Kas ir marksisms? Definīcija, vēsture un galvenās idejas
Uzzini, kas ir marksisms: skaidra definīcija, vēstures pārskats un galvenās idejas par šķiru cīņu, sociālismu un komunismu. Saprotami un objektīvi.
Marksisms ir politisko un ekonomisko ideju kopums, kas skaidro sabiedrības struktūru, vēsturi un pārmaiņu virzienus, balstoties uz šķiru cīņas analīzi. Pamatdomas ir tādas, ka sabiedrība ir sadalīta šķirās — galvenokārt strādnieku (proletariāta) un kapitālistu (buržuāzijas) klasēs — un ka kapitālistiskā ražošanas kārtība rada ekspluatāciju, kuras rezultātā rodas šķiru konflikts. Šo konfliktu marksisms uzskata par dzinējspēku vēsturiskām pārmaiņām, kas galu galā var novest pie sociālisma (kur ražošanas līdzekļi pieder strādniekiem vai sabiedrībai) un vēlāk — pie komunisma (ideālā gadījumā bezvalsts, bezšķiru sabiedrības).
Marksisma teorijas pamatā ir Kārļa Marksa un Frīdriha Engelsa darbi, īpaši Raksts "Komunistiskā manifestācija" (1848) un Marksa "Kapitals". Šīs idejas ietekmēja gan revolūcijas, gan politiskas reformas daudzās valstīs, un tās deva sākumu dažādām kustībām un ideoloģijām. Marksisms ietekmēja arī citus politiskos uzskatus, piemēram, sociāldemokrātiju un reformistu sociālismu; vienlaikus Marksa un Engelsa darbi tika interpretēti un pielāgoti ļoti dažādos veidos. Daļa marksistu uzskatīja, ka pārmaiņas jāpanāk revolūcijas ceļā, citi — ka tās var sasniegt pakāpeniski, izmantojot politiskas reformas vai parlamentāru ceļu, ko reizēm saista ar buržuāzisko demokrātiju.
Vēstures pārskats
Marksisms radās 19. gadsimtā Eiropā rūpnieciskās revolūcijas apstākļos, kad straujas rūpniecības izmaiņas un darba grafiku nosacījumi radīja jaunas sociālās problēmas. No 19. līdz 20. gs. marksisms attīstījās un sadalījās vairākās skolās. Pēc Krievijas 1917. gada revolūcijas padomju interpretācija (ļoti ietekmīga politiskā forma) kļuva par de facto paraugu daudziem valsts būves eksperimentiem pasaulē. 20. gadsimtā marksisma teorija tika papildināta ar tādām pieejām kā leninisms, stalīnisms, maoisms, trotzkisms un Rietumu marksisms — katra no tām atšķīrās gan doktrīnās, gan praksē.
Galvenās idejas
- Vēsturiskais materialisms: ideja, ka materiālās ražošanas formas (tehnoloģijas, īpašuma attiecības) nosaka sabiedrības politiskās un ideoloģiskās struktūras, un ka vēsture attīstās caur šķiru cīņu.
- Kapitāla analīze: Markss izstrādāja darba vērtības teoriju, kapitāla uzkrāšanas un pārprodukcijas laukumus, kā arī to, kā peļņa rodas no darba spējas ekspluatācijas.
- Šķiru cīņa: sabiedrības vēsture tiek lasīta kā cīņa starp pretējiem sociālajiem interesiem — īpašniekiem un darba ņēmējiem —, kas var beigties ar fundamentālām politiskām pārmaiņām.
- Revolūcija un valsts loma: diskusijas par to, vai nepieciešama vardarbīga revolūcija, vai pietiek ar politisku pārmaiņu ceļu. Daži marksisti uzsvēra revolucionāru avangardu vai partiju lomu; citi — masveida darba organizāciju un demokrātiskas metodes.
Dažādas interpretācijas un strāvojumi
Marksisma interpretācijas atšķiras pēc prioritātēm un metodes:
- Ortodoksālais marksisms: cenšas sekot Marksa un Engelsa tekstiem, uzsverot ekonomisko analīzi un vēsturisko materialismu.
- Leninisms un marksisms-lenīnisms: pievērš uzmanību partijas organizācijai, proletariāta diktatūrai un imperiālisma analīzei (piem., Lenina darbos).
- Maoisms: pielāgo marksismu lauku apstākļiem, uzsverot partizānu cīņu un revolūcijas stratēģiju agrārās sabiedrībās.
