Sociālisms: kas tas ir? Definīcija un galvenie principi

Sociālisms ir ekonomiska un politiska sistēma, kas nosaka, kā tiek organizēta ražošana, resursu sadale un politiskā vara sabiedrībā. Tā balstās uz uzskatu, ka labklājības radīšanas, pārvietošanas un tirdzniecības līdzekļiem jābūt sabiedrības, darba ņēmēju vai viņu kopēju īpašumā vai kontrolē, nevis nelielas privātīpašnieku grupas rokās. Citiem vārdiem sakot, saražotā vērtība un bagātība pēc iespējas jāpārvalda tā, lai tās labums nonāktu pie cilvēkiem, kas to rada. Cilvēkus, kuri atbalsta šādu sistēmu vai tās pamatprincipus, parasti sauc par sociālistiem.

Ir divi galvenie veidi, kā sociālisti iedomājas īpašuma un ražošanas līdzekļu pārvaldību: caur valsts (centrālu) pārvaldību strādājošo vārdā vai caur strādniekiem piederošiem kooperatīviem. Praktiskā dzīvē pastāv arī daudzas vidusceļa formas — kombinācijas starp valsts īpašumu, kooperatīviem un privātu uzņēmējdarbību.

Galvenie principi

Kolektīvā vai sabiedriskā īpašumtiesība: ražošanas līdzekļi (fabrikas, zeme, infrastruktūra) pieder sabiedrībai, darbaspēkam vai tiek pārvaldīti kolektīviem.
Taisnīga ienākumu sadale: mērķis mazināt ienākumu un bagātības nevienlīdzību, nodrošinot lielāku sociālo drošību un vienlīdzīgas iespējas.
Darba demokrātija: lēmumu pieņemšana darba vietās — darbinieku līdzdalība pārvaldē un peļņas sadalē.
Sociālās garantijas: universālas veselības aprūpes, izglītības, bezdarba pabalstu un pensiju sistēmas, kas samazina nepārliecinātību.
Plānošana un/vai regulēts tirgus: ekonomiskā darbība var tikt plānota centrāli vai regulēta ar politikas instrumentiem, lai sabalansētu sociālos mērķus un efektivitāti.
Solidaritāte un kopienas vērtības: uzsvars uz savstarpējo palīdzību, kopējām interesēm un ilgtermiņa labklājību.

Veidi un ideoloģiskās skolas

Marksistiskais sociālisms: balstīts uz K. Marka un F. Engelša idejām par klases cīņu, proletariāta diktatūru un sabiedrības pāreju uz bezklases sabiedrību.
Valsts (centrālais) sociālisms: liela daļa ekonomikas tiek nacionalizēta un plānota no centra; šādas formas īstenoja daudzas 20. gs. valstis.
Demokrātiskais sociālisms un sociāldemokrātija: uzlabo sociālo labklājību caur demokrātiskām institūcijām, progresīvām nodokļu politikām un plašām sociālajām programmām, saglabājot dažas tirgus funkcijas.
Tirgus sociālisms: cenšas apvienot sociālās īpašumtiesības vai kooperatīvu īpašumu ar tirgus mehānismiem, lai saglabātu efektivitāti.
Libertārais vai anarhosociālisms: noraida gan privātīpašumu, gan centralizētu valsts kontroli, akcentējot horizontālu organizāciju un brīvprātīgas kooperatīvas.

Vēsturiskais pārskats

Sociālisma idejas radās 19. gadsimtā kā reakcija uz rūpniecisko kapitālismu un nevienlīdzību. 20. gadsimta gaitā socialisms kļuva par plašu politisku kustību un tika īstenots daudzās formās — no demokrātiskām sociāldemokrātiskām reformām Rietumeiropā līdz centralizētām valsts ekonomikām bijušajā Padomju Savienībā un citās valstīs. Mūsdienās daudzas valstis izmanto elementus no sociālisma (piem., valsts veselības aprūpe, bezmaksas izglītība), kombinējot tos ar tirgus ekonomikas elementiem.

