Padomju Savienības vēsture (1985-1991)

Fons

No 1969. līdz 1982. gadam Padomju Savienības politikā un ekonomikā notika ļoti maz pārmaiņu. Sākoties padomju karam Afganistānā, pasliktinājās arī tās attiecības ar Amerikas Savienotajām Valstīm. Tajā laikā Amerikas Savienoto Valstu prezidents bija Džimijs Kārters (Jimmy Carter) un pēc tam Ronalds Reigans (Ronald Reagan). Džimijs Kārters izbeidza détente politiku - nedraudzīgu attiecību izbeigšanu. Daži vēsturnieki uzskata, ka tas varētu būt viens no iemesliem, kāpēc Padomju Savienība mainīja savu politisko un ekonomisko politiku.

1985. gada martā Mihails Gorbačovs kļuva par KPSS ģenerālsekretāru. Viņa vadībā jauna amatpersonu un vadītāju grupa uzsāka pārmaiņas Padomju Savienības politikā un ekonomikā. Viņi arī centās uzlabot attiecības ar Rietumvalstīm, piemēram, ASV.

Tajā laikā padomju ekonomika attīstījās labi, taču lēnāk nekā tās konkurentu ekonomika Rietumos. Turklāt Padomju Savienības kā lielvalsts uzturēšanas izmaksas bija milzīgas. Šīs izmaksas ietvēra lielu militāro spēku uzturēšanu, KGB tīklu darbību un naudas piešķiršanu Padomju Savienībai tuvām valstīm. Tajā pašā laikā Padomju Savienības tehnoloģiskā attīstība bija atpalikusi. Piemēram, daudzās tās rūpnīcās izmantoja novecojušas tehnoloģijas, un tā bija atpalikusi informācijas tehnoloģiju izmantošanā.

Ņemot vērā šos un citus iemeslus, Gorbačovs un viņa komanda uzsāka trīs svarīgas politikas:

• Glasnost - politiskā atvērtība.
• Perestroika - ekonomiskās pārmaiņas un pārstrukturēšana.
• Uskoreniye - tas nozīmē ekonomikas attīstības paātrināšanu.

Izmaiņas

Kopš Vladimira Ļeņina laikiem 20. gadsimta 20. gados Padomju Savienības iedzīvotājiem nebija nekādu tiesību uz personisko īpašumu un uzņēmējdarbību. Valdībai piederēja gandrīz viss. Valdība 1988. gadā atļāva iedzīvotājiem kļūt par dažu uzņēmējdarbības veidu īpašniekiem pakalpojumu nozarē, ražošanā un ārējā tirdzniecībā. Radās kooperatīvu restorānu, veikalu un ražotāju sistēma.

Glasnost deva pilsoņiem lielāku vārda brīvību un ļāva viņiem kritizēt valdību, kas viņiem nekad nebija atļauts. Valdība samazināja cenzūru un publikāciju kontroli. Valdība atbrīvoja daudzus politieslodzītos. Gorbačovs 1987. gada janvārī uzsāka padomju politikas demokratizācijas procesu. Gorbačovs 1988. gada jūnijā uzsāka procesu, lai samazinātu KPSS kontroli pār dažādām valdības daļām.

1988. gada decembrī Augstākā padome apstiprināja Tautas deputātu kongresa - Padomju Savienības jaunās likumdevējinstitūcijas - izveidi. 1989. gada martā un aprīlī notika Tautas deputātu kongresa vēlēšanas. Deputāti 1990. gada 15. martā ievēlēja Gorbačovu par Padomju Savienības pirmo izpildvaras prezidentu.

Iznākums

Daudzi Gorbačova veiktie pasākumi deva rezultātus, kas atšķīrās no iecerētajiem. Tādējādi perestroika un glasnost, kuru mērķis bija stiprināt padomju ekonomiku, noveda pie pavisam citiem rezultātiem. Apvienojās daudzi faktori un notikumi, un galu galā tie noveda pie Padomju Savienības sabrukuma.

