Viduslaiki — Eiropas vēstures periods (476–1492): definīcija un pārskats

Viduslaiki Eiropas vēsturē bija aptuveni tūkstoš gadu ilgs periods. Tie sākās ap 476. gadu pēc Kristus dzimšanas, kad beidzās Rietumu Romas impērijas pastāvēšana, un turpinājās aptuveni līdz Kristofora Kolumba ierašanās laikam Jaunajā pasaulē 1492. gadā. Par "viduslaikiem" tos sauc tāpēc, ka tas ir laiks starp Romas impērijas sabrukumu un Eiropas agrīno jauno laiku sākumu. Šo laika posmu dēvē arī par viduslaikiem, tumšajiem laikiem (Romas impērijas zaudēto tehnoloģiju dēļ) vai ticības laikmetu (kristietības un islāma uzplaukuma dēļ). Šauri lietojot, termins "tumšie laiki" attiecas tikai uz ļoti agrīno periodu no 476. līdz 800. gadam (kad Kārlis Lielais kļuva par Svētās Romas impērijas imperatoru). Tā kā tikai retais varēja rakstīt, par tumšajiem laikiem ir zināms mazāk nekā par agrākajiem laikiem.

Romas impērijas sabrukums un barbaru cilšu iebrukumi izpostīja Eiropas pilsētas un to iedzīvotājus. Tumšajiem laikmetiem šāds nosaukums dots tāpēc, ka salīdzinājumā ar klasiskās antīkas sakārtotību Eiropā valdīja nekārtība, un dzīve bija īsa un nabadzīga. Liela daļa romiešu izmantoto zināšanu (zinātne, tehnoloģijas, medicīna un literatūra) tika zaudētas. Tumšo viduslaiku periodu raksturoja masveida migrācija, kari un epidēmijas. Tas ilga aptuveni 300 gadus, līdz feodālisma attīstība daļēji mazināja pastāvīgo vardarbību. gadā tika kronēts imperators Kārlis Lielais, kurš veicināja kārtību, izglītību un civilizāciju. Eiropa sāka lēnām atgūt to, kas šajos gadsimtos tika zaudēts.

Viduslaikos Eiropa mainījās, jo Rietumu Romas impērijas paliekas pamazām kļuva par neatkarīgām un vienotām nacionālām valstīm, piemēram, Angliju, Skotiju, Franciju (kas izveidojās no franku karaļvalsts), Ungāriju, Spāniju, Portugāli, Poliju, Lietuvu, Dāniju un Norvēģiju.

Laika periodizācija un galvenie posmi

Viduslaiki parasti dalās trīs lielākos posmos:

• Agrie viduslaiki (ap 476–1000) — pēc Romas sabrukuma sekoja valdīšanas izmaiņas, migrācijas un vietējo varu nostiprināšanās. Tieši šajā laikā veidojās daudzi feodālie sakari un kristīgās baznīcas loma kļuva īpaši nozīmīga.
• Augstie viduslaiki (ap 1000–1300) — raksturojas ar demogrāfisku pieaugumu, pilsētu un tirdzniecības atjaunošanos, universitāšu dibināšanu, romānikas un vēlāk gotikas arhitektūras uzplaukumu, kā arī krusta kariem un centralizētāku valdību rašanos.
• Vēlie viduslaiki (ap 1300–1492) — laiks ar lielām krīzēm (melnais nāves epidēmijas uzliesmojumi, bads, kari), bet arī ar tehnoloģiskām inovācijām un sociālām pārmaiņām, kas gatavoja pāreju uz agrīno jauno laiku un Renesansi.

Politika, sabiedrība un ekonomika

Viduslaiku sabiedrība bija strukturēta pēc feodālās sistēmas pamatprincipiem: zemes tiesības un aizsardzība bija galvenais varas avots. Lielākajai daļai iedzīvotāju bija saistības pret feodāļu kungiem (piemēram, parādu darbi, nodevas), bet zemnieki un amatnieki deva pamatu vietējai ekonomikai. Ar laiku attīstījās arī brīvāki tirgi, pilsētas un amatniecības cehi, kas radīja nosacījumu buržuāzijas un feodālās varas mijiedarbībai.

