Hinduisms — definīcija, vēsture, filozofija un rituāli

Vārds "hinduists" ir aizgūts no indoārijiešu/sanskrita vārda Sindhu, kas sanskritā apzīmē Indas upi, kura atrodas uz Indijas un Pakistānas robežas. Saskaņā ar Gevina Flooda teikto vārdu "hindu" persieši lietoja attiecībā uz cilvēkiem, kas dzīvo aiz Indas upes, un arī Darija I uzraksts, kas rakstīts ap 550.-486. gadu pirms mūsu ēras, dēvē hindu par cilvēkiem, kas dzīvo aiz Indas upes. Šajos ierakstos hinduisms nav minēts kā reliģija. Agrākais dokuments, kurā hinduisms minēts kā reliģija, varētu būt 7. gs. m.ē. ķīniešu teksts Xuanzang "Record of the Western Regions" un 14. gs. persiešu teksts Futuhu's-salatin, ko sarakstījis Abd al-Malik Isami. Tas ir tāpēc, ka reliģijas nosaukums ir hinduisms, nevis hinduisms.

Ar arābu valodas terminu al-Hind apzīmēja iedzīvotājus, kas dzīvoja otrpus Indas upei. Hindustan ir veids, kā hindu valodā pateikt Indiju. Tas nozīmē "hinduistu zeme", un tā tas bija līdz brīdim, kad Indijā sāka ieceļot musulmaņi. Arābu valodas ietekme uz hinduistu sanskrita valodu radīja jaunu valodu, ko sauca par hindi.

Vēlāk terminu "hinduists" lietoja dažos sanskrita tekstos, piemēram, vēlākajos Kašmiras Radžataranginis (Hinduka, ap 1450. gadu) un dažos 16.-18. gadsimta bengāļu Gaudiya Vaishnava tekstos, tostarp Čaitanja Čaritamritā un Čaitanja Bhagavata. Šajos tekstos hinduistus mēdza atšķirt no musulmaņiem, kurus dēvē par javanām (svešzemniekiem) vai mlecčiem (barbariem), un 16. gs. tekstā Čaitanja Čaritamrita un 17. gs. tekstā Bhakta Mala tiek lietots formulējums "hindu dharma". 18. gadsimta beigās Eiropas tirgotāji un kolonisti sāka saukt indiešu reliģiju sekotājus kopīgi par hinduistiem. Termins hinduisms, tolaik rakstīts kā hinduisms, angļu valodā tika ieviests 18. gadsimtā, lai apzīmētu Indijai raksturīgās reliģiskās, filozofiskās un kultūras tradīcijas.

Hinduismā ir daudzveidīgas idejas par garīgumu un tradīcijām, taču tam nav baznīcas kārtības, neapšaubāmu reliģisko autoritāšu, pārvaldes institūciju, pravieša(-u) un saistošas svētās grāmatas; hinduisti var izvēlēties būt politeisti, panteisti, monoteisti, monistiķi, agnostiķi, ateisti vai humanisti. Hinduisma plašuma un atvērtības dēļ ir sarežģīti izstrādāt definīciju. Hinduisms ir definēts kā reliģija, reliģiska tradīcija, reliģisko uzskatu kopums un "dzīvesveids". No Rietumu skatpunkta hinduisms, tāpat kā citas ticības, tiek dēvēts par reliģiju. Indijā priekšroka tiek dota terminam dharma, kas ir plašāks nekā Rietumu termins reliģija.

Indijas, tās kultūru un reliģiju izpēti, kā arī "hinduisma" definīciju ir veidojušas koloniālisma intereses un Rietumu reliģijas izpratne. Kopš 20. gadsimta 90. gadiem šīs ietekmes un to rezultāti ir bijuši hinduisma pētnieku diskusiju temats, un tos ir pārņēmuši arī Rietumu viedokļa par Indiju kritiķi.