Saskaņā ar glasnost (politiskās atklātības) politiku padomju valdība un Komunistiskā partija zaudēja kontroli pār plašsaziņas līdzekļiem. Brīvie plašsaziņas līdzekļi pievērsa sabiedrības uzmanību daudziem sliktiem Padomju Savienības sabiedrības un ekonomikas aspektiem. Šie sliktie aspekti ietvēra sliktus mājokļus, alkoholismu, narkomāniju, piesārņojumu, novecojušas tehnoloģijas daudzās rūpnīcās un korupciju. Cilvēki uzzināja arī par daudziem Staļina pastrādātiem noziegumiem. Piemēram, viņi uzzināja par gulagos ieslodzītajiem, vienošanos ar Ādolfu Hitleru un lielām Staļina pretinieku masu slepkavībām. Turklāt cilvēki uzzināja arī sīkāku informāciju par tādiem notikumiem kā notiekošais padomju karš Afganistānā un slikta Černobiļas kodolkatastrofas pārvaldība (Padomju Savienība publiski atzina kodolkatastrofu tikai trīs dienas pēc tās notikuma). Īsāk sakot, cilvēki uzzināja par padomju dzīves negatīvajiem aspektiem. Cilvēki sāka zaudēt ticību savai padomju sistēmai un komunisma ideoloģijai.

Līdz 1989. gadam Padomju Savienības valdībai kļuva pārāk grūti saglabāt kontroli pār Austrumeiropas bloku, un tā nolēma ļaut tām pašām izvēlēties savu nākotni. Pēc Otrā pasaules kara beigām ar Padomju Savienības atbalstu visās šajās valstīs valdīja komunistiskās valdības. Padomju Savienības politikas maiņas rezultātā līdz 1990. gadam daudzās no šīm valstīm - Bulgārijā, Čehoslovākijā, Austrumvācijā, Ungārijā, Polijā, Rumānijā un Polijā - sabruka komunistiskās valdības.

Redzot visus šos notikumus, daudzas Padomju Savienības "republikas" vēlējās kļūt neatkarīgas. Glasnost politika "republikās" atbrīvoja arī ilgi meklēto nacionālismu, ko padomju valdība bija apspiedusi un slēpa. Dažas republikas mēģināja kļūt neatkarīgas.

Vadītāji uzskatīja, ka perestroikas politika ir drosmīgs solis ekonomikas uzlabošanai. Taču šie soļi nebija pārāk spēcīgi, lai uzlabotu sliktos ekonomiskos apstākļus 80. gados. Neraugoties uz daudzajām pārmaiņām, Gorbačovs un viņa komanda bija atstājuši nemainīgus daudzus padomju ekonomikas aspektus. Piemēram, turpinājās cenu kontrole, rubļa nekonvertējamība un valdības kontrole pār lielāko daļu ražošanas līdzekļu. Līdz 1990. gadam ekonomiskā situācija bija pasliktinājusies. Kā piemērus var minēt:

• Valdības izdevumi ir palielinājušies.
• Nodokļu ieņēmumi bija samazinājušies, jo republikas bija pārtraukušas maksāt nodokļus.
• Ieņēmumi no degvīna pārdošanas samazinājās, jo daudzi cilvēki pārtrauca dzert.
• Valdībai nācās dot naudu nerentablo saimniecību un nozaru atbalstam.
• Valdība bija atcēlusi daudzus kontroles mehānismus, bet nebija ieviesusi citas izmaiņas, lai nodrošinātu vienmērīgu pāreju no valsts kontroles uz brīvu ekonomiku. Tā rezultātā radās daudzas problēmas, tostarp zems ražošanas apjoms.

Padomju Savienības līderis Mihails Gorbačovs un ASV prezidents Ronalds Reigans vienojās samazināt kodolieroču skaitu.

Izšķīdināšana

1990. gada 7. februārī KPFSR Centrālā komiteja bija spiesta pavājināt varas kontroli. Aptuveni tajā pašā laikā dažādas Padomju Savienības "republikas" sāka pieprasīt savas tiesības kļūt neatkarīgām. Tās pārtrauca ievērot Padomju Savienības centrālās valdības likumus. Tās arī pārtrauca maksāt nodokļus Padomju Savienības centrālajām varas iestādēm (Maskavā). Tas vājināja padomju varu un ekonomiku.

1990. gadā Gorbačova vizītes laikā Lietuvas galvaspilsētā Viļņā publiskā mītiņā protestēja aptuveni 250 000 cilvēku. 1990. gada 11. martā Lietuvas vadītāji pasludināja neatkarību no Padomju Savienības. Tomēr padomju centrālā valdība pieprasīja, lai Lietuva atsakās no neatkarības, un nosūtīja padomju armiju, kas turpināja turēt Lietuvā daudzus karavīrus. Valdība paziņoja, ka, ja tā vēlas izstāties, tai būs jāievēro padomju konstitūcija. Padomju Savienība veica arī Lietuvas ekonomisko blokādi. Arī Igauniju un Latviju 1940. gadā Padomju Savienība ieņēma nelikumīgi. Igaunijas vadītāji 1990. gada 30. martā paziņoja, ka Padomju Savienības kontrole pār valsti no 1940. gada ir bijusi nelikumīga. Viņi arī pasludināja neatkarību. Arī Latvijas vadītāji 1990. gada 4. maijā sāka neatkarības procesu.

