Altruisms

Evolūcijas psiholoģija

Pētot dzīvnieku uzvedību, altruisms tiek novērots sociālos dzīvniekos, kad indivīds labprātīgi upurē sevi grupas labākai izdzīvošanai. Pastāv vairākas teorijas par to, kā šī uzvedība ir radusies evolūcijas dabiskās atlases ceļā.

• Kin selekcija ir teorija, kas paredz, ka dzīvnieki un cilvēki ir altruistiskāki pret savas sugas pārstāvjiem nekā pret sugām, kas ir attālāk radniecīgas. Tas ir apstiprināts daudzos pētījumos. Skatīt arī: Eusocialitāte: Sociālās evolūcijas teorijas.
• Par personiskajām interesēm. Cilvēki var ciest, ja cieš viņu ģimenes locekļi, draugi vai sabiedrotie. Tāpēc, palīdzot savai ģimenei un draugiem, var gūt labumu sev pašam. Runa ir par sadarbību. Ekstrēma pašaizliedzība grupas labā var notikt, ja kaut kas draud nogalināt visu grupu.
• Savstarpējais altruisms. Cilvēks labprātāk palīdzēs citam, ja pastāv iespēja, ka otrs cilvēks tūlīt vai pēc kāda laika palīdzēs viņam pretī. Runa ir par savstarpīgumu. Daudzi cilvēki sadarbojas tikai un vienīgi tad, ja citi sadarbojas pretī. Reputācija var kļūt svarīga. Personai ar labu reputāciju attiecībā uz pretimnākšanu ir lielāka iespēja saņemt palīdzību pat no personām, ar kurām tai iepriekš nav bijusi tieša saskarsme.
• Invaliditātes princips. Altruisma akti bieži tiek izmantoti, lai parādītu citiem, kādas prasmes cilvēkam piemīt un kādi resursi viņam ir pieejami. Tas citiem var liecināt, ka altruists varētu būt vērtīgs kā seksuālais partneris. Sievietes uzskata, ka altruistiski noskaņoti vīrieši ir pievilcīgi partneri. Dzīvnieku pētījumos ir atklāts, ka labiem medniekiem ir labāki panākumi, atrodot partnerus, ar kuriem vairoties. Cilvēkiem cilvēki, kuri zina, ka viņu rīcība tiks pamanīta, dažkārt pat izšķērdīgi ziedo naudu, par kuru zina, ka tā saņēmējam nav vajadzīga, jo tas palīdz viņu reputācijai.

Šīs teorijas mēģina izskaidrot, kā evolūcija ir veidojusi psiholoģiskos mehānismus, piemēram, emocijas, kas veicina altruistisku uzvedību.

Dzīvnieku valstībā bites strādnieces izrāda altruismu, uzbrūkot citiem dzīvniekiem, kas apdraud stropu. Bite dzeloņdūrienu un injicē indi. Kad tā to izdarīs, bite mirs, bet tā labprāt to dara, lai aizstāvētu stropu.

Reliģijā

Lielākā daļa pasaules reliģiju, ja ne visas, veicina pašaizliedzību kā ļoti svarīgu morālo vērtību. Tā ir budisma, kristietības, hinduisma, hinduisma, islāma, džainisma, jūdaisma un sikhisma, kā arī daudzu citu reliģiju galvenās filozofijas sastāvdaļa.

Budisms māca mīlestību un līdzjūtību pret visām dzīvības formām (ahimsa). Mīlestība ir vēlme, lai visas būtnes būtu laimīgas, un līdzcietība ir vēlme, lai visas būtnes būtu brīvas no ciešanām. Tā uzskata, ka visas dzīvās būtnes ir vienlīdzīgas. Atšķirībā no vairuma citu reliģiju budisti uzskata, ka mūsu rīcības sekas rada nevis sodi, kas balstās uz morālu spriedumu, bet gan karmas (kammas) likums. Karma ir dabisks cēloņu un seku likums. Saskaņā ar šo likumu mēs izjūtam sekas tam, ko izraisām: ja jūs izraisāt ciešanas, tad kā dabiskas sekas jūs izjutīsiet ciešanas; ja jūs izraisāt laimi, tad kā dabiskas sekas jūs izjutīsiet laimi. Lielākā daļa karmas veidu ar labām vai sliktām sekām noturēs cilvēku samsāras ritenī; citi atbrīvos uz nirvanu.

Sufismā īthār (pašaizliedzība) tiek definēta kā priekšroka citiem, nevis sev. Sufijiem tas nozīmē ziedošanos citiem un pilnīgu aizmirst rūpes par sevi. Tā māca upurēties lielākā labuma vārdā. Islāms uzskata, ka tie, kas praktizē īthār, ievēro visaugstāko tikumības pakāpi. Īthār laikā uzmanība tiek pievērsta visam, kas eksistē, izņemot sevi.

Budistu mūki, kas vāc žēlastību.

Saistītās lapas

• Labdarība (prakse)
• Empātija
• Iekļaujošais fitnesa veids
• Filantropija
• Misantropija
• Neprivilēģiju teorētika
• Savtīgums