Padomju Savienība

Svētki

Padomju Savienības republikas

Padomju Savienību veidoja 15 republikas. Tās bija Padomju Sociālistiskās Republikas vai Padomju Sociālistiskās Federatīvās Republikas. Katra republika bija neatkarīga un pati kārtoja savas kultūras lietas. Katrai no tām bija arī tiesības izstāties no savienības, ko tās arī izdarīja 1991. gadā.

Federatīvās republikas atšķīrās ar to, ka tām bija lielāka autonomija un tās veidoja pašas valstis. Tās bieži dēvēja par autonomām padomju sociālistiskajām republikām. To bija vairākas. Lielākā daļa no tām joprojām pastāv; lai gan tagad tās ir republikas neatkarīgas valsts sastāvā. Piemēram, Tatāru ASSR pārtapa par Tatarstānas Republiku (tā atrodas Kazaņas apkārtnē).

Padomju republikas

1. Armēnijas PSR (Padomju Sociālistiskā Republika)
2. Azerbaidžānas PSR
3. Baltkrievijas PSR
4. Igaunijas PSR
5. Gruzijas PSR
6. Kazahstānas PSR
7. Kirgizstānas PSR
8. Latvijas PSR
9. Lietuvas PSR
10. Moldāvijas PSR
11. Krievijas PSR (Padomju Federatīvā Sociālistiskā Republika)
12. Tadžikistānas PSR
13. Turkmenistānas PSR
14. Ukrainas PSR
15. Uzbekistānas Padomju Sociālistiskā Republika

Neatkarīgās valstis

1. Armēnija
2. Azerbaidžāna
3. Baltkrievija
4. Igaunija
5. Gruzija
6. Kazahstāna
7. Kirgizstāna
8. Latvija
9. Lietuva
10. Moldova
11. Krievija
12. Tadžikistāna
13. Turkmenistāna
14. Ukraina
15. Uzbekistāna

Padomju Savienība pirms sabrukuma

Ģeogrāfija, klimats un vide

1991. gadā Padomju Savienība ar savu lielāko platību - 22 400 000 kvadrātkilometru (8 600 000 kvadrātkilometru) - bija lielākā valsts pasaulē. Tās platība bija salīdzināma ar Ziemeļamerikas platību, kas aizņēma vienu sestdaļu no pasaules sauszemes platības. Rietumu daļa (Eiropā) veidoja ceturtdaļu valsts platības, un tā bija valsts kultūras un ekonomikas centrs. Austrumu daļa (Āzijā) stiepās līdz Klusajam okeānam austrumos un Afganistānai dienvidos, un tā bija daudz mazāk apdzīvota nekā rietumu daļa. Tā bija vairāk nekā 10 000 km (6 200 jūdžu) garumā (11 laika joslas) un gandrīz 7 200 km (4 500 jūdžu) no ziemeļiem uz dienvidiem. Tās piecas klimatiskās (atšķirīgi laikapstākļi, temperatūra, mitrums un atmosfēras spiediens) zonas bija tundra, taiga, stepes, tuksnesis un kalni.

Padomju Savienībai 1991. gadā bija pasaulē garākā robeža - vairāk nekā 60 000 km (37 000 jūdžu). Divas trešdaļas Padomju Savienības robežas veidoja Ziemeļu Ledus okeāna piekraste. Otrpus Beringa šaurumam atradās Amerikas Savienotās Valstis. Otrā pasaules kara beigās Padomju Savienība robežojās ar Afganistānu, Ķīnu, Čehoslovākiju, Somiju, Ungāriju, Irānu, Mongoliju, Ziemeļkoreju, Norvēģiju, Poliju, Poliju, Rumāniju, Turciju un Somiju.

Padomju Savienības garākā upe bija Irtišs. Padomju Savienības augstākais kalns bija Komunisma virsotne (mūsdienās to sauc par Ismaila Samani virsotni) Tadžikistānā, kura augstums ir 7 495 metri (24 590 pēdu). Pasaulē lielākais ezers Kaspijas jūra lielākoties atradās Padomju Savienībā. Pasaulē dziļākais ezers - Baikāls - atradās Padomju Savienībā.

