Austrālija — valsts pārskats: ģeogrāfija, iedzīvotāji, resursi

Austrālijas sauszemes platība ir 7 617 930 kvadrātkilometri un atrodas uz Indo-Austrālijas plāksnes. Austrālijas kontinents, ieskaitot Tasmānijas salu, no pārējiem pasaules kontinentiem atdalījās pirms daudziem miljoniem gadu. Tāpēc Austrālijā dzīvo daudzi dzīvnieki un augi, kas nekur citur nav sastopami. To vidū ir tādi dzīvnieki kā ķengurs, koala, emu, kukaburra un platypus.

Cilvēki Austrālijā pirmo reizi ieradās pirms vairāk nekā 50 000 gadu. Šos Austrālijas pamatiedzīvotājus sauc par Austrālijas aborigēniem. Par Austrālijas vēsturi skatiet Austrālijas vēsture.

Lielākā daļa Austrālijas koloniju, kas tika apdzīvotas no Lielbritānijas, 1850. gados lielākoties kļuva par neatkarīgām demokrātiskām pavalstīm, un 1901. gada 1. janvārī visas sešas kolonijas apvienojās kā federācija. Pirmais Austrālijas premjerministrs 1901. gadā bija Edmunds Bārtons. Austrālija ir Apvienoto Nāciju Organizācijas un Nāciju Sadraudzības locekle. Tā ir parlamentāra demokrātija un konstitucionāla monarhija ar Elizabeti II kā Austrālijas karalieni un valsts galvu un ģenerālgubernatoru, kuru izraugās premjerministrs un kurš pilda visus karalienes pienākumus Austrālijā.

Reģioni un pilsētas

Skatīt arī: Austrālijas pilsētu saraksts

Austrālijā ir seši štati, divas galvenās kontinentālās teritorijas un citas mazākas teritorijas. Šie štati ir Jaundienvidvelsa, Kvīnslenda, Dienvidaustrālija, Tasmānija, Viktorija un Rietumaustrālija. Divas galvenās kontinentālās teritorijas ir Ziemeļu teritorija un Austrālijas galvaspilsētas teritorija (ACT).

2013. gadā saskaņā ar Pasaules bankas datiem Austrālijā dzīvoja nedaudz vairāk par 23,13 miljoniem iedzīvotāju. Lielākā daļa austrāliešu dzīvo piekrastes pilsētās, piemēram, Sidnejā, Melburnā, Brisbenā, Pertā, Darvinā, Hobartā un Adelaidē. Lielākā iekšzemes pilsēta ir Kanbera, kas ir arī valsts galvaspilsēta. Lielākā pilsēta ir Sidneja.

Austrālija ir ļoti liela valsts, taču liela daļa tās teritorijas ir ļoti sausa, un kontinenta vidusdaļa lielākoties ir tuksnesis. Tikai austrumu, rietumu un dienvidu piekrastes apgabalos ir pietiekami daudz lietus un piemērots klimats (ne pārāk karsts) daudzām saimniecībām un pilsētām.

Aborigēni

Austrālijas aborigēni ieradās Austrālijā pirms aptuveni 50 000 gadiem vai pat agrāk. Līdz britu kolonistu ierašanās brīdim 1788. gadā aborigēni dzīvoja, medījot un vācot pārtiku no zemes. Viņi dzīvoja visdažādākajos klimatiskajos apstākļos un zemi apsaimniekoja dažādos veidos. Aborigēnu zemes apsaimniekošanas piemērs bija Kamberlendas līdzenums, kur tagad atrodas Sidneja. Ik pēc dažiem gadiem aborigēni dedzināja zāli un mazos kokus. ^[]Tas nozīmēja, ka atauga daudz zāles, bet nebija daudz lielu koku. Ķenguriem patīk dzīvot zālainos līdzenumos, bet ne mežos. Kenguri, kas dzīvoja līdzenumā, bija labs barības avots aborigēniem. Dažreiz aborigēni kādu cilvēku nosauca kāda dzīvnieka vārdā, un viņi nevarēja ēst šo dzīvnieku, lai palīdzētu izlīdzināt pārtikas daudzumu.

