Lauksaimniecība — definīcija, vēsture un mūsdienu nozīme
Uzzini lauksaimniecības definīciju, vēsturi un mūsdienu nozīmi — no neolīta sākumiem līdz tehnoloģijām, ilgtspējīgai ražai un pārtikas drošībai.
Lauksaimniecība ir kultūraugu audzēšana vai dzīvnieku turēšana, ko cilvēki veic pārtikas un izejvielu iegūšanai. Lauksaimniecība ir daļa no lauksaimniecības.
Lauksaimniecība aizsākās pirms tūkstošiem gadu, taču neviens precīzi nezina, cik sena tā ir. Lauksaimniecības attīstība izraisīja neolīta revolūciju, kuras laikā cilvēki atteicās no nomadu medībām un apmetās uz dzīvi pilsētās.
Lauksaimniecība un mājlopu audzēšana, iespējams, sākās Auglīgajā pusmēness reģionā (Nīlas ielejā, Levantē un Mezopotāmijā). Par auglīgo pusmēnesi dēvētais apgabals tagad atrodas Irākas, Sīrijas, Turcijas, Jordānijas, Libānas, Izraēlas, Ēģiptes, Turcijas un Izraēlas teritorijā. Kvieši un mieži ir vieni no pirmajiem kultūraugiem, ko cilvēki audzēja. Cilvēki, iespējams, sāka nodarboties ar lauksaimniecību lēnām, stādot dažus kultūraugus, bet daudzus pārtikas produktus joprojām vāca savvaļā. Iespējams, cilvēki sāka nodarboties ar lauksaimniecību, jo sāka mainīties laikapstākļi un augsne. Lauksaimniecība var pabarot daudz vairāk cilvēku nekā mednieki un vācēji, kas var pabarot tikpat lielu zemes platību.
Vēsture un izcelsme
Lauksaimniecības pārkārtošanās uz pastāvīgām sētām un ražas audzēšanu notika pirms aptuveni 10–12 tūkstošiem gadu, taču neatkarīgas lauksaimniecības attīstības centri radās vairākās pasaules daļās: ne tikai Auglīgajā pusmēnesī, bet arī Ķīnā, Dienvidaustrumāzijā, Mesoamerikā, Andu reģionā un Subsahāras Āfrikā. Arheoloģiskie pierādījumi — sēklas, graudu pārstrādes rīki, glabātavas — liecina par pakāpenisku pāreju no vākšanas un medībām uz kultivēšanu un mājlopu pieradināšanu.
Pirmie pieradinātie augi bieži bija graudaugi un pākšaugi, piemēram, kvieši un mieži, bet dzīvnieku starpā — aitas, kazas, cūkas un mājputni. Pakāpeniski cilvēki izstrādāja lauksaimnieciski svarīgas tehnoloģijas — apūdeņošanu, dārzu ierīkošanu, arklu un vēlāk arī darbarīkus, kas palielināja ražību. Ar laiku zināšanas par selekciju un sēklu atlasi ļāva radīt produktīvākas kultūras šķirnes.
Mūsdienu lauksaimniecība — tehnoloģijas un prakse
20. gadsimtā notika liela pārmaiņa, ko sauc par Zaļo revolūciju: jaunas augsteražīgas šķirnes, sintētiskie mēslojumi, pesticīdi un plašāka apūdeņošana ievērojami palielināja ražas daudzumu daudzās pasaules daļās. Mūsdienu lauksaimniecībā plaši izmanto arī mechanizāciju (traktori, kombaini), informācijas tehnoloģijas (GPS, sensori, droni) un biotehnoloģijas (ģenētiski modificētas kultūras dažkārt tiek izmantotas, lai palielinātu ražu vai pretestību slimībām).
Jaunas pieejas, piemēram, precīzā lauksaimniecība, vertikālā lauksaimniecība un kontrolētas vides audzēšana (siltumnīcas, hidroponisks) ļauj efektīvāk izmantot resursus un audzēt pārtiku pilsētvidē vai apstākļos ar ierobežotu lauksaimniecības zemi. Akvakultūra (zivsaimniecība) kļuvusi par nozīmīgu pārtikas avotu, papildinot tradicionālo lauksaimniecību.
Sociālā un ekonomiskā nozīme
Lauksaimniecība joprojām ir galvenais iztikas avots miljardiem cilvēku un būtiska tautsaimniecības daļa daudzās valstīs. Tā nodrošina pārtiku, izejvielas pārtikas rūpniecībai, tekstila rūpniecībai (piem., lina, kokvilnas šķiedras) un enerģijas ražošanai (piem., biomasas). Lauksaimniecība ietekmē arī kultūras tradīcijas, ainavu veidošanos un lauku apdzīvotību.
