Ebreji — identitāte, jūdaisms, izcelsme, diaspora un holokausts
Ebrejs ir persona, kurai ir ebreju izcelsme vai kura ir pievērsusies ebreju reliģijai. Parasti ebreji sevi uzskata par tautu (�peoplehood�), nevis vienīgi par reliģijas piekritējiem, tāpēc ebreja identitāte var būt gan reliģiska, gan etniska, gan kultūriska. Ebrejs var būt cilvēks, kurš praktizē jūdaisma reliģiju, kā arī tas, kuram ir ebreju etniskā mantojuma izcelsme un tradīcijas. Ebreji kā etnereliģiska grupa radušies Tuvajos Austrumos, to vēsture ietver gan senās Izraēlas un Jūdas karalistes periodus, gan ilgstošu diaspora pastāvēšanu pēc Tempļa iznīcināšanas un vairākiem izkaisījumiem pa pasauli.
Saskaņā ar tradicionālajām ebreju tiesībām, ko sauc par Halakha, cilvēks tiek uzskatīts par ebreju, ja viņa māte ir bijusi ebrejiete vai ja viņš ir formāli pievērsies jūdaismam ar atbilstošu konversijas procesu. Mūsdienu prakse tomēr atšķiras starp konfesijām: ortodoksālais jūdaisms stingri piekopj matrilineālo noteikumu, kamēr dažas liberālākas kustības (piem., Reformu kustība) dažviet atzīst arī patrilineālu nodošanos, ja bērns audzināts ebreju ticībā. Konversija parasti ietver mācīšanos par jūdaisma likumiem un praksēm, ritus (piem., apgriešanu vīriešiem, immersion mikvā) un rabīna vai rabīniskās kopienas apstiprinājumu.
Dažādība, valodas un tradīcijas
Ebreji ir ļoti daudzveidīgi — gan ģeogrāfiski, gan kultūras ziņā. Lielas grupas ir:
- Aškenazi (tradicionāli no Centrāleiropas un Austrumeiropas);
- Seferdi (no Ibērijas pussalas un tās pēctečiem);
- Mizrahi (no Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas kopienām).
Valodas, ko runājuši vai runā ebreju kopienas, ietver modernu ivrit (hebreju valodas atdzimšana kā dzīva valsts valoda), jidiš (vācu-jūdu valoda), ladino (Judeo-Spanish), kā arī vietējās valodas, kurās diaspora dzīvo. Jūdaisma kultūrā liela nozīme ir svētkiem (piem., Rosh Hashanah, Yom Kippur, Pesaḥ, Hanuka, Sukkot), sabatam (Šabatam), ēšanas likumiem (košer), bībeles un Talmudas studijām, kā arī kopienas un ģimenes tradīcijām.
Reliģiskās kustības un prakse
Jūdaisms ietver vairākas galvenās kustības un praktikas: ortodoksālais jūdaisms (ieskaitot haredi un modern ortodoksos), konservatīvais / masorti, reformu un rekonstrukcionistiskais jūdaisms, kā arī sekulārie/etniskie ebreji, kas identitāti uztver vairāk kā kultūras vai nacionālu piederību. Atšķiras attieksme pret Halakha, lomu sievietēm, laicīgām interpretācijām un rituālu praksi.
Diaspora, Izraēla un demogrāfija
Izraēla ir vienīgā mūsdienu valsts ar ebreju vairākumu un tai ir centrāla nozīme daudzu ebreju identitātē. Tomēr liela daļa ebreju dzīvo ārpus Izraēlas — diaspora veido plašas kopienas visā pasaulē. Lielākās diasporas atrodas ASV, kā arī tādās valstīs kā Argentīna, daudzas Eiropas valstis, Austrālija, Kanāda, Lielbritānija un citas. Padomju laikos Padomju Savienībā dzīvoja liela ebreju kopiena; pēc PSRS sabrukuma daudzi pārcēlās uz Izraēlu, ASV un citām valstīm (šeit lieto terminu "aliyah", lai aprakstītu pārvietošanos uz Izraēlu).
Demogrāfiskie dati mainās un ir atkarīgi no definīcijām (reliģiska prakse, etniska piederība, patsaziņa). Mūsdienās lielākās kopienas ir Izraēlā un ASV, bet arī citas valstis saglabā nozīmīgas ebreju kopienas.
