Melnā nāve
Melnā nāve bija slimības uzliesmojums, kas nogalināja miljoniem cilvēku visā Eiropā un Āzijā. No buboņu mēra gāja bojā aptuveni 50 miljoni cilvēku, un vissmagākā epidēmija bija no 1347. līdz 1351. gadam. Iespējams, ka slimība sākās Āzijā. Lielākā daļa cilvēku uzskata, ka šī slimība bija buboņu mēris. Šo slimību pārnēsā un izplata blusas, kas dzīvo uz žurkām. Iespējams, ka tirgotāji no Zīda ceļa bija atveduši inficētās blusas uz Eiropu.
Problēmu izraisīja blusas; inficētās blusas pārnēsāja melnās žurkas. Žurkas, kas pārnēsāja blusas, nonāca pilsētās. Kad blusas kādam iekoda, tās iešļakstīja brūcē nedaudz baktēriju. Tas izraisīja cilvēka inficēšanos. Žurkas bieži atradās uz kuģiem. Tas nozīmēja, ka slimība ārkārtīgi ātri izplatījās visā Eiropā.
Cilvēkiem slimība izraisīja pietūkumu cirkšņos, zem rokām un aiz ausīm. Šie pietūkumi bija melni un purpursarkani, tāpēc tos sauca par "melno nāvi". Tumšos pietūkumus sauca par buboes. Cilvēki cieta sāpes, un upuri mira šausmīgā nāvē. Simptomi varēja izpausties 3-7 dienas pēc tam, kad upurim bija iekodusi blusa, kas pārnēsāja šo slimību.
Kara upuru apbedīšana Tournai. Fragments no miniatūras "Žila Li Muisī" (1272-1352), Svētā Mārtiņa Taisnīgā klostera abata, hronikas. Bibliothèque royale de Belgique, MS 13076-77, f. 24v.
Melnā nāve izplatās Eiropā 1347-1353. gadā
Ietekme
No šīs slimības gāja bojā aptuveni trešdaļa Eiropas iedzīvotāju, turklāt dažādās teritorijās tā bija atšķirīga. Eiropā, Tuvajos Austrumos, Indijā un Ķīnā no tās gāja bojā vismaz 75 miljoni cilvēku.
Tiek uzskatīts, ka līdz pat 1700. gadam Eiropā katru paaudzi ar atšķirīgu intensitāti un mirstības pakāpi ir atgriezusies viena un tā pati slimība. Vēlākie slimības uzliesmojumi ir Itālijas mēris 1629.-1631. gadā, Lielais mēris Londonā (1665.-16666. gadā), Lielais mēris Vīnē (1679. gadā), Lielais mēris Marseļā 1720.-1722. gadā un 1771. gada mēris Maskavā. Šķiet, ka 18. gadsimtā tas Eiropā bija izzudis vīrusa formā.
Par slimības identitāti pastāv strīdi. Citas idejas par to, kas varētu būt melnā nāve, ir Sibīrijas mēris un vīrusu hemorāģiskie drudži.
Melnā nāve ļoti būtiski ietekmēja Eiropas iedzīvotāju skaitu. Tā mainīja Eiropas sociālo struktūru. Tā bija nopietns trieciens Romas katoļu baznīcai, un tās rezultātā plaši tika vajātas tādas minoritātes kā ebreji, musulmaņi, ārzemnieki, ubagi un trūcīgie. Ikdienas izdzīvošanas nenoteiktība ietekmēja cilvēkus dzīvot uz mirkli, kā to ilustrē Džovanni Bokako (Giovanni Boccaccio) Dekameronā (1353).
Sākotnējo XIV gadsimta notikumu Eiropā mūsdienu rakstnieki dēvēja par "Lielo mirstību", un pēc vēlākajiem uzliesmojumiem tas kļuva pazīstams kā "melnā nāve".
Mediji
Melnā nāve ir izmantota kā tēma vai vide mūsdienu literatūrā un plašsaziņas līdzekļos. Edgara Allana Po (Edgar Allan Poe) stāsta "Sarkanās nāves maska" (The Masque of the Red Death, 1842) darbība norisinās nenosauktā valstī izdomātas mēra epidēmijas laikā, kas ļoti līdzinās melnajai nāvei.
