Labklājības ekonomika
Labklājības ekonomika ir ekonomikas nozare, kas aplūko resursu sadales problēmu. Lai novērtētu vispārējo labklājību, tā izmanto mikroekonomikas metodes. Pamatojoties uz šo novērtējumu, tā cenšas atrast ražošanas faktoru sadalījumu atbilstoši vēlamībai un ekonomiskajai efektivitātei ekonomikā, bieži salīdzinājumā ar konkurences vispārējo līdzsvaru. Tā analizē sociālo labklājību, ņemot vērā to indivīdu ekonomisko darbību, kuri veido aplūkojamo teorētisko sabiedrību. Indivīdi un to saimnieciskā darbība ir sociālās labklājības apkopojuma pamatvienības. Apkopojums var attiekties uz cilvēku grupu, kopienu vai sabiedrību. Nav citas "sociālās labklājības" kā tikai "labklājība", kas saistīta ar tās atsevišķām vienībām.
Labklājības ekonomikā individuālās preferences parasti tiek uzskatītas par dotām un tiek mēģināts uzlabot labklājību, ņemot vērā Pareto efektivitāti. Piemēram, sociālais stāvoklis B ir "labāks" nekā sociālais stāvoklis A, ja vismaz viens cilvēks dod priekšroku B un neviens cits tam neiebilst. Cits labklājības aspekts aplūko ienākumu/preču sadali, tostarp vienlīdzību, kā vēl vienu labklājības dimensiju.
Sociālā labklājība attiecas uz vispārējo sabiedrības labklājību. Ar pietiekami stingriem pieņēmumiem to var definēt kā visu sabiedrības indivīdu labklājības summu. Labklājību var mērīt vai nu kardināli "lietderības" vai dolāru izteiksmē, vai arī parasti Pareto efektivitātes izteiksmē. Kardinālo metodi "lietderības" izteiksmē mūsdienās tīrā teorijā izmanto reti. Tās galvenā problēma ir tā, ka dažādus "lietderības" veidus nevar viegli summēt, nezaudējot mērījuma nozīmi. Lietišķajā labklājības ekonomikā bieži izmanto naudas vērtības novērtējumus. Viens no lietišķās labklājības ekonomikas piemēriem ir izmaksu un ieguvumu analīze. Naudas vērtības aplēses ir noderīgs mērījumu veids, ja ienākumu sadales ietekme ir ņemta vērā analīzē vai šķiet maz ticams, ka tā varētu mainīt analīzi.
Iespēju pieeja labklājībai apgalvo, ka labklājības novērtējumā jāiekļauj brīvība - tas, ko cilvēki var brīvi darīt vai būt, un šī pieeja ir bijusi īpaši ietekmīga attīstības politikas aprindās, kur uzsvars uz daudzdimensiju un brīvību ir veidojis Cilvēka attīstības indeksa attīstību.
Citi labklājības ekonomiku raksturojoši termini ir ārējie faktori, vienlīdzība, taisnīgums, nevienlīdzība un altruisms.
Vilfredo Pareto izstrādāja Pareto principu
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir labklājības ekonomika?
A: Labklājības ekonomika ir ekonomikas nozare, kas aplūko resursu sadales problēmu. Tā izmanto mikroekonomikas metodes, lai novērtētu vispārējo labklājību, un cenšas atrast ražošanas faktoru sadalījumu atbilstoši vēlamībai un ekonomiskajai efektivitātei ekonomikā, bieži salīdzinājumā ar konkurences vispārējo līdzsvaru.
Kādas ir sociālās labklājības apkopošanas pamatvienības?
A: Sociālās labklājības apkopošanas pamatvienības ir indivīdi un to saimnieciskā darbība.
J: Kā var izmērīt sociālo labklājību?
A: Sociālo labklājību var izmērīt vai nu kardināli "lietderības" vai dolāru izteiksmē, vai arī parastā veidā Pareto efektivitātes izteiksmē. Naudas vērtības aplēses bieži izmanto kā mērīšanas veidu, ja ienākumu sadales ietekme ir ņemta vērā analīzē vai šķiet maz ticams, ka tā varētu mainīt analīzi.
J: Kas, saskaņā ar labklājības iespēju pieeju, būtu jāiekļauj novērtējumos?
A: Iespēju pieeja apgalvo, ka labklājības novērtējumos jāiekļauj brīvība - tas, ko cilvēki var brīvi darīt vai būt.
J: Kādi citi klasifikācijas termini pastāv labklājības ekonomikā?
A: Citi labklājības ekonomikā klasificējošie termini ir ārējie faktori, vienlīdzība, taisnīgums, nevienlīdzība un altruisms.
