Lauksaimniecība ir kultūraugu audzēšana vai dzīvnieku turēšana, ko cilvēki veic pārtikas un izejvielu iegūšanai. Lauksaimniecība ir daļa no lauksaimniecības.

Lauksaimniecība aizsākās pirms tūkstošiem gadu, taču neviens precīzi nezina, cik sena tā ir. Lauksaimniecības attīstība izraisīja neolīta revolūciju, kuras laikā cilvēki atteicās no nomadu medībām un apmetās uz dzīvi pilsētās.

Lauksaimniecība un mājlopu audzēšana, iespējams, sākās Auglīgajā pusmēness reģionā (Nīlas ielejā, Levantē un Mezopotāmijā). Par auglīgo pusmēnesi dēvētais apgabals tagad atrodas Irākas, Sīrijas, Turcijas, Jordānijas, Libānas, Izraēlas, Ēģiptes, Turcijas un Izraēlas teritorijā. Kvieši un mieži ir vieni no pirmajiem kultūraugiem, ko cilvēki audzēja. Cilvēki, iespējams, sāka nodarboties ar lauksaimniecību lēnām, stādot dažus kultūraugus, bet daudzus pārtikas produktus joprojām vāca savvaļā. Iespējams, cilvēki sāka nodarboties ar lauksaimniecību, jo sāka mainīties laikapstākļi un augsne. Lauksaimniecība var pabarot daudz vairāk cilvēku nekā mednieki un vācēji, kas var pabarot tikpat lielu zemes platību.

Vēsture un izcelsme

Lauksaimniecības pārkārtošanās uz pastāvīgām sētām un ražas audzēšanu notika pirms aptuveni 10–12 tūkstošiem gadu, taču neatkarīgas lauksaimniecības attīstības centri radās vairākās pasaules daļās: ne tikai Auglīgajā pusmēnesī, bet arī Ķīnā, Dienvidaustrumāzijā, Mesoamerikā, Andu reģionā un Subsahāras Āfrikā. Arheoloģiskie pierādījumi — sēklas, graudu pārstrādes rīki, glabātavas — liecina par pakāpenisku pāreju no vākšanas un medībām uz kultivēšanu un mājlopu pieradināšanu.

Pirmie pieradinātie augi bieži bija graudaugi un pākšaugi, piemēram, kvieši un mieži, bet dzīvnieku starpā — aitas, kazas, cūkas un mājputni. Pakāpeniski cilvēki izstrādāja lauksaimnieciski svarīgas tehnoloģijas — apūdeņošanu, dārzu ierīkošanu, arklu un vēlāk arī darbarīkus, kas palielināja ražību. Ar laiku zināšanas par selekciju un sēklu atlasi ļāva radīt produktīvākas kultūras šķirnes.

Mūsdienu lauksaimniecība — tehnoloģijas un prakse

20. gadsimtā notika liela pārmaiņa, ko sauc par Zaļo revolūciju: jaunas augsteražīgas šķirnes, sintētiskie mēslojumi, pesticīdi un plašāka apūdeņošana ievērojami palielināja ražas daudzumu daudzās pasaules daļās. Mūsdienu lauksaimniecībā plaši izmanto arī mechanizāciju (traktori, kombaini), informācijas tehnoloģijas (GPS, sensori, droni) un biotehnoloģijas (ģenētiski modificētas kultūras dažkārt tiek izmantotas, lai palielinātu ražu vai pretestību slimībām).

Jaunas pieejas, piemēram, precīzā lauksaimniecība, vertikālā lauksaimniecība un kontrolētas vides audzēšana (siltumnīcas, hidroponisks) ļauj efektīvāk izmantot resursus un audzēt pārtiku pilsētvidē vai apstākļos ar ierobežotu lauksaimniecības zemi. Akvakultūra (zivsaimniecība) kļuvusi par nozīmīgu pārtikas avotu, papildinot tradicionālo lauksaimniecību.

Sociālā un ekonomiskā nozīme

Lauksaimniecība joprojām ir galvenais iztikas avots miljardiem cilvēku un būtiska tautsaimniecības daļa daudzās valstīs. Tā nodrošina pārtiku, izejvielas pārtikas rūpniecībai, tekstila rūpniecībai (piem., lina, kokvilnas šķiedras) un enerģijas ražošanai (piem., biomasas). Lauksaimniecība ietekmē arī kultūras tradīcijas, ainavu veidošanos un lauku apdzīvotību.

Vides izaicinājumi un ilgtspējīga prakse

Lauksaimniecība radīja pozitīvas pārmaiņas, taču rada arī vides izaicinājumus:

  • augsnes erozija un degradācija,
  • ūdens resursu pārrāvumi un piesārņojums no mēslošanas līdzekļiem un pesticīdiem,
  • biodaudzveidības samazināšanās,
  • oglekļa emisijas un klimata pārmaiņu pastiprināšana dažos gadījumos.

Lai mazinātu šos riskus, tiek popularizētas ilgtspējīgas metodes: rotācija, segkultūras, konservējoša zeme apstrāde, integrētā kaitēkļu pārvaldība, organiskā lauksaimniecība, agroekoloģija, agroforestrija un efektīva apūdeņošana (piem., pilienlaistīšana). Tāpat svarīgs ir zinātnes lomu — pētniecība par noturīgām šķirnēm, augsnes atjaunošanu un klimata pielāgošanos.

Nākotnes izaicinājumi

Pieaugoša iedzīvotāju skaita, klimata pārmaiņu un ierobežoto dabas resursu apstākļos lauksaimniecībai jāpalielina produktivitāte, vienlaikus samazinot ietekmi uz vidi. Tas prasa tehnoloģisku inovāciju, politikas atbalstu lauksaimniekiem, investīcijas infrastruktūrā un ilgtspējīgu pārtikas sistēmu veidošanu, kas droši nodrošina pārtiku nākamajām paaudzēm.

Kopumā lauksaimniecība ir ne tikai pārtikas ražošana — tā ir būtisks sociāls, ekonomisks un ekoloģisks elements, kas ietekmē cilvēku veselību, nodarbinātību un planētas ilgtspēju.