1991. gada 17. martā Padomju Savienības iedzīvotāji nobalsoja par Padomju Savienības saglabāšanu nedaudz pārveidotā formā. Baltijas valstis (Lietuva, Igaunija, Latvija), Armēnija, Gruzija un Moldova balsojumu boikotēja. Visās pārējās deviņās Padomju Savienības "republikās" vairākums balsotāju atbalstīja Padomju Savienības saglabāšanu. 1991. gada jūnijā notika vēlēšanas Padomju Savienības Krievijas Republikā. Boriss Jeļcins ieguva 57 % balsu. Viņš bija Mihaila Gorbačova kritiķis. Gorbačova vēlamais kandidāts, bijušais premjerministrs Nikolajs Rižkovs, ieguva tikai 16 % balsu.

Apvērsums

Padomju Savienības "republikas" 1991. gada 20. augustā bija vienojušās parakstīt vienošanos, kas tās padarīja par gandrīz neatkarīgām republikām, taču federācijas sastāvā, ar kopīgu prezidentu, ārpolitiku un militāro spēku. Tomēr daudzi cilvēki tam nepiekrita un vēlējās ātru pāreju uz tirgus ekonomiku, pat ja tas nozīmētu Padomju Savienības izjukšanu. KPSS un Padomju Savienības armijā bija arī daudzi citi, kas atbalstīja Padomju Savienības pastāvēšanas turpināšanu.

1991. gada 19. augustā daži Padomju Savienības augstākā līmeņa vadītāji izveidoja "Valsts komiteju par valsts ārkārtas stāvokli". Viņi neļāva 1991. gada 20. augustā parakstīt iepriekš minēto līgumu. Šo vadītāju vidū bija Gorbačova viceprezidents Genādijs Janajevs, premjerministrs Valentīns Pavlovs, aizsardzības ministrs Dmitrijs Jazovs, KGB vadītājs Vladimirs Kriučkovs un daudzas citas augstas amatpersonas. Tajā laikā Gorbačovs atpūtās Krimā). Šīs amatpersonas viņam piemēroja mājas arestu. Viņi arī izdeva rīkojumus, ar kuriem aizliedza jebkādu politisko darbību un aizliedza lielāko daļu laikrakstu.

Tas bija kā apvērsums. Organizatori bija cerējuši uz tautas atbalstu savai akcijai. Taču tauta viņus neatbalstīja. Tā vietā viņi atbalstīja "Balto namu" (Jeļcina biroju), kas tobrīd bija simboliskā Krievijas suverenitātes mītne. Apvērsuma organizatori mēģināja Borisu Jeļcinu arestēt, bet viņiem neizdevās. Pēc trim dienām, 21. augustā, apvērsums cieta neveiksmi. Varas iestādes aizturēja organizatorus. Gorbačovs atgriezās Padomju Savienības prezidenta amatā. Tomēr Gorbačova reālās pilnvaras bija samazinājušās.

1991. gada rudenī Krievijas valdība pārņēma savienības valdību, ministriju pēc ministrijas. 1991. gada novembrī Jeļcins izdeva rīkojumu, ar kuru aizliedza KPFSR darbību visā Krievijas teritorijā. Tā rezultātā daudzi bijušie KPSU darbinieki pameta KPSU, lai ieņemtu jaunus amatus jaunajā Krievijas valdībā.

Pēc apvērsuma neveiksmes Padomju Savienības republikas pastiprināja centienus kļūt neatkarīgām. 1991. gada 6. septembrī Padomju Savienība atzina Igaunijas, Latvijas un Lietuvas neatkarību. Ukraina 1991. gada 1. decembrī pasludināja neatkarību pēc tam, kad 90 % vēlētāju nobalsoja par neatkarīgu Ukrainu; tas reāli sagrāva jebkādas cerības saglabāt Padomju Savienību, jo Ukraina bija otra spēcīgākā "republika" aiz Krievijas. Viena pēc otras arī pārējās vienpadsmit Padomju Savienības "republikas" pasludināja sevi par suverēnām un neatkarīgām valstīm.

NVS

Kā minēts iepriekš, 1991. gada 6. septembrī Padomju Savienība atzina Igaunijas, Latvijas un Lietuvas neatkarību. Jāatzīmē, ka divpadsmit no piecpadsmit Padomju Savienības republikām 1991. gada 17. decembrī Hāgā parakstīja starptautisku nolīgumu (Eiropas Enerģētikas hartu). Parakstīšana liecināja, ka šīs republikas praktiski ir kļuvušas par neatkarīgām un suverēnām valstīm.

