Lielbritānijas Leiboristu partija — vēsture, ideoloģija un līderi

Leiboristu partija ir galvenā centriski kreisā politiskā partija Apvienotajā Karalistē. Tā ir sociāldemokrātiska partija un ir viena no divām galvenajām Apvienotās Karalistes politiskajām partijām no 20. gadsimta sākuma līdz pat mūsdienām. Pašlaik tā ir otrā lielākā partija Lielbritānijas Pārstāvju palātā ar 262 no 650 deputātu vietām un veido oficiālo opozīciju. Pēdējais partijas līderis bija Džeremijs Korbins. Pašreizējais līderis ir sers Keirs Starmers, kurš tika ievēlēts 2020. gada 4. aprīlī.

Leiboristu partija Apvienotās Karalistes valdībā bija pie varas no 1997. līdz 2010. gadam, bet tagad atrodas opozīcijā. Līdz 2007. gadam tā bija pie varas Skotijas parlamentā (koalīcijā ar Skotijas liberāldemokrātiem) un ir lielākā grupa Londonas asamblejā, lai gan Londonas mērs līdz 2016. gada maijam bija Konservatīvās partijas biedrs. Tā ir arī otrā lielākā partija pašvaldībās.

Vēsture īsumā

Leiboristu partija radās 20. gadsimta sākumā, sākotnēji kā Darba pārstāvniecības komiteja (Labour Representation Committee), kas vēlāk pārtapa par Leiboristu partiju un ātri kļuva par galveno kreiso spēku Lielbritānijas politikā. Nozīmīgi pagriezieni partijas vēsturē ir:

• 1924. gads — Ramsajs Makdonalds (Ramsay MacDonald) vadīja pirmo leiboristu valdību (īsu un minoritāra rakstura);
• 1945.–1951. gads — Klēments Atlijs (Clement Attlee) un plašas sociālās reformas, tajā skaitā Nacionālā veselības dienesta (NHS) izveide un plaša nacionalizācija;
• 1970. un 1980. gadi — ilgstoša opozīcija pēc Konservatīvo partijas uzvarām; partija piedzīvoja debates par ideoloģiju un atbalsta bāzi;
• 1994.–2007. gads — "New Labour" periods ar Toniju Bleiru (Tony Blair) un Gordonu Braunu (Gordon Brown), kas pārorientēja partiju uz centrisku sociāldemokrātiju un izmainīja Clause IV (atsacīšanās no stingras nacionalizācijas programmas);
• 2015.–2019. gads — Džeremija Korbina (Jeremy Corbyn) līderība, kas atgrieza daļēji tradicionālāku darbnieku klases politikai un palielināja partijas biedru skaitu, taču arī radīja iekšējas domstarpības;
• 2020. gads — Kīra Stārmera (Keir Starmer) izvēle par līderi un partijas centieni atgūt plašāku vēlētāju uzticību pēc 2019. gada vēlēšanu zaudējuma.

Ideoloģija un politiskās nostādnes

Leiboristu partijas kodolu tradicionāli veido sociāldemokrātiskas un demokrātiskas sociālistiskas idejas, uzsverot darba ņēmēju tiesības, spēcīgu sabiedrisko sektoru, sabiedrisko pakalpojumu finansēšanu un vienlīdzīgākas iespējas. Laika gaitā partijas ideoloģija ir mainījusies:

• Tradicionālā leiborisms — plašāka valsts iejaukšanās ekonomikā, spēcīgas saites ar arodbiedrībām un plašas sociālās programmas;
• New Labour / Trešā ceļa pieeja — 1990.ajos un 2000. gados partija pieņēma tirgus draudzīgākas reformas, kombinējot sociālo drošību ar ekonomikas konkurētspēju;
• Mūsdienu stratēģija — pēc 2019. gada zaudējuma partija centās balansēt starp tradicionālajiem sociāldemokrātiskajiem principiem un vēlētāju prasību uzlabot pārvaldību, drošību un sabiedrisko pakalpojumu kvalitāti.