Vēsture

Pēdējais Krievijas cars (imperators) Nikolajs II valdīja Krievijā līdz 1917. gada martam, kad Krievijas impērija tika pārņemta un to nomainīja īslaicīga "pagaidu valdība", kuru vadīja Aleksandrs Kerenskis un kuru novembrī gāza boļševiki.

No 1917. līdz 1922. gadam pirms Padomju Savienības pastāvēja Krievijas Padomju Federatīvā Sociālistiskā Republika (RSFSR), kas bija atsevišķa valsts, tāpat kā citas tā laika padomju republikas. Padomju Savienība oficiāli tika izveidota 1922. gada decembrī kā Krievijas (pazīstama arī kā boļševistiskā Krievija), Ukrainas, Baltkrievijas un Aizkaukāza padomju republiku savienība, ko pārvaldīja komunistiskās boļševiku partijas.

Revolūcija un fonds

Ekstrēma valdības maiņas darbība Krievijas impērijā sākās ar 1825. gada dekembristu sacelšanos, un, lai gan 1861. gadā tika atcelta dzimtbūšana, tā tika panākta ar zemniekiem (nabadzīgiem lauksaimniecības strādniekiem) nelabvēlīgiem nosacījumiem un kalpoja maiņas (revolucionāru) veicināšanai. Pēc 1905. gada revolūcijas Krievijā 1906. gadā tika izveidots parlaments (likumdevēja sapulce) - Valsts dome, bet cars protestēja pret to, ka cilvēki mēģināja pāriet no absolūtās monarhijas uz konstitucionālo. Sacelšanās turpinājās un saasinājās Pirmā pasaules kara laikā, kad tautas pilsētās cieta neveiksmes un trūka pārtikas.

Sacelšanās Sanktpēterburgā, kas bija atbilde uz kara laika Krievijas ekonomikas un morāles sabrukumu, izraisīja "Februāra revolūciju" un valdībasatstādināšanu1917. gada martā. Cara autokrātiju nomainīja Krievijas "Pagaidu valdība", kuras vadītāji plānoja sarīkot Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanas un turpināt karu Pirmajā pasaules karā Antantes pusē.

Tajā pašā laikā visā valstī sāka veidoties strādnieku padomes, ko dēvēja par padomēm. Boļševiki Vladimira Ļeņina vadībā padomēs un ielās veicināja sociālistisko revolūciju. "Oktobra revolūcijas" laikā 1917. gada novembrī viņi pārņēma varu no Pagaidu valdības. Decembrī boļševiki noslēdza pamieru (mieru) ar Centrālajām lielvarām. Martā, pēc vēl lielākām kaujām, Padomju Savienība galīgi izstājās no kara un parakstīja Brestļitovskas līgumu.

Ilgā un asiņainā Krievijas pilsoņu karā uzvarēja jaunā padomju vara. Pilsoņu karš starp sarkanajiem un baltajiem sākās 1917. gadā un beidzās 1923. gadā. Tas ietvēra Sibīrijasintervenci un citu ārvalstu iejaukšanos, Nikolaja II un viņa ģimenes nogalināšanu un 1921. gada badu, kurā gāja bojā aptuveni 5 miljoni cilvēku. Saistītā konflikta ar Poliju laikā 1921. gada martā tika parakstīts Rīgas miers, kas sadalīja strīdīgās teritorijas Baltkrievijā un Ukrainā starp Polijas Republiku un Padomju Krieviju. Padomju Savienībai bija jārisina līdzīgi konflikti ar jaunizveidoto Somijas Republiku, Igaunijas Republiku, Latvijas Republiku un Lietuvas Republiku, kas pilsoņu kara laikā bija izbēgušas no impērijas.