Hinduistu ticējumi ietver (bet ne tikai) dharmu (ētika/pienākumi), samsāru (nepārtraukts dzimšanas, dzīves, nāves un atdzimšanas cikls), karmu (katrai darbībai ir reakcija), mokšu (atbrīvošanās no samsāras jeb atbrīvošanās šajā dzīvē) un dažādas jogas (ceļi vai prakses).

Purušartas (cilvēka dzīves mērķi)

Hinduismā ir pieņemti četri pareizi cilvēka dzīves mērķi jeb uzdevumi: Dharma, Artha, Kama un Mokša. Tie ir pazīstami kā Puruṣārthas:

Dharma (taisnība, ētika)

Hinduismā dharma tiek uzskatīta par vienu no svarīgākajiem cilvēka mērķiem. Dharma tiek uzskatīta par svarīgu, jo tieši dharma ir tā, kas padara iespējamu Visuma un dzīves norisi, un tā ietver pienākumus, tikumus un "pareizu dzīvesveidu". Hinduisma dharma ietver reliģiskos pienākumus, katra indivīda morālās tiesības un pienākumus, kā arī uzvedību, kas nodrošina sociālo kārtību, pareizu rīcību un ir tikumīga. Brihadaranjaka Upanišadā tas ir formulēts šādi:

Nekas nav augstāks par Dharmu. Vājākais ar Dharmas palīdzību uzvar stiprāko kā karalis. Patiesi, ka Dharma ir Patiesība (Satya); tāpēc, ja cilvēks runā Patiesību, viņi saka: "Viņš runā Dharmu!" Un, ja viņš runā Dharmu, viņi saka: "Viņš runā Patiesību!". Jo abi ir viens.

- Brihadaranjaka Upanišada, 1.4.xiv

Mahabharatā Krišna saka, ka Dharma ir tā, kas uztur gan šīs, gan citas pasaules lietas. (Mbh 12.110.11). Vārds Sanātana nozīmē mūžīgs, mūžīgs vai mūžīgs; tādējādi Sanātana Dharma nozīmē, ka tā ir dharma, kurai nav ne sākuma, ne gala.

Artha (iztika, bagātība)

Artha hinduismā ir otrais dzīves mērķis, kas nozīmē tiekšanos pēc bagātības, lai nodrošinātu iztiku un ekonomisko labklājību. Tas ietver politisko dzīvi, diplomātiju un materiālo labklājību. Artha ietver visus "dzīves līdzekļus", darbības un resursus, kas ļauj cilvēkam būt tādā stāvoklī, kādā viņš vēlas būt, bagātību, karjeru un finansiālo drošību. Artha mērķis hinduismā tiek uzskatīts par svarīgu cilvēka dzīves mērķi.

Kāma (jutekliskais baudījums)

Kāma (sanskrits, pāli; devanagari: काम) nozīmē vēlmi, vēlēšanos, kaisli, juteklisko baudu, dzīves baudījumu, pieķeršanos vai mīlestību ar vai bez seksuālas konotācijas. Hinduismā Kama tiek uzskatīta par svarīgu un veselīgu cilvēka dzīves mērķi, ja tā tiek īstenota, upurējot Dharmu, Arthu un Mokšu.

Mokṣa (atbrīvošanās, atbrīvošanās no samsāras)

Mokša (sanskritā: मोक्ष mokṣa) jeb mukti (sanskritā: मुक्ति) hinduismā ir galīgais, svarīgākais mērķis. Vienā skolā mokša nozīmē atbrīvošanos no bēdām, ciešanām un saṃsāras (dzimšanas-atdzimšanas cikla). Citās hinduisma skolās, piemēram, monistiskajā, mokša nozīmē pašrealizāciju, "visa Visuma kā Es apzināšanos".