- Rietumu marksisms un kritiskā teorija: plašāks skats, kur kultūra, ideoloģija un subjektivitāte tiek iekļauti analīzē (Frankfurtes skola, Gramsci, Althusser u.c.).
- Analītiskais marksisms un neo-marksisms: mūsdienu akadēmiskās pieejas, kas izmanto formālās metodes, ekonomikas teoriju un filozofiju, lai pārstrādātu klasiskās marksisma tēzes.
Ietekme un kritika
Marksismam ir bijusi milzīga ietekme uz politiku, sociālo domāšanu, akadēmisko pētījumu un politisko praksi. Tas iedvesmoja revolūcijas, valsts iekārtas un plašas sabiedriskas reformas, kā arī pamatīgi veicināja tādas disciplīnas kā socioloģija, politoloģija, ekonomika un kultūras pētījumi.
Tajā pašā laikā marksisms ir saņēmis daudz kritikas:
- Praktiskie rezultāti: kritiķi norāda uz autoritārām un represīvām prakses formām dažās valstīs, kas sekoja marksisma interpretācijai, kā arī ekonomiskajām neefektivitātēm un trūkumiem patēriņa nodrošināšanā.
- Teorētiskās iebildes: ekonomikas vērtību teorijas, aprēķinu problēma plānveida ekonomikā un prognožu neprecizitāte par proletariāta vienotu uzvedību ir bijuši strīdīgi jautājumi.
- Daudzveidība un debates: marksisms nav monolīts — daudzas no tā idejām tiek strīdētas arī pašu marksistu starpā, un diskusijas par to, kā īstenot marksisma mērķus, reizēm ir bijušas tikpat asas kā diskusijas ar opozīciju kapitālismam. Viens no secinājumiem ir, ka pastāv būtiskas atšķirības starp dažādām interpretācijām par sociālismu un komunismu, kā arī par to, kādu lomu valsts un demokrātija spēlē pārejas procesā.
Kopumā marksisms joprojām ir spēcīga intelektuāla tradīcija, kas turpina ietekmēt politiskos debates, akadēmiskos pētījumus un sociālo kustību stratēģijas. Lai saprastu konkrētu marksisma variantu vai praksi, ir svarīgi analizēt gan oriģinālos tekstus (Marksa un Engelsa darbus), gan to, kā tie tika pielāgoti attiecīgā vēsturiskā un ģeogrāfiskā kontekstā.
Kārlis Markss
Frīdrihs Engelss
Kas tas ir?
Strādnieku klase pret kapitālistu klasi
Marksisms saka, ka cilvēki pasaulē ir sadalīti dažādās grupās jeb šķirās, pamatojoties uz to, ko viņi dara, lai strādātu.
Lielākā daļa cilvēku tiek dēvēti par strādniekiem, jo viņi strādā rūpnīcās, birojos vai lauku saimniecībās par naudu. Viņi pieder pie "strādnieku šķiras" (vai "proletariāta").
Vēl viena grupa, kas nav tik liela kā strādnieku šķira, ir "kapitālisti" (jeb "buržuāzija"). Viņiem pieder rūpnīcas, zeme un ēkas, kurās strādniekiem ir jāstrādā. Viņiem pieder arī visi darba rīki, kas strādniekiem ir jāizmanto. Markss kapitālistus dēvē par "valdošo klasi", jo viņi dzīvo no visu strādnieku darba. Viņš arī saka, ka kapitālistiem pieder valdība, armija un tiesas.
Marksistu skatījumā kapitāls ir "ražošanas līdzekļi" un nauda, ko kapitālists var ieguldīt dažādās uzņēmējdarbības vietās, lai gūtu "peļņu" jeb iegūtu vairāk kapitāla.
Lielākā daļa strādnieku strādā uzņēmumos, kas pieder kapitālistiem vai "sīkburžuāziem" (mazo uzņēmumu īpašniekiem). Kapitālists maksā strādniekam apmaiņā pret viņa laiku. Kapitālists ir nopircis no darba ņēmēja laiku, kas darba ņēmējam pēc tam jāizmanto, lai strādātu kapitālistam. Saskaņā ar marksistisko domāšanu tas ir vienīgais veids, kā kapitālists var radīt papildu naudu no preces (preces). Kapitālists izmanto strādnieka laiku, cik vien var. Kapitālists saņem noteiktu cenu par preci, ko izgatavojis strādnieks. Kapitālists uzkrāj kapitālu, maksājot strādniekam mazāk par šo cenu. Šādā veidā kapitālists ekspluatē strādnieka darbu:
- nemaksā darbiniekam tik, cik vērts ir viņa darbs.