Aborigēni parasti necēla mājas, izņemot būdas no zāles, lapām un mizas. Viņi parasti necēla sienas vai žogus, un Austrālijā nebija zirgu, govju vai aitu, kas būtu jātur aizgaldos. Vienīgās zināmās aborigēnu celtnes ir zivju lamatas, kas veidotas no upē sakrautiem akmeņiem, un dažu mūra būdiņu paliekas Viktorijā un Tasmānijā.^[] Aborigēni neizmantoja metālu, neizgatavoja keramiku, nelietoja lokus un bultas, neauda audumus. Dažās Austrālijas daļās cilvēki izmantoja asus lobītu akmeņu šķēpu galus, bet lielākā daļa aborigēnu šķēpu bija izgatavoti no asa koka. Austrālijā ir daudz koku ar ļoti cietu koksni, kas bija piemērota šķēpu izgatavošanai. Bumerangu dažās teritorijās izmantoja sportam un medībām.

Aborigēni neuzskatīja, ka zeme pieder viņiem. Viņi uzskatīja, ka ir izauguši no zemes, tāpēc tā ir kā viņu māte, un viņi pieder šai zemei.

Terra Australis

1600. gadā holandiešu tirgotāji tirgojās ar Batavijas salām (tagad Indonēzija), kas atrodas uz ziemeļiem no Austrālijas, un vairāki holandiešu kuģi piestāja Austrālijas piekrastē. Holandiešu gubernators van Dīmens nosūtīja ĀbeluTasmanu atklājumu ceļojumā, un viņš atrada Tasmāniju, ko nosauca par Van Dīmena zemi. Vēlāk tās nosaukums tika mainīts par godu cilvēkam, kurš to atklāja.

Britu valdība bija pārliecināta, ka dienvidos jābūt ļoti plašai zemei, kas vēl nav izpētīta. Tā nosūtīja kapteini Džeimsu Kuku uz Kluso okeānu. Viņa kuģī HMS Endeavour atradās slavenie zinātnieki sers Džozefs Benkss un doktors Solanders, kuri devās uz Taiti, kur viņi vēroja, kā planēta Venēra iet Saules priekšā. Kapteiņa Kuka slepenais uzdevums bija atrast "Terra Australis" (Dienvidu zemi).

Atklājuma ceļojums bija ļoti veiksmīgs, jo viņi atrada Jaunzēlandi un kuģoja tieši ap to. Tad viņi devās uz rietumiem. Visbeidzot kāds zēns Viljams Hikss, kurš atradās uz masta, pie horizonta pamanīja zemi. Kapteinis Kuks nosauca šo zemes gabalu par Point Hicks. Viņi kuģoja augšup pa krastu, un kapteinis Kuks nosauca zemi, ko viņš ieraudzīja, par "Jauno Dienvidvelsu". Beidzot viņi iebrauca lielā atklātā līcī, kas bija pilns ar zivīm un raju, kuras jūrnieki ķēra ar šķēpiem pārtikai. Džozefs Benkss un doktors Solanders izkāpa krastā un ar izbrīnu konstatēja, ka nezina, kas ir kāds no redzētajiem augiem, putniem vai dzīvniekiem. Viņi savāca simtiem augu, lai tos aizvestu uz Angliju.

Kapteinis Kuks ieraudzīja aborigēnus ar viņu vienkāršo dzīvesveidu. Viņš redzēja viņus zvejojam, medījam un vācam zāles sēklas un augļus. Taču tur nebija ne māju, ne žogu. Lielākajā pasaules daļā cilvēki uzceļ māju un žogu vai kādu zīmi, lai parādītu, ka zeme pieder viņiem. Taču aborigēniem zeme nepiederēja šādā veidā. Viņi piederēja zemei, tāpat kā bērns pieder savai mātei. Kapteinis Kuks atgriezās mājās Anglijā un paziņoja valdībai, ka zeme nevienam nepieder. Tas vēlāk radīja briesmīgas problēmas aborigēniem.

Norēķini

1700. gadā Anglijā likumi bija bargi, daudzi cilvēki bija nabadzīgi un cietumi (cietumi) bija pilni. Par maizes kukulīša zādzību varēja piespriest nāvessodu. Daudzi cilvēki tika pakārti par sīkiem noziegumiem. Taču parasti viņus vienkārši iemeta cietumā. Bieži vien viņus izsūtīja uz britu kolonijām Amerikā. Taču 1770. gados kolonijas Amerikā kļuva par Amerikas Savienotajām Valstīm. Tās bija atbrīvojušās no britu varas un vairs neuzņēma Anglijas notiesātos, tāpēc Anglijai vajadzēja atrast jaunu un mazāk apdzīvotu vietu.

