Turku valodas ir valodu ģimene, kurā ietilpst aptuveni trīsdesmit valodas. Tās pieder pie viena valodu bloka, ko parasti sauc par turku (turkic) valodām, un tām raksturīga kopīga vēsturiskā izcelsme un daudzas strukturālas līdzības. Turku valodas runā tjurku tautas visā plašā teritorijā — no Austrumeiropas un Vidusjūras reģiona līdz Sibīrijai un Rietumu un Ziemeļķīnai. Tradicionāli daļa pētnieku iekļauj turku valodas arī altaja valodu saimes hipotezē, taču šī saikne mūsdienu lingvistikā ir diskutabla un to nevar uzskatīt par plaši pieņemtu faktu.

Izplatība un runātāji

Turku valodas kā dzimtās valodas lieto aptuveni 180 miljoni cilvēku, bet kopējais turku valodas runātāju skaits ir aptuveni 200 miljoni, ieskaitot tos, kam šī valoda ir otrā valoda. Lielākais atsevišķais runātāju bloks ir turku valodas jeb Anatolijas turku valodas lietotāji — tie veido apmēram 40 % no visiem turku valodā runājošajiem. Papildus Turcijai turku valodas tiek plaši lietotas Azerbaidžānā, Kazahstānā, Uzbekistānā, Kirgizstānā, Turkmenistānā, reģionos Krievijā (piem., Tatārijā, Baškīrijā), Ķīnas Siņdzjanas autonomajā reģionā (ujguri) un citviet Centrālajā Āzijā, kā arī diasporā Eiropā, Tuvajos Austrumos un citur.

Valodu struktūra un raksturojums

Turku valodas ir pazīstamas ar vairākām kopīgām iezīmēm:

  • Agglutinācija: gramatiskiem procesiem tiek pievienotas locījuma un vārdu atvasināšanas galotnes (pievieno „piedevas”, nevis iekšēji maina vārda sakni).
  • Vokālu harmonija: patskaņu saskaņa vārda iekšienē ietekmē galotņu formas, tādējādi runa kļūst ritmiska un saskaņota.
  • Bagātīga locījumu sistēma: daudzas turku valodas izmanto daudzus locījumus vietas, virziena un citas nozīmes izteikšanai.
  • Bez dzimuma kategorijas: gramatiskā dzimuma parasti nav (nav vīriešu/sieviešu locījumu kā dažās indoeiropiešu valodās).
  • Vārdu secība: pamata teikuma kārtība bieži ir SOV (subjekts — objekts — predikāts), taču brīvāka salikuma īpatnības un pragmatiskie faktori to var mainīt.

Rakstība un vēsture

Vēsturiskā rakstība turku valodām ir mainījusies atkarībā no laika un reģiona — no Orhona rakstības seno turku uzrakstos līdz arābu alfabēta lietošanai osmaņu periodā un vēlāk pārejām uz latīnisko vai kirilisko rakstību mūsdienu nacionālajās valstīs. Mūsdienās daudzas turku valodas izmanto latīņu burtu sistēmas (piem., Turcijā, Azerbaidžānā), citas — kirilicu (dažās Centrālās Āzijas valstīs), bet vēl citās saglabā īpašas vietējās prakses.

Galvenās valodas un politiskais statuss

Turku valodu grupā ir gan valodas ar milzīgu runātāju skaitu un oficiālu valsts statusu (piemēram, turku valoda Turcijā, azerbaidžāņu valoda Azerbaidžānā, kazahu un uzbeku valodas Centrālāzijā), gan reģionālas vai minoritātes valodas (piem., tatāru, baškīru, krimas tatāru, ujguru, gagauzu u. c.). Dažas no šīm valodām ir svarīgas kultūras un literārās tradīcijas nesējas, citas cieš no asimilācijas spiediena un valodas maiņas lielāku valodu labā.

Kopumā turku valodas veido sadrumstalotu, bet lingvistiski tuvu grupu, kuru pētījumi, standardizācija un revitalizācija katrā reģionā norit atšķirīgi, atkarībā no vēsturiskām, politiskām un sociolingvistiskām apstākļiem.