- papildu naudas, ko viņi nav samaksājuši darbiniekam, paturēšana.
Lūk, piemērs par darbaspēka ekspluatāciju. Džeina ir kurpniece. Viņa strādā pie Maikla, kuram pieder apavu fabrika, kas dienā var izgatavot 60 pārus apavu. Džeina katru dienu izgatavo 60 pārus apavu. Maikls maksā Džeinai 20 dolārus dienā. Tomēr Maikls katru apavu pāri pārdod par 2 dolāriem. Tas nozīmē, ka dienā viņš nopelna 120 dolārus. Pēc tam, kad viņš izmaksā Džeinai 20 dolāru algu, Maiklam paliek 100 dolāru. Tomēr tad viņam ir jāmaksā par materiāliem, kas maksā 1 dolāru par katru apavu pāri, tātad katru dienu tas ir 60 dolāru. Tad fabrikas ekspluatācijas izdevumi viņam izmaksā 10 dolārus dienā. Tātad dienas beigās viņš par uzņēmuma vadīšanu saņem tikai 30 dolārus. Šo atlikušo bagātību sauc par "peļņu" jeb "pārpalikuma [papildu] vērtību". Citiem vārdiem sakot, lai gan Džeina katru dienu saražo 60 apavu, viņa saņem tikai 10 apavu pāru vērtību. Pārējā dienas laikā, kamēr viņa izgatavo pārējos 50 apavus, viņa rada naudu savam priekšniekam. Viņas darbs padara viņu bagātāku un palīdz viņam nopelnīt naudu.
Tieši šo pārpalikuma vērtību jeb peļņu marksisms uzskata par darbaspēka ekspluatāciju. Šī ekspluatācija ļauj mazākajai šķirai (kapitālistiem) dzīvot bez darba, gūstot peļņu, bet lielākajai šķirai (strādniekiem) jāstrādā kapitālistiem, lai izdzīvotu parasti sliktos darba apstākļos.
Marksisms saka, ka rūpnīcas, darbarīki un darba vietas pašas par sevi nevar radīt jaunu vērtību. Tās ir kā melleņu krūms: tām pašām par sevi nav vērtības. Cilvēkiem šī vērtība ir jārada, strādājot. Piemēram, kāds pavada dienu, vācot mellenes. Šīs mellenes tagad var pārdot vai ēst, jo to novākšanā ieguldītais darbs ir ieguldīts.
Klases cīņa
Marksistiskā domāšana apgalvo, ka kapitālisti un strādnieki pastāvīgi cīnās. Viņi to sauc par "dialektisko materiālismu". Tā ir ideja, ka cilvēku vēsture ir šķiru konflikta vēsture. Dažādas šķiras ar atšķirīgām interesēm strīdas vai cīnās savā starpā. Rezultāts ir sociālās pārmaiņas (vai, ja to nav, sociālā stagnācija).
Marksisms saka, ka kapitālisti vēlas pēc iespējas vairāk ekspluatēt strādniekus un padarīt viņu atalgojumu pēc iespējas zemāku. Kapitālisti to dara, lai pēc iespējas ātrāk radītu sev pēc iespējas lielāku peļņu. Savukārt strādniekiem ir jācīnās par to, lai viņu algas būtu augstas un "ekspluatācijas līmenis" zems, lai viņi varētu dzīvot mierīgāk. To marksisms sauc par "šķiru cīņu": strādnieki un viņu priekšnieki cīnās viens pret otru, lai gūtu sev labumu.
Marksisti uzskata, ka visu rakstīto cilvēces vēsturi ir sadalījušas ekonomiskās šķiras. Viens no piemēriem ir feodālā sabiedrība (viduslaiku sabiedrība, ko kontrolēja feodāļi un muižnieki). Valdošā šķira savu varu un bagātību ieguva no zemnieku (zemnieku) darba. Taču, kad zemnieki pieprasīja arvien vairāk un vairāk sev, sāka parādīties sīktirgotāji un tirgotāji. Daudzi no viņiem izveidoja ģildes un ar laiku sāka nodarbināt strādniekus. Šie strādnieki varēja gūt sev bagātību, strādājot šos darbus. Šie vēsturiskie notikumi radīja kapitālismu.
