Viljams Donalds Hamiltons — evolūcijas biologs, radnieciskās atlases un altruisma teorijas autors
Viljams Donalds Hamiltons — revolucionārs evolūcijas biologs, radnieciskās atlases un altruisma teorijas autors, kurš mainīja gēnu centrēto evolūcijas skatījumu.
Viljams Donalds Hamiltons (William Donald Hamilton FRS, 1936. gada 1. augusts - 2000. gada 7. marts) bija angļu evolūcijas biologs, kuru Ričards Dorkinss slavēja kā vienu no 20. gadsimta izcilākajiem evolūcijas teorētiķiem.
Hamiltons kļuva slavens ar savu teorētisko darbu par radniecisko atlasi un altruismu. Viņš izskaidroja tā ģenētisko pamatu, un tas bija galvenais elements uz gēniem orientētajā evolūcijas skatījumā. Tādējādi viņš kļuva par vienu no E. O. Vilsona popularizētās sociobioloģijas aizsācējiem. Hamiltonam noteikti bija liela ietekme uz Ričardu Dorkinsu. Viņš publicēja arī svarīgus darbus par dzimumu attiecībām un dzimumu evolūciju. No 1984. gada līdz savai nāvei 2000. gadā viņš bija Karaliskās biedrības pētnieks Oksfordas Universitātē. Viņš nomira no malārijas, ar ko saslima Kongo Demokrātiskajā Republikā.
Viņa svarīgākie teorētiskie ieguldījumi ir saistīti ar radnieciskās atlases (kin selection) jēdziena formalizēšanu un inkluzīvās fitness (inclusive fitness) idejas attīstīšanu. 1964. gadā Hamiltons publicēja rakstu divās daļās ar nosaukumu "The Genetical Evolution of Social Behaviour", kurā viņš matemātiski formulēja slaveno Hamiltona likumu rB > C — proti, altruistisks gēns var izplatīties, ja labums saņēmējam (B), reizināts ar abu indivīdu radniecības koeficientu (r), pārsniedz altruista individuālo izmaksu (C).
Hamiltona darbs palīdzēja skaidrot, kāpēc rodas altruistiskas uzvedības piemēri dabā, piemēram, brāļu un māsu kopīgā aizsardzība vai darba sadalījums bitēs un skudrās. Viņš arī attīstīja idejas par dzimumu attiecībām un dzimumu proporciju evolūciju, tajā skaitā modeļus, kas skaidro, kā vietējā partneru sacensība (local mate competition) var veicināt novirzes no 1:1 dzimumu attiecībām.
Hamiltons bija ievērojams ar savu stingro matemātisko pieeju, kas pārvērta kvalitatīvas idejas par sociālo uzvedību kvantitatīvos modeļos. Viņa darbi bija pamats daudzām turpmākajām pētījumu programmām evolūcijas bioloģijā, iekļaujot pētījumus par eusociālumu, sociālo parazītismu, gēnu konfliktiem un uzvedības ekoloģiju. Vēsturiski viņa idejas stipri ietekmēja to, kā zinātnieki domā par gēnu lomu uzvedībā un sociālajās struktūrās.
Hamiltons saņēma plašu atzinību par savu darbu un palicis par nozīmīgu autoritāti evolūcijas teorijas attīstībā. Viņa raksti un matemātiskie modeļi joprojām tiek plaši citēti un izmantoti mūsdienu evolūcijas bioloģijas pētījumos.
Hamiltona vienādojums
Hamiltona vienādojums apraksta, vai altruistiskas uzvedības gēns izplatīsies populācijā. Gēns izplatīsies, ja rxb būs lielāks par c:
r b > c {\displaystyle rb>c\ } 
kur:
- c {\displaystyle c\ }
ir altruista reproduktīvās izmaksas, - b {\displaystyle b\ }
ir altruistiskās uzvedības saņēmēja reproduktīvais ieguvums, un - r {\displaystyle r\ }
ir varbūtība, ka indivīdiem ir kopīgs altruisma gēns, kas pārsniedz populācijas vidējo rādītāju - "radniecības pakāpe".
Meklēt