Altruisms (pašaizliedzība) — definīcija, teorijas un piemēri

Uzzini altruisma definīciju, galvenās teorijas un dzīvus piemērus — filozofiski, psiholoģiski un bioloģiski skatījumi par pašaizliedzību un tās nozīmi mūsdienās.

Altruisms (jeb pašaizliedzība) ir rīcība, kuras mērķis ir uzlabot citu labklājību, pat ja rīcība sev izmaksā laiku, resursus vai drošību. Patiesi altruistiska rīcība tiek definēta kā tāda, kas tiek veikta cita labā, neraizējoties par personisku labumu. Tā parasti ietver kaut ko—piemēram, laiku, pūles vai mantu) upurēšanu,—uneikši negaidot tiešu atlīdzību (tostarp sabiedrisku atzinību par dāvināšanas aktu). Daudzās kultūrās pašaizliedzība tiek uzskatīta par tikumu un ir nozīmīgs daudzās reliģijās; tā tiek kontrastēta ar egoismu.

Kas atšķir altruismu no pienākuma vai lojalitātes

Altruisms atšķiras no rīcības, kas izriet no atbildības, lojalitātes vai morāla pienākuma pret konkrētu personu vai institūciju (piemēram, dievu, karali vai valdību)). Altruismā motīvs ir citu labklājība, nevis tikai sociālais pienākums vai izpilde no noteikumu pienākuma.

Vai pastāv “tīrs” altruisms?

Par to, vai ir iespējams īsti nesavtīgs altruisms, zinātnieki diskutē jau gadsimtiem. Viena intuīcija apgalvo, ka katrs palīdzības vai upurēšanās akts sniedz rīkojošajam personisku gandarījumu — tas ir, “siltuma” vai gandarījuma sajūtu, ka ir izdarīts kaut kas labs otram (sajūtu, ka ir). Jautājums ir, vai šādas iekšējas emocijas ir jāuzskata par “atlīdzību” vai “labumu”, kas nozīmētu, ka nekā pilnīgi nesavtīga nav.

Vēsturiskā un zinātniskā interese

Altruismu jau sen pētījuši filozofi un etiķi. Sākotnēji šo terminu 19. gadsimtā lietoja sociologs un zinātnes filozofs Ožjūgs Kots. Mūsdienu pētniecībā temats ir nozīmīgs psihologiem (īpaši evolūcijas psiholoģijas speciālistiem), evolūcijas biologiem un etologiem, un katrai disciplīnai ir savs skatījums uz to, kā un kāpēc altruisms veidojas. Tomēr visas šīs pieejas piekrīt, ka altruisms ietver rūpes par citu cilvēku vai sugu labklājību un rīcību, kas palīdz sasniegt šo mērķi.

Evolūcijas teorijas par altruismu

• Radniecības atlase (kin selection) — altruistiska rīcība izplatās, ja tā palielina radinieku iespējas izdzīvot un vairoties (Hamiltona likums).
• Reciproksais altruisms — palīdzība tiek sniegta ar cerību, ka agrāk vai vēlāk tā tiks atmaksāta; piemēram, draudzība un savstarpējs atbalsts.
• Netiešā reciprocitāte un reputācija — indivīdi, kas rīkojas altruistiski, iegūst labo reputāciju, kas palielina viņu izredzes saņemt palīdzību no citiem.
• Grupu selekcija — grupas, kurās dominē prosociāla uzvedība, var labāk izdzīvot nekā egoistiskas grupas; tādējādi altruisms var izplatīties caur grupas līmeņa izvēli.
• Izmaksu-ieguldījumu modeļi un cenu signāļi — daži altruistiski akti darbojas kā dārgi signāli par indivīda kvalitātēm (piem., stāvokli, resursiem), kas var dot ilgtermiņa labumu.