Šo tēmu izmanto arī Alberts Kamuss. Viņa romāna "Mērs" (1947) darbība risinās uz mēra uzliesmojuma fona Alžīrijā, un tas, kā cilvēki ar to sadzīvo.
"Romas doktors" Paulusa Fürsta mākslas darbs 1656. gadā. Ar šādu apģērbu Romas ārsti vēlējās pasargāt sevi no melnās nāves (Romā, 1656. gadā).
Medicīniskie aspekti
Ar buboņu mēri saslimušajiem ir drudzis, smagi gripas simptomi un buboņi, kas var uzbriest līdz vidēji liela ābola lielumam. Šie buboņi galvenokārt parādās cirkšņos, padusēs un dažkārt arī uz augšstilbiem. Pūslīši bija ne tikai lieli, bet arī piepildīti ar strutām un iekrāsojās purpura krāsā.
Tā laika medicīnas zināšanas balstījās uz Hipokrāta teoriju par humoru. Tajā bija teikts, ka ķermenis sastāv no dažādiem šķidrumiem. Ja tie ir harmonijā, cilvēks ir vesels. Ja tie nav līdzsvarā, rodas slimība. Ļoti bieži slimības tika uzskatītas arī par Dieva sodu.
Šāda teorija, protams, nevar izskaidrot slimības izplatīšanos no viena cilvēka uz otru. Tika uzskatīts, ka infekcija rodas no sliktiem vējiem (tā dēvētās miasmas). Slikts gaiss varēja nākt arī no zemes iekšienes un tādējādi izraisīt slimību. Pret šo slimību varēja cīnīties, piemēram, atverot logus tikai uz ziemeļiem, dienas laikā nedrīkst gulēt un nedrīkst pārāk smagi strādāt.
Parīzes Universitātes Medicīnas fakultāte secināja, ka melno nāvi izraisīja slikta Jupitera, Saturna un Marsa konjunkcija 1345. gada 20. martā. Filips VI 1348. gadā viņiem bija uzdevis jautājumu par slimības cēloni. Tā kā atbilde bija zinātniski pamatota, to drīz vien sāka uzskatīt par patieso cēloni un pārtulkot daudzās valodās.
Tāpēc ārsti bieži vien aprobežojās ar to, ka teica cilvēkiem, lai viņi iet pie grēksūdzes, lai viņu grēki nāves gadījumā tiktu piedoti. Ilgtermiņā pandēmijas lika ārstiem mainīt savus priekšstatus par to, kā darbojas cilvēka ķermenis, atkāpjoties no Hipokrāta un Galēna teorijām un vairāk pievēršoties empīriskajai zinātnei. Tikai 200 gadus vēlāk Džirolamo Frakastoro atklāja, ka slimības izplatās infekcijas ceļā.
Saistītās lapas
- Lielais Londonas mēris
Jautājumi un atbildes
J: Kas bija melnā nāve?
A: Melnā nāve bija pandēmija, kas 14. gadsimtā skāra Eiropu un Āziju, nogalinot 75 līdz 200 miljonus cilvēku.
J: Kas izraisīja Melno nāvi?
A: Lielākā daļa vēsturnieku uzskata, ka Melno nāvi izraisīja buboņu mēris, kas ir Yersinia pestis baktērijas izraisīta bakteriāla infekcija.
J: No kurienes radās melnā nāve?
A: Tiek uzskatīts, ka tā radās Vidusāzijā vai Austrumāzijā un pirmo reizi parādījās Krimā 1347. gadā.
J: Kā cilvēki inficējās ar mēri?
A: Cilvēki inficējās, kad melnajām žurkām dzīvojošās blusas sakodušas un injicējušas Y. pestis baktērijas viņu brūcēs.
J: Cik ilgā laikā pēc koduma parādās simptomi?
A: Simptomi parasti parādās trīs līdz septiņas dienas pēc koduma.
J: Vai ir kādas citas teorijas par to, kas izraisīja melno nāvi?
A: Jā, daži vēsturnieki ir izteikuši pieņēmumu, ka pandēmijas cēlonis varētu būt bijis Sibīrijas mēris vai vīrusu hemorāģiskais drudzis.