Līdz 1780. gadiem Anglijas cietumi bija tik pilni, ka notiesātos bieži ieslodzīja vecos, sapuvušos kuģos. Valdība nolēma izveidot apmetni Jaunajā Dienvidvelsā un nosūtīt daļu no notiesātajiem uz turieni. 1788. gadā no Portsmutas izbrauca Pirmā flote ar vienpadsmit kuģiem, kas uzņēma notiesātos, jūrniekus, jūras kājniekus, dažus brīvos kolonistus un pārtikas, kuras pietika diviem gadiem. To vadīja kapteinis Artūrs Filips. Viņiem bija jāizveido jauna kolonija vietā, ko bija atklājis kapteinis Kuks un ko nosauca par Botanikas līci, jo abi zinātnieki tur bija atraduši nezināmus augus.

Kapteinis Filips konstatēja, ka Botanijas līcis ir līdzens un vējains. Saldūdens bija maz. Viņš ar diviem kuģiem devās augšup pa krastu un iebrauca lielā ostā, par kuru viņš teica, ka tā ir "vislabākā osta pasaulē!". Šajā ostā bija daudz mazu līču, tāpēc viņš izvēlējās vienu, kurā bija laba saldūdens straume un līdzens krasts, kur piestāt. 1788. gada 26. janvārī tika pacelts karogs, un Anglijas karaļa Džordža III vārdā tika pieprasīta Jaunā Dienvidvelsa, un jauno apmetni nosauca par Sidneju.

Pirmajos apmetnes darbības gados viss bija ļoti grūti. Neviens no britu valdības pārstāvjiem nebija īpaši pārdomājis, kādus ieslodzītos sūtīt, lai izveidotu jaunu koloniju. Neviens tos nebija rūpīgi izvēlējies. Bija tikai viens cilvēks, kurš bija lauksaimnieks. Starp notiesātajiem nebija neviena celtnieka, mūrnieka vai kalēja. Neviens nezināja, kā salabot darbarīkus, kad tie salūza. Visi lopi aizbēga. Nebija ēdiena gatavošanas katlu. Visi augi bija dažādi, tāpēc neviens nezināja, kurus no tiem var ēst. Bija iespējams, ka visi jaunās kolonijas iedzīvotāji nomirs badā.

Kaut kā mazā telšu grupiņa ar namiņu gubernatoram Artūram Filipam un vēl vienu namiņu pārtikas krājumiem izauga par mazu pilsētiņu ar ielām, tiltu pār upīti, vējdzirnavām graudu malšanai un kuģu piestātnēm. Līdz 1820. gadiem tur uzcēla skaistu mūra māju gubernatoram. Bija arī slimnīca un notiesāto kazarmas, kā arī skaista baznīca, kas saglabājusies līdz mūsdienām. No Sidnejas apmetnes bija izplatījušās uz Norfolkas salu un Van Dīmena zemi (Tasmānijā), kā arī uz augšu piekrastē līdz Ņūkāslai, kur tika atrastas ogles, un iekšzemē, kur tika konstatēts, ka pazudušie liellopi bija izauguši līdz lieliem ganāmpulkiem. Uz Sidneju tika ievestas Spānijas Merino šķirnes aitas, un līdz 1820. gadam lauksaimnieki audzēja treknus jērus gaļai un sūtīja smalku vilnu uz Anglijas rūpnīcām.

Kamēr apmetņu skaits pieauga Jaunajā Dienvidvelsā, tas palielinājās arī Tasmānijā. Klimats Tasmānijā bija līdzīgāks Anglijas klimatam, un lauksaimniekiem bija viegli audzēt kultūraugus.

Izpēte

Tā kā Austrālija ir tik liela zeme, bija viegli iedomāties, ka tā varētu uzņemt ļoti lielu cilvēku skaitu. Kolonijas pirmsākumos daudzi pētnieki devās meklēt labas zemes, kur apmesties. Kad kolonisti no Sidnejas paskatījās uz rietumiem, viņi ieraudzīja kalnu grēdu grēdu, ko nosauca par Zilajiem kalniem. Tie nebija ļoti augsti un neizskatījās ļoti skarbi, taču daudzus gadus neviens nevarēja atrast ceļu cauri tiem. 1813. gadā Gregorijs Blakslends, Viljams Lovsons un 17 gadus vecais Viljams Čārlzs Ventvorts šķērsoja Zilos kalnus un atrada zemi otrā pusē, kas bija piemērota lauksaimniecībai. Tika uzbūvēts ceļš, un gubernators Lačlans Makkari otrā pusē, 100 jūdžu attālumā no Sidnejas, nodibināja Bathurst pilsētu.