Psiholoģiskie motīvi un mehānismi

Psiholoģijā tiek identificēti vairāki motīvi, kas veicina altruistisku uzvedību: empātija un līdzjūtība, iekšējā morāle un vērtības, sociālais spiediens un normas, kā arī gaidas par sociālo atlīdzību vai iekšējo gandarījumu. Eksperimenti rāda, ka empātijas inducēšana palielina palīdzības gatavību, turpretī bailes no sociālas noraidīšanas vai vēlme saglabāt reputāciju arī spēcīgi motivē cilvēkus rīkoties cēli.

Filozofiskās diskusijas

Filozofijā jautājums par altruisma dabu sasaista metafiziku, ētiku un cilvēka motīvu analīzi. Diskusijas ietver tēmas par to, vai morālie pienākumi var būt pilnīgi nesavtīgi, kā arī par to, vai cilvēka rīcību jāvērtē pēc nodoma vai sekām. Daļa ētiku skolu uzsver pienākumu (deontoloģija), citi — sekas un labumu (utilitārisms).

Piemēri praksē

• Brīvprātīgā asins donācija vai orgānu došana bez atlīdzības.
• Neatlīdzinoša veselības aprūpe un sociālais darbs — palīdzēt cilvēkiem, kam nepieciešama palīdzība, negaidot materiālu atlīdzību.
• Ietekmīgas upurēšanās piemēri vēsturē: glābšana no briesmām, riski, ko uzņemas pilsoņi citu labā.
• Dzīvnieku pasaulē: pielūkošana un barošanas dalīšana starp radu sugas locekļiem, kā arī altruistiska uzvedība kukaiņos (piem., strādniekbišu uzvedība), ko skaidro evolūcijas mehānismi.

Praktiskā nozīme un sekas sabiedrībā

Altruismam ir liela nozīme sabiedrības kohēzijā, sociālajā kapitālā un solidaritātē. Veicinot prosociālu uzvedību (piem., ar izglītību, brīvprātības veicināšanu un atbalstu labdarībai), sabiedrība var uzlabot kolektīvo labklājību. Vienlaikus ir svarīgi ņemt vērā iespējamos uztveres un manipulatīvus izmantojumus, kad “altruistiski” akti tiek izmantoti kā ārējs reklāmas vai politisks instruments.

Kopsavilkums

Altruisms (pašaizliedzība) ir daudzslāņaina parādība: tas ir gan individuāls motīvs, gan sociāla prakse, ko skaidro dažādas teorijas — no filozofiskām pārdomām līdz evolūcijas un psiholoģijas modeļiem. Jautājums, vai pastāv pilnīgi “tīrs” altruisms, paliek atvērts, taču praksē pašaizliedzība būtiski veicina cilvēku un kopienu labklājību.

Evolūcijas psiholoģija

Pētot dzīvnieku uzvedību, altruisms tiek novērots sociālos dzīvniekos, kad indivīds labprātīgi upurē sevi grupas labākai izdzīvošanai. Pastāv vairākas teorijas par to, kā šī uzvedība ir radusies evolūcijas dabiskās atlases ceļā.

