Padomju–afgāņu karš (1979–1989): cēloņi, gaita un sekas
Padomju–afgāņu karš (1979–1989): cēloņi, gaita un sekas — dziļš pārskats par konflikta politiskajām saknēm, militārajām operācijām un cilvēku traģēdijām.
Padomju karš Afganistānā sākotnēji bija karš starp Afganistānas valdības spēkiem un afgāņu sacelšanās grupām — modžahedīniem, kuri saņēma ārvalstu atbalstu. Afganistānas centrālā valdība pēc 1978. gada apvērsuma (Saur revolūcijas) nonāca Komunistiskās partijas (PDPA) kontrolē, tomēr tai trūka plašas sabiedriskas atbalsta bāzes, pienācīga ekipējuma un apmācības, lai nodrošinātu kontroli pār visu valsti. Kad iekšpolitiskā nestabilitāte un sacelšanās pieauga, valdība lūdza palīdzību no Padomju Savienības. Padomju Savienības militārā iejaukšanās 1979. gada decembrī vēl vairāk eskalēja konflikta starptautisko raksturu un izraisīja pretēja efekta — masveida pretestības pieaugumu visā Afganistānā.
Cēloņi
Galvenie iemesli, kas noveda pie Padomju iejaukšanās:
- Ideoloģiskie un stratēģiskie mērķi: PSRS centās saglabāt ietekmi tuvējā reģionā un atbalstīt komunistisku valdību, kas varētu nodrošināt militāro un politisko pozīciju Persijas līča tuvumā.
- Iekšpolitiskā nestabilitāte Afganistānā: PDPA reformas un represijas izraisīja plašu sacelšanos, īpaši lauku reģionos, kur tradicionālās un reliģiskās kopienas pretojās radikālām pārmaiņām.
- Starptautiskā sacensība Aukstā kara kontekstā: ASV, Pakistāna, Saūda Arābija un citas valstis redzēja iespēju atbalstīt modžahedus, lai vājinātu PSRS ietekmi.
Gaita
Padomju karaspēks (40. armija) šķērsoja robežu un iekļuva Afganistānā, sasniedzot valsti 1979. gada 25. decembrī. Sākotnēji padomju spēki centās atbalstīt un nostiprināt PDPA valdību, atjaunot kārtību pilsētās un nodrošināt lielākus transporta koridorus. Taču pretinieks — modžahedi — izmantoja geriljas taktiku, slēpās kalnu apvidos un guva atbalstu no daļas vietējā iedzīvotāja, kas bija skarbi cietis no karaspēka kampaņām.
Cīņas raksturojās ar:
- intensīvām likvidēšanas operācijām pret apdzīvotām vietām un lauku kopienām, kas izraisīja nozīmīgus cilvēku upurus un infrastruktūras postījumus;
- garām konvoju gaitām, pilsētu blokādēm un lieliem desanta un helikoptera operāciju skaitam;
- modžahedu geriljas taktikām — slazdiem, sprāgstvielu uzbrukumiem, apšaudēm un lokālām uzbruktuvēm;
- ārzemju ieroču un finansiālā atbalsta pieplūdumu modžahediem, kas pakāpeniski palielināja viņu kaujas spējas (īpaši no 1980. gadu vidus).
Padomju atsākšanas posms sākās 1988. gada pavasarī, kad no 1988. gada 15. maija tika uzsākta kontrolēta izvešana, kas noslēdzās oficiāli 1989. gada februārī. Lielākā daļa vienību šķērsoja robežu 1989. gada sākumā; oficiālo paziņojumu par visu karaspēku izvešanu Padomju Savienība publicēja 1989. gada 15. februārī (dažas ziņas min arī 2. februāri kā pēdējo grupu pārvietošanos).
