Padomju Savienība (oficiālais nosaukums — Padomju Sociālistisko Republiku Savienība, saīsinājums PSRS) bija vienpartijas valsts, kuras ideoloģiskais pamats bija marksisma-ļeņinisma doktrīna. Tā pastāvēja no 1922. gada 30. decembra līdz 1991. gada 26. decembrim — kopumā 69 gadus. PSRS bija pirmā valsts, kura oficiāli pasludināja sevi par sociālistisku un centās pakāpeniski veidot komunistisku sabiedrību. Tā bija savienība, kas sastāvēja no vairāku Padomju Sociālistisko Republiku grupas — vēsturiski kopējais savienību republiku skaits pieauga un līdz 1991. gadam ietvēra 15 savienības republikas, no kurām lielākā bija Krievijas (Padomju Federatīvā Sociālistiskā Republika). Citi lielāki teritoriju ziņā piemēri bija Kazahstāna un Ukrainas SSR. PSRS galvaspilsēta bija Maskava.

Veidošanās un agrīnie gadi (1917–1939)

Padomju Savienības priekšvēsture saistīta ar 1917. gada Krievijas revolūciju, kad boļševiki, ko vadīja Vladimirs Ļeņins, pārņēma varu un gāza pagaidu valdību, ko vadīja Aleksandrs Kerenskis. PSRS tika oficiāli izveidota 1922. gadā, apvienojot vairākas padomju republikas. Pirmo gadu laikā jaunā valdība īstenoja plašas sociālekonomiskas pārmaiņas — nacionalizēja rūpniecību, uzsāka represīvas darbības pret politiskajiem pretiniekiem un mēģināja noteikt valsts kontroli pār lauksaimniecību (kolhozu un sovhozu sistēmas). Agrīnajā posmā valsts attīstība skāra strauju industrializāciju, bet arī lielas sociālas pārmaiņas un cilvēku upurus.

Staļina laikmets, industrializācija un represijas

1920.—1930. gados pie varas nostiprinājās Josifs Staļins. Viņa vadībā PSRS īstenoja piespiedu kolektivizāciju, ātru industrializāciju un centralizētu plānošanu, kas radīja lielu rūpniecības izaugsmi, taču arī izraisīja plašas represijas, ieskaitot masu izsūtījumus, politiskos procesus un nāves gadījumus GULag sistēmā. Staļiniskā vara centralizēja politisko lēmumu pieņemšanu, un kultūras, akadēmiskā un reliģiskā dzīve tika stingri kontrolēta.

Otrā pasaules kara un pēckara periods

1939.–1945. gada notikumi ievilka PSRS Otrajā pasaules karā. Pēc 1941. gada vācu iebrukuma PSRS cīnījās par izdzīvošanu un beigās sniedza būtisku ieguldījumu nacistiskās Vācijas sakaušanai — kopā ar ASV un Apvienoto Karalisti PSRS bija viens no galvenajiem uzvarētājiem. Pēckara gados PSRS ievērojami paplašināja savu ietekmi Austrumeiropā, izveidojot tur vairākas prokomunistiskas režīmus un tā sauktās satelītvalstis (piemēram, Poliju, Čehoslovākiju, Austrumvāciju), kuras formāli netika iekļautas Savienībā, bet atradās Padomju Savienības politiskā un militārā ietekmē.

Politiskā sistēma un pārvaldība

Formāli valstī pastāvēja konstitucionālā sistēma, kuras augstākā likumdošanas iestāde bija Padomju Savienības Augstākā padome. Reālā vara gan atradās Komunistiskajā partijā; Padomju Savienības Komunistiskās partijas ģenerālsekretārs (vēlāk — partijas vadītāja tituls) de facto bija valsts galvenais līderis un svarīgākais lēmumu pieņēmējs. Lēmumus partijas augstākajos orgānos (Politbiro, Centrālkomiteja) bieži īstenoja valsts aparāts: padomju valdība, ministrijas, tiesu sistēma un drošības struktūras (piemēram, NKVD/KGB).