Padomju republiku apvienošanās

1922. gada 28. decembrī Krievijas PSR, Aizkaukāza PSR, Ukrainas PSR un Baltkrievijas PSR iedzīvotāji apstiprināja PSRS izveides līgumu un PSRS izveides deklarāciju, izveidojot Padomju Sociālistisko Republiku Savienību. Šos divus dokumentus apstiprināja PSRS Padomju 1. kongress, un tos parakstīja delegāciju vadītāji.

1924. gada 1. februārī Britu impērija atzina PSRS par savu valsti. Tāpat 1924. gadā tika apstiprināta padomju konstitūcija (likumu kopums), ar kuru 1922. gada decembrī Krievijas PSR, Ukrainas PSR, Baltkrievijas PSR un Aizkaukāza PSR apvienojās, izveidojot "Padomju Sociālistisko Republiku Savienību" (PSRS).

Lielās pārmaiņas valsts ekonomikā, rūpniecībā un politikā sākās jau padomju varas pirmsākumos 1917. gadā. Liela daļa no tām tika veiktas saskaņā ar boļševiku Sākotnējiem dekrētiem - Vladimira Ļeņina parakstītiem padomju valdības dokumentiem. Viens no svarīgākajiem un ievērojamākajiem pavērsieniem bija plāns GOELRO, kurā bija plānotas būtiskas pārmaiņas padomju ekonomikā, pamatojoties uz pilnīgu valsts elektrifikāciju. Plānu izstrādāja 1920. gadā, un tas aptvēra 10 līdz 15 gadu periodu. Tas paredzēja izveidot 30 reģionālo elektrostaciju tīklu, tostarp desmit lielas hidroelektrostacijas, un daudzas ar elektrību darbināmas lielas rūpniecības organizācijas. Plāns kļuva par prototipu turpmākajiem piecu gadu plāniem, un līdz 1931. gadam tas tika praktiski izpildīts. Beigas

Staļina valdīšanas laiks

Padomju Savienībā jau no tās pirmsākumiem valdīja vienpartijas - Komunistiskās partijas (boļševiku) - valdība. Pēc pilsoņu kara laikā īstenotās kara komunisma ekonomiskās politikas padomju valdība 20. gadsimta 20. gados ļāva līdzās nacionalizētajai rūpniecībai pastāvēt arī dažiem privātiem uzņēmumiem, un totālo pārtikas rekvizīciju laukos aizstāja ar pārtikas nodokli (sk. Jaunā ekonomiskā politika).

Padomju vadītāji apgalvoja, ka vienpartijas vara ir nepieciešama, jo tā nodrošina, ka Padomju Savienībā neatgriezīsies "kapitālistiskā ekspluatācija" un ka demokrātiskā centrālisma principi pārstāvēs tautas gribu. Debates par ekonomikas nākotni veidoja fonu padomju līderiem, lai gados pēc Ļeņina nāves 1924. gadā varētu iegūt lielāku varu. Sākotnēji Ļeņinu bija paredzēts aizstāt ar "trijotni", ko veidoja Grigorijs Zinovjevs no Ukrainas, Ļevs Kameņevs no Maskavas un Josifs Staļins no Gruzijas.

Staļins vadīja valsti Otrā pasaules kara laikā un aukstajā karā. Gulaga nometnes ievērojami paplašinājās, uzņemot miljoniem ieslodzīto. Pēc Staļina nāves viņa politiku turpināja Georgijs Maļenkovs. Ņikita Hruščovs mainīja dažus Staļina politikas virzienus, bet Leonīds Brežņevs un Aleksejs Kosigins saglabāja iepriekšējo stāvokli.

Pēc 1936. gada pārskatītās konstitūcijas pieņemšanas Padomju Savienība pārstāja darboties kā republiku savienība, bet vairāk kā vienota supervalsts.

Hruščova laikmets

Staļins nomira 1953. gada 5. martā. Nikita Hruščovs galu galā uzvarēja sekojošajā cīņā par varu līdz 1950. gadu vidum. 1956. gadā viņš nosodīja Staļina represijas un atviegloja partijas un sabiedrības kontroli. Tas tika dēvēts par destaļinizāciju.