Daži cilvēki, piemēram, kapteinis Čārlzs Stērts, bija pārliecināti, ka Austrālijas vidū jābūt jūrai, un devās to meklēt. Daudzi pētnieki nebija labi sagatavojušies vai arī devās izpētīt karstākajā gadalaikā. Daži gāja bojā, piemēram, Burks un Vilss. Ludvigs Leihards pazuda divas reizes. Otrajā reizē viņu vairs neredzēja. Viens no veiksmīgākajiem pētniekiem bija majors Tomass Mičels. Viņš, dodoties ceļā, kartografēja valsti, un viņa kartes tika izmantotas vairāk nekā 100 gadus. Viņš aizceļoja līdz pat tagadējai Viktorijas rietumu daļai un par pārsteigumu un neapmierinātību atklāja, ka viņš nav pirmais baltais cilvēks šajā teritorijā. Brāļi Hentiji bija ieradušies no Tasmānijas, uzcēluši sev māju, veiksmīgi saimniekoja un baroja majoru un viņa vīrus ar jēra gaļas cepetēm un vīnu.

Pašpārvalde

1851. gadā Jaun Dienvidvelsā un Viktorijā sākās zelta drudža, kuras laikā zelta meklējumos ieradās liels skaits cilvēku. Iedzīvotāju skaits pieauga visā Austrālijas dienvidaustrumu daļā, radot lielu bagātību un rūpniecību. Līdz 1853. gadam zelta drudža dažus nabadzīgus cilvēkus padarīja ļoti bagātus.

1840. un 1850. gados beidzās notiesāto transportēšana uz Austrāliju, un iestājās jaunas pārmaiņas. Austrālijas iedzīvotāji vēlējās paši pārvaldīt savu valsti, nevis saņemt norādījumus no Londonas. Pirmās koloniju valdības vadīja gubernatori, kurus izvēlējās Londona. Drīz vien kolonisti vēlējās vietējās pašvaldības un lielāku demokrātiju. Viljams Ventvorts 1835. gadā nodibināja Austrālijas Patriotisko asociāciju (Austrālijas pirmo politisko partiju), lai pieprasītu demokrātisku pārvaldi. 1840. gadā sāka darboties pilsētu padomes, un daži cilvēki varēja balsot. Jaun Dienvidvelsas Likumdošanas padomes pirmās vēlēšanas notika 1843. gadā, un arī šajās vēlēšanās bija noteikti daži ierobežojumi attiecībā uz balsstiesīgo skaitu. 1855. gadā Londona piešķīra ierobežotu pašpārvaldi Jaunajai Dienvidvelsai, Viktorijai, Dienvidaustrālijai un Tasmānijai. Dienvidaustrālijā 1855. gadā balsstiesības tika piešķirtas visiem vīriešiem, kas vecāki par 21 gadu. Drīz vien tam sekoja arī pārējās kolonijas. Dienvidaustrālijas parlamentā 1895. gadā sievietēm tika piešķirtas balsstiesības, un viņas kļuva par pirmajām sievietēm pasaulē, kurām bija atļauts kandidēt vēlēšanās.

Austrālijas iedzīvotāji bija izveidojuši parlamentārās demokrātijas visā kontinentā. Taču arvien skaļāk izskanēja balsis par to, lai tās visas apvienotos kā viena valsts ar nacionālu parlamentu.

Austrālijas Sadraudzība

Līdz 1901. gadam Austrālija nebija valsts, bet gan sešas atsevišķas kolonijas, kuras pārvaldīja Lielbritānija. Tās 1901. gadā nobalsoja par apvienošanos, lai izveidotu vienu jaunu valsti, ko nosauca par Austrālijas Sadraudzību. Austrālija joprojām bija daļa no Britu impērijas, un sākumā tā vēlējās, lai uz Austrāliju ierodas tikai briti vai eiropieši. Taču drīz vien tai bija sava nauda, sava armija un flote.

