Latīņu rakstība — alfabēts, vēsture un globālais lietojums

Uzzini latīņu rakstības alfabētu, vēsturi un globālo izplatību — no romiešu saknēm līdz mūsdienu izmantojumam daudzās valodās visā pasaulē.

Latīņu jeb romiešu rakstība ir rakstības sistēma, ko izmanto daudzu mūsdienu valodu rakstīšanai. Mūsdienās tā ir pasaulē visvairāk izmantotā rakstības sistēma. Tā ir oficiālais rakstības veids gandrīz visās Rietumeiropas un dažās Austrumeiropas valodās. To izmanto arī dažās neeiropiešu valodās, piemēram, turku, vjetnamiešu, malajiešu, somāliešu, svahili un tagalogu valodās. Tā ir alternatīva rakstības sistēma tādām valodām kā hindi, urdu, serbu un bosniešu valoda.

Alfabēts ir rakstības sistēma, kas radusies no grieķu alfabēta rietumu variācijas. Pēc grieķu alfabēta aizņemšanās pirmie to izstrādāja etruski, bet romieši to attīstīja tālāk. Dažu burtu skaņas mainījās, daži burti tika zaudēti un citi iegūti, un attīstījās vairāki rakstības stili ("rokraksti"). Divi no šiem stiliem tika apvienoti vienā rakstībā ar lielajiem un mazajiem burtiem ("lielie" un "mazie burti"). Mūsdienu lielie burti tikai nedaudz atšķiras no saviem romiešu analogiem. Reģionālās atšķirības ir nelielas.

Alfabēta pamatelementi un varianti

Standarta "latīņu alfabēts", kā to pazīst plašākā nozīmē, bieži tiek attēlots kā 26 burtu kopums (A–Z), kas tiek lietots angļu valodā un daudzās citās valodās. Tomēr daudzām valodām, izmantojot latīņu rakstību, ir būtiskas modifikācijas:

• diakritiskās zīmes (piemēram, ā, ē, ī, ū, č, š, ž latviešu valodā; ñ spāņu; ç franču u. c.),
• papildu rakstzīmes un ligatūras (æ, œ, ß u. c.),
• digrafi un trigrāfi, kuri dažkārt tiek uzskatīti par atsevišķām burtu vienībām (piem., dz, dž dažās valodās),
• paplašinātas kopas, kuras ietver Latīņu paplašināto blokus Unicode standartā, lai aptvertu visu nepieciešamo rakstzīmju klāstu pasaules valodām.

Piemēram, mūsdienu latviešu alfabēts balstās uz latīņu burtu pamatstūriem, bet satur īpašas diakritiskās zīmes (ā, ē, ī, ū, č, š, ž, ģ, ķ, ļ, ņ), kas nodrošina latviešu fonētiku.

Vēsture un attīstība

Latīņu rakstības saknes meklējamas Vidusjūras reģionā. No grieķu alfabēta rietumu variācijas to pārņēma etruski, kuri to pielāgoja savām vajadzībām; šo versiju vēlāk adoptēja un tālāk attīstīja romieši. Romas laikos alfabēts nostiprinājās, veidojot pamatu epigrāfiskai un administratīvai lietošanai.

Viduslaikos attīstījās dažādi rokrakstu stili — no uncial un polīgrāfiskajiem stiliem līdz gotiskajām "melnrakstiem". 8.–9. gadsimtā Karolingiešu minuskuls (Carolingian minuscule) ieviesa skaidru mazo burtu formu, kas kļuva par pamatu mūsdienu mazajiem burtiem. Renesanses drukas māksla un tipogrāfija (romiešu kapitāles iedvesmojušas drukas burtu formas) vēl vairāk standardizēja burtu formas. No šiem procesiem radās mūsdienu atšķirība starp lielajiem (kapitāļu) un mazajiem burtiem.

Globālais lietojums un izplatība

Latīņu rakstība izplatījās kopā ar Romas impēriju, kristietību un vēlāk arī koloniālismu. Mūsdienās tā ir dominējošā rakstība starptautiskajās zinātnēs, tehnoloģijās, tirdzniecībā un internetu (domēnu nosaukumos, starptautiskā saziņā). Viens no redzamiem piemēriem ir vairāku valstu «latinization» kustības — piemēram, turku rakstības pāreja uz latīņu burtu 1928. gadā (Atatürka reformas) un vjetnamiešu quốc ngữ (latīņu burtu sarežģīts adaptācijas variants), kas ļāva plašu lasītprasmes un izglītības izplatību.

Turklāt latīņu alfabēts tiek izmantots kā pamats daudziem transliterācijas un romanizācijas sistēmu standartiem, piemēram, pinyin (ķīniešu), Hepburn (japāņu), ISO transliterācijas noteikumiem citu rakstu sistēmu pārnešanai uz latīņu burtiem.

Standarti, kodēšana un tehnoloģijas

Mūsdienu digitālajā vidē latīņu rakstība tiek kodēta galvenokārt ar Unicode (bloki Latin, Latin-1 Supplement, Latin Extended-A/B/C u. tml.), kas ļauj attēlot plašu valodu rakstzīmju spektru. Agrāk ierobežotais ASCII kopums deva pamatu skaitļošanai un tīmeklim, bet Unicode nodrošina pilnu starptautisku atbalstu. Starptautiskie standarti, piemēram, ISO 15924 kods "Latn", identificē latīņu rakstību starptautiskos tehniskos risinājumos.

