Melnā nāve (buboņu mēris) — cēloņi, simptomi un izplatība
Melnā nāve (buboņu mēris) — cēloņi, simptomi un izplatība: uzzini, kā blusas un žurkas izplatīja epidēmiju, kā atpazīt buboes un vēsturiskos postījumus.
Melnā nāve bija slimības uzliesmojums, kas 14. gadsimtā nogalināja miljoniem cilvēku visā Eiropā un Āzijā. Vēstures avotos parasti min, ka no buboņu mēra gāja bojā aptuveni 50 miljoni cilvēku, bet precīzi skaitļi atšķiras atkarībā no aprēķiniem un reģioniem. Smagākā epidēmija, kas pazīstama kā Melnā nāve, norisinājās aptuveni no 1347. līdz 1351. gadam. Iespējams, ka slimība sākās Āzijā un izplatījās pa tirdzniecības ceļiem, tostarp pa Zīda ceļu. Mūsdienu mikrobioloģija skaidro, ka galveno lomu izraisīšanā spēlēja baktērija Yersinia pestis, kuras izplatībā nozīmīga bija blusu un grauzēju ekoloģija.
Cēloņi un pārnēsātāji
Par galveno slimības cēloni uzskata Yersinia pestis, baktēriju, kuru pārnēsā blusas, kas dzīvo uz žurkām un citiem grauzējiem. Problēmu izraisīja blusas; inficētās blusas pārnēsāja melnās žurkas, un tad, kad blusa iekoda cilvēku, tā brūcē varēja iešļakstīt baktēriju (baktēriju), izraisot inficēšanos. Žurkas bieži atradās uz kuģiem, tirgus vietās un netīrās pilsētas daļās, tāpēc slimība viegli un ātri izplatījās pa tirdzniecības ceļiem un ostām.
Mūsdienu pētījumi rāda, ka toksiskais pārnešanas modelis var ietvert arī cilvēku parazītus (piem., cilvēciskas blusas un utis). Turklāt pastāv trīs galvenās slimības formas: buboņiskais (limfmezglu), septiskais un pneimoniskais mēris — katra no tām izplatās un uzvedas nedaudz savādāk.
Simptomi
Cilvēkiem slimība izraisīja:
- drudzi, drebuļus, galvassāpes un vispārēju vājumu;
- smagus, sāpīgus limfmezglu pietūkumus — buboes — bieži cirkšņos, zem rokām un aiz ausīm; šie pietūkumi varēja kļūt tumši purpursarkani vai melni, tāpēc slimību sauca par "melno nāvi";
- septiskā mēra gadījumā — asiņošanu, ādas nekrozi un ādas ''pietumšojumu'' (var rasties melni plankumi) un ātru organisma sabrukumu;
- pneimoniskā mēra gadījumā — klepu, elpošanas grūtības un strauju plaušu bojājumu; šī forma var izplatīties tieši no cilvēka cilvēkam ar gaisa pilieniņām.
Simptomi parasti parādījās dažas dienas pēc inficēšanās — vēsturiski minēts 3–7 dienu inkubācijas periods, mūsdienu datu diapazons parasti ir 2–6 dienas, atkarībā no formas un inficēšanās devās. Bez ārstēšanas dažas formas bija ļoti letālas un upuri mira ātri un sāpīgi.
Izplatība un vēsturiskā dinamika
Melnā nāve izplatījās ļoti strauji, jo viduslaiku pilsētas bija pārpildītas un netīras, bet tirdzniecība un ceļošana pārsniedza kontinentus. Žurkas un to blusas uz kuģiem un karavanām pārnēsāja infekciju pa ostām un tirdzniecības ceļiem. Tirgotāji, kas brauca pa Zīda ceļu, iespējams, ienesa inficētās blusas uz Eiropu. Slimība skāra gan lauku teritorijas, gan pilsētas, un tās ietekme atšķīrās reģionāli.
Laika gaitā mēris atkārtojās viļņos — 14. gadsimta pandēmija bija visbailīgākā, bet pēctam Eiropā un citur bija arī citi uzliesmojumi. Mūsdienās mēra gadījumi joprojām reģistrējas dažos pasaules reģionos (piem., daļās Āfrikā, Āzijā un Amerikas rietumos), taču modernā medicīna un sabiedrības veselības pasākumi ierobežo epidēmiju attīstību.