Austrālijā šajā laikā arodbiedrības bija ļoti spēcīgas, un tās nodibināja politisko partiju - Austrālijas Darba partiju. Austrālija pieņēma daudzus likumus, lai palīdzētu strādniekiem.

1914. gadā Eiropā sākās Pirmais pasaules karš. Austrālija pievienojās Lielbritānijas pusē pret Vāciju, Austroungāriju un Osmaņu impēriju. Austrālijas karavīrus nosūtīja uz Gallipoli, kas atradās Osmaņu impērijā. Viņi cīnījās drosmīgi, bet turki viņus sakāva. Šodien Austrālija katru gadu ANZAC dienā piemin šo kauju. Viņi cīnījās arī Rietumu frontē. Tajā tika nogalināti vairāk nekā 60 000 austrāliešu.

30. gadu Lielajā depresijā Austrālijai bija ļoti grūti, un 1939. gadā, kad Hitlers iebruka Polijā, tā pievienojās Lielbritānijai karā pret nacistisko Vāciju. Taču 1941. gadā Japāna sagrāva Singapūras krišanu un sagrāba daudzus Austrālijas karavīrus. Tad Japāna sāka uzbrukt Austrālijai, un cilvēki uztraucās par iebrukumu. Taču ar Amerikas Savienoto Valstu jūras kara flotes palīdzību japāņi tika apturēti. Pēc kara Austrālija kļuva par tuvu Amerikas Savienoto Valstu draugu.

Kad karš beidzās, Austrālija uzskatīja, ka tai ir nepieciešams daudz vairāk cilvēku, lai piepildītu valsti un strādātu. Tāpēc valdība paziņoja, ka uzņems cilvēkus no Eiropas, kuri karā bija zaudējuši savas mājas. Tā rīkojās tā, piemēram, izveidoja Sniegaino kalnu programmu. Nākamo 25 gadu laikā Austrālijā ieradās miljoniem cilvēku. Īpaši no Itālijas un Grieķijas, citām Eiropas valstīm. Vēlāk viņi ieradās arī no tādām valstīm kā Turcija un Libāna. Svarīgu jaunu partiju - Austrālijas Liberālo partiju - 1944. gadā izveidoja Roberts Mencis (Robert Menzies), un tā uzvarēja daudzās vēlēšanās no 1949. gada līdz 1972. gadam, kad uzvarēja Gafs Vitlams (Gough Whitlam) par labu Darba partijai. Vitlams veica pārmaiņas, taču viņš neapmierināja Senātu, un ģenerālgubernators viņu atlaida un piespieda rīkot vēlēšanas 1975. gadā. Pēc tam Malkolms Freizers (Malcolm Fraser) uzvarēja vairākās Liberāļu partijas vēlēšanās.

20. gadsimta 60. gados uz Austrāliju sāka ierasties daudzi cilvēki no Ķīnas, Vjetnamas, Malaizijas un citām Āzijas valstīm. Austrālija kļuva multikulturālāka. Pagājušā gadsimta 50. un 60. gados Austrālija kļuva par vienu no bagātākajām valstīm pasaulē, ko veicināja kalnrūpniecība un vilnas ieguve. Austrālija sāka vairāk tirgoties ar Ameriku nekā ar Japānu. Austrālija atbalstīja Amerikas Savienotās Valstis karos pret diktatūrām Korejā un Vjetnamā, vēlāk arī Irākā. Austrālijas karavīri palīdzēja arī Apvienoto Nāciju Organizācijai tādās valstīs kā Austrumtimora 1999. gadā.

1973. gadā tika atklāta slavenā Sidnejas Opera. Septiņdesmitajos, astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados daudz austrāliešu filmu, aktieru un dziedātāju kļuva slaveni visā pasaulē. 2000. gadā Sidnejā notika vasaras olimpiskās spēles.

80. un 90. gados Boba Hokas un Pola Kītinga vadītā Leiboristu partija, bet pēc tam Džona Hovarda vadītā Liberāļu partija veica daudzas izmaiņas ekonomikā. Austrālija 1991. gadā piedzīvoja smagu recesiju, bet, kad citas Rietumvalstis 2008. gadā piedzīvoja ekonomikas problēmas, Austrālija palika spēcīga.