Piemēri praksē

Valsts īpašas nozares: dzelzceļi, enerģētika, veselības aprūpe vai izglītība, kur valsts nodrošina pieejamību visiem iedzīvotājiem.
Darbinieku kooperatīvi: uzņēmumi, ko vada un pieder pašiem darbiniekiem (piemēram, starptautiski zināmais Mondragón kooperatīvs Spānijā).
Sociālās garantijas: bezmaksas vai subsīdēta veselības aprūpe, izglītība, pensijas un pabalsti, lai mazinātu nabadzību un sociālo atstumtību.

Pārrunas un kritika

Sociālisms tiek gan atbalstīts, gan kritizēts. Atbalstītāji norāda uz sociālo taisnīgumu, mazāku nevienlīdzību un labāku piekļuvi pamatpakalpojumiem. Kritiķi uzsvērti runā par efektivitātes zudumu, inovāciju mazināšanos, birokrātijas pieaugumu un risku, ka valsts vara var kļūt pārmērīgi koncentrēta. Reālas sistēmas bieži ir kompromiss starp sociālajiem mērķiem un ekonomiskas efektivitātes prasībām.

Kas sevi sauc par sociālistiem?

Sociālisti var būt plašs cilvēku loks — no tiem, kas pieprasa lielāku valsts iejaukšanos un sabiedrisko pakalpojumu paplašināšanu, līdz tiem, kas iestājas par pilnīgiem darba vadītiem kooperatīviem vai radikālākām pārmaiņām privātīpašumā un tirgus lomā. Kopumā sociālisti vēlas, lai ekonomiskās politikas centrā būtu cilvēku labklājība, nevis tikai peļņa.

Kopsavilkumā — sociālisms ir daudzveidīga ideju, institūciju un prakses kopuma nosaukums, kas cenšas nodrošināt taisnīgāku resursu sadali, plašākas sociālās garantijas un lielāku darba ņēmēju ietekmi uz ekonomiku. Tas var tikt īstenots dažādos veidos, atkarībā no vēsturiskā un politiskā konteksta.

New Harmony, paraugapvienība, ko prezentēja Roberts Ouens, 1838. gads.

Sociālisma veidi

Ir daudz sociālisma veidu. Visos veidos, vismaz principā, ražošanas līdzekļi pieder strādniekiem. Galvenās atšķirības starp dažādajiem paveidiem ir brīvā tirgus loma (tirgus plānošana), ražošanas līdzekļu kontroles veids, strādnieku vadības loma un valdības loma ekonomikā.

Kolektivizācija

Cits sociālisma veids ir "kolektivizācija". Šajā sistēmā nauda un preces tiek vienlīdzīgāk sadalītas starp cilvēkiem, bet to kontrolē valdība. Teorētiski šīs sistēmas rezultātā plaisa starp šķirām kļūst mazāka - valsts palīdz valsts nabadzīgākajiem iedzīvotājiem, bet bagātākie piekrīt augstākiem nodokļiem un ekonomiskiem ierobežojumiem.

Komunisms kā mērķis

Daži sociālisti uzskata, ka sociālisms attīstīsies par, viņuprāt, vēl attīstītāku sistēmu - komunismu, kurā nav ne valsts, ne naudas, ne sociālo šķiru. ^[]Marksistu teorijā sociālisms ir pagaidu sociāls stāvoklis starp kapitālismu un komunismu, lai gan daži sociālisti neplāno pāriet uz komunismu. . ^[]

Daudzi šīs ekonomiskās teorijas apzīmē kā "komunismu", lai gan ar to saprot Krievijas boļševiku partijas marksisma un ļeņinisma idejas un uzskatus. Markss uzskatīja, ka kapitālisms sekoja feodālisma ekonomiskajai un politiskajai sistēmai. Viņš arī uzskatīja, ka kapitālisms netaisnīgi izturas pret daudziem cilvēkiem un ka šie cilvēki galu galā sacelsies un pāries uz sociālismu. Viņš arī uzskatīja, ka sociālisms varētu būt vēl viens tilts ceļā uz komunismu. Tomēr daudzi cilvēki nepareizi lieto terminu "komunists", lai apzīmētu sociālistisku valsti kā nicinošu apvainojumu. Citi to dēvē par "valsts sociālismu", lai atšķirtu to no komunistiskā mērķa, kam nav nepieciešama valsts vai jebkāda valdības forma. Nekomunistiem vārds "sociālisms" tagad galvenokārt tiek lietots attiecībā uz mēģinājumiem pietuvoties šim mērķim demokrātiskā valstī.

