Altruisms (jeb pašaizliedzība) ir rīcība, kuras mērķis ir uzlabot citu labklājību, pat ja rīcība sev izmaksā laiku, resursus vai drošību. Patiesi altruistiska rīcība tiek definēta kā tāda, kas tiek veikta cita labā, neraizējoties par personisku labumu. Tā parasti ietver kaut ko—piemēram, laiku, pūles vai mantu) upurēšanu,—uneikši negaidot tiešu atlīdzību (tostarp sabiedrisku atzinību par dāvināšanas aktu). Daudzās kultūrās pašaizliedzība tiek uzskatīta par tikumu un ir nozīmīgs daudzās reliģijās; tā tiek kontrastēta ar egoismu.

Kas atšķir altruismu no pienākuma vai lojalitātes

Altruisms atšķiras no rīcības, kas izriet no atbildības, lojalitātes vai morāla pienākuma pret konkrētu personu vai institūciju (piemēram, dievu, karali vai valdību)). Altruismā motīvs ir citu labklājība, nevis tikai sociālais pienākums vai izpilde no noteikumu pienākuma.

Vai pastāv “tīrs” altruisms?

Par to, vai ir iespējams īsti nesavtīgs altruisms, zinātnieki diskutē jau gadsimtiem. Viena intuīcija apgalvo, ka katrs palīdzības vai upurēšanās akts sniedz rīkojošajam personisku gandarījumu — tas ir, “siltuma” vai gandarījuma sajūtu, ka ir izdarīts kaut kas labs otram (sajūtu, ka ir). Jautājums ir, vai šādas iekšējas emocijas ir jāuzskata par “atlīdzību” vai “labumu”, kas nozīmētu, ka nekā pilnīgi nesavtīga nav.

Vēsturiskā un zinātniskā interese

Altruismu jau sen pētījuši filozofi un etiķi. Sākotnēji šo terminu 19. gadsimtā lietoja sociologs un zinātnes filozofs Ožjūgs Kots. Mūsdienu pētniecībā temats ir nozīmīgs psihologiem (īpaši evolūcijas psiholoģijas speciālistiem), evolūcijas biologiem un etologiem, un katrai disciplīnai ir savs skatījums uz to, kā un kāpēc altruisms veidojas. Tomēr visas šīs pieejas piekrīt, ka altruisms ietver rūpes par citu cilvēku vai sugu labklājību un rīcību, kas palīdz sasniegt šo mērķi.

Evolūcijas teorijas par altruismu

  • Radniecības atlase (kin selection) — altruistiska rīcība izplatās, ja tā palielina radinieku iespējas izdzīvot un vairoties (Hamiltona likums).
  • Reciproksais altruisms — palīdzība tiek sniegta ar cerību, ka agrāk vai vēlāk tā tiks atmaksāta; piemēram, draudzība un savstarpējs atbalsts.
  • Netiešā reciprocitāte un reputācija — indivīdi, kas rīkojas altruistiski, iegūst labo reputāciju, kas palielina viņu izredzes saņemt palīdzību no citiem.
  • Grupu selekcija — grupas, kurās dominē prosociāla uzvedība, var labāk izdzīvot nekā egoistiskas grupas; tādējādi altruisms var izplatīties caur grupas līmeņa izvēli.
  • Izmaksu-ieguldījumu modeļi un cenu signāļi — daži altruistiski akti darbojas kā dārgi signāli par indivīda kvalitātēm (piem., stāvokli, resursiem), kas var dot ilgtermiņa labumu.

Psiholoģiskie motīvi un mehānismi

Psiholoģijā tiek identificēti vairāki motīvi, kas veicina altruistisku uzvedību: empātija un līdzjūtība, iekšējā morāle un vērtības, sociālais spiediens un normas, kā arī gaidas par sociālo atlīdzību vai iekšējo gandarījumu. Eksperimenti rāda, ka empātijas inducēšana palielina palīdzības gatavību, turpretī bailes no sociālas noraidīšanas vai vēlme saglabāt reputāciju arī spēcīgi motivē cilvēkus rīkoties cēli.

Filozofiskās diskusijas

Filozofijā jautājums par altruisma dabu sasaista metafiziku, ētiku un cilvēka motīvu analīzi. Diskusijas ietver tēmas par to, vai morālie pienākumi var būt pilnīgi nesavtīgi, kā arī par to, vai cilvēka rīcību jāvērtē pēc nodoma vai sekām. Daļa ētiku skolu uzsver pienākumu (deontoloģija), citi — sekas un labumu (utilitārisms).

Piemēri praksē

  • Brīvprātīgā asins donācija vai orgānu došana bez atlīdzības.
  • Neatlīdzinoša veselības aprūpe un sociālais darbs — palīdzēt cilvēkiem, kam nepieciešama palīdzība, negaidot materiālu atlīdzību.
  • Ietekmīgas upurēšanās piemēri vēsturē: glābšana no briesmām, riski, ko uzņemas pilsoņi citu labā.
  • Dzīvnieku pasaulē: pielūkošana un barošanas dalīšana starp radu sugas locekļiem, kā arī altruistiska uzvedība kukaiņos (piem., strādniekbišu uzvedība), ko skaidro evolūcijas mehānismi.

Praktiskā nozīme un sekas sabiedrībā

Altruismam ir liela nozīme sabiedrības kohēzijā, sociālajā kapitālā un solidaritātē. Veicinot prosociālu uzvedību (piem., ar izglītību, brīvprātības veicināšanu un atbalstu labdarībai), sabiedrība var uzlabot kolektīvo labklājību. Vienlaikus ir svarīgi ņemt vērā iespējamos uztveres un manipulatīvus izmantojumus, kad “altruistiski” akti tiek izmantoti kā ārējs reklāmas vai politisks instruments.

Kopsavilkums

Altruisms (pašaizliedzība) ir daudzslāņaina parādība: tas ir gan individuāls motīvs, gan sociāla prakse, ko skaidro dažādas teorijas — no filozofiskām pārdomām līdz evolūcijas un psiholoģijas modeļiem. Jautājums, vai pastāv pilnīgi “tīrs” altruisms, paliek atvērts, taču praksē pašaizliedzība būtiski veicina cilvēku un kopienu labklājību.