Padomju karš Afganistānā sākotnēji bija karš starp Afganistānas valdības spēkiem un afgāņu sacelšanās grupām — modžahedīniem, kuri saņēma ārvalstu atbalstu. Afganistānas centrālā valdība pēc 1978. gada apvērsuma (Saur revolūcijas) nonāca Komunistiskās partijas (PDPA) kontrolē, tomēr tai trūka plašas sabiedriskas atbalsta bāzes, pienācīga ekipējuma un apmācības, lai nodrošinātu kontroli pār visu valsti. Kad iekšpolitiskā nestabilitāte un sacelšanās pieauga, valdība lūdza palīdzību no Padomju Savienības. Padomju Savienības militārā iejaukšanās 1979. gada decembrī vēl vairāk eskalēja konflikta starptautisko raksturu un izraisīja pretēja efekta — masveida pretestības pieaugumu visā Afganistānā.
Cēloņi
Galvenie iemesli, kas noveda pie Padomju iejaukšanās:
- Ideoloģiskie un stratēģiskie mērķi: PSRS centās saglabāt ietekmi tuvējā reģionā un atbalstīt komunistisku valdību, kas varētu nodrošināt militāro un politisko pozīciju Persijas līča tuvumā.
- Iekšpolitiskā nestabilitāte Afganistānā: PDPA reformas un represijas izraisīja plašu sacelšanos, īpaši lauku reģionos, kur tradicionālās un reliģiskās kopienas pretojās radikālām pārmaiņām.
- Starptautiskā sacensība Aukstā kara kontekstā: ASV, Pakistāna, Saūda Arābija un citas valstis redzēja iespēju atbalstīt modžahedus, lai vājinātu PSRS ietekmi.
Gaita
Padomju karaspēks (40. armija) šķērsoja robežu un iekļuva Afganistānā, sasniedzot valsti 1979. gada 25. decembrī. Sākotnēji padomju spēki centās atbalstīt un nostiprināt PDPA valdību, atjaunot kārtību pilsētās un nodrošināt lielākus transporta koridorus. Taču pretinieks — modžahedi — izmantoja geriljas taktiku, slēpās kalnu apvidos un guva atbalstu no daļas vietējā iedzīvotāja, kas bija skarbi cietis no karaspēka kampaņām.
Cīņas raksturojās ar:
- intensīvām likvidēšanas operācijām pret apdzīvotām vietām un lauku kopienām, kas izraisīja nozīmīgus cilvēku upurus un infrastruktūras postījumus;
- garām konvoju gaitām, pilsētu blokādēm un lieliem desanta un helikoptera operāciju skaitam;
- modžahedu geriljas taktikām — slazdiem, sprāgstvielu uzbrukumiem, apšaudēm un lokālām uzbruktuvēm;
- ārzemju ieroču un finansiālā atbalsta pieplūdumu modžahediem, kas pakāpeniski palielināja viņu kaujas spējas (īpaši no 1980. gadu vidus).
Padomju atsākšanas posms sākās 1988. gada pavasarī, kad no 1988. gada 15. maija tika uzsākta kontrolēta izvešana, kas noslēdzās oficiāli 1989. gada februārī. Lielākā daļa vienību šķērsoja robežu 1989. gada sākumā; oficiālo paziņojumu par visu karaspēku izvešanu Padomju Savienība publicēja 1989. gada 15. februārī (dažas ziņas min arī 2. februāri kā pēdējo grupu pārvietošanos).
Starptautiskā iesaistīšanās un atbalsts
Konfliktā iesaistījās vairākas ārvalstis, kas sniedza modžahediem finansiālu, apmācību un ieroču palīdzību. Galvenie atbalstītāji bija Amerikas Savienotās Valstis un Pakistāna, taču iesaistījās arī Saūda Arābija, Ķīna un citas valstis. ASV Centrālā izlūkošanas pārvalde (CIA) vadīja slepenu operāciju (Operation Cyclone), lai apgādātu pretošanās grupas ar ieročiem un līdzekļiem — vēlāk tostarp ar pretgaisa raķetēm (piemēram, FIM-92 Stinger), kas būtiski samazināja padomju helikopteru un lidmašīnu pārākumu.
Cilvēku upuri un bēgļu krīze
Karš radīja milzīgus civilos un militāros zaudējumus un plašu bēgļu vilni:
- Padomju karavīru zaudējumi: aptuveni 15 000 padomju karavīru tika nogalināti; ievainoto skaits svārstās — daži avoti min aptuveni 35 000 vai vairāk (precīzas skaitliskās vērtības atšķiras atkarībā no avota).
- Afganistānas civiliedzīvotāji un kaujinieki: upuru skaits ir diskutēts un svārstās plašā diapazonā — pēc dažādiem vērtējumiem kopējais afgāņu civiliedzīvotāju un kaujinieku upuru skaits varētu būt simtiem tūkstošu līdz vairāk nekā miljonam. Daži avoti min līdz pat diviem miljoniem bojāgājušo kā augstāko novērtējumu, taču precīzs skaitlis nav viennozīmīgs.
- Bēgļi un iekšēji pārvietotie: vairāk nekā pieci miljoni afgāņu kļuva par bēgļiem galvenokārt uz Pakistānu un Irānu; miljoniem iekšēji tika pārvietoti.
Sekas — īstermiņa un ilgtermiņa
- Afganistānas sabrukums un politiskā nestabilitāte: pēc padomju izvešanas PDPA valdība palika pie varas dažus gadus, bet valstī turpinājās pilsoņu karš starp dažādām frakcijām. Šī haosa perioda laikā izauga arī radikālas grupas, kuru vidū vēlāk izveidojās Taliban un teroristiskas organizācijas.
- Reģionālā ietekme: konfl ikts noveda pie ilgstošas nestabilitātes Pakistānā, reģionālas spriedzes un militāru, politisku pārbīžu centrālajā Āzijā.
- PSRS iekšējie efekti: karš kļuva par politisko un ekonomisko slogu Padomju Savienībai — kritizēts sabiedrībā un apstākļi, kas daļēji veicināja reformu (perestroika, glasnost) un galu galā PSRS sabrukumu deviņdesmito gadu sākumā.
- Starptautiskās sekas: Aukstā kara sacensība un slepenas operācijas palielināja starptautiskās spriedzes, bet arī parādīja, ka ārvalstu atbalsts geriljas grupām var radīt ilgstošu destabilizāciju.
Kopsavilkums
Padomju–afgāņu karš (1979–1989) bija sarežģīts konflikts ar dziļām iekšpolitiskām un starptautiskām saknēm. Lai arī PSRS sākotnēji mēģināja stabilizēt prokomunistisko režīmu, militārā iejaukšanās radīja plašu pretestību, lielus cilvēku upurus, milzīgu bēgļu krīzi un ilgtermiņa politiskas sekas, kuru ietekme jūtama reģionā vēl gadu desmitiem pēc kara beigām.