Demokrātiskais sociālisms

Demokrātiskais sociālisms ir sociālisma veids, kas tiek panākts ar demokrātijas palīdzību. Demokrātiskā sociālisma galvenā metode ir sabiedrības maiņa, veicot lēnas reformas, nevis ātru revolūciju. Demokrātiskais sociālisms parasti vēlas pakāpeniski reformēt kapitālismu, līdzīgi kā sociāldemokrātija, bet šīs reformas neapstāsies, līdz vairs nebūs kapitāla, kam kalpot. Demokrātiskais sociālisms parasti paredz arī to, ka visi uzņēmumi darbojas kā darba ņēmējiem piederoši kooperatīvi.

Sociālā demokrātija

Sociāldemokrātija ir sava veida kapitālisms, kas mēģina sajaukt sociālisma un kapitālisma elementus. Tā nav sociālisma paveids, bet tai ir kopīgas idejas ar sociālismu. Lai gan šajā sistēmā joprojām pastāv privātīpašums, valdība paņem naudu no bagātajiem un dod to nabadzīgajiem, lai mazinātu nevienlīdzību, parasti sociālo programmu veidā. Lai gan sociāldemokrātijas un sociālisma nodomi var būt līdzīgi vai kopīgi, sociāldemokrātija saglabā kapitālistisko sistēmu neskartu un nedaudz to pārveido. Sociālisms nozīmētu pilnīgu atbrīvošanos no kapitālistiskās sistēmas. Sociāldemokrātiju bieži jauc ar demokrātisko sociālismu, jo nosaukumi ir līdzīgi un īstermiņa mērķi ir vienādi. Lielākā atšķirība ir tā, ka sociāldemokrāti vēlas pārtraukt reformēt kapitālismu, kad viņu reformas viņiem šķiet pietiekami labas, bet demokrātiskie sociālisti neapstāsies, kamēr kapitālisma vairs nebūs. Daži sociāldemokrātijas piemēri ir Skandināvijas valstis.

Sociāldemokrātiskās valstīs daži pakalpojumi un nozares tiek subsidēti (tiek piešķirta nauda, lai atvieglotu to darbību) vai daļēji kontrolēti no valdības puses, vai arī tiek kontrolēti abējādi. Piemēram, izglītība, veselības aprūpe, mājokļi, komunālo pakalpojumu uzņēmumi un sabiedriskais transports ir dažas nozares, kas sociāldemokrātiskā valstī var piederēt valdībai. Pārsvarā šajās nozarēs strādājošajiem maksā valdība, izmantojot iedzīvotāju samaksāto naudu nodokļu veidā. Sociāldemokrātijas pamatā ir spēcīga labklājības sistēma.

Citi

Daudzās valstīs sociālisms ir atšķirīgs. Sociālistiskā Internacionāle ir organizācija, kuras mērķis ir veicināt sociālisma ideālus, un tai ir saites ar daudzām sociālistiskajām partijām, īpaši sociāldemokrātiskajām partijām.

Vēsture

Velsietis Roberts Ouens bija pirmais sociālists. Viņa sekotāji 1841. gadā sāka sevi dēvēt par sociālistiem. Viņš joprojām tiek uzskatīts par kooperatīvās kustības aizsācēju Lielbritānijā. Viņš uzskatīja, ka strādniekiem ir jābūt uzņēmumu, kuros viņi strādā, īpašniekiem. Darba ņēmēji peļņu sadalītu savā starpā. Viņš izveidoja jaunu paraugfabriku New Lanarkā, Skotijā.

Kārlis Markss ir pazīstamākais sociālisma un komunisma teorijas autors. Viņš sarakstīja grāmatu par kapitālismu, sociālismu un komunismu "Sociālās ekonomikas kritika". Grāmatas līdzautors bija Frīdrihs Engelss, kurš apmaksāja lielu daļu Marksa darba un pētījumu.

19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā izveidojās daudzas sociālistiskās politiskās partijas. Kreisās politiskās partijas lielākoties ir jaunākas par labējām. . ^[]