Starptautiskā iesaistīšanās un atbalsts
Konfliktā iesaistījās vairākas ārvalstis, kas sniedza modžahediem finansiālu, apmācību un ieroču palīdzību. Galvenie atbalstītāji bija Amerikas Savienotās Valstis un Pakistāna, taču iesaistījās arī Saūda Arābija, Ķīna un citas valstis. ASV Centrālā izlūkošanas pārvalde (CIA) vadīja slepenu operāciju (Operation Cyclone), lai apgādātu pretošanās grupas ar ieročiem un līdzekļiem — vēlāk tostarp ar pretgaisa raķetēm (piemēram, FIM-92 Stinger), kas būtiski samazināja padomju helikopteru un lidmašīnu pārākumu.
Cilvēku upuri un bēgļu krīze
Karš radīja milzīgus civilos un militāros zaudējumus un plašu bēgļu vilni:
- Padomju karavīru zaudējumi: aptuveni 15 000 padomju karavīru tika nogalināti; ievainoto skaits svārstās — daži avoti min aptuveni 35 000 vai vairāk (precīzas skaitliskās vērtības atšķiras atkarībā no avota).
- Afganistānas civiliedzīvotāji un kaujinieki: upuru skaits ir diskutēts un svārstās plašā diapazonā — pēc dažādiem vērtējumiem kopējais afgāņu civiliedzīvotāju un kaujinieku upuru skaits varētu būt simtiem tūkstošu līdz vairāk nekā miljonam. Daži avoti min līdz pat diviem miljoniem bojāgājušo kā augstāko novērtējumu, taču precīzs skaitlis nav viennozīmīgs.
- Bēgļi un iekšēji pārvietotie: vairāk nekā pieci miljoni afgāņu kļuva par bēgļiem galvenokārt uz Pakistānu un Irānu; miljoniem iekšēji tika pārvietoti.
Sekas — īstermiņa un ilgtermiņa
- Afganistānas sabrukums un politiskā nestabilitāte: pēc padomju izvešanas PDPA valdība palika pie varas dažus gadus, bet valstī turpinājās pilsoņu karš starp dažādām frakcijām. Šī haosa perioda laikā izauga arī radikālas grupas, kuru vidū vēlāk izveidojās Taliban un teroristiskas organizācijas.
- Reģionālā ietekme: konfl ikts noveda pie ilgstošas nestabilitātes Pakistānā, reģionālas spriedzes un militāru, politisku pārbīžu centrālajā Āzijā.
- PSRS iekšējie efekti: karš kļuva par politisko un ekonomisko slogu Padomju Savienībai — kritizēts sabiedrībā un apstākļi, kas daļēji veicināja reformu (perestroika, glasnost) un galu galā PSRS sabrukumu deviņdesmito gadu sākumā.
- Starptautiskās sekas: Aukstā kara sacensība un slepenas operācijas palielināja starptautiskās spriedzes, bet arī parādīja, ka ārvalstu atbalsts geriljas grupām var radīt ilgstošu destabilizāciju.
Kopsavilkums
Padomju–afgāņu karš (1979–1989) bija sarežģīts konflikts ar dziļām iekšpolitiskām un starptautiskām saknēm. Lai arī PSRS sākotnēji mēģināja stabilizēt prokomunistisko režīmu, militārā iejaukšanās radīja plašu pretestību, lielus cilvēku upurus, milzīgu bēgļu krīzi un ilgtermiņa politiskas sekas, kuru ietekme jūtama reģionā vēl gadu desmitiem pēc kara beigām.
Fons
731. gadā šajā teritorijā ieceļoja arābi, []kas bija musulmaņi. Pēc tam gandrīz visi Afganistānas iedzīvotāji arī sāka sekot islāmam. Valstī ir daudz kalnu un tuksnešu, kas apgrūtina pārvietošanos. Iedzīvotāju sastāvā ir galvenokārt paštūni, kā arī tadžiķi, hazāri, aimaki, uzbeki, turkmēņi un dažas citas nelielas grupas.
Padomju izvietošana
Hafizullah Amin
1979. gadā Afganistānā valdīja Hafizulla Amins. KGB izlūkdienesti padomju karaspēkam ziņoja, ka Aminas valdīšana rada draudus tai Vidusāzijas daļai, kas bija padomju teritorijā. Viņiem bija arī aizdomas, ka Amins nav lojāls Padomju Savienībai. Viņi ieguva informāciju par Aminu, kurš centās draudzīgāk sadarboties ar Pakistānu un Ķīnu. Padomju Savienībai bija arī aizdomas, ka Amins stāv aiz prezidenta Nur Muhameda Taraki nāves. Visbeidzot Padomju Savienība nolēma atcelt Aminu.
