Padomju Savienības vēsture no 1985. līdz 1991. gadam aptver laikposmu, kurā notika tās politiska, ekonomiska un teritorija struktūras sabrukums. Šis periods iezīmē pāreju no stingri centrālās komunistiskas sistēmas uz neatkarīgu valstu rašanos un plašām pārmaiņām Eiropā un Āzijā. Termins “izjukšana” šeit nozīmē valsts politiskās vienotības izbeigšanos – Padomju Savienības kā vienotas valsts pastāvēšanas beigšanos.

Padomju Savienība sastāvēja no vairākām padomju sociālistiskajām republikām, kuru robežas bieži sakņojās vēsturiskos un administratīvos lēmumos. Daudzas no tām līdz 1917. gadam bija daļa no Krievijas impērijas. Pēc PSRS sabrukuma šīs administratīvās vienības kļuva par neatkarīgām valstīm. Starp tām ir:

Krievija ir šīs teritorijas īpašs gadījums: pēc PSRS sabrukuma lielākā daļa mantotās administratīvās un militārās struktūras, kā arī daļa teritorijas palika Krievijas Republikā, kas kļuva par Krievijas Federāciju. Federācija ietver vairākus federālos apgabalus un tā sauktos federālos subjektus (republiķas, apgabalus, autonomās apgabaltiesas u. c.). Piemēram, plašā Sibīrijas teritorija ir sadalīta vairākos federālos apgabalos.

Cēloņi

  • Ekonomiskā stagnācija: PSRS smagi skāra ilgstoša ekonomiskā lejupslīde, administratīva neefektivitāte, centralizēta plānošana un resursu slogs, tostarp dārgais ieroču un kosmosa sacensību finansējums.
  • Perestroika un glasnost: no 1985. gada jaunais partijas līderis Mihails Gorbačovs. uzsāka strukturālas reformas — perestroiku (ekonomikas pārstrukturēšana) un glasnost (atklātība). Reformas atvēra sabiedrību kritikai, kas pastiprināja nacionālu un sociālu pretenziju izpausmes republiku līmenī.
  • Nacionālisma un neatkarības kustības: atļautā atklātība un vājā centrālā vara deva impulsu nacionālajām kustībām, jo republikās atjaunojās vēsturiskas identitātes, valodu un kultūras prasības.
  • Ārpolitiskie un militārie spiedieni: Afganistānas kara sekas, augstas militārās izmaksas un starptautiska ekonomiskā izolācija pasliktināja iekšējo situāciju.
  • Politiskā polarizācija: padomju vara un reformu nespēja vienoties radīja spiedienu no konservatīvajiem spēkiem un, galu galā, 1991. gada augustā — apvērsuma mēģinājumu.

Galvenie notikumi 1985–1991

  • 1985 — Mihails Gorbačovs. kļūst par Padomju Savienības Komunistiskās partijas ģenerālsekretāru (11. marts) un sāk perestroikas un glasnost programmu.
  • Vēlā 1980. gadu laikā — arvien lielāka sabiedrības atklātība, mediju loma, republiku neatkarības kustību pieaugums, straujas politiskas transformācijas Austrumeiropā (1989. gada Berlīnes mūra krišana ietekmē arī padomju laukumu).
  • 1991. gada augustā — konservatīvo komunistisko aprindu īstenots apvērsuma mēģinājums (t.s. Augustu pučs). Puču atbalstītāji īslaicīgi mēģināja apturēt reformas; puču neizdodas, daļēji pateicoties sabiedrības un tā laika RSFSR prezidenta Borisa Jeļcina pretestībai.
  • 1991. gada 8. decembris — Belovežas vienošanās starp Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas vadītājiem paziņoja, ka PSRS kā subjekts pastāv vairs nesastāv, un tika izziņota Neatkarīgo Valstu Sadraudzība (NVS).
  • 1991. gada 21. decembris — plašāks republiku loks pievienojas NVS_DECLARĀCIJAI (Alma-Atas sanāksme), radot de facto PSRS noliegumu.
  • 1991. gada 25.–26. decembris — Mihails Gorbačovs. atkāpjas no PSRS prezidenta amata (25. decembris), un 26. decembrī Augstākā Padome formāli pārtrauc PSRS pastāvēšanu. Tradicionāli par PSRS formālo noslēgumu uzskata 1991. gada 31. decembri, kad Padomju organizācijas pārtrauca darbu un pēdējais padomju karogs nolaists pie Kremļa.

Sekas

  • Neatkarīgas valstis: visas bijušās padomju republikas kļuva par neatkarīgām valstīm ar savu valsts suverenitāti, robežām un diplomātiju.
  • Ekonomiska transformācija: pārmaiņas uz tirgus ekonomiku bija sāpīgas — daudzas valstis piedzīvoja hiperinflāciju, ražošanas krišanos, bezdarbu un sociālo nestabilitāti. Privatizācija un ekonomiskā liberalizācija radīja jaunas elites un sociālo nevienlīdzību.
  • Drošības un kodolarsenāls: PSRS kodolarsenāls pēc sabrukuma atradās vairākās jaunajās valstīs (galvenokārt Krievijā, Ukrainā, Kazahstānā un Baltkrievijā). Lielāko daļu ieroču pārņēma Krievija saskaņā ar starptautiskām vienošanām; Ukraina 1994. gadā atteicās no kodolieročiem apmaiņā pret drošības garantijām (Budapeštas memorands).
  • Konflikti un robežstrīdi: PSRS sabrukums izraisīja etniskos un reģionālos konfliktus (piem., Nagorno-Karabaha konflikts, Transnistrija, Gruzijas reģionu krīzes), kuru sekas daudzkārt ir saglabājušās gadu desmitiem.
  • Starptautiskās attiecības: Eiropas drošības arhitektūra mainījās — vairākas bijušās padomju republikas vēlāk pievienojās Eiropas Savienībai un NATO (īpaši Baltijas valstis), kas pārkārtoja ģeopolitisko līdzsvaru.
  • Kultūras un identitātes atdzimšana: daudzās republikās atjaunojās valodas, kultūras un vēsturiskās tradīcijas, kuru izteiksmē iepriekš bija ierobežojumi.
  • Mantotās institūcijas un migrācija: tika veiktas plašas reorganizācijas, sabiedrības daļu pārvietošanās (bēgļu un emigrantu plūsmas), kā arī izveidojās jaunas politiskās institūcijas un partijas.

Padomju Savienības sabrukums bija sarežģīts process ar gan pozitīvām, gan negatīvām sekām. Tas atbrīvoja nacionālo pašnoteikšanos un radīja iespējas demokrātiskai attīstībai, taču vienlaikus izraisīja dziļas ekonomiskas, sociālas un drošības problēmas, kuru risināšana prasīja un turpina prasīt laiku un starptautisku sadarbību.