Partijas attieksme pret Brexit bija un ir salīdzinoši sadrumstalota — tajā ir gan izteikti "Remain" piekritēji, gan pragmatiski "Leave" atbalstītāji, kas 2016.–2019. gados radīja nopietnas politiskas grūtības un ietekmēja vēlēšanu rezultātus.

Galvenie līderi (piemēri)

• Ramsajs Makdonalds (Ramsay MacDonald) — pirmais leiboristu premjerministrs;
• Klēments Atlijs (Clement Attlee) — uzsāka plašas sociālās reformas pēc Otrā pasaules kara;
• Harolds Vilsons (Harold Wilson) un Džimss Kalagans (James Callaghan) — 20. gs. vidus politiskie līderi;
• Tonijs Bleirs (Tony Blair) — "New Labour" līderis, 1997.–2007. gados premjerministrs;
• Gordons Brauns (Gordon Brown) — Bleira pēctecis 2007.–2010.;
• Ed Milibands (Ed Miliband), Džeremijs Korbins (Jeremy Corbyn) — 21. gadsimta līderi ar atšķirīgām pieejām;
• Kīrs Stārmer (Keir Starmer) — pašreizējais (kopš 2020), kurš cenšas atjaunot partijas plašāku pievilcību vēlētāju vidū.

Organizācija un atbalsta bāze

Leiboristu partija ir tradicionāli cieši saistīta ar arodbiedrībām, kas ilgus gadus nodrošināja gan finansiālu, gan organizatorisku atbalstu. Partijas struktūra ietver vietējās nodaļas, reģionālos birojus, National Executive Committee (NEC) kā vadošo lēmējinstitūciju starp konferencēm, kā arī partijas gadskārtējo kongresu. Kopš 2010. gadiem partija ir centusies piesaistīt plašāku sabiedrību, tostarp studentus un jaunus vēlētājus, kas redzama biedru skaita svārstībās un dalības aktivitātēs.

Vēsturiski nozīmīgi notikumi un politiskie rezultāti

Leiboristu partijai ir bijuši gan graujoši panākumi, piemēram, 1997. gada vēlēšanu uzvara ar pārliecinošu balsu vairākumu, gan smagi zaudējumi — īpaši 2019. gada vispārējās vēlēšanas, kurās partija zaudēja daudz sēžu, tostarp tradicionālajās «sarkanajās sienās» (Red Wall). Šie svārstīgie rezultāti ir atspoguļojuši mainīgās sabiedrības prioritātes, Brexit ietekmi un partijas iekšējo stratēģiju atšķirības.

Mūsdienas un perspektīvas

Pēc 2019. gada neveiksmēm partija ar Kīru Stārmeru ir centusies nostiprināt savu tēlu kā kompetentas valdības alternatīvas — uzsvars likts uz veselības aprūpes uzlabošanu, izglītību, sabiedrisko pakalpojumu finansēšanu, ekonomisko atkopšanos un stabilu pārvaldību. Partijas spēja atgūt vēlētāju uzticību un pārvērst to par vairākumu vēlēšanās būs atkarīga no piegādāto politisko piedāvājumu skaidrības, lokālo vēlētāju problēmu risināšanas un spējām pārliecināt centru kreisos un vidēji labējos vēlētājus.

Kopsavilkums

Leiboristu partija ir viena no svarīgākajām politiskajām spēlēm Apvienotajā Karalistē ar dziļām saitēm arodbiedrībās un ilgstošu vēsturi, kas ietver nozīmīgas sociālās reformas un vairākas valdības. Partijas ideoloģija un stratēģija ir mainījusies atkarībā no laika apstākļiem un līderu redzējuma, un tās nākotne būs atkarīga no spējas pielāgoties mūsdienu politiskajām prasībām, vienlaikus saglabājot pamatvērtības, kas saista tās tradicionālo vēlētāju bāzi.

Meklēt pēc burta