Tipogrāfija, rokraksti un grafiskie stili

Latīņu rakstība spēj pielāgoties plašam dizaina un tipogrāfijas klāstam — no klasiskajām romiešu kapitālēm uz serif un sans-serif drukas burtiem līdz kursīvai un dažādiem manuskriptu stiliem. Rakstīšanas praktika ietver arī ligatūras (piem., fi, fl), mazas kapitāles un citus typogrāfiskos elementus, kas ietekmē lasāmību un estētiku.

Ortogrāfija, reformas un valodu īpatnības

Daudzas valodas, kuras izmanto latīņu rakstību, ir veikušas ortogrāfijas reformas, lai labāk atspoguļotu fonētiku vai vienkāršotu rakstību (piem., turku, portugāļu, latviešu un citas reformas). Tāpat pastāv dažādas prakses attiecībā uz burtu kārtojumu alfabētā — dažās valodās diakritiskās zīmes tiek uzskatītas par atsevišķiem burtiem, citās tās tiek interpretētas kā burtu modifikācijas un kārto alfabetiski pēc pamata burta.

Secinājums

Latīņu rakstība ir elastīga, tehnoloģiski atbalstīta un viegli pielāgojama sistēma, kas pielāgojusies dažādu valodu fonētikai un kultūras prasībām. Tās vēsture sniedzas no antīkām epigrāfiskām formām līdz mūsdienu digitālajai kodēšanai, un tās universālais raksturojums padara to par centrālu elementu starptautiskajā saziņā, izglītībā un medijos.

Citas versijas

Romiešu rakstībā ir mazāk burtu nekā skaņu dažās valodās, kurās tā tiek izmantota. Dažās valodās burtu trūkumu kompensē ar diakritiskajām zīmēm, piemēram, ă, â, á, é, í, í, î, ó, ẹ, ị, ọ, ụ, ã, ả, ẻ, ỉ, ỏ, ủ, ñ, č, ď, ě, í, ň, ř, š, ș, ť, ț, ú, ů, ž un đ. Tādējādi tiek palielināts burtu skaits alfabētā. Valodas, kurās izmanto dažus no šiem burtiem, ir franču, čehu, poļu, ungāru, rumāņu, spāņu, tagalo, vjetnamiešu, esperanto un igbo.

Daudzās valodās rakstības sistēma tika mainīta uz latīņu rakstību. Dažās valstīs eiropieši lika to lietot vietējiem iedzīvotājiem. Vjetnamiešu valoda tika rakstīta ar ķīniešu rakstu zīmēm, un ir ķīniešu valodā balstīta vjetnamiešu rakstības sistēma, ko sauc par chunom. Ķīniešu rakstības problēma ir lielais rakstzīmju skaits, kas ir jāapgūst, pirms cilvēks kļūst patiesi lasītprasmīgs. Vjetnamas valdība 20. gadsimta sākumā pārgāja uz latīņu alfabētu, lai varētu paaugstināt rakstītprasmes līmeni valstī. Vjetnamieši turpināja izmantot latīņu alfabētu arī pēc neatkarības iegūšanas, jo to varēja apgūt daudz ātrāk nekā ķīniešu rakstzīmes (chu nom).

Pēc Pirmā pasaules kara, kad Osmaņu impērija sabruka, Turcijā latīņu alfabētu Turcijas valstīs sāka lietot Kemals Ataturks. Kad sabruka Padomju Savienība, dažās tās mazajās valodās sāka lietot latīņu alfabētu. Tagad to lieto Turkmenistānā, Uzbekistānā un Azerbaidžānā. Kazahstāna 2018. gadā paziņoja, ka latīņu alfabēts kļūs par kazahu valodas galveno rakstības sistēmu.

Valodas rakstības veida maiņu uz latīņu burtiem sauc par romanizāciju. Daudzi cilvēki, kuri nerunā attiecīgajā valodā, lasa romanizēto versiju, lai zinātu, kā aptuveni skanēs vārdi, pat ja tas nav parastais valodas rakstības veids. Dažās valodās, piemēram, ķīniešu un japāņu valodā, latīņu alfabēts tiek izmantots tāpēc, lai tās būtu vieglāk drukāt datorā. Ķīnas kontinentālajā daļā pinyin ir oficiālā mandarīnu ķīniešu valodas romanizācija, un to izmanto, lai datorā rakstītu ķīniešu rakstzīmes, rakstot tās fonētiski. Lai gan daudzos japāņu datoros ir kana tastatūras, lai datorā ievadītu japāņu valodu, japāņu valodu var ievadīt arī, izmantojot latīņu alfabētu. Programmatūra, ko sauc par IME (input method editor), latīņu burtus, ko japāņu valodā sauc par romaji, pārvērš japāņu kana un kandži.

Parakstiet portugāļu valodā, kas izmanto ç

Meklēt pēc burta