• Kin selekcija ir teorija, kas paredz, ka dzīvnieki un cilvēki ir altruistiskāki pret savas sugas pārstāvjiem nekā pret sugām, kas ir attālāk radniecīgas. Tas ir apstiprināts daudzos pētījumos. Skatīt arī: Eusocialitāte: Sociālās evolūcijas teorijas.
• Par personiskajām interesēm. Cilvēki var ciest, ja cieš viņu ģimenes locekļi, draugi vai sabiedrotie. Tāpēc, palīdzot savai ģimenei un draugiem, var gūt labumu sev pašam. Runa ir par sadarbību. Ekstrēma pašaizliedzība grupas labā var notikt, ja kaut kas draud nogalināt visu grupu.
• Savstarpējais altruisms. Cilvēks labprātāk palīdzēs citam, ja pastāv iespēja, ka otrs cilvēks tūlīt vai pēc kāda laika palīdzēs viņam pretī. Runa ir par savstarpīgumu. Daudzi cilvēki sadarbojas tikai un vienīgi tad, ja citi sadarbojas pretī. Reputācija var kļūt svarīga. Personai ar labu reputāciju attiecībā uz pretimnākšanu ir lielāka iespēja saņemt palīdzību pat no personām, ar kurām tai iepriekš nav bijusi tieša saskarsme.
• Invaliditātes princips. Altruisma akti bieži tiek izmantoti, lai parādītu citiem, kādas prasmes cilvēkam piemīt un kādi resursi viņam ir pieejami. Tas citiem var liecināt, ka altruists varētu būt vērtīgs kā seksuālais partneris. Sievietes uzskata, ka altruistiski noskaņoti vīrieši ir pievilcīgi partneri. Dzīvnieku pētījumos ir atklāts, ka labiem medniekiem ir labāki panākumi, atrodot partnerus, ar kuriem vairoties. Cilvēkiem cilvēki, kuri zina, ka viņu rīcība tiks pamanīta, dažkārt pat izšķērdīgi ziedo naudu, par kuru zina, ka tā saņēmējam nav vajadzīga, jo tas palīdz viņu reputācijai.

Šīs teorijas mēģina izskaidrot, kā evolūcija ir veidojusi psiholoģiskos mehānismus, piemēram, emocijas, kas veicina altruistisku uzvedību.

Dzīvnieku valstībā bites strādnieces izrāda altruismu, uzbrūkot citiem dzīvniekiem, kas apdraud stropu. Bite dzeloņdūrienu un injicē indi. Kad tā to izdarīs, bite mirs, bet tā labprāt to dara, lai aizstāvētu stropu.

Reliģijā

Lielākā daļa pasaules reliģiju, ja ne visas, veicina pašaizliedzību kā ļoti svarīgu morālo vērtību. Tā ir budisma, kristietības, hinduisma, hinduisma, islāma, džainisma, jūdaisma un sikhisma, kā arī daudzu citu reliģiju galvenās filozofijas sastāvdaļa.

Budisms māca mīlestību un līdzjūtību pret visām dzīvības formām (ahimsa). Mīlestība ir vēlme, lai visas būtnes būtu laimīgas, un līdzcietība ir vēlme, lai visas būtnes būtu brīvas no ciešanām. Tā uzskata, ka visas dzīvās būtnes ir vienlīdzīgas. Atšķirībā no vairuma citu reliģiju budisti uzskata, ka mūsu rīcības sekas rada nevis sodi, kas balstās uz morālu spriedumu, bet gan karmas (kammas) likums. Karma ir dabisks cēloņu un seku likums. Saskaņā ar šo likumu mēs izjūtam sekas tam, ko izraisām: ja jūs izraisāt ciešanas, tad kā dabiskas sekas jūs izjutīsiet ciešanas; ja jūs izraisāt laimi, tad kā dabiskas sekas jūs izjutīsiet laimi. Lielākā daļa karmas veidu ar labām vai sliktām sekām noturēs cilvēku samsāras ritenī; citi atbrīvos uz nirvanu.

Sufismā īthār (pašaizliedzība) tiek definēta kā priekšroka citiem, nevis sev. Sufijiem tas nozīmē ziedošanos citiem un pilnīgu aizmirst rūpes par sevi. Tā māca upurēties lielākā labuma vārdā. Islāms uzskata, ka tie, kas praktizē īthār, ievēro visaugstāko tikumības pakāpi. Īthār laikā uzmanība tiek pievērsta visam, kas eksistē, izņemot sevi.

Budistu mūki, kas vāc žēlastību.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir altruisms?

J: Ar ko altruisms atšķiras no darbībām, kas veiktas atbildības vai pienākuma dēļ?

Jautājums: Kas radīja terminu "altruisms"?

J: Kādu altruisma definīciju ierosina Steinbergs?

J: Kas ir altruisma pretstats?

J: Kādos veidos ir pētīts altruisms?

Meklēt pēc burta