākā partija Reihstāgā. Sekoja vēl viena sarunu kārta starp Hindenburgu, fon Papenu, fon Šleiheru, no vienas puses, un Hitleru un citiem nacistu līderiem, no otras puses.
Hitlers joprojām pieprasīja, lai Hindenburgs atdod viņam kanclera amatu. Hindenburgs to nevarēja pieņemt, tāpēc fon Papens ierosināja Hindenburgam izsludināt kara stāvokli un likvidēt demokrātiju.
Von Papens panāca, ka Oskars Hindenburgs atbalstīja šo plānu, un viņi pārliecināja prezidentu ignorēt savu zvērestu konstitūcijai un piekrist šim plānam. Šleihers uzskatīja fon Papenu par draudu, tāpēc bloķēja kara stāvokļa plānu, sakot, ka tas liks nacistu SA un komunistu Sarkanās frontes kaujiniekiem sacelties un ka poļi iebruks, un reihsvērs nespēs tikt galā.
Hindenburgam nepatika ideja par Hitlera iecelšanu par kancleru, taču Meisnera, fon Papena un Oskara Hindenburga spiediena rezultātā prezidents nolēma iecelt Hitleru par kancleru. 1933. gada 30. janvāra rītā Hindenburgs prezidenta pilī deva Hitlera zvērestu par kancleru.