Vēsture un izcelsme
Ebreju tautas vēsture aptver vairākus milēnijus: no patriarhu un iekšējo valstu periodiem (Ivrita/Bībeles laiki), cauri izveidotajiem valdījumiem (Isarelam un Jūdai), Babilonas trimdas un atgriešanās periodam, līdz Romas laikiem, otrā tempļa iznīcināšanai un plašai diaspora izkaisīšanai. Kopš viduslaikiem ebreji dzīvoja dažādās impērijās un kultūrvidēs, reizēm integrējoties un reizēm saskaroties ar ierobežojumiem vai vajāšanām.
Vajāšanas, antisemītisms un holokausts
Ebreji vēsturiskā gaitā ir bijuši daudzu vajāšanu, diskriminācijas un spieru upuri. Viens no traģiskākajiem un plašāk pazīstamajiem notikumiem ir Otrā pasaules kara laika genocīds, ko īstenoja nacisti un viņu palīgi; tajā tika nogalināti aptuveni seši miljoni ebreju — notikums, kas plaši tiek saukts par holokaustu. Holokausts iezīmēja milzīgas demogrāfiskas, kultūras un psiholoģiskas sekas ebreju kopienām: daudzas kopienas Eiropā tika gandrīz vai pilnībā iznīcinātas, un pēc kara radās spēcīga starptautiska kopiena atbalstam, tiesību sargāšanai un atmiņas saglabāšanai (piem., Yad Vashem, Yom HaShoah, Nurembergas tiesas).
Antisemītisms turpinājās arī pēc kara formās, kas svārstās no diskriminācijas un vardarbības līdz valstu līmeņa represijām. Mūsdienās antisemītisms ir globāla problēma, kas izpaužas dažādos veidos — verbālā naida retorika, uzbrukumi sinagogām, vandalizācija un stereotipu izplatīšana.
Mūsdienu izaicinājumi un nozīme
Mūsdienu ebreju kopienas saskaras ar vairākām aktuālām tēmām: identitātes saglabāšana diasporā, asimilācija un jaukta izcelsme ģimenēs, attiecības ar Izraēlu un tās politiku, kā arī drošības jautājumi saistībā ar antisemītismu. Vienlaikus ebreji daudzviet ir guvuši ievērojamas sekmes zinātnē, mākslā, ekonomikā un kultūrā, veicinot sabiedrības attīstību un akadēmisko dzīvi.
Kopienas institūcijas un atmiņa
Ebreju dzīvē svarīgas ir kopienas institūcijas: sinagogas, skolas (yeshiva, Jewish day schools), labdarības organizācijas, kultūras centri un muzejiska atmiņa par vēsturi. Jūdu reliģiskā un kultūras prakse uztur gan ikdienas rituālus (piem., sabata sagatavošana), gan gada ritmu ar svētkiem un piemiņas dienām.
Vispārīgi runājot, ebreju identitāte ir daudzslāņaina — tajā apvienojas reliģiska prakse, etniska vēsture, valodas, kultūras tradīcijas un kolektīvā atmiņa. Tas ir bagāts un sarežģīts mantojums, kas turpina attīstīties mūsdienu pasaulē.
Dāvida zvaigzne ir jūdaisma simbols.
Ebreju etniskās grupas
Visiem etniskajiem (nekonvertētajiem) ebrejiem ir ģenētiskais mantojums no Levantes (reģions, kas tagad pazīstams kā Izraēla un/vai Palestīna). Visos pasaules ebrejos ir ebreju etniskās grupas. Divas lielākās ir aškenazi (vēsturiski dzīvojuši Centrāleiropā un Austrumeiropā) un sefardu (vēsturiski dzīvojuši zemēs ap Vidusjūru, īpaši Spānijā un Portugālē). Ebreji no Tuvajiem Austrumiem, Kaukāza un Vidusāzijas tiek dēvēti par mižrahi ebrejiem. Ir arī Etiopijas ebreji, Indijas ebreji (Bene Israel) un Ķīnas ebreji (Kaifengas ebreji). Daudzas no šīm grupām ir pārcēlušās no vienas vietas uz citu. Piemēram, daudzi aškenazi ebreji dzīvo Amerikas Savienotajās Valstīs, bet daudzi sefardiešu un mizrahi ebreji dzīvo Francijā.
Ebreji runā to valstu valodās, kurās viņi dzīvo. Ebreju valoda ir jūdaisma valoda, jo tajā ir sarakstīta Bībele. Tā joprojām tiek lietota lūgšanās. Izraēlā Ivrit, kas ir jaunās ivrita valodas nosaukums, ir vispārpieņemta valoda. Ir arī citas ebreju valodas, piemēram, jidiš un ladino, kurās daži ebreji joprojām runā un raksta.