Baznīcas loma bija centrāla — Romas katoļu baznīca regulēja ne tikai garīgo dzīvi, bet arī izglītību, likumus un īpašumu. Klosteri saglabāja rakstīšanu un manuskriptus, veicināja lauksaimniecības tehnoloģijas un medicīniskās zināšanas. Vienlaikus islāma pasaulē un Bizantijā zinātnes un kultūras tradīcijas turpināja attīstīties un vēlāk ietekmēja Eiropu.

Kultūra, izglītība un zinātne

Monastiskie centri un baznīcas skolas bija galvenie zināšanu avoti agrīnajos viduslaikos. No 12.–13. gadsimta parādījās pirmās universitātes (Parīzē, Boloņā, Oksfordā), kurās attīstījās teoloģija, filozofija, tiesību zinātne un medicīna. Arhitektūrā izcēlās romānikas stils, bet vēlāk — gotika ar lielām katedrālēm, vitrāžām un ģeometrisku meistarību.

Starptautiskas mijiedarbības un konfliktu periods

Krusta kari (kopš 11. gadsimta) un tirdzniecības sakari ar Bizantiju, Tuvo Austrumu un islāma pasauli paplašināja zināšanu apmaiņu — radās interese par grieķu un arābu tekstiem, matemātiku (piem., arābu cipari), medicīnu un arī lauksaimniecības jauninājumiem. Vienlaikus politiskie konflikti, teritoriālie kari (piem., simtgadu kari starp Angliju un Franciju) un vietējie nemieri ietekmēja iedzīvotāju dzīvi.

Epidēmijas, demogrāfija un tehnoloģijas

Viens no smagākajiem triecieniem bija Melnais nāves jeb mēra uzliesmojums 14. gadsimtā, kas iznīcināja lielu daļu Eiropas iedzīvotāju un izraisīja lielas sociālas un ekonomiskas pārmaiņas. Tajā pašā laikā notika tehnoloģiskas pārmaiņas: artilērijas, lauksaimniecības rīku uzlabojumi, papīra un drukas (Gutenberga) izplatīšanās vēlākajos posmos ļāva zināšanām izplatīties ātrāk.

Ikdienas dzīve

Vairums cilvēku dzīvoja lauku kopienās un bija atkarīgi no ražas. Diēta, mājokļi un veselības aprūpe bija atšķirīga no mūsdienu standartiem; slimības un nabadzība bija izplatītas, taču pastāvēja arī bagātāko slāņu tirdzniecība, pilsētas kultūra un pilsētvides attīstība.

Mantojums un pāreja uz jauno laiku

Viduslaiki sagatavoja pamatu mūsdienu Eiropas valstij: izveidojās valstu institūcijas, tiesību tradīcijas, universitātes un lielākas ekonomiskās tīklošanās. Renesanses un Lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmetu (iekļaujot Kristofora Kolumba ceļojumus) veicināja intelektuālu atdzimšanu un tehnoloģisku uzlabošanos, kas beidza viduslaiku periodu un atklāja jaunas attīstības ceļus.

Īsi galvenie fakti

• Laiks aptuveni no 476. līdz 1492. gadam.
• Raksturīgi: feodālisms, Baznīcas spēcīga loma, pilsētu un tirdzniecības atjaunošanās, arhitektūras stili (romānika, gotika).
• Svarīgi notikumi: Romas impērijas sabrukums, Kārlis Lielais un viņa kronēšana, krusta kari, melnā nāve, universitāšu rašanās, ceļi uz Jauno pasauli.

Viduslaiki ir daudzslāņaina un pretrunīga laikmeta apzīmējums — gan periods ar stagnāciju un krīzēm, gan ar ilgtspējīgām pārmaiņām, kas pamatoja Eiropas turpmāko attīstību.

Bizantija: Romas otrā puse

Tikmēr Austrumromas paliekas bija kļuvušas par Bizantijas impēriju, ko 330. gadā pēc Kristus dzimšanas izveidoja Romas imperators Konstantīns, un tās galvaspilsēta bija Konstantinopole. Bizantijas impērija kontrolēja Mazāziju un Ziemeļāfriku, reizēm arī Dienvidspāniju un Itālijas dienvidus, taču tās zemes pamazām apēda tādi ienaidnieki kā turki un franki.

Tā kā Konstantinopole bija mūrēta pilsēta pussalā, tai bija grūti uzbrukt. Osmaņu turki 1453. gadā ieņēma Konstantinopoli. Viņi nosauca pilsētu ar tās tagadējo nosaukumu - Stambula. Konstantinopoles krišanu dažkārt dēvē par viduslaiku beigām.

