Arodbiedrība

Darbības

Arodbiedrības dara daudz ko savu biedru labā. Tas ietver:

• Kolektīvās sarunas: arodbiedrības līderi sadarbojas ar uzņēmuma vadību, lai panāktu tādu līgumu, kas nodrošina darbiniekiem to, ko viņi vēlas. Tas ir tāpēc, ka arodbiedrību līderi var draudēt ar streiku.
• Ieguvumi: Agrīnās arodbiedrības saviem biedriem piešķīra bezdarbnieka pabalstu gadījumā, ja viņi cietuši darbā, bijuši netaisnīgi atlaisti vai saslimuši. Šodien to parasti dara valdība. Arodbiedrības var arī nodrošināt saviem biedriem advokātu, kas viņus pārstāvētu, ja viņus kādreiz iesūdzētu tiesā vai apsūdzētu nozieguma izdarīšanā.
• Politika: Arodbiedrības bieži cenšas panākt, lai tiktu pieņemti likumi, kas palīdz to mērķiem. Dažas no tām vāc naudu politiķiem, kas ir draudzīgi arodbiedrībām. Tās arī lobē likumus, kas palīdz arodbiedrībām. Dažas politiskās partijas ir ļoti tuvas arodbiedrībām, piemēram, Leiboristu partija Apvienotajā Karalistē.

Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 8. pants nodrošina tiesības dibināt arodbiedrības un iestāties tajās, kā arī izmantot streikus.

Streiki

Ja sarunas par darba koplīgumu slēgšanu nav veiksmīgas, arodbiedrības bieži izmanto streikus, lai panāktu savu prasību izpildi. Tomēr parasti pietiek ar streika draudiem: vairāk nekā 98 % arodbiedrību līgumu tiek pagarināti bez streika.

Vēsture

Arodbiedrības ir viduslaiku amatnieku ģilžu pēcteči. Šīs ģildes veidoja neatkarīgi kvalificēti strādnieki (vai amatnieki), kas bija izgājuši praksi un ieguvuši kvalifikāciju kādā ģildē.

Lielbritānijas arodbiedrības 1750-1850

Arodbiedrība apvieno dažādu profesiju pārstāvjus, kuri vēlas saglabāt un uzlabot savas darbavietas un darba un dzīves apstākļus. Arodbiedrības biedri parasti strādā vienā un tajā pašā nozarē.

Lielbritānijas valdības un darba devēji beidzot pieņēma arodbiedrību darbību kā pašsaprotamu, taču ar lielu cīņu. Arodbiedrību pieņemšana nebija nejaušība; tā notika laikā, kad britu rūpniecība bija visdrošākā, stabila ekonomiskā izaugsme bija apslāpējusi revolucionāro entuziasmu. Tajā pašā laikā darba devēji varēja izpirkt neapmierinātību ar augstākām algām un labākiem darba apstākļiem.

Tas nenozīmēja, ka arodbiedrības iepatikās establišmentam. Patiesībā arodbiedrībām bija jārūpējas par labu tēlu Viktorijas laikmeta vidū, lai iegūtu iecietību un pieņemšanu. Tomēr 19. gadsimta sākumā arodbiedrību nākotne nebija droša.

Arodbiedrību attīstība

Arodbiedrības Lielbritānijā attīstījās lēni, taču to pirmsākumi meklējami jau viduslaikos. Viduslaiku pilsētās un ciematos sāka veidoties arodbiedrības. Gan meistars, gan strādnieki bija piesaistīti sava konkrētā amata ģildei.

1563. gadā Elizabetes 1. valdība pieņēma Strādnieku statūtus. Statūtiem bija dažas negatīvas sekas, piemēram, neļāva mācekļiem meklēt darbu ārpus sava pagasta, taču tiem bija arī pozitīvas sekas, piemēram, tie uzlika par pienākumu miera miertiesnešiem uzturēt dzīves standartus un uzraudzīt mācekļus savā apgabalā. Tas nozīmēja, ka amatnieki saņēma zināmu aizsardzību no valsts.

Līdz 19. gadsimtam attieksme bija mainījusies. Cilvēki ienīda valdības iejaukšanos viņu uzņēmējdarbībā. Palielinoties iedzīvotāju skaitam, palielinājās arī uzņēmumu lielums, un darba devējiem vairs nebija iespējams veidot personiskas attiecības ar katru darbinieku. Tāpēc 1813. gadā statūti tika atcelti. Strādnieki sāka veidot arodklubus un apvienības, lai aizsargātu ražošanas un personīgās intereses.

Agrīnās arodbiedrības bija tikai kvalificētu amatnieku arodbiedrības. Šīs amatnieku arodbiedrības vai "biedrības" galvenokārt veidojās starp šuvējiem, iespiedējiem un mehāniķiem. Amatnieku arodbiedrības bija atšķirīgas, jo tām bija:

1. Labklājības pabalsti.
2. Noteikumi par mācekļa praksi - jauno aroda darbinieku skaits bija stingri ierobežots.
3. Dalības maksa.
4. kolektīvās sarunas ar darbiniekiem, lai noteiktu algu līmeni.