Vēsture
Ebreju Svētajos Rakstos teikts, ka jūdaisms aizsākās ar cilvēku vārdā Ābrams, kurš dzīvoja Ur pilsētā, tagadējā Irākā. Saskaņā ar Midrash, Ābrams bija stingri pārliecināts, ka cilvēki Urā kļūdījās, lūdzoties dažādiem dieviem un statujām. Viņš uzskatīja, ka patiesībā ir tikai viens dievs, kas nav statuja. Tora stāsta, ka Dievs uzrunāja Abramu un lika viņam ar ģimeni pamest Ur un pārcelties uz Kanaānu, kur viņš sāka jaunu reliģiju. Dievs viņam teica, ka viņa vārds tiks mainīts uz Ābrahāms. Midrash arī stāsta, ka eņģeļi iemācīja Ābrahāmam jaunu svēto valodu, kas, kā uzskata jūdi, ir valoda, kuru šodien pazīstam kā ivrits. Ebreju valoda joprojām ir jūdaisma valoda. Tiek uzskatīts, ka Ābrahāma mazdēls Jēkabs ir tas, kuram pirmajam tika dots vārds "Izraēla".
Kad jūdi Ēģiptē tika pārvērsti vergos, Dievs lika Mozum lūgt, lai tiktu atbrīvotas 12 Izraēla ciltis. Faraons atkal un atkal teica "nē", un katru reizi, kad viņš to darīja, Dievs sūtīja ēģiptiešiem daudzus briesmīgus sodus, lai piespiestu viņu atbrīvot ebrejus. Visbeidzot faraons atļāva ebrejiem doties brīvībā, bet tad nolēma sūtīt ēģiptiešu armiju, lai sagūstītu ebrejus atpakaļ. Lai palīdzētu viņiem izbēgt, Dievs pavēlēja Sarkanajai jūrai atvērt tiem ceļu. Pēc tam ūdeņi atgriezās un noslīcināja ēģiptiešu armiju. Torā teikts, ka pēc tam Mozus tikās ar Dievu Sinaja kalnā un saņēma no Dieva desmit baušļus un Toru.
Ebreji jeb izraēlieši divpadsmit ciltīs Kanaānā izveidoja valsti ar nosaukumu Izraēla. Viņi cīnījās daudzos karos pret citām šīs teritorijas tautām. Vārds ebrejs cēlies no vienas no šīm ciltīm - Jūdas. Vēlāk, 6. gs. p. m. ē. sākumā, Jūdu iekaroja Babilonija, un tās iedzīvotāji nonāca gūstā Babilonijā. Kad Babiloniju iekaroja Persijas impērija, viņiem atkal ļāva atgriezties Jūdā. Daži jūdi palika Babilonijā (tagadējā Irākā), bet citi dzīvoja arī citās valstīs.
50. gadā p.m.ē. Jūdu (tolaik sauktu par Jūdeju) pārvaldīja Romas impērija. Šajā laikā galvenā valoda Jūdejā bija aramiešu valoda. Jūdiem nepatika romiešu valdība un paražas, un viņi bieži radīja romiešiem nepatikšanas. Pēc jūdu kopienas sacelšanās pret valdību 70. gadā romieši sagrāva Jūdejas galvaspilsētu Jeruzalemi un gandrīz visus jūdus aizsūtīja trimdā.
Pēc tam ebreju tautai nebija savas valsts. Viņi bija neliela minoritāte gandrīz visās vietās, kur viņi dzīvoja. Šo laiku sauc par diasporu, kad ebreji izplatījās pa visu pasauli. Viņi dzīvoja daudzās citās valstīs. Spānijā un Portugālē dzīvojošie ebreji lietoja ladino valodu (sauktu arī par judeospāņu valodu). Vācijā, Polijā, Krievijā un citās Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs dzīvojošie ebreji runāja jidiš valodā. Ziemeļāfrikā dzīvojošie ebreji runāja judeoarābu valodā vai haketiešu valodā, kas bija vietējais ladino valodas nosaukums. Ebreji ir dzīvojuši lielākajā daļā, bet ne visās pasaules vietās, tostarp Indijā, Ķīnā, Jemenā un Etiopijā. Arī mūsdienās par ebrejiem, kas nedzīvo Izraēlā, bieži vien saka, ka viņi dzīvo "diasporā". Dažās vietās, piemēram, Indijā, ebreji dzīvoja bez problēmām. Citviet, piemēram, lielākajā daļā Eiropas un islāma valstīs, valdīja fanātisms vai pat naids pret ebrejiem, un viņi dzīvoja saskaņā ar diskriminējošiem likumiem. Dažkārt ebreji cieta no atklātas vajāšanas (tas ir, sistemātiska naida un vardarbības), dažkārt viņi bija spiesti ģērbties īpašās, neglītās drēbēs, maksāt lielākus nodokļus nekā citi, būvēt augstākas mājas nekā citi, nebraukt ar zirgu vai ēzeli, nēsāt noteiktas nozīmītes utt. Eiropā, kur Romas katoļu baznīca aizliedza kristiešiem aizdot naudu par procentiem, daži ebreji strādāja par baņķieriem un naudas aizdevējiem un kļuva pazīstami kā prasmīgi baņķieri.