Karma un samsara

Karma nozīmē darbību, darbu vai rīcību, kā arī vēdisko cēloņu un seku teoriju." Šī teorija apvieno (1) cēloņsakarību, kas var būt morāla vai nemorāla; (2) moralizēšanu, proti, labām vai sliktām darbībām ir sekas; un (3) atdzimšanu. Karmas teorija nozīmē, ka ""neatkarīgi no tā, kāda pieredze cilvēkam pašlaik ir, tā ir saistīta ar viņa/viņas pagātnes darbiem"". Šīs darbības var būt cilvēka pašreizējā dzīvē vai, dažās hinduisma skolās, darbības viņa iepriekšējās dzīvēs. Šo dzimšanas, dzīves, nāves un atdzimšanas ciklu sauc par samsaru. Tiek uzskatīts, ka atbrīvošanās no samsāras ar mokšas palīdzību nodrošina ilgstošu laimi un mieru. Hinduisma rakstos mācīts, ka nākotne ir atkarīga no pašreizējās rīcības un mūsu pagātnes darbiem.

Moksha

Galīgais dzīves mērķis saskaņā ar hinduismu ir mokša, nirvana vai samadhi, taču dažādās skolās tas tiek saprasts dažādi.Piemēram, Advaita Vedanta saka, ka pēc mokšas sasniegšanas cilvēks iepazīst savu "dvēseli, sevi" un identificē to kā vienu ar Brahmanu (Galīgo realitāti jeb visa cēloni). Dvaitas (duālistisko) skolu sekotāji apgalvo, ka pēc mokšas sasniegšanas cilvēks identificē "dvēseli, sevi", kas atšķiras no Brahmaņa, bet ir ļoti tuvu Brahmanim, un pēc mokšas sasniegšanas cilvēks mūžību pavadīs loka (augstākajā plānā). Saskaņā ar teistiskajām hinduisma skolām mokša ir atbrīvošanās no samsāras, savukārt citām skolām, piemēram, monistiskajai skolai, mokša ir iespējama pašreizējā dzīvē un ir psiholoģisks jēdziens.

Dieva jēdziens

Hinduisms ir daudzveidīgs, un hinduisms cita starpā ietver monoteismu, politeismu, panenteismu, panteismu, pandeismu, monismu un ateismu; būtībā tas ir atkarīgs no indivīda izvēles, tāpēc dažkārt hinduismu dēvē par henoteistisku (t. i., ietverot dievbijību vienam dievam, vienlaikus atzīstot citu dievību pastāvēšanu), taču šāds termins ir pārāk vispārīgs.

Hinduisti tic, ka visām dzīvajām būtnēm ir dvēsele. Šo dvēseli jeb katras dzīvās būtnes patieso "es" sauc par ātmanu. Tiek uzskatīts, ka dvēsele ir mūžīga. Saskaņā ar hinduisma monistisko/pantēistisko (ne-dualistisko) teoloģiju (piemēram, Advaita Vedanta skola) šis atmans nav nošķirams no Brahmaņa. Saskaņā ar Advaitas skolu dzīves mērķis ir apzināties, ka cilvēka dvēsele ir identiska augstākajai dvēselei, ka augstākā dvēsele ir klātesoša visā un visos, visa dzīve ir savstarpēji saistīta un visā dzīvē pastāv vienotība. Duālistiskās skolas (sk. Dvaita un Bhakti) uzskata Brahmanu par Augstāko būtni, kas ir nošķirta no individuālajām dvēselēm. Atkarībā no sektas viņi pielūdz Augstāko būtni dažādi - kā Višnu, Brahmu, Šivu vai Šakti. Dievu sauc par Išvaru, Bhagavanu, Paramešvaru, Devadu vai Devi, un šiem terminiem dažādās hinduisma skolās ir dažādas nozīmes. Devi parasti tiek lietots, kad apzīmē sieviešu kārtas dievieti.

Hinduisma rakstos ir minētas debesu būtnes, ko sauc par devām (vai devī sieviešu dzimtē; hindu valodā devatā tiek lietots kā sinonīms vārdam Deva), kas angļu valodā nozīmē pusdievus vai debesu būtnes. Devas ir neatņemama hinduisma kultūras sastāvdaļa, un tās tiek attēlotas mākslā, arhitektūrā un ikonās, un stāsti par tām ir aprakstīti Svētajos Rakstos, īpaši indiešu eposu dzejā un Puranās. Tomēr viņus bieži vien atšķir no personīgā dieva Išvaras, un daudzi hinduisti pielūdz Išvaru kādā no tā īpašajām izpausmēm kā savu iṣṭa devatā jeb izvēlēto ideālu. Izvēle ir individuālu vēlmju, kā arī reģionālo un ģimenes tradīciju jautājums. Daudzās devas tiek uzskatītas par Brahmaņa izpausmēm.