Amatnieku biedrībās bija tikai daži biedri, un tās aprobežojās ar noteiktu amatu kādā pilsētā. Biedri parasti bija izglītoti un racionāli domājoši. Faktiskā biedrība parasti atradās publiskā namā, kur tika sasauktas sanāksmes utt.

Draudzīgās sabiedrības

Tās atšķīrās no arodbiedrībām, taču tām bija dažas kopīgas funkcijas. Draudzīgās biedrības bija "pašpalīdzības" organizācijas. Apmaiņā pret dalības maksu tās nodrošināja finansiālu atbalstu darba ņēmējiem, piemēram, nāves vai slimības gadījumā. Tās parasti darbojās vietējā mērogā; 1820. gados Tainsaidā bija 165 biedrības ar 10 000 biedru. Pakāpeniski biedrības vai strādnieku grupas tika apvienotas lielākās organizācijās, ko sauca par "kombinācijām". Tā vietā, lai tikai izmaksātu pabalstus, tās kļuva kaujinieciskākas un sāka lobēt labākus apstākļus, labāku atalgojumu utt. Strādnieki varēja arī iesniegt lūgumrakstu parlamentam, ja viņiem bija konkrētas sūdzības, piemēram, par darba apstākļiem vai algām. Šīs arodbiedrības 18. gadsimtā kļuva arvien agresīvākas un ietekmīgākas. Nelielas grupas apvienojās "kombinācijās" un rīkoja kampaņas, lai uzlabotu darba apstākļus un pieprasītu lielākas algas. Dažas apvienības organizēja vietējos streikus.

Kombinētie tiesību akti

Valdība saprata, ka kaut kas ir jādara attiecībā uz kombinācijām. Aristokrāti bija noraizējušies par kombināciju skaitu un spēku. Franču revolūcija viņus tikai vēl vairāk biedēja. Iepriekšminētās situācijas rezultātā 1799. un 1800. gadā tika pieņemti Kombināciju likumi. Šie likumi aizliedza arodbiedrībām apvienoties, lai cīnītos par labākiem darba apstākļiem un algu palielināšanu. Ja strādnieki pārkāpa šo jauno likumu, viņus varēja ieslodzīt cietumā uz laiku līdz 3 mēnešiem. Šis likums tika stingri piemērots.

Kombinētajiem aktiem bija maz panākumu, arodbiedrība vienkārši turpināja darboties slepeni. E. P. Tomsons apgalvoja, ka arodbiedrību skaits ir pat palielinājies. Dažas arodbiedrības sevi dēvēja par "draudzīgām biedrībām" un tādējādi turpināja darboties. Londonas drēbnieks Frānsiss Place 1823. gadā vadīja kustību par to atcelšanu. Ar deputāta Džozefa Hjūma atbalstu valdību izdevās pārliecināt izveidot parlamentāro komiteju, lai izskatītu jautājumu par atcelšanu. Valdība vairs nebaidījās no revolūcijas, kombinācijas un miermīlīgas sarunas tagad šķita pieņemamas. Komiteja ieteica atcelt Kombinēšanas likumus, un parlaments attiecīgi rīkojās. Kombināciju likumi tika atcelti 1824. gadā. Arodbiedrības tagad bija likumīgas.

Visā valstī ātri sākās streiki. Pēc tam valdība nolēma 1825. gadā pieņemt Kombinācijas likumu, kas atļāva arodbiedrību pastāvēšanu, bet liedza tām tiesības rīkot protestus.

Agrīno arodbiedrību problēmas

Arodbiedrību veidošanā un organizēšanā radās diezgan daudz problēmu:

1. Preventīvie tiesību akti (likumi u. c.), jo īpaši Kombinētie likumi 1799-1800. gadā 2. Iekšzemes darba sistēmas izplatība. 3. Interešu identitāte starp darba devēju un mājkalpotāju (mājkalpotājiem bija kontakti tikai ar darba devēju, nevis ar saviem kolēģiem - darba devēji ieņēma "paternālistisku" pieeju saviem darbiniekiem). 4. Darba devēju un mājkalpotāju interešu identitāte. 19. gadsimta sākumā rūpnīcu darbs nebija attīstīts. Tiklīdz fabrikas sāka darboties, radās "strādnieku šķiras". Tradicionālās uzticības saites starp darba devēju un darba ņēmējiem vēlāk tika izjauktas, un darbaļaudis sāka apvienoties klubos. 5. Valdības bailes. Valdība uzskatīja, ka visi strādājošie cilvēki varētu apvienoties klubos un masveidā reaģēt uz sociālajām pārmaiņām, kas valdību biedēja. Valdošās šķiras "kombinācijas" asociējās ar revolūciju. Daudzo 1700.-1800. gadā pieņemto kombināciju likumu mērķis bija novērst arodbiedrību veidošanos.