Viena no nomadu tautām - hazāri - 8. gadsimtā pārgāja jūdaismā. Hazaru haniste, kas atradās mūsdienu Ukrainas un Baltkrievijas teritorijā, bija vienīgā neatkarīgā ebreju valsts pirms mūsdienu Izraēlas. Hazāru valsti 987. gadā iznīcināja austrumu vikingi (krievi).
Ebreju tauta vienmēr ir ticējusi, ka viņiem ir īpaša Dieva misija. Viņi dara lietas pēc saviem ieskatiem, piemēram, ievēro īpašus noteikumus par ēdienu un ēšanu, nestrādā šabata laikā, ievēro savas svētku dienas un neprecas ar citu reliģiju pārstāvjiem. Tādēļ cilvēki daudzos laikos un dažādās valstīs ir uzskatījuši ebrejus par dīvainiem un, iespējams, bīstamiem. Daudzās valstīs tika pieņemti likumi, kas noteica, ka ebreji nedrīkst strādāt dažus darbus vai dzīvot dažās vietās. Dažkārt ebreju reliģijas dēļ viņus nogalināja. Ar vārdu "antisemītisms" apzīmē naidu pret ebrejiem.
20. gadsimta 30. un 40. gados nacistu jeb nacionālsociālistu valdība Vācijā iekaroja lielāko daļu Eiropas. Viņi darīja briesmīgas lietas ar ebrejiem, jo uzskatīja, ka ebreji ir vainojami pie problēmām, kas Vācijā radās Pirmā pasaules kara laikā un pēc tā. Nacistu valdība nogalināja vairāk nekā sešus miljonus ebreju. Pirms viņi tika nogalināti, bieži vien izmantojot gāzes kameru vai slīpi novietotus vagonus krāsnī, daudzi ebreji tika padarīti par piespiedu strādniekiem, un daži no viņiem bija spiesti palīdzēt nogalināt un sagūstīt citus.
1948. gadā pēc Otrā pasaules kara Apvienoto Nāciju Organizācija izveidoja Izraēlas valsti ebrejiem Palestīnā, kas atrodas tajā pašā vietā, kur sākotnējā Izraēla, Tuvajos Austrumos. Pirms Pirmā pasaules kara šī zeme bija daļa no Osmaņu impērijas, bet pēc tam šo teritoriju Apvienoto Nāciju Organizācijas pārraudzībā kontrolēja Lielbritānija. Daudzi ebreji pārcēlās atpakaļ uz Izraēlu, ko tolaik sauca par Palestīnu, sākot ar 19. gadsimta beigām. Kad 1948. gadā tika izveidota Izraēlas valsts, tajā dzīvoja aptuveni 600 000 ebreju. Šodien tajā dzīvo aptuveni 5 600 000 ebreju.
Kad ebreji pārcēlās atpakaļ uz Palestīnu, tur tagad dzīvoja daži cilvēki. Lielākā daļa no viņiem nevēlējās dzīvot ebreju valstī. Tas bija sākums Izraēlas un arābu jeb Izraēlas un palestīniešu konfliktam, kas turpinās vēl šodien.
Ebreji ir ieradušies Izraēlā no visas pasaules, atvedot dažādas valodas, mūziku, ēdienus un vēsturi, lai radītu unikālu kultūru. Izraēla ir vienīgā valsts pasaulē, kur lielākā daļa iedzīvotāju ir ebreji un kur galvenā valoda ir ivrits.
Ebreju vēsture turpinās gan Izraēlā, gan diasporā. Ārpus Izraēlas daudz ebreju dzīvo ASV, Lielbritānijā, Kanādā, Francijā, Krievijā, Ukrainā, Vācijā, Argentīnā, Brazīlijā, Dienvidāfrikā un Austrālijā. Citās pasaules daļās dzīvo mazāks skaits ebreju.