Hinduismā nav centrālās doktrinālās autoritātes, un hinduisti nepretendē uz piederību kādai konkrētai sektai vai tradīcijai. Hinduismā ir četras galvenās sektas: Vaišnavisms, šaivisms, šaktisms un smārtisms.

Vaišnavisms ir tradīcija, kas pielūdz Višnu un viņa avatārus, piemēram, Krišnu un Ramu. Šīs sektas pārstāvji parasti nav asketi, ir klosteru ticīgie. Šajās praksēs ietilpst kopienas dejas, kirtānu un badžānu dziedāšana, un daži uzskata, ka skaņai un mūzikai piemīt meditatīvas un garīgas spējas.

Šaivisms ir tradīcija, kas koncentrējas uz Šivu. Šaivismu vairāk piesaista askētisks individuālisms, un tam ir vairākas apakšskolas. Viņu prakses ietver bhakti stila dievbijību, bet viņi sliecas uz tādām filosofijām kā advaita un joga. Daži šaivas pielūdz dievkalpojumus tempļos, bet daži praktizē jogu, cenšoties būt vienoti ar Šivu sevī. Šaivas iztēlojas dievu kā puslīdz vīrišķu, puslīdz sievišķu, kā vīrišķā un sievišķā principa apvienojumu (Ardhanarišvara). Šaivisms ir saistīts ar šaktismu, kurā Šakti tiek uzskatīta par Šivas sievu. Šaivismu praktizē galvenokārt Himalaju ziemeļos no Kašmiras līdz Nepālai un Indijas dienvidos.

Šaktisms ir vērsts uz dievietes Šakti jeb Devi kā kosmiskās mātes pielūgsmi, un to galvenokārt pielūdz Indijas ziemeļaustrumu un austrumu štatos, piemēram, Asamā un Bengālijā. Devi tiek attēlota maigākās formās, piemēram, Parvati, Šivas sieva, vai kā karotājas dievietes, piemēram, Kali un Durga. Kopienas svinības ietver svētkus, no kuriem daži ietver procesijas un elka iegremdēšanu jūrā vai citās ūdenstilpnēs.

Gudrība pielūdz visas galvenās hinduisma dievības, piemēram, Šivu, Višnu, Šakti, Ganešu, Surju un Skandu. Smarta tradīcija attīstījās hinduisma (agrīnajā) klasiskajā periodā ap kopējā laikmeta sākumu, kad hinduisms radās brahmanisma un vietējo tradīciju mijiedarbībā. Smarta tradīcija ir ļoti līdzīga Advaita Vedantai, un par tās pamatlicēju jeb reformatoru uzskata Adi Šankaru, kurš uzskatīja Dieva ar atribūtiem (sāguna Brahman) pielūgsmi par ceļojumu uz galīgo Dieva bez atribūtiem (nirguna Brahman, Atman, Pašizziņa) realizāciju.

Hinduisma teksti ir pasaulē senākie, un tie ir sarakstīti sanskritā un tamilu valodā. Vecākais teksts ir Rig Veda, kas ir aptuveni 4000 gadu vecs.Hindu tekstus var iedalīt divās daļās:

• Šruti (tas, kas ir dzirdēts)
• Smriti (kas tiek atcerēts)

Shruti

Šruti vai Šruthi (sanskrits: श्रुति; IAST: Śruti; IPA/Sanskrit: [ʃrut̪i]) sanskritā nozīmē "tas, kas ir dzirdēts" Šie senie reliģiskie teksti, kas veido hinduisma centrālo kanonu, ietver četras Vēdas, ieskaitot četrus tām pievienotos tekstu veidus - Samhitas, Brahmanas, Aranjakas un agrīnās Upanišadas.

