Labklājības ekonomika: definīcija, Pareto efektivitāte un ienākumu sadale

Labklājības ekonomika: definīcija, Pareto efektivitāte un ienākumu sadale — skaidrojums, piemēri un ietekme uz sociālo taisnīgumu un politiku.

Labklājības ekonomika ir ekonomikas nozare, kas aplūko resursu sadales problēmu un mēģina atbildēt uz jautājumu: kā sadalīt ierobežotos resursus tā, lai sabiedrības kopējā labklājība būtu pēc iespējas augstāka. Lai novērtētu vispārējo labklājību, tā izmanto mikroekonomikas metodes, analītiskus rīkus un matemātiskas modeli. Pamatojoties uz šo novērtējumu, labklājības ekonomika cenšas atrast ražošanas faktoru sadalījumu atbilstoši vēlamībai un ekonomiskajai efektivitātei ekonomikā, bieži salīdzinājumā ar konkurences vispārējo līdzsvaru. Tā analizē sociālo labklājību, ņemot vērā to indivīdu ekonomisko darbību, kuri veido aplūkojamo teorētisko sabiedrību. Indivīdi un to saimnieciskā darbība ir sociālās labklājības apkopojuma pamatvienības. Apkopojums var attiekties uz cilvēku grupu, kopienu vai sabiedrību. Nav citas "sociālās labklājības" kā tikai "labklājība", kas saistīta ar tās atsevišķām vienībām.

Vienkāršota pieeja: preferences, efektivitāte un Pareto kritērijs

Labklājības ekonomikā individuālās preferences parasti tiek uzskatītas par dotām. Parasti analizē, vai kāda izmaiņa ir uzlabojums sabiedrības acīs, izmantojot Pareto efektivitāti. Pareto kritērijs saka, ka stāvoklis B ir "labāks" nekā stāvoklis A, ja vismaz viens cilvēks dod priekšroku B un neviens cits tam neiebilst. Tas ir vienkāršs un spēcīgs koncepts, jo tas neprasa vērtēt vai salīdzināt dažādu cilvēku labklājību kvantitatīvi.

Tomēr Pareto kritērijs ir ierobežots — daudzas politikas, kas reāli var uzlabot kopējo labklājību (piemēram, progresīvas nodokļu un pārdales programmas), neveicina Pareto uzlabojumu, jo kaut kam tiek atņemts, lai kaut kam citam piešķirtu. Tāpēc labklājības ekonomikas praksē izmanto arī citus kritērijus un pieejas.

Sociālās labklājības funkcija un salīdzināšanas problēmas

Sociālā labklājība attiecas uz vispārējo sabiedrības labklājību, un to var formulēt kā sociālo labklājības funkciju — matemātisku likumu, kas apvieno indivīdu labklājības rādītājus vienā kopējā vērtējumā. Ar pietiekami stingriem pieņēmumiem to var definēt kā visu sabiedrības indivīdu labklājības summu. Šāda pieeja (utilitārisma variants) saskata labklājību kā summu vai vidējo labumu.

Labklājību var mērīt vai nu kardināli "lietderības" vai dolāru izteiksmē, vai arī parasti Pareto efektivitātes izteiksmē. Kardinālo metodi "lietderības" izteiksmē mūsdienās tīrā teorijā izmanto reti, jo pastāv grūtības ar starppersonu salīdzinājumiem — dažādus "lietderības" veidus nevar viegli summēt, nezaudējot mērījuma nozīmi. Šī problēma ierobežo tiešu salīdzinājumu starp cilvēku labklājību, ja nav droša veida, kā pārveidot individuālās "lietderības" uz vienotu skalas vienību.

Līdz ar to ir izveidotas dažādas sociālās labklājības funkcijas formas — piemēram, utilitārisma (summa), Rawlsian (maksimizē minimālo labklājību), vai formas, kas iekļauj vienlīdzību kā svarīgu komponenti. Bergson–Samuelson teorema rāda, ka pie noteiktiem pieņēmumiem sociālā izvēle var tikt atspoguļota kā sociālās labklājības funkcija; tomēr tās izvēle ir normatīvs jautājums, ne objekts tikai pozitīvai analīzei.

Mērījumi praksē: nauda, izmaksu-ieguvumu analīze un pieņēmumi par ienākumu sadali

Lietišķajā labklājības ekonomikā bieži izmanto naudas vērtības novērtējumus — gan tāpēc, ka monetārie rādītāji ir praktiski izmantojami, gan tāpēc, ka tos vieglāk interpretēt politikas kontekstā. Viens no praktiskajiem rīkiem ir izmaksu un ieguvumu analīze (cost–benefit analysis). Šajā pieejā projekts vai politika tiek novērtēta pēc kopējās monetārās ieguvuma un zaudējuma atšķirības. Naudas vērtības aplēses ir noderīgs mērījumu veids, ja ienākumu sadales ietekme ir ņemta vērā analīzē vai šķiet maz ticams, ka tā varētu mainīt analīzi.

Tomēr monetārā novērtēšana var ignorēt svarīgas normatīvas izvēles: ja ienākumu sadale ir nevienlīdzīga, tajā pašā naudas vienībā radītās izmaiņas dažādi ietekmē cilvēkus. Lai to kompenstētu, analīzē bieži iekļauj distribūcijas svarus (piem., lielāku nozīmi nabadzīgākiem), vai izmanto kompensācijas principus, kā Kaldor–Hicks standartu (kur uzskata, ka uzlabojums ir pieņemams, ja uzvarētāji teorētiski var kompensēt zaudētājus un joprojām palikt labākā situācijā).