Dažas no galvenajām problēmām, ar kurām mūsdienās saskaras ebreju tauta, ir Izraēlas un palestīniešu konflikta atrisināšana un augsts asimilācijas (ebreju identitātes zaudēšanas) līmenis dažās valstīs, piemēram, ASV.
Slaveni ebreji
Daudzi ebreji ir paveikuši ievērojamus darbus zinātnē, literatūrā, uzņēmējdarbībā un mākslā. Daži no slavenākajiem ir:
- Lauren Bacall, aktrise
- Dāvids Ben-Gurions, Izraēlas politiķis
- Mels Brūkss, filmu režisors
- Noams Čomskis, amerikāņu valodnieks un rakstnieks
- Jēzus Kristus , kristietības centrālā figūra
- Ārons Koplends, komponists
- Bobs Dilans, amerikāņu dziedātājs
- Alberts Einšteins, zinātnieks
- Anne Franka, dienasgrāmatas autore
- Džordžs Geršvins, komponists
- Kārlis Markss, filozofs un marksisma tēvs
- Teodors Hercls, modernā cionisma pamatlicējs
- Francs Kafka, rakstnieks
- Henrijs Kisindžers, bijušais ASV valsts sekretārs
- Emma Lazarus, autore
- Zigmunds Freids, zinātnieks, psihoanalītiķa tēvs
- Brāļi Marksi, komiķi
- Golda Meir, Izraēlas politiķe
- Benjamins Netanjahu, Izraēlas politiķis
- Šimons Peress, Izraēlas politiķis
- Filips Rots, amerikāņu rakstnieks
- Marks Rotko, amerikāņu gleznotājs
- Stīvens Spīlbergs, filmu režisors
- Baruks Spinoza, filozofs
- Marks Špics, peldētājs
- Barbra Streisanda, dziedātāja un aktrise
- Lerijs Deivids, aktieris, producents
- Džerijs Seinfelds, komiķis
- Endijs Sambergs, komiķis
- Natālija Portmane, aktrise
- Ādams Sandlers, aktieris
- Drake, reperis
- Riks Rubins, amerikāņu ierakstu producents
- Bērnijs Sanderss, ASV senators
- Džons Stjuarts, amerikāņu komiķis
- Sāra Silvermena, amerikāņu komiķe
- Maimonīds, ebreju filozofs
Albertam Einšteinam, kurš izdomāja vienādojumu E=mc , 2bija ebreju izcelsme.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir ebrejs?
A: Ebrejs ir cilvēks, kuram ir ebreju izcelsme vai kurš ir pievērsies ebreju reliģijai. Parasti ebreji sevi uzskata par tautu, nevis tikai par kādas reliģijas piekritējiem, tāpēc tas ir ne tikai cilvēks, kas piekopj jūdaismu, bet arī cilvēks ar ebreju etnisko mantojumu.
J: No kurienes ir cēlušies ebreji?
A: Ebreji ir cēlušies kā etnereliģiska grupa Tuvajos Austrumos.
J: Kā tradicionālajos ebreju likumos ir definēts, ka cilvēks ir ebrejs?
Atbilstoši tradicionālajām ebreju tiesībām, ko sauc par Halakha, par ebreju uzskata cilvēku, kura māte bija ebrejiete vai kurš ir pievērsies jūdaismam.
Vai ir kāda valsts, kurā ebreji ir vairākumā?
A.: Jā, Izraēla ir vienīgā mūsdienu valsts, kurā ebreji ir vairākumā. Tomēr ir arī daudzas citas vietas pasaulē, kur ir ievērojams ebreju skaits, piemēram, Amerikas Savienotās Valstis, Argentīna, Eiropa un Austrālija. Gan Izraēlā, gan ASV ir vairāk nekā pieci miljoni ebreju katrā.
Jautājums: Cik daudz ebreju dzīvoja Padomju Savienībā pirms tās sabrukuma?
A: Pirms sabrukuma Padomju Savienībā dzīvoja vairāk nekā divi miljoni ebreju, bet daudzi no viņiem kopš tā laika pārcēlās uz Izraēlu, ASV un citām Rietumvalstīm.
J: Kas notika Otrā pasaules kara laikā, kas ietekmēja miljoniem ebreju?
A: Otrā pasaules kara laikā nacisti nogalināja gandrīz sešus miljonus ebreju, kas kļuva zināms kā holokausts.