Smriti

Smriti (sanskritā: स्मृति, IAST: Smṛti) ir hinduisma tekstu kopums. Smriti bija teksti, kurus atcerējās un kuri tika izplatīti no paaudzes paaudzē. Smriti ietver (Mahābhārata un Rāmāyana), Dharmasūtras un Dharmaśāstras (jeb Smritiśāstras), Arthasaśāstras, Purānas, Kāvya jeb poētisko literatūru.

Visā pasaulē tiek svinēti daudzi hinduistu svētki, bet galvenokārt Indijā un Nepālā. Šie svētki ietver dievkalpojumus, ziedojumus dievībām, gavēņus, rituālus, gadatirgus, labdarību, svinības, pudžas utt. Svētki galvenokārt atzīmē notikumus no hinduistu mitoloģijas, gadalaiku maiņas, Saules sistēmas izmaiņas. Dažādas sektas svin dažādus svētkus, bet tādus svētkus kā Diwali, Holi, Šivratri, Raksha Bandhan, Janamashtmi u. c. svin lielākā daļa hinduistu.

Periodizācija

Hinduismu var iedalīt šādos laikmetos

• Prevēdiskās reliģijas (pirmsvēsture un Indus ielejas civilizācija; līdz aptuveni 1500. g. p.m.ē.);
• Vediskais periods (aptuveni 1500-500 p.m.ē.);
• "Otrā urbanizācija" (ap 500-200 p.m.ē.);
• Klasiskais hinduisms (ap 200 p.m.ē. - 1100 p.m.ē.);[piezīme 20]
• Pirmsklasiskais hinduisms (ap 200 p.m.ē. - 300 p.m.ē.);
• "Zelta laikmets" (Guptas impērija) (ap 320.-650. gs.);
• Vēlais klasiskais hinduisms - purāniskais hinduisms (ap 650-1100 CE);
• Islāms un hinduisma sektas (ap 1200-1700);
• Mūsdienu hinduisms (no aptuveni 1800. gada).

Izcelsme

Hinduisma pirmsākumi nav zināmi, bet pirmās hinduisma pēdas ir no mezolīta, piemēram, klinšu gleznojumi Bhimbetkas klinšu patversmēs, kas datējamas ar 30 000 gadu pirms mūsu ēras vai senāk, kā arī no neolīta laikiem. Dažas no reliģiskajām praksēm var uzskatīt, ka tās ir radušās 4000 gadu pirms mūsu ēras. Vairākas cilšu reliģijas joprojām pastāv, lai gan to prakse var nebūt līdzīga aizvēsturiskajām reliģijām.

Viens no viedokļiem liecina, ka varna, kas vēlāk britu valdīšanas laikā pārtapa kastu sistēmā, liecina par to, cik spēcīgi daudzi ir izjutuši, ka katrs cilvēks seko savai dharmai jeb liktenīgajam ceļam. Daudzi hinduisti apgalvo, ka tas ir pretrunā ar dharmas patieso nozīmi. Tomēr hinduisma sabiedrībā varnai ir liela nozīme. Vēlākā transformācija kā kastu sistēma britu valdīšanas laikā Indijā zaudēja labvēlību un kļuva nelikumīga pēc Indijas neatkarības iegūšanas.

Mandirā (templī) notiek pūdža (dievkalpojums). Mandiru lielums ir dažāds - no mazām lauku svētnīcām līdz lielām ēkām, ko ieskauj mūri. Cilvēki var apmeklēt Mandiru jebkurā laikā, lai lūgtos un piedalītos bhajans (reliģiskās dziesmās). Hinduisti dievkalpojumus veic arī mājās, un bieži vien viņiem ir īpašas telpas ar svētbildēm konkrētiem dieviem.