Maskava uzskatīja Austrumeiropu par ļoti svarīgu buferzonu tās rietumu robežu aizsardzībai. Šā iemesla dēļ PSRS centās nostiprināt kontroli pār šo reģionu. Tā to panāca, pārveidojot Austrumeiropas valstis par satelītvalstīm, kas ir atkarīgas no tās vadības un tai paklausīgas. Padomju militārais spēks tika izmantots, lai 1956. gadā apspiestu pret staļinismu vērstas sacelšanās Ungārijā un Polijā.

50. gadu beigās konfrontācija ar Ķīnu saistībā ar PSRS politiku noveda pie Ķīnas un Padomju Savienības sašķelšanās. Tas izraisīja pārrāvumu visā pasaules marksisma-ļeņinisma kustībā. Albānijas, Kambodžas un Somālijas valdības izvēlējās sabiedroties ar Ķīnu, nevis ar PSRS.

50. gadu beigās un 60. gadu sākumā Padomju Savienība turpināja gūt panākumus kosmosa sacensībās. Tā sacentās ar Amerikas Savienotajām Valstīm. PSRS 1957. gadā palaida pirmo mākslīgo pavadoni Sputniks 1, 1957. gadā - dzīvu suni vārdā Laika, 1961. gadā - pirmo cilvēku Juriju Gagarinu, 1963. gadā - pirmo sievieti kosmosā Valentīnu Tereškovu, 1965. gadā - pirmo cilvēku, kas staigāja kosmosā, Alekseju Leonovu, 1966. gadā - pirmo mīksto nosēšanos uz Mēness ar kosmosa kuģi Luna 9 un pirmos Mēness roverus Lunohod 1 un Lunohod 2.

Leonīds Brežņevs

Leonīds Brežņevs vadīja Padomju Savienību no 1964. gada līdz savai nāvei 1982. gadā. Viņš nāca pie varas pēc tam, kad pārliecināja valdību gāzt toreizējo vadītāju Ņikitu Hruščovu. Brežņeva valdīšanu bieži saista ar padomju ekonomikas lejupslīdi un notikumu ķēdes sākumu, kas noveda pie savienības galējā sabrukuma. Viņam bija daudz medaļu, ko viņš pats sev piešķīra. Trīs reizes viņam piešķīra Padomju Savienības varoņa nosaukumu (augstākais apbalvojums). Brežņevu nomainīja Jurijs Andropovs, kurš nomira dažus gadus vēlāk. Andropova pēctecis bija vājais un novecojošais Konstantīns Čerņenko. Čerņenko nomira tikai gadu pēc stāšanās amatā.

1980. gadā Padomju Savienībā notika vasaras olimpiskās spēles, kuras atklāja un noslēdza Brežņevs. Rietumvalstis, jo īpaši Amerikas Savienotās Valstis, šīs spēles ļoti boikotēja. Noslēguma ceremonijas laikā Amerikas Savienoto Valstu karoga vietā tika pacelts Losandželosas pilsētas karogs (lai simbolizētu nākamo saimnieces pilsētu/naciju), un, reaģējot uz boikotu, tika atskaņota olimpisko spēļu himna, nevis Amerikas Savienoto Valstu himna.

Brežņevs bija otrs ilgāk par Staļinu nostrādājušais padomju līderis. Turpmāk ir uzskaitīti vadītāji (Komunistiskās partijas ģenerālsekretāri) pēc to amata pilnvaru termiņa un vadīšanas ilguma:

• Vladimirs Ļeņins 1922-1924 (2 gadi)
• Josifs Staļins 1924-1953 (29 gadi)
• Ņikita Hruščovs 1953-1964 (11 gadi)
• Leonīds Brežņevs 1964-1982 (18 gadi)
• Jurijs Andropovs 1982-1984 (2 gadi)
• Konstantīns Čerņenko 1984-1985 (1 gads)
• Mihails Gorbačovs 1985-1991 (6 gadi)

Hruščovs un Gorbačovs ir vienīgie padomju līderi, kas nav miruši, atrodoties amatā. Ļeņins, Staļins un Hruščovs ir vienīgie vadītāji, kuri savas vadības laikā nebija (de jure) valsts vadītāji.