Agrīnās nacionālās arodbiedrības

1820. gados izplatījās ideja par nacionālas savienības izveidi.

1829. gadā kāds kokvilnas vērpējs no Mančestras Džons Dohertijs sasauca konferenci Menas salā, lai apspriestu ideju par valsts arodbiedrības izveidi. Pēc tam viņš izveidoja Lielbritānijas un Īrijas Lielo vispārējo arodbrāļu arodbrāļu savienību. Nākamā gada jūlijā viņš izveidoja Nacionālo darba aizsardzības asociāciju, kurā bija paredzēts iesaistīt lielāko daļu arodbiedrību. Asociācija 1831. gadā izjuka, galvenokārt slikto sakaru dēļ, kas neļāva organizēt pasākumus.

Roberts Ouens un GNCTU

1834. gada februārī, lielā mērā pateicoties Robertam Ouenam, tika izveidota Lielā nacionālā konsolidētā arodbiedrība. Ouens sapņoja par sociālistisku sabiedrību, un viņš cerēja, ka nacionālā savienība palīdzēs to īstenot.

Roberts Ouens bija nozīmīga persona GNCTU veidošanā. Ouens un Dohertijs bija domubiedri, un GNCTU pamatā bija Dohertija Lielā vispārējā savienība. Arodbiedrību lielā mērā ietekmēja Ouena sociālisms.

Kāpēc tika izveidota GNCTU?

GNCTU mērķi bija vienkārši un tradicionālistiski, tāpēc bija jāizmanto streiki:

1. Uzlabot algas un/vai darba apstākļus;
2. aizsargāt darba ņēmējus no jebkādas darba samaksas un/vai darba apstākļu pasliktināšanās.

GNCTU neveiksme

Ir strīdi par to, vai viņa savienība bija veiksmīga. Tā ilga tikai sešus mēnešus (no 1834. gada februāra līdz augustam). Ouens apgalvoja, ka tajā bija aptuveni pusmiljons biedru, bet citi aplēses liecina, ka to skaits bija aptuveni 16 000 biedru.

Arodbiedrība cieta neveiksmi vairāku iemeslu dēļ. Ouens īsti nesaprata un neizjuta strādnieku ciešanas, kuriem bija patiesas un milzīgas bažas. Strādnieku kopums atbalstīja kaujiniecisku rīcību, bet Ouens deva priekšroku mierīgai, vairāk juridiskai pieejai. GNTCU lielums arī apgrūtināja jebkādu streiku organizēšanu. Vēl viena problēma bija tā, ka daudzi darba devēji aizliedza saviem darbiniekiem pievienoties GNTCU un atteicās ļaut viņiem strādāt, ja viņi nebija parakstījuši dokumentu, kurā atteikušies no organizācijas.

Tolpuddle mocekļi

1834. gada februārī seši Tolpuddlas strādnieki Dorsetā izveidoja arodbiedrību. Vidējai ģimenei izdzīvošanai bija vajadzīgi 13 šiliņi, bet vīriešiem maksāja tikai 9 šiliņus. Džordža Lovelesa vadībā fermas strādnieki cīnījās par lielāku algu. Zemes īpašnieks Džeimss Framptons bija apņēmības pilns apturēt protesta akcijas; viņš ziņoja par šo grupu iekšlietu ministram lordam Melbūrnam. Vīrieši tika arestēti, tiesāti un notiesāti uz septiņiem gadiem. Tiesnesis teica, ka viņš to darījis, lai dotu viņiem piemēru valsts stabilitātes labad. Vīrieši kļuva pazīstami kā Tolpudles mocekļi, un tiesneša vēlmes tika izpildītas. Atbalsts GNCTU dramatiski samazinājās, un līdz 1834. gada augustam tā bija sabrukusi.

Arodbiedrības no 1835. līdz 1850. gadam

Saskaņā ar ortodoksālo viedokli arodbiedrību darbība praktiski apstājās uz nākamajiem 15 gadiem pēc GNCTU sabrukuma, daudziem strādniekiem iesaistoties alternatīvajās reformās, ko pieņēma čartisms. Tomēr kvalificētās profesijās arodbiedrības uzplauka, un 1840. gadu sākumā arodbiedrībās bija aptuveni 100 000 biedru.

Kritika

Arodbiedrības tiek kritizētas par to, ka tās palielina darba ņēmēju izmaksas. Tāpēc tiek apgalvots, ka tiks pieņemts darbā mazāk cilvēku. Arodbiedrība var arī aizsargāt darbiniekus, kurus darba devējs uzskata par nepietiekami produktīviem. Piemēram, daudzas arodbiedrības aizsargā darbiniekus, kuri jau ilgu laiku ir strādājuši kādā darbā, no sodīšanas vai atlaišanas, pat ja jaunie darbinieki strādā ātrāk.

Dažas arodbiedrības ir saistītas arī ar organizēto noziedzību, politisko korupciju vai pat ar to pārstāvēto darbinieku darba devējiem.

Attiecīgā lapa

• Pulcēšanās brīvība