Ekonomika

Subjekti un objekti ekonomikā

Ekonomikas pētījuma subjekti (dalībnieki) ir mājsaimniecības, uzņēmumi, valdība (valsts) un ārvalstis. Mājsaimniecības piedāvā savus "ražošanas faktorus" uzņēmumiem. Tie ietver darbu, zemi, kapitālu (piemēram, mašīnas un ēkas) un informāciju. Apmaiņā pret saviem ražošanas faktoriem mājsaimniecības saņem ienākumus, kurus tās izmanto, lai patērētu (pirktu) preces no citiem subjektiem.

Uzņēmējdarbības uzņēmumi ražo un pārdod preces un pakalpojumus un pērk ražošanas faktorus no mājsaimniecībām un citiem uzņēmumiem.

Valsts jeb publiskais sektors ietver iestādes un organizācijas. Valsts paņem daļu ienākumu no uzņēmējdarbības uzņēmumiem un mājsaimniecībām un izmanto tos, lai maksātu par "sabiedriskajām precēm", piemēram, ielām vai izglītību, kas ir pieejamas visiem. Pēdējais temats ir ārvalstis. Tas ietver visas mājsaimniecības, komercsabiedrības un valsts iestādes, kas neatrodas savā valstī. Tās pieprasa un piegādā preces no ārvalstīm.

Priekšmeti (lietas, uz kurām iedarbojas) ekonomikas pētījumā ir patēriņa preces, kapitālpreces un ražošanas faktori. Patēriņa preces klasificē kā "patēriņa preces" (piemēram, benzīns vai tualetes papīrs), kā "mērķa preces" (piemēram, māja vai velosipēds) un kā "pakalpojumus" (piemēram, ārsta vai apkopējas darbs). Kapitālieguldījumu preces ir preces, kas nepieciešamas citu preču ražošanai. To piemēri ir ēkas, iekārtas un mašīnas. Ražošanas faktori ir darbs, zeme, kapitāls, informācija un vide.

Vispārīgi ekonomikas noteikumi

• Visiem cilvēkiem ir jāizvēlas starp savām iespējām.
• Preču izmaksas ir tas, ko cilvēks atdod par precēm.
• Kad cilvēks atsakās no kaut kā (piemēram, naudas), lai iegūtu kādu preci, viņš atsakās arī no citām lietām, ko varētu iegūt tās vietā. Tas nozīmē, ka patiesā vērtība ir tā, no kā jūs atsakāties, lai to iegūtu. Tas ietver gan naudu, gan ekonomiskos ieguvumus ("lietderību"), ko jūs nesaņemat, jo vairs nevarat iegādāties kaut ko citu. to sauc par alternatīvajām izmaksām.
• Cilvēki izvēlas vienu no iespējām, pamatojoties uz atlīdzību ("stimuli") vai sliktajām ("šķēršļi"), ko viņi sagaida no katras iespējas. Pievienojot kādai iespējai papildu atlīdzību, cilvēki bieži vien izvēlas šo iespēju.
• Tirdzniecība var uzlabot situāciju visiem.
• Tirgi parasti ir labvēlīgi ekonomiskās dzīves organizācijai. Brīvā tirgū preces sadalīs cilvēki un uzņēmumi, pieņemot nelielus lēmumus. Tirgus "neredzamā roka" (Ādams Smits) apgalvo, ka, ja katrs cenšas iegūt to, ko vēlas, ikviens būs tik labi nodrošināts, cik vien iespējams.
• Dažkārt cenas pilnībā neatspoguļo izmaksas vai ieguvumus sabiedrībai. Piemēram, gaisa piesārņojums ir kaitīgs sabiedrībai, bet izglītība sabiedrībai ir izdevīga. Valdība var uzlikt nodokli (vai kaut ko darīt, lai samazinātu pārdošanu) precēm, kas ir sabiedrībai kaitīgas. Tā var arī atbalstīt (piemēram, piešķirt naudu) preces, kas ir sabiedrībai izdevīgas.
• Valsts dzīves līmenis ir atkarīgs no prasmēm ražot pakalpojumus un preces. Ražīgums ir saražoto preču daudzums, kas dalīts ar kopējo darba stundu skaitu.
• Ja palielinās kopējais naudas piedāvājums vai ja palielinās ražošanas izmaksas, cenas pieaug. To sauc par inflāciju.

Vēsture

• 18. gadsimta bagātības analīze
• Fiziokrātija
• Klasiskā ekonomika
• Marksistiskā ekonomika
• Austrijas ekonomika
• Neoklasiskā ekonomika
• Labklājības ekonomika

Ekonomistu idejas ir ļoti atkarīgas no laikmeta, kurā viņi dzīvo. Piemēram, Kārlis Markss dzīvoja laikā, kad strādnieku apstākļi bija ļoti slikti, bet Džons Meinards Keinss dzīvoja 30. gadu Lielajā depresijā. Mūsdienu ekonomisti var atskatīties atpakaļ un saprast, kāpēc viņi pieņēma savus spriedumus, un mēģināt pieņemt labākus spriedumus.

Ekonomikas nozares

Divas galvenās ekonomikas nozares ir mikroekonomika un makroekonomika.

Makroekonomika ir par ekonomiku kopumā. Piemēram, makroekonomisti pēta lietas, kas veicina valsts labklājības pieaugumu, un lietas, kuru dēļ miljoniem cilvēku zaudē darbu. Mikroekonomikā tiek pētītas mazākas un konkrētākas lietas, piemēram, kā ģimenes un mājsaimniecības tērē naudu un kā darbojas uzņēmumi.

Ir vairākas citas ekonomikas nozares:

• Uzvedības ekonomika
• Biznesa ekonomika
• Konstitucionālā ekonomika
• Kultūras ekonomika
• Attīstības ekonomika
• Ekoloģiskā ekonomika
• Ekonomiskā ģeogrāfija
• Vides ekonomika
• Enerģētikas ekonomika
• Finanšu ekonomika
• Rūpniecības ekonomika
• Informācijas ekonomika
• Starptautiskā ekonomika
• Darba ekonomika
• Vadības ekonomika
• Matemātiskā ekonomika vai ekonometrija
• Resursu ekonomika
• Pilsētu ekonomika
• Publiskā ekonomika
• aprakstošā, teorētiskā un politikas ekonomika.
• monetārā ekonomika

Slaveni ekonomisti

Slaveni ekonomisti vēsturē ir:

• Ādams Smits (viņa darbi ir "Tautu bagātība" un "Morālo jūtu teorija"). Pirmais ievieš jēdzienu "neredzamā roka").
• Thomas Malthus (grāmatas "Eseja par iedzīvotāju skaita principu" autors. Iedzīvotāju skaita teorijas izveide ).
• Deivids Rikardo (pirmais ievieš salīdzinošo priekšrocību teoriju).
• Kārlis Markss (viņa darbos ietilpst "Kapitāls" un "Komunistiskais manifests"; slavenā kapitālisma kritika).
• Džons Meinards Keinss (Keinsa ekonomikas skolas dibinātājs).
• Miltons Frīdmens (monetārisma piekritējs, tostarp "Kapitālisms un brīvība").

19. un 20. gadsimta slavenākie ekonomisti ir Frīdrihs Augusts fon Hajeks, Vasilijs Ļeontjevs, Kārlis Mengers un Leons Valass.

Saistītās lapas

• Politiskā ekonomija
• Konstitucionālā ekonomika