Amina slepkavība
1979. gada 22. decembrī padomju padomnieki Afganistānas armijai veica daudzus pasākumus. Viņi apturēja visus telekomunikāciju sakarus Kabulā. Neviena ziņa nevarēja ienākt pilsētā vai iziet ārpus tās. Kabulu sasniedza arī padomju gaisa spēku karaspēks. Amins saskatīja briesmas un pārcēlās uz prezidenta pili, lai nodrošinātu lielāku drošību. Pils tika nosaukta par Tadžbegas pili.
1979. gada 27. decembrī aptuveni 700 padomju karavīru ieņēma galvenās valdības un militārās ēkas Kabulā. Karavīri bija tērpušies Afganistānas armijai līdzīgās uniformās. Plkst. 19.00 padomju karaspēks iznīcināja Kabulas komunikācijas. Tas pārtrauca jebkādu saziņu starp afgāņu karaspēku. Plkst. 19.15 padomju karaspēks ienāca Tadžbeka pilī. Līdz 28. decembra rītam militārās akcijas pirmā daļa bija beigusies. Amins un abi viņa dēli šajā laikā jau bija nogalināti kaujās. Padomju vara paziņoja par Afganistānas atbrīvošanu no prezidenta Amina varas. Viņi arī paziņoja, ka visi padomju karavīri ir tur, lai izpildītu savu pienākumu, kā noteikts "1978. gada Draudzības, sadarbības un labas kaimiņattiecību līgumā".
Babrak Karmal uzplaukums
Kabulas radiostacija paziņoja par Hafizullas Amina nogalināšanu. Propadomju Afganistānas Revolucionārā centrālā komiteja (ARCC) uzņēmās atbildību par šo slepkavību. Pēc tam ARCC par Afganistānas valdības vadītāju ievēlēja Babrak Karmal. Viņš lūdza Padomju Savienībai militāru palīdzību.
Maskavas lēmums par okupāciju
Afganistānas valdība vairākkārt lūdza Padomju Savienībai nosūtīt karaspēku. Neraugoties uz Padomju Savienības līgumu ar Afganistānu par palīdzības sniegšanu un baidoties no Vjetnamas stila purva, Padomju Savienība pretojās, tā vietā liekot Afganistānas valdībai panākt kompromisu ar ārvalstu algotņiem. Situācija starp Afganistānas valdību un ārvalstu algotņiem pasliktinājās, un Padomju Savienība sākotnēji reaģēja tikai ar izlūkdienestu un padomniekiem.
Nodarbošanās
Padomju operācijas
Padomju karavīri Afganistānā darīja daudz ko. Taču viņi nekad nespēja kontrolēt visas Afganistānas daļas. Padomju karavīriem Afganistānā trūka piemērotas militārās taktikas partizānu karam Afganistānas skarbajā kalnainajā apvidū, un daudzi padomju karavīri bija jauni iesaukti karavīri, kuri nebija pārbaudīti kaujas darbos. Vairāki afgāņu grupējumi turpināja uzbrukt padomju karaspēkam un cīnīties ar to.
Pasaules reakcija
Lielākajā daļā pasaules valstu cilvēkiem nepatika tas, ko Padomju Savienība darīja Afganistānā. Viņiem patika tas, kā afgāņu tauta cīnījās pret viņiem. Dažas reakcijas bija ļoti nopietnas. ASV prezidents Džimijs Kārters (Jimmy Carter) teica, ka padomju rīcība ir "nopietnākais drauds mieram kopš Otrā pasaules kara". Kārters draudēja boikotēt 1980. gada olimpiskās spēles Krievijā, ja Padomju Savienība līdz 1980. gada februārim neizvedīs savus spēkus. Tā to neizdarīja, un tāpēc ASV boikotēja šīs spēles.
