Ebrejs ir persona, kurai ir ebreju izcelsme vai kura ir pievērsusies ebreju reliģijai. Parasti ebreji sevi uzskata par tautu (�peoplehood�), nevis vienīgi par reliģijas piekritējiem, tāpēc ebreja identitāte var būt gan reliģiska, gan etniska, gan kultūriska. Ebrejs var būt cilvēks, kurš praktizē jūdaisma reliģiju, kā arī tas, kuram ir ebreju etniskā mantojuma izcelsme un tradīcijas. Ebreji kā etnereliģiska grupa radušies Tuvajos Austrumos, to vēsture ietver gan senās Izraēlas un Jūdas karalistes periodus, gan ilgstošu diaspora pastāvēšanu pēc Tempļa iznīcināšanas un vairākiem izkaisījumiem pa pasauli.

Saskaņā ar tradicionālajām ebreju tiesībām, ko sauc par Halakha, cilvēks tiek uzskatīts par ebreju, ja viņa māte ir bijusi ebrejiete vai ja viņš ir formāli pievērsies jūdaismam ar atbilstošu konversijas procesu. Mūsdienu prakse tomēr atšķiras starp konfesijām: ortodoksālais jūdaisms stingri piekopj matrilineālo noteikumu, kamēr dažas liberālākas kustības (piem., Reformu kustība) dažviet atzīst arī patrilineālu nodošanos, ja bērns audzināts ebreju ticībā. Konversija parasti ietver mācīšanos par jūdaisma likumiem un praksēm, ritus (piem., apgriešanu vīriešiem, immersion mikvā) un rabīna vai rabīniskās kopienas apstiprinājumu.

Dažādība, valodas un tradīcijas

Ebreji ir ļoti daudzveidīgi — gan ģeogrāfiski, gan kultūras ziņā. Lielas grupas ir:

  • Aškenazi (tradicionāli no Centrāleiropas un Austrumeiropas);
  • Seferdi (no Ibērijas pussalas un tās pēctečiem);
  • Mizrahi (no Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas kopienām).

Valodas, ko runājuši vai runā ebreju kopienas, ietver modernu ivrit (hebreju valodas atdzimšana kā dzīva valsts valoda), jidiš (vācu-jūdu valoda), ladino (Judeo-Spanish), kā arī vietējās valodas, kurās diaspora dzīvo. Jūdaisma kultūrā liela nozīme ir svētkiem (piem., Rosh Hashanah, Yom Kippur, Pesaḥ, Hanuka, Sukkot), sabatam (Šabatam), ēšanas likumiem (košer), bībeles un Talmudas studijām, kā arī kopienas un ģimenes tradīcijām.

Reliģiskās kustības un prakse

Jūdaisms ietver vairākas galvenās kustības un praktikas: ortodoksālais jūdaisms (ieskaitot haredi un modern ortodoksos), konservatīvais / masorti, reformu un rekonstrukcionistiskais jūdaisms, kā arī sekulārie/etniskie ebreji, kas identitāti uztver vairāk kā kultūras vai nacionālu piederību. Atšķiras attieksme pret Halakha, lomu sievietēm, laicīgām interpretācijām un rituālu praksi.

Diaspora, Izraēla un demogrāfija

Izraēla ir vienīgā mūsdienu valsts ar ebreju vairākumu un tai ir centrāla nozīme daudzu ebreju identitātē. Tomēr liela daļa ebreju dzīvo ārpus Izraēlas — diaspora veido plašas kopienas visā pasaulē. Lielākās diasporas atrodas ASV, kā arī tādās valstīs kā Argentīna, daudzas Eiropas valstis, Austrālija, Kanāda, Lielbritānija un citas. Padomju laikos Padomju Savienībā dzīvoja liela ebreju kopiena; pēc PSRS sabrukuma daudzi pārcēlās uz Izraēlu, ASV un citām valstīm (šeit lieto terminu "aliyah", lai aprakstītu pārvietošanos uz Izraēlu).

Demogrāfiskie dati mainās un ir atkarīgi no definīcijām (reliģiska prakse, etniska piederība, patsaziņa). Mūsdienās lielākās kopienas ir Izraēlā un ASV, bet arī citas valstis saglabā nozīmīgas ebreju kopienas.

Vēsture un izcelsme

Ebreju tautas vēsture aptver vairākus milēnijus: no patriarhu un iekšējo valstu periodiem (Ivrita/Bībeles laiki), cauri izveidotajiem valdījumiem (Isarelam un Jūdai), Babilonas trimdas un atgriešanās periodam, līdz Romas laikiem, otrā tempļa iznīcināšanai un plašai diaspora izkaisīšanai. Kopš viduslaikiem ebreji dzīvoja dažādās impērijās un kultūrvidēs, reizēm integrējoties un reizēm saskaroties ar ierobežojumiem vai vajāšanām.

Vajāšanas, antisemītisms un holokausts

Ebreji vēsturiskā gaitā ir bijuši daudzu vajāšanu, diskriminācijas un spieru upuri. Viens no traģiskākajiem un plašāk pazīstamajiem notikumiem ir Otrā pasaules kara laika genocīds, ko īstenoja nacisti un viņu palīgi; tajā tika nogalināti aptuveni seši miljoni ebreju — notikums, kas plaši tiek saukts par holokaustu. Holokausts iezīmēja milzīgas demogrāfiskas, kultūras un psiholoģiskas sekas ebreju kopienām: daudzas kopienas Eiropā tika gandrīz vai pilnībā iznīcinātas, un pēc kara radās spēcīga starptautiska kopiena atbalstam, tiesību sargāšanai un atmiņas saglabāšanai (piem., Yad Vashem, Yom HaShoah, Nurembergas tiesas).

Antisemītisms turpinājās arī pēc kara formās, kas svārstās no diskriminācijas un vardarbības līdz valstu līmeņa represijām. Mūsdienās antisemītisms ir globāla problēma, kas izpaužas dažādos veidos — verbālā naida retorika, uzbrukumi sinagogām, vandalizācija un stereotipu izplatīšana.

Mūsdienu izaicinājumi un nozīme

Mūsdienu ebreju kopienas saskaras ar vairākām aktuālām tēmām: identitātes saglabāšana diasporā, asimilācija un jaukta izcelsme ģimenēs, attiecības ar Izraēlu un tās politiku, kā arī drošības jautājumi saistībā ar antisemītismu. Vienlaikus ebreji daudzviet ir guvuši ievērojamas sekmes zinātnē, mākslā, ekonomikā un kultūrā, veicinot sabiedrības attīstību un akadēmisko dzīvi.

Kopienas institūcijas un atmiņa

Ebreju dzīvē svarīgas ir kopienas institūcijas: sinagogas, skolas (yeshiva, Jewish day schools), labdarības organizācijas, kultūras centri un muzejiska atmiņa par vēsturi. Jūdu reliģiskā un kultūras prakse uztur gan ikdienas rituālus (piem., sabata sagatavošana), gan gada ritmu ar svētkiem un piemiņas dienām.

Vispārīgi runājot, ebreju identitāte ir daudzslāņaina — tajā apvienojas reliģiska prakse, etniska vēsture, valodas, kultūras tradīcijas un kolektīvā atmiņa. Tas ir bagāts un sarežģīts mantojums, kas turpina attīstīties mūsdienu pasaulē.