Radnieciskā atlase
Radnieciskā atlase jeb radnieciskais altruisms ir viens no dabiskās atlases veidiem. Daži dzīvnieki sadarbojas ar radiniekiem, pat ja tas rada risku viņiem pašiem. Klasisks piemērs tam ir zīdītāju ģimenes dzīve vai koloniju kukaiņu, piemēram, skudru, dzīve.
Daudzi zīdītāji un putni rada trauksmes signālus, lai brīdinātu citus par briesmām. Citi putni sadarbojas, piemēram, krūmu žagatas palīdz cita citai būvēt ligzdas. Visos šajos gadījumos, kad dzīvnieki sadarbojas, jautājums ir par to, vai tie gūst kādu bioloģisku labumu. Tagad ir skaidrs, ka ieguvums ir, ja dzīvnieki ir cieši saistīti. Tas ir tāpēc, ka radniecīgiem organismiem ir (zināmā mērā) kopīgs ģenētiskais mantojums.
Pirmie par šo jēdzienu rakstīja R. A. Fišers 1930. gadā un J. B. S. Haldāns 1955. gadā, taču patieso koncepcijas formalizāciju veica V. D. Hamiltons. Faktisko terminu "radniecīgā atlase", iespējams, radīja Džons Meinards Smits (John Maynard Smith), kad viņš rakstīja:
"Šos procesus es attiecīgi saukšu par radinieku atlasi un grupu atlasi. Par radniecisko atlasi ir runājis Haldāns un Hamiltons... Ar radniecisko atlasi es saprotu tādu īpašību attīstību, kas veicina cietušā indivīda tuvāko radinieku izdzīvošanu.
Sadarbojoties, radinieki ietekmē viens otra piemērotību. Dabiskās atlases apstākļos gēns, kas uzlabo indivīdu piemērotību, palielinās savu biežumu. Gēns, kas pazemina indivīdu piemērotību, kļūs rets.
Tomēr uzvedība, kas uzlabo radinieku piemērotību, bet pazemina aktiera piemērotību, tomēr var kļūt biežāka. Pēc definīcijas radiniekiem ir daudzi vieni un tie paši gēni. Tas ir radnieciskās atlases teorijas pamatprincips. Saskaņā ar šo teoriju radinieku labāka piemērotība var ar uzviju kompensēt palīgu (indivīdu, kas uzvedas šādi) piemērotības zudumu.
Tas ir īpašs gadījums vispārīgākā modelī, ko sauc par iekļaujošo piemērotību.
Hamiltona vienādojums
Hamiltona vienādojums apraksta, vai populācijā izplatīsies gēns, kas veicina palīdzošu uzvedību. Gēns izplatīsies, ja rxb būs lielāks par c:
r b > c {\displaystyle rb>c\ } 
kur:
- c {\displaystyle c\ }
ir palīgrīka reproduktīvās izmaksas, - b {\displaystyle b\ }
ir reproduktīvais ieguvums saņēmējam, un - r {\displaystyle r\ }
ir varbūtība, ka indivīdiem ir kopīgs altruisma gēns, kas pārsniedz populācijas vidējo rādītāju - "radniecības pakāpe".
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir radinieku atlase?
A: Radinieku atlase jeb radinieku altruisms ir dabiskās atlases veids, kurā daži dzīvnieki sadarbojas ar saviem radiniekiem, pat ja tas rada risku viņiem pašiem.
J: Kurš pirmais rakstīja par šo konceptu?
A: R. A. Fišers (R. A. Fisher) pirmo reizi rakstīja par radniecīgās atlases jēdzienu 1930. gadā un J. B. S. Haldāns (J. B. S. Haldane) - 1955. gadā, bet tikai V. D. Haldāns (W. D. Haldane) pirmo reizi ieviesa radniecīgās atlases jēdzienu. Hamiltons formalizēja šo koncepciju.
J: Kāds ir radniecīgās atlases piemērs?
A: Radnieciskās atlases piemēru var redzēt zīdītāju ģimenes dzīvē vai migrējošo kukaiņu, piemēram, skudru, dzīvē, kad tās brīdina citus par briesmām vai sadarbojas, piemēram, palīdzot cita citai būvēt ligzdas.
J: Kā notiek radinieku atlase?
Atbilde: Radinieku selekcija darbojas tā, ka indivīdi rīkojas tā, lai uzlabotu savu tuvāko radinieku piemērotību, kas var vairāk nekā kompensēt to piemērotības zudumus, ko viņi paši piedzīvo - to sauc par iekļaujošo piemērotības teoriju.
J: Kā jūs domājat, kādu terminu, runājot par radinieku atlasi, radīja Džons Meinards Smits?
A: Faktisko terminu "radniecīgā atlase", iespējams, radīja Džons Meinards Smits, kad viņš par to rakstīja.
J: Kā dabiskā atlase ietekmē gēnus, kas saistīti ar uzvedību, kura uzlabo radinieku fizisko sagatavotību?
A: Dabiskajā atlasē palielinās to gēnu biežums, kas paaugstina indivīdu piemērotību, bet samazinās to gēnu biežums, kas pazemina indivīdu piemērotību - tomēr uzvedība, kas paaugstina radinieku piemērotību, bet pazemina aktiera piemērotību, joprojām var palielināties, jo radniecīgiem organismiem ir daudz līdzīgu gēnu (tā saucamā radniecība).