Tempļu celtniecība Indijā sākās gandrīz pirms 2000 gadiem. Senākie tempļi, kas bija celti no ķieģeļiem un koka, vairs neeksistē. Vēlāk par iecienītāko materiālu kļuva akmens. Tempļi iezīmēja hinduisma pāreju no vēdiskās rituālo upurēšanas reliģijas uz bhakti jeb mīlestības un uzticības reliģiju personīgai dievībai. Tempļu būvniecību un pielūgsmes veidu reglamentē senie sanskrita raksti, ko sauc par agāmām, un ir vairākas, kas veltītas atsevišķām dievībām. Dažādās Indijas daļās tempļu arhitektūra, paražas, rituāli un tradīcijas būtiski atšķiras. Svētnīcas iesvētīšanas rituāla laikā ar rituāla palīdzību galvenā akmens dievība, kas atrodas svētnīcā, tiek piesaukta universālā visaptverošā Brahmaņa klātbūtne, tādējādi padarot dievību un svētnīcu svētu un dievišķu.

Bhakti skolas

Bhakti (Devocionālās) skolas nosaukums cēlies no hinduisma termina, kas apzīmē svētlaimīgu, pašaizliedzīgu un visaptverošu mīlestību uz Dievu kā uz mīļoto Tēvu, Māti, Bērnu vai jebkurām citām attiecībām, kas ir pievilcīgas dievbijīgā sirdī. Bhakti filozofija tiecas caur personīgo formu pieskarties universālajai dievišķībai, kas izskaidro tik daudzo dievu un dieviešu izplatību Indijā, kuri bieži vien atspoguļo nelielu reģionu vai cilvēku grupu īpatnējās tieksmes. Uztverta kā jogas jeb apvienošanās forma, tā tiecas izšķīdināt ego Dievā, jo ķermeņa un ierobežotā prāta kā sevis apziņa tiek uzskatīta par šķeļošu faktoru garīgajā realizācijā. Būtībā Dievs ir tas, kas izraisa visas pārmaiņas, kas ir visu darbu avots, kas darbojas caur ticīgo kā mīlestība un gaisma. Tiek uzskatīts, ka dievbijīgā "grēki" un ļaunie darbi atkrīt paši no sevis, dievbijīgais tiek izglābts, ierobežotība pat pārvarēta, pateicoties Dieva mīlestībai. Bhakti kustības atjaunoja hinduismu ar savu intensīvo ticības izpausmi un atsaucību uz Indijas emocionālajām un filozofiskajām vajadzībām. Pamatoti var teikt, ka tās ir ietekmējušas lielāko pārmaiņu vilni hinduisma lūgšanu un rituālu jomā kopš seniem laikiem.

Hinduistu tradīcijā vispopulārākais veids, kā paust mīlestību pret Dievu, ir puja jeb rituāla veltīšana, bieži vien izmantojot murti (statujas) un dziedot vai skandējot meditatīvas lūgšanas mantru veidā.

Dažkārt kopā ar pudžas izpildīšanu tiek dziedātas arī dievbijas dziesmas, ko sauc par bhajans (sarakstītas galvenokārt 14.-17. gadsimtā), kirtans (slavēšana) un arti (nofiltrēta vēdiskā uguns rituāla forma). Šī diezgan organiskā pielūgsmes sistēma mēģina palīdzēt indivīdam savienoties ar Dievu ar simbolisku līdzekļu palīdzību. Tomēr tiek apgalvots, ka bhakta, nostiprinoties saiknei ar Dievu, galu galā spēj izvairīties no visām ārējām formām un pilnībā iegrimst nediferencētas Mīlestības svētlaimē Patiesībā.

Kopumā bhakti rezultātā radās dievbijīgas literatūras, mūzikas un mākslas krājums, kas bagātināja pasauli un deva Indijai jaunu garīgo impulsu, kas izvairījās no nevajadzīgiem rituāliem un mākslīgām sociālajām robežām. Vairāk sk. bhakti joga.