Vides izaicinājumi un ilgtspējīga prakse
Lauksaimniecība radīja pozitīvas pārmaiņas, taču rada arī vides izaicinājumus:
- augsnes erozija un degradācija,
- ūdens resursu pārrāvumi un piesārņojums no mēslošanas līdzekļiem un pesticīdiem,
- biodaudzveidības samazināšanās,
- oglekļa emisijas un klimata pārmaiņu pastiprināšana dažos gadījumos.
Lai mazinātu šos riskus, tiek popularizētas ilgtspējīgas metodes: rotācija, segkultūras, konservējoša zeme apstrāde, integrētā kaitēkļu pārvaldība, organiskā lauksaimniecība, agroekoloģija, agroforestrija un efektīva apūdeņošana (piem., pilienlaistīšana). Tāpat svarīgs ir zinātnes lomu — pētniecība par noturīgām šķirnēm, augsnes atjaunošanu un klimata pielāgošanos.
Nākotnes izaicinājumi
Pieaugoša iedzīvotāju skaita, klimata pārmaiņu un ierobežoto dabas resursu apstākļos lauksaimniecībai jāpalielina produktivitāte, vienlaikus samazinot ietekmi uz vidi. Tas prasa tehnoloģisku inovāciju, politikas atbalstu lauksaimniekiem, investīcijas infrastruktūrā un ilgtspējīgu pārtikas sistēmu veidošanu, kas droši nodrošina pārtiku nākamajām paaudzēm.
Kopumā lauksaimniecība ir ne tikai pārtikas ražošana — tā ir būtisks sociāls, ekonomisks un ekoloģisks elements, kas ietekmē cilvēku veselību, nodarbinātību un planētas ilgtspēju.
Zemkopība Senajā Ēģiptē
Lini
Lauksaimniecības veidi
Lauksaimniecība ir ne tikai pārtikas audzēšana cilvēkiem un dzīvniekiem, bet arī citu lietu, piemēram, puķu un stādu audzēšana, kūtsmēslu vai mēslu, dzīvnieku ādu (kažokādu), ādu, dzīvnieku, sēņu, šķiedru (kokvilnas, vilnas, kaņepju un linu), biodegvielas un narkotiku (biofarmaceitisko līdzekļu, marihuānas, opija) audzēšana.
Daudzi cilvēki joprojām dzīvo ar naturālo lauksaimniecību nelielās saimniecībās. Tās var izaudzēt tikai tik daudz pārtikas, lai pabarotu lauksaimnieku, viņa ģimeni un dzīvniekus. Raža ir pārtikas daudzums, kas izaudzēts uz konkrētas zemes platības, un bieži vien tā ir neliela. Tas ir tāpēc, ka pašnodrošinājuma lauksaimnieki parasti ir mazāk izglītoti un viņiem ir mazāk naudas, lai iegādātos aprīkojumu. Sausums un citas problēmas dažkārt izraisa badu. Ja raža ir zema, mežu izciršana var nodrošināt jaunu zemi, kur audzēt vairāk pārtikas. Tas nodrošina vairāk pārtikas lauksaimnieka ģimenei, bet daudzu gadu garumā var kaitēt valstij un apkārtējai videi.
Bagātīgajās valstīs lauku saimniecības bieži vien ir mazākas un lielākas. Tās 20. gadsimtā ir kļuvušas ražīgākas, jo lauksaimnieki spēj audzēt labākas augu šķirnes, izmantot vairāk mēslojuma, vairāk ūdens un vieglāk kontrolēt nezāles un kaitēkļus. Daudzās saimniecībās izmanto arī tehniku, tāpēc mazāk cilvēku var apstrādāt vairāk zemes. Bagātīgajās valstīs ir mazāk lauksaimnieku, bet lauksaimnieki spēj izaudzēt vairāk.
Šāda intensīva lauksaimniecība ir saistīta ar virkni problēmu. Lauksaimnieki izmanto daudz ķīmiskā mēslojuma, pesticīdu (ķimikāliju, kas iznīcina kukaiņus) un herbicīdu (ķimikāliju, kas iznīcina nezāles). Šīs ķimikālijas var piesārņot augsni vai ūdeni. Tie var arī radīt pret ķimikālijām izturīgākus kukaiņus un nezāles, izraisot šo kaitēkļu uzliesmojumus. Augsni var bojāt erozija (izpūšana vai izskalošana), sāls uzkrāšanās vai struktūras zudums. Apūdeņošana (pievienojot ūdeni no upēm) var piesārņot ūdeni un pazemināt gruntsūdens līmeni. Visām šīm problēmām ir risinājumi, un mūsdienu jaunajiem lauksaimniekiem parasti ir laba tehniskā izglītība.