Izņemot jau neatkarīgās Igauniju, Latviju un Lietuvu, pārējās 12 republikas, visas (izņemot Gruziju), pievienojās Neatkarīgo Valstu Sadraudzībai (NVS). 1993. gada decembrī NVS pievienojās arī Gruzija. Turkmenistāna 2006. gada 26. augustā izstājās no pastāvīgās dalības un kļuva par asociēto dalībvalsti.

Daudzi cilvēki uzskatīja, ka līdz ar Neatkarīgo Valstu Sadraudzības (NVS) izveidi Padomju Savienība beidza pastāvēt. Viņi uzskatīja, ka tā bija Padomju Savienības izjukšana. Daudzi citi uzskata, ka ar NVS izveidošanu Krievija turpina zināmā mērā kontrolēt bijušās Padomju Savienības republikas.

1991. gada 25. decembrī Gorbačovs atkāpās no PSRS prezidenta amata. Līdz 1991. gada 31. decembrim dažādās Padomju Savienības "republikās" pārtrauca darboties visas oficiālās padomju iestādes. Sāka darboties atsevišķas šo republiku valdības. Padomju karogs pēdējo reizi plīvoja virs Kremļa.

Kopsavilkums

Padomju Savienībā valdīja četri principi: padomju ķēde, etniskā federācija, valsts sociālisms un Komunistiskās partijas pārākums. Gorbačova perestroikas un glasnost politika radīja situāciju, kas vājināja visus četrus iepriekš minētos principus. Viņš vairākkārt centās izveidot līderu loku, kas atbalstītu viņa politiku. To visu viņš centās darīt, jo viņš un viņa komanda redzēja, ka Padomju Savienība virzās uz ilgtermiņa stagnāciju.

Gorbačova politika ļāva dažādu padomju republiku vadītājiem iegūt uzticību un ietekmi. Tajā pašā laikā viņš saskārās ar daudzu opozīciju, tostarp nacionālistisko spēku un tradicionālo komunistu pretestību. Daļa cilvēku akceptēja reformas, daļa vēlējās, lai tiktu saglabāta vecā sistēma, bet daļa vēlējās pilnīgu neatkarību no Padomju Savienības un centrālās kontroles. Galu galā Gorbačovs nespēja nodrošināt vienotu viedokli starp šiem spēkiem. Galu galā tas noveda pie Padomju Savienības sabrukuma un iziršanas.

Pēc izšķīdināšanas

Uzreiz pēc Padomju Savienības sabrukuma Jeļcins veica daudzus pasākumus, lai Padomju Savienības ekonomiku pārveidotu no sociālistiskās ekonomikas par kapitālistisko ekonomiku. Piemēram, viņš samazināja subsīdiju maksājumus saimniecībām un rūpniecības nozarēm, kas zaudēja naudu; viņš arī atcēla cenu kontroli; viņš veica pasākumus, lai panāktu Krievijas rubļa konvertējamību. Viņš arī ļāva daudziem sev pietuvinātiem cilvēkiem un citiem uzņēmējiem pārņemt īpašumā uzņēmumus un rūpniecības nozares, kas iepriekš piederēja valdībai, un vadīt tos kā privātus uzņēmumus. Plānotāji un ekonomisti uzskatīja, ka šīs pārmaiņas veicinās straujāku ekonomikas attīstību. Tomēr nekas tāds nenotika. Tukša atsauce (help)

Kopš Padomju Savienības sabrukuma Krievija saskaras ar daudzām problēmām, tostarp šādām:

• Aptuveni 25 % Krievijas iedzīvotāju šobrīd ir ļoti nabadzīgi un dzīvo zem nabadzības sliekšņa. ^[]
• Dzīves ilgums ir samazinājies. Tas nozīmē, ka cilvēki mirst agrīnā vecumā. ^[]
• Iekšzemes kopprodukts bija sasniedzis aptuveni 50 % no iepriekšējā laika. ^[]

Daudzi vecākās paaudzes krievi uzskata, ka agrākā sistēma bija labāka. 90. gados Krievija saskārās ar daudzām krīzēm politiskajā, sociālajā un ekonomiskajā jomā. Daudzi ^cilvēki joprojām uzskata, ka situācija joprojām ir sliktāka nekā agrāk^.

Saistītās lapas

• Neatkarīgo Valstu Sadraudzība