Afganistānas reakcija
Līdz 80. gadu vidum Afganistānā daudzas grupas bija organizējušās cīņai pret padomju karaspēku. Šīs grupas saņēma palīdzību no daudzām valstīm, piemēram, ASV, Apvienotās Karalistes, Ķīnas, Saūda Arābijas un Pakistānas.
Pakistānas līdzdalība
Pakistāna uzskatīja, ka padomju karš Afganistānā apdraud arī to. Ar savas izlūkošanas aģentūras ISI starpniecību tā arī sāka aktīvi atbalstīt afgāņus, kas cīnījās pret padomju karaspēku.n
Padomju izstāšanās
Padomju karš Afganistānā šķita kā karš, kas nekad nebeigsies. Padomju Savienība pasaules acīs izskatījās ļoti slikti, jo centās kontrolēt šo valsti. Lielākā daļa cilvēku Padomju Savienībā neatbalstīja šo karu. Tā kā, karam ieilgstot, arvien vairāk un vairāk padomju karavīru tika nogalināti vai ievainoti, Mihails Gorbačovs padomju karu Afganistānā dēvēja par "asiņojošu brūci". Visbeidzot, pēc desmit gadiem, kuriem nebija redzams beigas, Padomju Savienība nolēma izstāties no Afganistānas.
Pēc kara
Padomju Savienība
Padomju karš Afganistānā smagi ietekmēja Komunistiskās partijas varu. Daudzi uzskatīja, ka karš bija vērsts pret islāmu. Tas izraisīja spēcīgas jūtas Vidusāzijas padomju republiku musulmaņu vidū. Padomju armijā patiešām valdīja ļoti slikts garastāvoklis jeb "morāle", jo viņi nespēja kontrolēt iedzīvotājus un visur, kur vien viņi ieradās, pret viņiem izturējās tikai kā pret iebrucējiem. Andrejs Saharovs atklāti teica, ka padomju armijas rīcība Afganistānā bija nepareiza.
No 1979. līdz 1989. gadam Afganistānā tika nogalināti vairāk nekā 15 000 padomju karavīru. Šajā karā padomju armija zaudēja arī simtiem lidmašīnu un miljardiem vērtus citus militāros līdzekļus. Karā gāja bojā aptuveni divi miljoni afgāņu vīriešu, sieviešu un bērnu.
Afganistāna
Pat pēc padomju armijas aiziešanas no Afganistānas Afganistānā turpinājās pilsoņu karš. Aptuveni trīs gadus Nadžibullas komunistiskā valdība nespēja aizsargāties no pret to vērstajiem modžahedīnu spēkiem. Valdībā bija izveidojušās daudzas grupas, un dažas no tām atbalstīja modžahedīnu spēkus. 1992. gada martā ģenerālis Abdul Rashid Dostam un viņa uzbeku milicija pārtrauca atbalstīt Nadžibullas valdību. Drīz modžahedīnu spēki uzvarēja Kabulā un sāka valdīt lielākajā Afganistānas daļā.
Šī kara laikā, kas ilga aptuveni desmit gadus, Afganistānas ekonomika smagi cieta. No 1978. līdz 1990. gadam labības ražošana samazinājās līdz 3,5 % gadā. Padomju vara arī centās panākt, lai valsts kontrolē tiktu nodotas tirdzniecības un rūpniecības darbības. Tas arī negatīvi ietekmēja ekonomiku. Līdz ar Padomju Savienības sabrukumu daudzās valstīs cieta arī Afganistānas tradicionālā tirdzniecība.
Rietumu pasaule
Sākumā daudzi cilvēki un valstis slavēja ASV par atbalstu grupām, kas cīnījās pret padomju spēkiem. Taču pēc 11. septembra uzbrukumiem cilvēki sāka apšaubīt ASV politiku atbalstīt un dot naudu šādām grupām. ASV 2001. gadā okupēja Afganistānu, lai atrastu Osamu bin Ladenu. Okupācija turpinājās vēl gandrīz divus gadus pēc Bin Ladena nogalināšanas.
Meklēt