Tādējādi marksisti uzskata, ka vēsturi uz priekšu ir virzījusi šķiru cīņa. Viņi domā, ka pārmaiņas radīsies no šīs cīņas, tāpat kā kapitālisms. Tomēr viņi arī uzskata, ka kapitālisms piekāpsies komunismam, jo strādnieku cīņa kļūs arvien revolucionārāka.
Materiālisms
Marksistiskās domāšanas kodolu sauc par materiālismu. Materiālisms ir filozofisks uzskats, kas apgalvo, ka kopienas attīstās no "zemes virsas". Tas saka, ka kultūras "augstākās" kvalitātes (piemēram, māksla, manieres, paražas un reliģijas) patiesībā ir balstītas uz "zemākajām" jeb vienkāršākām dzīves kvalitātēm. Šīs īpašības ietver to, ka cilvēkiem ir pietiekami daudz izdzīvošanai nepieciešamā, piemēram, pārtika un pajumte; kam ir nauda un kas viņiem jādara, lai to iegūtu; kam ir atļauts strādāt un kas ir spiests strādāt.
Izmaiņas augstākajās kultūras kvalitātēs (dažkārt tās dēvē par "virsbūvi") bieži ir saistītas ar izmaiņām zemākajās dzīves kvalitātēs (dažkārt tās dēvē par "bāzi"). Viens no piemēriem ir tas, ka viduslaikos cilvēki uzskatīja, ka "gods" jeb pienākums pret cilvēkiem, kuriem ir lielāka vara nekā viņiem, ir ļoti svarīgs. Mūsdienās Rietumvalstīs daudzi cilvēki par svarīgāku uzskata ambīciju (būt cilvēkam, kurš smagi strādā, lai sasniegtu savus mērķus). Tas ir tāpēc, ka viduslaikos cilvēki visu mūžu strādāja kungu pakļautībā, kuri bija atkarīgi no viņiem ne tikai darbā, bet arī karā. Mūsdienās cilvēki vairāk strādā paši sev, un mūsu sabiedrība ļauj dažiem cilvēkiem no nabadzīgiem kļūt bagātiem. Šajā gadījumā tas, ko cilvēki uzskata par labu un svarīgu, ir atkarīgs no tā, kā valdnieki iegūst vērtību no saviem strādniekiem.
"Bezšķiru sabiedrība"
Marksisms atzīst, ka agrākajos laikmetos mēs vispirms dzīvojām zem valdniekiem, kuriem viss piederēja. Pēc tam mēs dzīvojām zem kungiem, kuriem piederēja zeme un strādnieki, kas dzīvoja un strādāja uz šīs zemes. Marksa laikmetā cilvēki dzīvoja pie valdībām, kas ļāva daudziem cilvēkiem iegūt īpašumu. Marksisti uzskata, ka galu galā mēs pāriesim uz sabiedrību, kurā visiem viss piederēs kopīgi. To sauks par komunismu.
Citiem vārdiem sakot, cilvēku sabiedrība vienmēr ir balstījusies uz ekonomiskajiem spēkiem, kurus cilvēki var kontrolēt. Marksismā tas nozīmē, ka katra sabiedrība iegūst savu formu, pamatojoties uz tās "ražošanas veidu".
Marksisti uzskata, ka mūsdienu cilvēku spēja ražot preces un sniegt pakalpojumus nozīmē, ka cilvēki var pārvarēt konfliktus, ko rada šķirās sadalīta sabiedrība. Daudzi marksisti uzskata, ka vienmēr būs sacelšanās un, izveidojoties pareiziem apstākļiem, revolūcijas. Šajās revolūcijās strādnieki cīnīsies pret kapitālistiem. Ja viņi uzvarēs, viņi nodibinās sociālistisku "strādnieku valsti" (pārvaldes forma, kurā strādnieki ir sabiedrības valdnieki). Šī strādnieku valsts būs tikai uz laiku. Tās uzdevums būs atņemt varu kapitālistiem, līdz visas pasaules kapitālistiskās valstis tiks sakautas un sociālās šķiras vairs nepastāvēs.