Ārstēšana un profilakse
Viduslaikos nebija efektīvu ārstēšanas līdzekļu, tāpēc cilvēki mēdza mirt vai nu no slimības tieši, vai no epidēmijas radītajiem izmaiņām sabiedrībā. Cilvēki mēģināja izmantot karantīnu, izolāciju un dažādus tautas līdzekļus, taču bieži neveiksmīgi.
Mūsdienu medicīna ļauj melno nāvi ārstēt ar antibiotikām, ja terapija uzsākta laikus. Izvēlētas zāles ietver streptomicīnu, gentamicīnu, doksiciklīnu un fluorhinolonus (piem., ciprofloxacin). Pneimonisku formu ārstēšana un infekcijas kontrole prasa ātru hospitalizāciju un izolāciju, jo šī forma var izplatīties gaisa pilieniņām. Pēc nopietnas saskares var tikt nozīmēta profilaktiska antibakteriāla terapija.
Profilaksei būtiska ir grauzēju kontrole, tīrība, blusu kontrole un informācija par riskiem (piem., izvairīšanās no kontaktēšanās ar savvaļas grauzējiem un to līķiem). Vakcīnas ir izstrādātas tikai ierobežotai lietošanai un nav plaši pielietotas civiltautai; sabiedrības veselības pasākumi un antibiotiku pieejamība ir galvenie ierobežošanas līdzekļi.
Vēsturiskā un sociālā ietekme
Melnās nāves pandēmija radīja dziļas demogrāfiskas, ekonomiskas un sociālas pārmaiņas. Iedzīvotāju skaita samazināšanās izraisīja darba spēka trūkumu, kas mainīja darba algas, zemes lietojumu un dažkārt paātrināja feodālo attiecību pārstrukturēšanos. Pandēmija ietekmēja arī reliģisku praksi, mākslu, literatūru un zinātnes attīstību, kā arī veicināja izmaiņas sabiedrības attieksmē pret medicīnu un higiēnu.
Par spīti dramatiskajai vēsturiskajai ietekmei, mūsdienu zinātne nodrošina gan izpratni par slimības cēloņiem, gan efektīvas ārstēšanas un prevencijas metodes, kas palīdz samazināt mirstību un novērst plašas epidēmijas.
Kara upuru apbedīšana Tournai. Fragments no miniatūras "Žila Li Muisī" (1272-1352), Svētā Mārtiņa Taisnīgā klostera abata, hronikas. Bibliothèque royale de Belgique, MS 13076-77, f. 24v.
Melnā nāve izplatās Eiropā 1347-1353. gadā
Ietekme
No šīs slimības gāja bojā aptuveni trešdaļa Eiropas iedzīvotāju, turklāt dažādās teritorijās tā bija atšķirīga. Eiropā, Tuvajos Austrumos, Indijā un Ķīnā no tās gāja bojā vismaz 75 miljoni cilvēku.
Tiek uzskatīts, ka līdz pat 1700. gadam Eiropā katru paaudzi ar atšķirīgu intensitāti un mirstības pakāpi ir atgriezusies viena un tā pati slimība. Vēlākie slimības uzliesmojumi ir Itālijas mēris 1629.-1631. gadā, Lielais mēris Londonā (1665.-16666. gadā), Lielais mēris Vīnē (1679. gadā), Lielais mēris Marseļā 1720.-1722. gadā un 1771. gada mēris Maskavā. Šķiet, ka 18. gadsimtā tas Eiropā bija izzudis vīrusa formā.
Par slimības identitāti pastāv strīdi. Citas idejas par to, kas varētu būt melnā nāve, ir Sibīrijas mēris un vīrusu hemorāģiskie drudži.
Melnā nāve ļoti būtiski ietekmēja Eiropas iedzīvotāju skaitu. Tā mainīja Eiropas sociālo struktūru. Tā bija nopietns trieciens Romas katoļu baznīcai, un tās rezultātā plaši tika vajātas tādas minoritātes kā ebreji, musulmaņi, ārzemnieki, ubagi un trūcīgie. Ikdienas izdzīvošanas nenoteiktība ietekmēja cilvēkus dzīvot uz mirkli, kā to ilustrē Džovanni Bokako (Giovanni Boccaccio) Dekameronā (1353).
Sākotnējo XIV gadsimta notikumu Eiropā mūsdienu rakstnieki dēvēja par "Lielo mirstību", un pēc vēlākajiem uzliesmojumiem tas kļuva pazīstams kā "melnā nāve".