Tantrisms

Saskaņā ar slavenākā Rietumu tantriku pētnieka sera Džona Vudrofa (pseidonīms Artūrs Avalons) teikto: "Indiešu Tantras, kuru ir ļoti daudz, veido Kalijugas Svētos Rakstus (Šastru) un kā tādas ir apjomīgs pašreizējā un praktiskā ortodoksālā "hinduisma" avots. Tantra Šastra faktiski, neatkarīgi no tās vēsturiskās izcelsmes, ir Vaidikas Karmakandas attīstība, kas tika izsludināta, lai apmierinātu tā laikmeta vajadzības. Šiva saka: "Kali laikmeta cilvēku, cilvēku, kuri ir bez enerģijas un kuru eksistence ir atkarīga no ēdiena, ko viņi ēd, labā ir dota Kaula mācība, ak, svētlaimīgais!" (IX nodaļa, 12. pants). Tādēļ mums ir jāskatās uz Tantru, ja vēlamies pareizi izprast gan rituālu, gan jogu, gan visu veidu sadhanu, kā arī vispārējos principus, kuru objektīvā izpausme ir tikai šīs prakses." (Sīra Džona Vudrofa grāmatas "Mahanirvāna tantra" tulkojuma ievads.)

Vārds "tantra" nozīmē "traktāts" vai "turpinājums", un tas tiek attiecināts uz dažādiem mistiskiem, okultiem, medicīniskiem un zinātniskiem darbiem, kā arī uz tiem, kurus mēs tagad uzskatām par "tantriskiem". Lielākā daļa tantru tika sarakstītas vēlīnajos viduslaikos un radās no hinduisma kosmoloģijas un jogas.

Ahimsa un govs

Daudzi hinduisti ir veģetārieši (neēd gaļu), jo viņi ciena dzīvību. Aptuveni 30 % mūsdienu hinduistu, īpaši ortodoksālajās kopienās Indijas dienvidos, dažos ziemeļu štatos, piemēram, Gudžaratas štatā, un daudzos brahmaņu apvidos visā subkontinentā, ir veģetārieši.

Lielākā daļa hinduistu, kas ēd gaļu, neēd liellopu gaļu. Daži pat nelieto ādas izstrādājumus. Tas, visticamāk, ir tāpēc, ka daudzi hinduisti ir tik ļoti paļāvušies uz govi visu veidu piena produktu ražošanā, lauku apstrādē un kā degvielu mēslošanai, ka tās kā labprātīgas cilvēces "aprūpētājas" statuss pārauga gandrīz līdz mātes tēlam. Tāpēc, lai gan lielākā daļa hinduistu govi nepielūdz un noteikumi, kas aizliedz ēst liellopu gaļu, radās ilgi pēc tam, kad tika uzrakstītas vēdas, tai joprojām ir godājama vieta hinduisma sabiedrībā. Ir teikts, ka Krišna ir gan Govinda (govju ganītājs), gan Gopala (govju aizstāvis), un Šivas pavadonis ir bullis Nandi. Tā kā tiek uzsvērts veģetārisms (ko reliģiskajās dienās vai īpašos gadījumos parasti ievēro pat gaļu ēdošie hinduisti) un govs svētums, nav brīnums, ka lielākajā daļā Indijas svēto pilsētu un apgabalu ir aizliegts pārdot gaļas produktus un hinduistu vidū notiek kustība, kuras mērķis ir aizliegt govju kaušanu ne tikai konkrētos reģionos, bet visā Indijā.

Hindu simboli

Hinduisti izmanto daudzus simbolus un zīmes. Divi svarīgākie hinduistu izmantotie simboli ir "Aum" un "Svastika (hinduisms)".

Pielūgsmes veidi: murtis un mantras

Pretēji izplatītajam uzskatam, praktizētais hinduisms nav nedz politeistisks, nedz stingri monoteistisks. Dažādie hinduistu pielūgtie dievi un avatāri tiek uztverti kā dažādas Vienas patiesības formas, kas dažkārt tiek uzskatītas par kaut ko vairāk nekā vienkāršu dievu un bezformu Dievišķo pamatu (Brahmanu), kas ir līdzīgs monismam, bet ne tikai, vai arī kā viens monoteistisks princips, piemēram, Višnu vai Šiva.