LAUKSAIMNIECĪBAS TEHNIKA
- Mēslošanas līdzekļi
- Augseku maiņa
- Nezāļu noņemšana
- Audzēšana
- Apžogojums
- Rančings
- Plantation
- Augu aizsardzība
Lauksaimnieki izvēlas augus ar labāku ražu, garšu un uzturvērtību. Viņi izvēlas arī augus, kas spēj izturēt augu slimības un sausumu un ir vieglāk novācami. Gadsimtiem ilgā mākslīgā selekcija un selekcija ir būtiski ietekmējusi kultūraugu īpašības. Augi dod labāku ražu, izmantojot citus paņēmienus (mēslošanas līdzekļu lietošana, ķīmiskā kaitēkļu apkarošana, apūdeņošana).
Daži uzņēmumi ir meklējuši jaunus augus nabadzīgās valstīs un ģenētiski modificējuši šos augus, lai tos uzlabotu. Pēc tam tie mēģina patentēt sēklas un pārdot tās atpakaļ nabadzīgajām valstīm.
Ar gēnu inženierijas palīdzību tika radīti jauni augi. Viens no gēnu inženierijas piemēriem ir augu modificēšana, lai tie būtu izturīgi pret herbicīdiem.
Pārtika
Ir svarīgi, lai pārtikas pietiktu visiem. Ēdienam jābūt arī drošam un labam. Cilvēki saka, ka tā ne vienmēr ir droša, jo satur dažas ķimikālijas. Citi cilvēki saka, ka intensīvā lauksaimniecība kaitē videi. Šā iemesla dēļ ir vairāki lauksaimniecības veidi.
- Tradicionālā lauksaimniecība lielākoties tiek veikta nabadzīgās valstīs.
- Intensīvu lauksaimniecību galvenokārt nodarbojas valstīs, kurās ir vairāk naudas. Tajā izmanto pesticīdus, tehniku, ķīmiskos mēslošanas līdzekļus.
- Bioloģiskajā lauksaimniecībā tiek izmantoti tikai dabīgi produkti, piemēram, komposts un zaļmēsli.
- Integrētā lauksaimniecība ir vietējo resursu izmantošana un centieni izmantot viena procesa atkritumus kā resursus citā procesā.
Lauksaimniecības politika ir vērsta uz lauksaimnieciskās ražošanas mērķiem un metodēm. Kopējie politikas mērķi ir pārtikas kvalitāte, daudzums un nekaitīgums.
Problēmas lauksaimniecībā
Mūsdienās cilvēki saskaras ar nopietnām problēmām, mēģinot audzēt pārtiku. Tās ir šādas:
- Erozija
- Slimības
- Kaitēkļi
- Nezāles
- Sausums
- Nokrišņu daudzums
Kultūras
Galvenie pasaulē 2002. gadā audzētie kultūraugi ir kukurūza, kvieši, rīsi un kokvilna.
- Kukurūza 624 miljoni tonnu
- Kvieši 570 miljoni tonnu
- Rīsi 381,1 miljons metrisko tonnu
- Kokvilna 96,5 miljoni tonnu
Skatīt arī: Dārzeņu saraksts, Garšaugu saraksts, Augļu saraksts
Saistītās lapas
- Akvakultūra
- Biškopība
- Lopkopība
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir lauksaimniecība?
A: Lauksaimniecība ir kultūraugu audzēšana un dzīvnieku turēšana pārtikai un izejvielām, kas ir daļa no lauksaimniecības.
J: Cik sena ir lauksaimniecība?
A: Lauksaimniecība aizsākās pirms tūkstošiem gadu, bet neviens precīzi nezina, cik sena tā ir.
J: Kāds bija lauksaimniecības attīstības rezultāts?
A: Lauksaimniekošanas attīstība izraisīja neolīta revolūciju, kad cilvēki atteicās no nomadu medībām un sāka apmesties pilsētās.
J: Kur, iespējams, sākās lauksaimniecība un mājlopu pieradināšana?
A: Lauksaimniecība un mājlopu audzēšana, iespējams, sākās Auglīgajā Pusmēness reģionā (Nīlas ielejā, Levantē un Mezopotāmijā). Teritorija, ko sauc par Auglīgo pusmēnesi, tagad atrodas Irākas, Sīrijas, Turcijas, Jordānijas, Libānas, Izraēlas un Ēģiptes teritorijā.
J: Kādas bija pirmās kultūras, ko cilvēki audzēja?
A: Kvieši un mieži ir vieni no pirmajiem kultūraugiem, ko cilvēki audzēja.
J: Kāpēc cilvēki sāka nodarboties ar lauksaimniecību? A: Iespējams, cilvēki sāka nodarboties ar lauksaimniecību, jo sāka mainīties laika apstākļi un augsne. Lauksaimniecība var pabarot daudz vairāk cilvēku nekā mednieki un vācēji, izmantojot to pašu zemes platību, kas ļāva cilvēku populācijai pieaugt līdz tik lielam skaitam, kāds ir mūsdienās.
Meklēt