Šodien Austrālija ir bagāta, miermīlīga un demokrātiska valsts. Taču tai joprojām ir problēmas. Aptuveni 4-5 % austrāliešu 2010. gadā nevarēja atrast darbu. Daudz Austrālijas zemes (piemēram, Uluru) ir atdota aborigēniem, bet daudzi aborigēni joprojām ir nabadzīgāki par visiem pārējiem. Katru gadu valdība izvēlas lielu skaitu jaunu cilvēku no visas pasaules, kas ierodas Austrālijā dzīvot kā imigranti. Šie cilvēki var ierasties, jo vēlas nodarboties ar uzņēmējdarbību, dzīvot demokrātiskā valstī, pievienoties savai ģimenei vai arī tāpēc, ka ir bēgļi. Sešdesmit gados pēc Otrā pasaules kara Austrālija uzņēma 6,5 miljonus imigrantu, tostarp aptuveni 660 000 bēgļu.

Džūlija Gilards kļuva par pirmo sievieti Austrālijas premjerministri 2010. gadā, kad viņa nomainīja savu kolēģi Kevinu Rūds no Leiboristu partijas.

Austrālijā ir seši štati un divas kontinentālās teritorijas. Katram štatam un teritorijai ir savs parlaments, kas pieņem savus vietējos likumus. Austrālijas parlaments atrodas Kanberā un pieņem likumus visai valstij, ko dēvē arī par Sadraudzību jeb Federāciju.

Federālo valdību vada Austrālijas premjerministrs, kas ir parlamenta deputāts, kurš tiek ievēlēts par tās vadītāju. Pašreizējais premjerministrs ir Skots Morisons.

Austrālijas vadītājs ir premjerministrs, lai gan ģenerālgubernators pārstāv Austrālijas karalieni, kas ir arī Lielbritānijas karaliene, kā valsts galvu. Ģenerālgubernatoru, kas pašlaik ir Viņa Ekselence Deivids Hērlijs, izvēlas premjerministrs.

Austrāliju kolonizēja Lielbritānijas iedzīvotāji, taču mūsdienās tur dzīvo cilvēki no visas pasaules. Galvenā sarunvaloda ir angļu valoda, un galvenā reliģija ir kristietība, lai gan ir pieņemtas visas reliģijas un ne visiem ir sava reliģija. Austrālija ir multikulturāla, kas nozīmē, ka visi tās iedzīvotāji tiek mudināti saglabāt savas dažādās valodas, reliģijas un dzīvesveidu, vienlaikus mācoties angļu valodu un pievienojoties citiem austrāliešiem.

Slavenu Austrālijas rakstnieku vidū ir krūmu balādes rakstnieki Bandžo Patersons un Henrijs Lovsons, kuri rakstīja par dzīvi Austrālijas krūmos. Mūsdienu slavenākie rakstnieki ir Pīters Kerijs (Peter Carey), Tomass Kenelijs (Thomas Keneally) un Kolēna Makkula (Colleen McCullough). Patriks Vaits 1973. gadā saņēma Nobela prēmiju literatūrā, būdams vienīgais austrālietis, kas to ir saņēmis; viņš tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem 20. gadsimta angļu valodā rakstošajiem rakstniekiem.

Austrālijas mūzikā ir bijušas daudzas pasaules mēroga zvaigznes, piemēram, operdziedātājas NellieMelba un Joan Sutherland, rokenrola grupas Bee Gees, AC/DC un INXS, folkroka mūziķis Paul Kelly (mūziķis), popdziedātāja Kylie Minogue un Austrālijas kantri mūzikas zvaigznes Slim Dusty un John Williamson. Austrālijas aborigēnu mūzika ir ļoti īpaša un ļoti sena: tai ir slavenais koka pūšamais instruments digeridoo.

Austrālijas televīzija ir veidojusi daudzas veiksmīgas programmas gan pašu mājās, gan ārzemēs, tostarp "Skippy the Bush Kangaroo", "Home and Away" un "Neighbours", un radījusi tādas pazīstamas TV zvaigznes kā Barijs Humfriess (Dame Edna Everage), Stīvs Irvins (The Crocodile Hunter) un The Wiggles. Lielākās Austrālijas apakšgrupas, piemēram, bogani, ir parādītas Austrālijas televīzijā tādos raidījumos kā Bogan Hunters un Kath & Kim.

Austrālijā ir divas sabiedriskās raidorganizācijas (ABC un daudzkultūru SBS), trīs komerciālie televīzijas tīkli, trīs maksas televīzijas pakalpojumi un daudzas sabiedriskās, bezpeļņas televīzijas un radio stacijas. Katrā lielākajā pilsētā ir savi dienas laikraksti, un ir divi valsts dienas laikraksti - The Australian un The Australian Financial Review.