Neatkarīgi no tā, vai ticat Vienīgajam avotam kā bezformīgam (nirguna Brahman, bez atribūtiem) vai kā personīgam dievam (saguna Brahman, ar atribūtiem), hinduisti saprot, ka vienu patiesību dažādi cilvēki var uztvert dažādi. Hinduisms mudina pielūdzējus aprakstīt un attīstīt personiskas attiecības ar izvēlēto dievību (ishta devata) dieva vai dievietes formā.

Lai gan daži skaitītāji uzskata, ka Višnu (tā saukto Vaišnavu) pielūdzēju ir 80 %, bet Šivas (tā saukto Šaivaītu) un Šakti pielūdzēju ir atlikušie 20 %, šādi skaitļi, iespējams, ir maldinoši. Lielākā daļa hinduistu pielūdz daudzus dievus kā vienas un tās pašas Patiesības prizmas daudzkrāsainas formas. Populārākie ir Višnu (kā Krišna vai Rama), Šiva, Devi (Māte kā daudzas sieviešu dievības, piemēram, Lakšmi, Sarasvati, Kali un Durga), Ganeša, Skanda un Hanuman.

Minēto dievību pielūgšana bieži tiek veikta ar attēlu vai ikonu (murti) palīdzību, kas, kā tiek uzskatīts, nav paši par sevi Dievs, bet gan dievlūdzēju apziņas kanāli, cilvēka dvēseles zīmes, kas apzīmē Dieva mīlestības un diženuma neizsakāmo un neizmērojamo dabu. Tie ir lielākā principa simboli, kas pārstāv un nekad netiek uzskatīti par pašu jēdzienu vai būtību. Tādējādi hinduistu attēlu pielūgšana ir ikonolātrijas forma, kurā simboli tiek godināti kā šķietami dievišķības zīmes, pretstatā elkdievībai, kas bieži (kļūdaini) tiek pārmesta hinduistiem. Sīkāku informāciju par šo pielūgsmes veidu skatīt Murti.

Mantra

Hinduisti izmanto vairākas lūgšanas un vārdu grupas. Dažas vārdu grupas sauc par mantrām. Tiek uzskatīts, ka šie vārdi nodrošina runātājam dziļāku koncentrēšanos un izpratni, tādējādi tuvinoties Brahmanam. Labi zināma mantra ir om vai aum. Tā simbolizē Brahmanu un bieži ir daudzu lūgšanu sākuma vārds. Lai mantru labi izrunātu, tā ir jārunā lēni un dziļā balsī.

Indijā, Maurīcijā un Nepālā, kā arī Indonēzijas salā Bali ir vairāk hinduistu nekā neticīgo.Šajās valstīs, īpaši Nepālā un Indijā, hinduisms ir ļoti populārs. Arī šajās valstīs ir daudz hinduistu:

• Bangladeša (12 miljoni),
• Šrilanka (2,5 miljoni),
• ASV (2,0 miljoni)
• Pakistāna (3,3 miljoni),
• Dienvidāfrika (1,2 miljoni),
• Apvienotajā Karalistē (1,2 miljoni),
• Malaizija (1,1 miljons),
• Kanāda (0,7 miljoni),
• Fidži (0,5 miljoni),
• Trinidāda un Tobāgo (0,5 miljoni),
• Gajāna (0,4 miljoni),
• Nīderlandē (0,4 miljoni),
• Singapūra (0,3 miljoni)
• Mjanma (0,3 miljoni),
• Surinama (0,2 miljoni),
• Austrālija (0,1 miljons).

Spēcīgas hinduistu kopienas ir arī bijušās Padomju Savienības valstīs, īpaši Krievijā un Polijā. Arī Indonēzijas Javas, Sulavesi, Sumatras un Borneo salās ir lielas hinduistu kopienas. Jogas plūsmā hinduisms ir vēl plašāk izplatīts visā pasaulē - 30 miljoni (mazāk nekā viens procents nevar būt 30 miljoni ASV iedzīvotāju) hinduistu tikai Amerikas Savienotajās Valstīs vien.