Konstantinopoles aplenkums ir attēlots 15. gadsimta manuskriptā (Chronique de Charles VII).

Āzijas tirdzniecība un buboņu mēris

Viduslaikos tirdzniecība starp valstīm kļuva daudz izplatītāka. Galvenokārt tā notika pa Tuvo Austrumu/Azijas tirdzniecības ceļu, kas pazīstams kā Zīda ceļš. Arābi bija starpnieki starptautiskajā tirdzniecībā. Šajā laikā tirdzniecība balstījās uz preces vērtību. Priekšmeti, kuriem bija lielāka vērtība un mazs svars, ceļoja vistālāk (zelts, zīds u. c.), bet priekšmeti, kas bija smagāki un mazāk vērti, ceļoja galvenokārt nelielos attālumos. Piemēram, pārtika lielākoties ceļoja tikai dažu ciematu robežās.

Augsto viduslaiku laikā sāka atgriezties labklājība, un patērētāji atkal sāka pieprasīt luksusa preces. Zīds, porcelāns, garšvielas, vīraks, zelts un dārgakmeņi - tas viss mēroja tūkstošiem jūdžu pāri tuksnešiem, kalniem un līdzenumiem. Savukārt stiklu no Eiropas importēja uz Āziju.

Krusta karu laikā (1095-1291) tirdzniecība vairākas reizes tika ievērojami pārtraukta musulmaņu un kristiešu karu dēļ, kā arī mongoļu iebrukumu un vēlāk melnā mēra dēļ. Tiek uzskatīts, ka mongoļi šo mēri atnesa līdzi no Āzijas un 1347.-1351. gadā izpostīja pasaules iedzīvotājus. Šajā laikā no mēra gāja bojā gandrīz trešdaļa pasaules iedzīvotāju, lai gan Ameriku šī slimība vispār neskāra.

Budisms viduslaikos

Budisms ir neteistiska reliģija (citiem vārdiem sakot, budisti netic dievam), kuras pamatā ir filozofija. Tā aizsākās Indijā, bet tagad tur gandrīz pilnībā izzudusi. Musulmaņu iebrucēji Indijā izspieda šo ticības sistēmu, vairāk vai mazāk piespiežot budismu bēgt uz Austrumiem (kur tas galu galā iesakņojās Ķīnā).

Mongoļu impērija un Ķīnas pētniecība

Viduslaikos mongoļi izveidoja pasaulē lielāko impēriju, kas kontrolēja lielu daļu Āzijas, Tuvo Austrumu un Eiropas tālo austrumu daļu. Mongoļu impērija bija tik liela un varena, ka tās spēks noteica to, ko vēlāk nosauca par Pax Mongolica, līdzīgi kā romiešu Pax Romana (pax latīņu valodā nozīmē mieru). Mongoļu impērijas iekšienē nebija kara, tāpēc ievērojami paplašinājās starptautiskā tirdzniecība un diplomātija gar Zīda ceļu.

Mongoļu vadonis Čingizhans izveidoja tik lielu impēriju, ka tā sabruka pati no sevis (līdzīgi kā Aleksandra Lielā impērija) aptuveni 1227. gadā, kad hans nomira. Bijusī mongoļu impērija sadalījās četrās daļās, un ķīnieši atkal kļuva par dominējošo spēku Tālajos Austrumos. Vēlāk ķīnieši atkal pārņēma kontroli pār Ķīnas ziemeļiem Juaņu dinastijas laikā.

Ap 1405. gadu ķīniešu admirālis Dženghe devās izpētīt pasauli. Viņa 300 "dārgumu kuģu" flote izpētīja lielus austrumu pasaules apgabalus, un tie bija daudzkārt lielāki par eiropiešu būvētajiem kuģiem. (Dženg He dārgumu kuģis bija platāks nekā Kolumbam piederošais "Santa Maria" bija garāks).

Donijas un Jelckamas glezna, kas cīnās par savas tautas brīvību. Glezna saucas: "Dapperheid van Grote Pier", kas nozīmē: "Drosme no Lielā Pīra".

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir viduslaiki?

J: Kā agrīnos viduslaikus vērtēja pagātnes zinātnieki?

J: Kas notika ar Eiropu pēc Romas impērijas sabrukuma?

J: Kas kļuva par romiešu imperatoru 800. gadā pēc Kristus?

J: Kādas sekas radās, dzīvojot šajā laikā?

Meklēt pēc burta