Gorbačova valdīšanas laiks

Mihails Gorbačovs bija pēdējais Padomju Savienības vadītājs. Viņš bija vienīgais padomju līderis, kurš bija dzimis pēc Oktobra revolūcijas un tādējādi bija Padomju Savienības produkts, jo bija tajā uzaudzis. Viņš un ASV prezidents Ronalds Reigans parakstīja līgumu, lai atbrīvotos no dažiem kodolieročiem. Gorbačovs uzsāka sociālās un ekonomiskās reformas, kas deva cilvēkiem vārda brīvību un ļāva viņiem kritizēt valdību un tās politiku. Valdošā komunistiskā partija zaudēja kontroli pār plašsaziņas līdzekļiem un iedzīvotājiem. Laikraksti sāka drukāt daudzās neveiksmes, ko Padomju Savienība bija slēpusies un noliegusi savā pagātnē. Padomju Savienības ekonomika atpaliek, un valdība tērēja daudz naudas, lai konkurētu ar Rietumiem.

Šķīdināšana

80. gados padomju ekonomika cieta, bet bija stabila. Gorbačova jaunās idejas bija kļuvušas nekontrolējamas, un komunistiskā partija zaudēja kontroli. Borisu Jeļcinu (demokrātiski) ievēlēja par Krievijas PSFSR prezidentu, lai gan Gorbačovs nevēlējās, lai viņš nāktu pie varas. Lietuva pasludināja neatkarību no Savienības, un padomju valdība pieprasīja, lai tā atsakās no neatkarības, pretējā gadījumā tā nosūtīs Sarkano armiju kārtības uzturēšanai. Gorbačovs izdomāja ideju par Padomju Savienības saglabāšanu kopā, katrai republikai esot neatkarīgākai, bet viena vadītāja pakļautībā. Viņš vēlējās to nosaukt par "Padomju suverēno republiku savienību", lai saglabātu krievu iniciāļus CCCP (angļu valodā - USSR).

Komunistisko līderu grupa, kas nebija apmierināta ar Gorbačova ideju, mēģināja ieņemt Maskavu un apturēt Padomju Savienības sabrukumu. Tas tikai vēl vairāk veicināja cilvēku vēlmi pēc neatkarības. Lai gan Gorbačovs izdzīvoja pēc mēģinājuma pārņemt varu, viņš zaudēja visu savu varu ārpus Maskavas. Krievija 1991. gada decembrī pasludināja neatkarību. Vēlāk tajā pašā mēnesī Krievijas, Baltkrievijas un Ukrainas līderi parakstīja līgumu ar nosaukumu Belovežas vienošanās par PSRS likvidāciju, kas ārkārtīgi sadusmoja Gorbačovu. Viņam nebija citas izvēles, kā vien pieņemt līgumu, un 1991. gada Ziemassvētkos viņš atkāpās no amata. Padomju Savienības parlaments (Augstākā padome) pieņēma Belovežas vienošanos par likumu, kas oficiāli iezīmēja Padomju Savienības likvidāciju. Nākamajā dienā no Kremļa pēdējo reizi tika nolaists padomju karogs.

Padomju Savienības vadītājs Mihails Gorbačovs 1985. gadā.


Padomju kosmonauts Jurijs Gagarins ir pirmais cilvēks, kas ceļo kosmosā.


Kristus Pestītāja katedrāle Maskavā, kas tika nojaukta 1931. gadā. Padomju Savienībā tika apspiesta organizētā reliģija.


Karte, kurā attēlots Padomju Savienības un tās sabiedroto lielākais teritoriālais apjoms 1960. gadā, pēc 1959. gada Kubas revolūcijas, bet pirms oficiālās Ķīnas un Padomju Savienības sadalīšanās 1961. gadā.


Vladimirs Ļeņins un Leons Trockis kontrrevolucionārā propagandā

Saistītās lapas

• Padomju Savienības vēsture (1985-1991)
• Ar Padomju Savienību saistīto tēmu saraksts