Marksisti uzskata, ka, ja strādnieku šķira kļūs par valdošo šķiru un sagraus šķiru sabiedrības pamatu (privātīpašumu jeb to, ko Markss sauca par "buržuāzisko īpašumu"), izveidosies "bezšķiru sabiedrība". Marksistiskā sabiedrībā neviena sociālā šķira vairs nekonfliktē, un tajā vairs nav valdības. Valsts vairs nebūs vajadzīga. Nebūs valstu. Pasaulē nebūs robežu. Visā pasaulē būs komūnas. Strādnieki organizēs preču un pakalpojumu ražošanu, pamatojoties uz to, kas cilvēkiem ir vajadzīgs, nevis uz peļņu.
Pārliecības par mūsdienu komunismu
Daži marksisti apgalvo, ka mūsdienu "komunisms" nemaz nav komunisms. Viņi apgalvo, ka tādas "komunistiskās" valstis kā Padomju Savienība, Ķīnas Tautas Republika, Kuba un Vjetnama patiesībā izmanto dažādas kapitālisma formas, bieži vien ar spēcīgi "nacionalizētu" rūpniecību. Viens no lielākajiem šo ideju piekritējiem bija domātājs Tonijs Klifs. Viņš rakstīja, ka tādas valstis kā Padomju Savienība un komunistiskā Ķīna (pirms 1980. gada) bija "valsts-kapitālisma valstis"[].
Ne visi komunisti, sociālisti vai marksisti ir vienisprātis šajā jautājumā. Tomēr daudzi pārliecināti marksisma piekritēji ir vienisprātis, ka:
- Sociālismā darba ņēmējiem ir demokrātiska kontrole pār ekonomiskajiem lēmumiem un sociālo taisnīgumu.
- Ekonomika ražo preces (ražo preces un pakalpojumus), pamatojoties uz to, kas cilvēkiem ir nepieciešams.
- Sociālisms nomirs un pārvērtīsies komunismā, kad kapitālisms tiks sakauts.
Atšķirība starp marksismu, komunismu un sociālismu
Cilvēki šos terminus lieto savstarpēji aizvietojami, taču tas nav pareizi. Šiem jēdzieniem ir atšķirīgas nozīmes:
- Marksisms ir politisks un ekonomisks sabiedrības organizācijas veids, kurā ražošanas līdzekļi pieder strādniekiem.
- Sociālisms ir veids, kā organizēt sabiedrību, kurā ražošanas līdzekļi pieder proletariātam un tiek kontrolēti. Markss ierosināja, ka tas ir nākamais nepieciešamais solis vēstures attīstībā.
- Komunisms ir teorētiskā bezšķiru bezvalsts sabiedrība, ko Markss ierosināja izveidot pēc sociālisma.
Saistītās lapas
- Kārlis Markss
- Frīdrihs Engelss
- Marksa un Engelsa "Komunistiskais manifests
- Sociālisms
- Komunisms
- Marksistiskā ekonomika
Jautājumi un atbildes
Jautājums: Kas ir marksisms?
A: Marksisms ir politisko un ekonomisko ideju kopums, ko izstrādāja Kārlis Markss un Frīdrihs Engelss.
J: Kādas ir galvenās marksisma teorijas klases?
A: Marksisma teorijā divas galvenās šķiras ir strādnieku šķira un valdošā šķira.
J: Kā marksisms vērtē ekspluatāciju?
Atbilstoši marksisma teorijai strādnieku šķiru ekspluatē valdošā šķira.
J: Ko nozīmē "proletariāta diktatūra"?
A: "Proletariāta diktatūra" ir situācija, kad strādnieki saceltos un pārņemtu īpašumā rūpnīcas un materiālus.
J: Kas ir komunisms saskaņā ar marksistu viedokli?
Atbilstoši marksistu viedoklim komunisms ir bezvalsts, bezšķiru sabiedrība ar brīvu uzņēmējdarbību.
J: Kā sociāldemokrāti vērtē marksisma idejas?
A: Sociāldemokrāti uzskata, ka marksisma idejas var sasniegt ar to, ko Markss sauca par "buržuāzisko demokrātiju".
J: Kā atšķiras dažādu marksisma politekonomisma piekritēju definīcijas par kapitālismu, sociālismu un komunismu?
A: Dažādiem marksisma politekonomistiem ir ļoti būtiskas atšķirības kapitālisma, sociālisma un komunisma definīcijās, kas dažkārt izraisa asus strīdus starp viņiem.
Meklēt