Austrālijas filmām ir ļoti sena vēsture. Pasaulē pirmā pilnmetrāžas spēlfilma bija Austrālijas filma "Kelly Gang stāsts" (The Story of the Kelly Gang, 1906). Čārlza Šovela režisētajā 1933. gada filmā "In the Wake of the Bounty" galveno lomu atveidoja Errols Flinns. Flinns turpināja slavenu karjeru Holivudā. Pirmo Austrālijas "Oskaru" saņēma 1942. gada filma Kokoda Front Line! režisors Kens G. Hols. 20. gadsimta 70. un 80. gados pasaulē kļuva slavenas daudzas lielas Austrālijas filmas un filmu zvaigznes, piemēram, "Pikniks pie Hanging Rock", "Gallipoli" (ar Melu Gibsonu), "Cilvēks no Sniega upes" un "Krokodils Dandijs". Rasels Krovs, Keita Blanšeta un Hīts Ledžers 90. gados kļuva par pasaules mēroga zvaigznēm, un 2008. gadā Austrālija ar Nikolu Kidmenu un Hjū Džekmenu galvenajās lomās nopelnīja lielu naudu.

Austrālija ir arī populārs biznesa konferenču un pētniecības galamērķis, un Sidneja ir atzīta par vienu no 20 populārākajiem tikšanās galamērķiem pasaulē.

Sports

Sports ir svarīga Austrālijas kultūras sastāvdaļa, jo Austrālijas klimats ir labvēlīgs āra aktivitātēm. 23,5 % austrāliešu, kas vecāki par 15 gadiem, regulāri piedalās organizētās sporta aktivitātēs. Starptautiskajos sporta veidos Austrālijai ir ļoti spēcīgas komandas kriketā, hokejā, netbolā, regbija līgā un regbijā, kā arī labi rezultāti riteņbraukšanā, airēšanā un peldēšanā. Vietējie populārākie sporta veidi ir Austrālijas futbola noteikumi, zirgu skriešanās sacīkstes, futbols un autosacīkstes. Kopš 1896. gada Austrālija ir piedalījusies visās vasaras olimpiskajās spēlēs un visās Sadraudzības spēlēs. Austrālija ir bijusi 1956. un 2000. gada vasaras olimpisko spēļu mājvieta, un kopš 2000. gada tā ir ierindojusies medaļu ieguvēju pirmajā pieciniekā. Austrālijā ir notikušas arī 1938., 1962., 1982. un 2006. gada Sadraudzības spēles, un Austrālijā notiks arī 2018. gada Sadraudzības spēles. Citi nozīmīgi starptautiski pasākumi, kas regulāri notiek Austrālijā, ir Austrālijas atklātais čempionāts, viens no četriem Grand Slam tenisa turnīriem, ikgadējās starptautiskās kriketa spēles un Formula 1 Austrālijas Grand Prix. Austrālijā ir izplatīts korporatīvais un valsts sponsorējums daudziem sporta veidiem un elites sportistiem. Populārs ir televīzijā pārraidīts sports; dažas no visskatītākajām televīzijas programmām ir vasaras olimpiskās spēles un vietējo un starptautisko futbola sacensību lielie fināli.

Galvenās vīriešu sporta līgas ir Austrālijas futbola līga, Nacionālā regbija līga, A līga un NBL. Sievietēm tās ir ANZ Netball Championships, W-League un WNBL.

Slavenu Austrālijas sportistu vidū ir kriketa spēlētājs sers Donalds Bredmens, peldētājs Ians Torps un vieglatlēte Ketija Frīmena.

Mākslas festivāli

Vēl pirms 60 gadiem Austrālijā bija tikai viens liels mākslas festivāls. Tagad Austrālijā ir simtiem mazāku festivālu kopienās, kā arī nacionāli un reģionāli festivāli, kas koncentrējas uz īpašām mākslas formām.

Austrālija ir mājvieta daudziem dzīvniekiem, kas nav sastopami nekur citur uz Zemes, piemēram, koalām, ķenguriem, vombatiem, numbatiem, emu un daudziem citiem. Lielākā daļa pundurveidīgo pasaulē sastopami tikai šajā kontinentā.