Mediji
Melnā nāve ir izmantota kā tēma vai vide mūsdienu literatūrā un plašsaziņas līdzekļos. Edgara Allana Po (Edgar Allan Poe) stāsta "Sarkanās nāves maska" (The Masque of the Red Death, 1842) darbība norisinās nenosauktā valstī izdomātas mēra epidēmijas laikā, kas ļoti līdzinās melnajai nāvei.
Šo tēmu izmanto arī Alberts Kamuss. Viņa romāna "Mērs" (1947) darbība risinās uz mēra uzliesmojuma fona Alžīrijā, un tas, kā cilvēki ar to sadzīvo.
"Romas doktors" Paulusa Fürsta mākslas darbs 1656. gadā. Ar šādu apģērbu Romas ārsti vēlējās pasargāt sevi no melnās nāves (Romā, 1656. gadā).
Medicīniskie aspekti
Ar buboņu mēri saslimušajiem ir drudzis, smagi gripas simptomi un buboņi, kas var uzbriest līdz vidēji liela ābola lielumam. Šie buboņi galvenokārt parādās cirkšņos, padusēs un dažkārt arī uz augšstilbiem. Pūslīši bija ne tikai lieli, bet arī piepildīti ar strutām un iekrāsojās purpura krāsā.
Tā laika medicīnas zināšanas balstījās uz Hipokrāta teoriju par humoru. Tajā bija teikts, ka ķermenis sastāv no dažādiem šķidrumiem. Ja tie ir harmonijā, cilvēks ir vesels. Ja tie nav līdzsvarā, rodas slimība. Ļoti bieži slimības tika uzskatītas arī par Dieva sodu.
Šāda teorija, protams, nevar izskaidrot slimības izplatīšanos no viena cilvēka uz otru. Tika uzskatīts, ka infekcija rodas no sliktiem vējiem (tā dēvētās miasmas). Slikts gaiss varēja nākt arī no zemes iekšienes un tādējādi izraisīt slimību. Pret šo slimību varēja cīnīties, piemēram, atverot logus tikai uz ziemeļiem, dienas laikā nedrīkst gulēt un nedrīkst pārāk smagi strādāt.
Parīzes Universitātes Medicīnas fakultāte secināja, ka melno nāvi izraisīja slikta Jupitera, Saturna un Marsa konjunkcija 1345. gada 20. martā. Filips VI 1348. gadā viņiem bija uzdevis jautājumu par slimības cēloni. Tā kā atbilde bija zinātniski pamatota, to drīz vien sāka uzskatīt par patieso cēloni un pārtulkot daudzās valodās.
Tāpēc ārsti bieži vien aprobežojās ar to, ka teica cilvēkiem, lai viņi iet pie grēksūdzes, lai viņu grēki nāves gadījumā tiktu piedoti. Ilgtermiņā pandēmijas lika ārstiem mainīt savus priekšstatus par to, kā darbojas cilvēka ķermenis, atkāpjoties no Hipokrāta un Galēna teorijām un vairāk pievēršoties empīriskajai zinātnei. Tikai 200 gadus vēlāk Džirolamo Frakastoro atklāja, ka slimības izplatās infekcijas ceļā.
Saistītās lapas
- Lielais Londonas mēris
Jautājumi un atbildes
J: Kas bija melnā nāve?
A: Melnā nāve bija pandēmija, kas 14. gadsimtā skāra Eiropu un Āziju, nogalinot 75 līdz 200 miljonus cilvēku.
J: Kas izraisīja Melno nāvi?
A: Lielākā daļa vēsturnieku uzskata, ka Melno nāvi izraisīja buboņu mēris, kas ir Yersinia pestis baktērijas izraisīta bakteriāla infekcija.
J: No kurienes radās melnā nāve?
A: Tiek uzskatīts, ka tā radās Vidusāzijā vai Austrumāzijā un pirmo reizi parādījās Krimā 1347. gadā.
J: Kā cilvēki inficējās ar mēri?
A: Cilvēki inficējās, kad melnajām žurkām dzīvojošās blusas sakodušas un injicējušas Y. pestis baktērijas viņu brūcēs.
J: Cik ilgā laikā pēc koduma parādās simptomi?
A: Simptomi parasti parādās trīs līdz septiņas dienas pēc koduma.
J: Vai ir kādas citas teorijas par to, kas izraisīja melno nāvi?
A: Jā, daži vēsturnieki ir izteikuši pieņēmumu, ka pandēmijas cēlonis varētu būt bijis Sibīrijas mēris vai vīrusu hemorāģiskais drudzis.
Meklēt