Uzbeki — etniskā grupa: vēsture, valoda un izplatība

Uzbeki — izsmeļošs pārskats par vēsturi, valodu, kultūru un izplatību Vidusāzijā un citur pasaulē, migrācijas un identitātes konteksts.

Uzbeki ir turku valodā runājoša etniskā grupa, kas galvenokārt dzīvo Vidusāzijas valstīs. Uzbekistānā uzbeki ir lielākā daļa iedzīvotāju. Viņi ir mazākumgrupa Afganistānā, Tadžikistānā, Kazahstānā, Kirgizstānā, Turkmenistānā, Krievijā un Ķīnā. Daži dzīvo tālāk. Uzbeki runā uzbeku valodā, kas pieder turku valodu saimei.

Vēsture un izcelsme

Uzbeku etnogenēze ir sarežģīts process, kurā saplūdušas dažādas tautas un kultūras: turku ciltis (piemēram, karluķi un kipčaki), vietējie iraniskie iedzīvotāji, kā arī elementi no mongoļu un citas stepju populācijas. Nosaukums "uzbek" saistīts ar vēsturisku personību — Uzbek hanu — un vēlāk ar Šajbanidu dinastiju, kas 16. gadsimtā nostiprināja varu reģionā. Viduslaiku periodā tādi centri kā Samarqanda, Buhāra un Xiva kļuva par svarīgiem kultūras un tirdzniecības mezgliem, īpaši Timura (Tamerlāna) un Timuru pēcteču valdīšanas laikā.

Valoda

Uzbeku valoda pieder karluķu (Karluk) grupai turku valodās. Tai ir vairākas dialektālās atšķirības — ziemeļu un dienvidu dialekti — un spēcīgas ietekmes no persiešu (tadžiku) valodas, krievu valodas un arābu valodas leksikas. Rakstība vēsturē ir mainījusies: tradicionāli lietoja persiešu-arābu burtus, padomju laikā ieviesa kirilicu, bet pēc neatkarības daudzas republikas, īpaši Uzbekistānā, pārgāja uz latīņu alfabētu. Tomēr kirilicas izmantošana joprojām saglabājas starp dažām vecākām paaudzēm un diasporā.

Izplatība un demogrāfija

Uzbeki ir visvairāk koncentrēti Uzbekistānā, kur tie veido lielu daļu iedzīvotāju. Lielākas uzbeku kopienas dzīvo arī kaimiņvalstīs: Kazahstānā, Kirgizstānā, Tadžikistānā, Turkmenistānā un Afganistānā. Papildus ir plašas uzbeku diasporas kopienas Krievijā un Ķīnā (pirmkārt, Sinkiangā/Xinjiang reģionā). Pašreizējie aprēķini liecina, ka uzbeku skaits pasaulē pārsniedz 30 miljonus, taču skaitļi var atšķirties atkarībā no avotiem un definīcijas par etnisko piederību.

Demogrāfiski uzbeku sabiedrība ir gan lauku, gan pilsētu — daudz iedzīvotāju dzīvo lielajās pilsētās kā Samarqanda, Taškenta, Buhāra un Fargona, kur ir attīstīta rūpniecība, izglītība un kultūra.

Kultūra, tradīcijas un reliģija

Uzbeku kultūra apvieno turku, persiešu un islāma elementus, radot bagātu mutvārdu literatūru, mūziku, tekstilmākslu un arhitektūru. Reliģiski lielākā daļa uzbeku ir sunnītu islāma piekritēji (parasti hanafītu skola), taču praksē reliģiskums var būt gan tradicionāls, gan sekulārs. Sufi tradīcijas un vietējie svētceļojumu centri (mazas kapenes un svētvietas) ilgstoši ir bijuši svarīga garīgās dzīves daļa.

Galvenie tautas svētki un tradīcijas:

• Navruz (pavasara jaunā gada svinības) — viens no svarīgākajiem laika skaitīšanas un saulgriežu svētkiem;
• islāma svētki — Eid al-Fitr un Eid al-Adha;
• saldi un bagātīgi kāzu svētki, kuros liela nozīme ir ģimenes un kopienas lomai;
• māksla: tradicionālā mūzika (piemēram, shashmaqom), instrumenti (dutar, doira, rubob), tekstilmāksla (ikat/atlas audumi), keramikas un kokgriezumu tradīcijas.

Ikdiena, ēdieni un apģērbs

Uzbeku virtuve ir plaši pazīstama Vidusāzijā. Galvenie ēdieni:

• plovs (pilaf) — tradicionālais vienas panns ēdiens ar rīsiem, gaļu, burkāniem un garšvielām;
• shashlik (šašliks), samsa (pīrādziņas), manti (tvaicēti pīrāgi) un lagman (nūdeles ar dārzeņiem un gaļu);
• maize (non) — svēta un ikdienas pārtikas daļa, īpaši no speciālām ceptuvēm (tandīra tipa krāsnis).

Tradicionālā apģērba elementi ietver chapan (vilnas vai kopta apmetņa tips) un krāsainas cepures (piemēram, tubeteika). Mūsdienās ikdienā valda Rietumu stila apģērbs, tomēr tradicionālais tērps saglabā savu vietu svētkos un rituālos.

Padomju periods un neatkarība

Padomju Savienības laikā uzbeku apdzīvotās teritorijas piedzīvoja spēcīgu urbanizāciju, izglītības pieaugumu, lauksaimniecības kolektivizāciju un industriālu attīstību. Bija arī piespiedu pārveides — rūpīga trikotāžas un kokvilnas audzēšanas nostiprināšana (īpaši kokvilnas monokultūra Uzbekistanā) un krievu valodas izplatība kā starpvalodu saziņas līdzeklis. Pēc Padomju Savienības sabrukuma 1991. gadā arī uzbeku republikas (it īpaši Uzbekistāna) sāka atjaunot valsts institūcijas, īstenot valodu politiku un kultūras atdzimšanu, taču pāreja bija sarežģīta un ietvēra gan politiskas, gan ekonomiskas reformas.

Mūsdienu izaicinājumi un diaspora

Mūsdienās uzbeku sabiedrības saskaras ar vairākām aktualitātēm: ekonomiskām reformām, migrāciju pēc darba (daudzi strādā ārvalstīs, īpaši Krievijā un Kazahstānā), valodas un identitātes politiku, kā arī dabas resursu ilgtspējīgu pārvaldību (piemēram, ūdens resursu jautājumi lauksaimniecībā). Diaspora saglabā saites ar mājām — kultūras centri, reliģiskās biedrības un ģimenes tīkli palīdz uzturēt valodu un tradīcijas ārpus dzimtenes.

Secinājums

Uzbeki ir plaša un daudzslāņaina etniskā grupa ar bagātu vēsturi, spēcīgām kultūras tradīcijām un izteiktu līdzdalību Vidusāzijas kultūras veidošanā. Viņu valoda, māksla, virtuve un paražas turpina ietekmēt reģiona identitāti, vienlaikus pielāgojoties mūsdienu izaicinājumiem un globalizācijas procesiem.

Meklēt pēc burta