Ekonomika, sabiedrība un kultūra

PSRS ekonomika balstījās uz centralizētu plānošanu un valsts īpašumā esošu ražošanu. Privātā īpašuma prakse bija ierobežota — liela daļa zemes, rūpnīcu un banku piederēja valstij. Sistēma nodrošināja strauju industrijas attīstību, bezdarba praktiski nebija, un tika nodrošinātas pamatpakalpojumu programmas (izglītība, veselības aprūpe, mājokļi), taču centralizētā plānošana bieži kavēja efektivitāti un inovācijas. Lauksaimniecības reformas, kolektivizācija un pārtikas ražošana radīja periodus ar trūkumu un krīzēm.

Kultūras jomā bija gan nozīmīgi sasniegumi — attīstījās literatūra, kino, mūzika, zinātne un sports —, gan arī stingra ideoloģiska kontrole. PSRS sasniedza ievērojamu zinātnes progresu, tostarp kosmosa izpētē (pirmā mākslīgā Zemes mākslīgā pavadone un pirmais cilvēks kosmosā) un militāttehnoloģijās.

Aukstā kara laiks un starptautiskais stāvoklis

Pēc Otrā pasaules kara PSRS iesaistījās ilggadējā ģeopolitiskā konkurencē ar ASV — Aukstā kara periodā — sacenšoties ideoloģiski, militāri un tehnoloģiski. Bija sacensība kodolarsenālos, kosmosa sacīkste un ietekmes paplašināšana citur pasaulē (Atbalsts draudzīgām komunistiskām kustībām, intervences dažās valstīs). Šajā laikā PSRS izveidoja plašu militāro un diplomātisko tīklu, kā arī blokus, piemēram, Varšavas līgumu.

Reformas, stagnācija un sabrukums (1970.–1991)

1970. un 1980. gados PSRS ekonomika un politiskā sistēma arvien vairāk saskārās ar stagnāciju: trūka motivācijas, tehnoloģiskās atpalicības, birokrātijas un korupcijas problēmas. 1985. gadā pie varas nāca Mihails Gorbačovs, kurš sāka reformas — perestrojka (ekonomikas un administratīvā pārstrukturēšana) un glasnost (lielāka atklātība un plašsaziņas līdzekļu brīvība). Šo reformu mērķis bija atjaunot sistēmu, taču tās arī atklāja un pastiprināja etniskās, ekonomiskās un politiskās spriedzes, kas noveda pie masu protestiem un neatkarības kustībām PSRS republikās.

1991. gada augustā notika neveiksmīgs apvērsuma mēģinājums no konservatīvākām PSRS varas struktūrām, kas vēl vairāk vājināja centrālo valdību. Rudenī un ziemā daudzas republikās tika pasludināta neatkarība. 1991. gada 8. decembrī Baltkrievijas, Krievijas un Ukrainas līderi parakstīja Belovežas vienošanos (Belavezha Accords), ar kuru faktiski tika paziņots par PSRS izjukšanu, un vēlāk 21. decembrī Almatā (Alma-Ata) notika papildu vienošanās starp vairākām republikām. 1991. gada 26. decembrī Padomju Savienības Augstākā padome formāli deklarēja PSRS likvidāciju.

Kopš 2013. gada tiek ziņots, ka dokuments, kas apstiprināja Padomju Savienības izjukšanu, ir pazudis; šī informācija prasa papildu pārbaudi un precizēšanu, jo dažādi avoti sniedz atšķirīgus datus par dokumentu glabāšanu un pieejamību.

Mantojums un vērtējums

PSRS mantojums ir sarežģīts un pretrunīgs. No vienas puses, tās sasniegumi iekļauj industrializāciju, vispārēju izglītības un medicīnas pieejamību, uzvaru nacisma pārvarēšanā un nozīmīgus panākumus zinātnē (tai skaitā kosmosa izpētē). No otras puses, PSRS režīms bija atbildīgs par plašām cilvēktiesību pārkāpumiem, politiskajām represijām, vārda brīvības ierobežojumiem, ekonomiskām neefektivitātēm un etniskajām spriedzēm.

Daudzas mūsdienu valstis, kas radās no PSRS sabrukuma, joprojām izjūt gan pozitīvas, gan negatīvas sekas attiecībā uz ekonomiku, sociālo politiku, identitāti un starptautisko stāvokli. PSRS loma 20. gadsimta vēsturē — gan kā lielvarai, gan kā režīmam ar ievērojamu ietekmi uz dzīvēm miljoniem cilvēku — turpina būt pētījumu un debates objekts.