Iespēju pieeja un daudzdimensionāls skatījums uz labklājību

Iespēju pieeja labklājībai uzsver, ka labklājības novērtēšanā jāiekļauj brīvība — tas, ko cilvēki var brīvi darīt vai būt. Šo pieeju ieviesa Amartya Sen, un tā ir bijusi īpaši ietekmīga attīstības politikas aprindās, kur uzsvars uz daudzdimensiju un brīvību ir veidojis Cilvēka attīstības indeksa attīstību. Iespēju pieeja dod priekšroku mērījumiem, kas ietver veselību, izglītību, politisko brīvību un citas dzīves kvalitātes dimensijas, ne tikai ienākumus vai naudas izteiksmes labumu.

Tirgus neefektivitātes, ārējie efekti un publiskie labumi

Labklājības ekonomika arī skaidro, kad tirgi neražo Pareto efektīvus rezultātus, t.i., kad pastāv tirgus kļūmes. Tipiski piemēri:

• ārējie efekti (dažiem tirgus dalībniekiem radušies ieguvumi vai zaudējumi, kas netiek iekļauti cenu signālos),
• publiskie labumi (piem., nacionālā aizsardzība, gaisa kvalitāte), kuru izmantošanu nevar viegli nodrošināt tikai ar tirgus mehānismiem),
• informācijas asimetrijas (piem., finanšu tirgi vai veselības aprūpe), kas novērš racionālu tirgus darbību,
• monopolstāvokļi un citi spēka struktūras elementi.

Šādās situācijās valsts iejaukšanās — regulēšana, nodokļi, subsīdijas, publisko preču nodrošināšana — var uzlabot sabiedrības labklājību, ja iejaukšanās tiek pareizi noformēta un ieviešana nerada lielākas izmaksas vai nevēlamas blakusparādības.

Ienākumu sadale, vienlīdzība un mērījumu rīki

Cits labklājības aspekts aplūko ienākumu/preču sadali, tostarp vienlīdzību, kā vēl vienu labklājības dimensiju. Ienākumu sadales jautājumi ietver:

• kā noteikt, cik taisnīga ir ienākumu vai bagātības sadale (izmantojot rādītājus kā Gini koeficients un Lorenca līkne),
• kāda ir redistributīvā politika (nodokļi un transfēri) ietekme uz darba motivāciju, ieguldījumiem un kopējo ekonomisko efektivitāti,
• kā novērst nabadzību un nodrošināt sociālo drošību, netērējot pārāk lielu resursu daļu efektivitātei.

Politiski un normatīvi lēmumi bieži ietver kompromisu starp efektivitāti (kopējā labuma maksimizēšana) un vienlīdzību (tieksme izlīdzināt ienākumus). Labklājības ekonomika sniedz analītiskus instrumentus, lai izprastu šos kompromisus un novērtētu politiku ieguvumus un izmaksas.

Praktiskie izaicinājumi un mūsdienu virzieni

Dažas no galvenajām problēmām un tēmām mūsdienu labklājības ekonomikā:

• kā veikt starppersonu salīdzinājumus, ja nevar tieši salīdzināt subjektīvās lietderības mērus;
• kā iekļaut ilgtspējību un nākamo paaudžu intereses labklājības funkcijās;
• kā integrēt subjektīvās labsajūtas (happiness) un psiholoģiskos mērījumus kopā ar tradicionālajiem ekonomiskajiem rādītājiem;
• kā modelēt un novērtēt politikas ietekmi uz nevienlīdzību, mobilitāti un nabadzību reālajā pasaulē;
• kā savienot mikrodatu analīzi (individuālas uzvedības novērošana) ar makroekonomiskiem mērķiem.

Kopsavilkums

Labklājības ekonomika piedāvā teorētiskus un praktiskus rīkus, lai analizētu resursu sadali, novērtētu politikas ietekmi un risinātu konfliktu starp efektivitāti un taisnīgumu. Tā ietver gan abstraktus kritērijus kā Pareto efektivitāte, gan praktiskas metodes kā izmaksu‑ieguvumu analīze, naudas vērtējumi un iespēju pieeja, kas uzsver brīvību un daudzdimensionalitāti. Lēmumu pieņemšanā svarīgi ir saprast pieņēmumus par mērījumiem, ienākumu sadali un sabiedrības vērtībām, jo tie fundamentāli ietekmē, kas tiek uzskatīts par "labāku" sabiedrības stāvokli.

Citi labklājības ekonomiku raksturojoši termini ir ārējie faktori, vienlīdzība, taisnīgums, nevienlīdzība un altruisms. Šie jēdzieni palīdz saprast, kā individuālie motīvi un struktūras ietekmē kopējo sabiedrības labumu un kā var noformulēt politiku, kas to uzlabo.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir labklājības ekonomika?

Kādas ir sociālās labklājības apkopošanas pamatvienības?

J: Kā var izmērīt sociālo labklājību?

J: Kas, saskaņā ar labklājības iespēju pieeju, būtu jāiekļauj novērtējumos?

J: Kādi citi klasifikācijas termini pastāv labklājības ekonomikā?

Meklēt pēc burta