Senā Roma ir civilizācijas nosaukums Itālijā. Tā aizsākās kā neliela zemnieku kopiena 8. gadsimtā pirms mūsu ēras. Tā kļuva par pilsētu un no tās dibinātāja Romula ieguva nosaukumu Roma. Tā izauga un kļuva par lielāko impēriju antīkajā pasaulē. Tā sākās kā karaliste, tad kļuva par republiku, bet pēc tam - par impēriju.

Romas impērija bija tik liela, ka radās problēmas pārvaldīt teritoriju, kas stiepās no Lielbritānijas līdz Tuvajiem Austrumiem. 293. gadā Diokletiāns sadalīja impēriju divās daļās. Gadsimtu vēlāk, 395. gadā, tā tika sadalīta Rietumu Romas impērijā un Austrumu Romas impērijā. Rietumu impērijas pastāvēšana beidzās ģermāņu cilts - vizigotu - dēļ 476. gadā. Mūsu ēras 5. gadsimtā impērijas rietumu daļa sadalījās dažādās karalistēs. Romas impērijas austrumu daļa palika vienota kā Bizantijas impērija. Bizantijas impēriju 1453. gadā sakāva Osmaņu impērija.

Saskaņā ar leģendu Roma tika dibināta 753. gada 21. aprīlī pirms mūsu ēras un krita 476. gadā pēc mūsu ēras; tā bija gandrīz 1200 gadus neatkarīga un aptuveni 700 gadus valdīja kā lielvara antīkajā pasaulē. Tas padara to par vienu no visilgāk pastāvējušām civilizācijām senatnē.

Izcelšanās, valsts veidošanās un agrā ietekme

Roma radās Tiberas upes ielejā kā maza apmetne, kuras iedzīvotājiem bija kopīgas itāļu ciltis un spēcīga etrusku ietekme. Latīņu valoda, vietējā kultūra un lauksaimniecība veidoja pamatus. Leģenda par Romula (un viņa brāļa Remusa stāsts) simbolizē Romas dibināšanu 753. g. p.m.ē., taču arheoloģija rāda, ka pilsēta attīstījās pakāpeniski, apvienojot vairākas ciemu kopienas.

Karaliste — republika — impērija

Romas vēsture ietver trīs galvenos posmus:

  • Karalistes laikmets — agrīna pilsētas organizācija ar karali kā galveno varas nesēju.
  • Republika (no 509. g. p.m.ē.) — varu nodala senāts un izvēlēti amatvārdi (konsuli). Republikas laikmetā attīstījās romiešu tiesības, politiskās institūcijas un ekspansija Itālijā un ārpus tās.
  • Impērija — pēc iekšpolitiskām krīzēm un pilsoņu kariem varas centrā nostiprinājās imperators. Pirmais imperators bija Oktaviāns Augusts, un ilgstošs stabilitātes periods pazīstams kā Pax Romana — "Romas miers".

Izplešanās un nozīmīgi notikumi

Romas militārā spēka, diplomātijas un ceļu infrastruktūras dēļ impērija paplašinājās. Svarīgi posmi bija cīņas ar Kartāgu (Puniskais kari), kas radīja romiešu hegemoniju Vidusjūrā, kā arī iekarojumi Balkānos, Mazāzijā, Ēģiptē un Lielbritānijā. Romas tiesību sistēma, valsts pārvalde, akvedukti, ceļi un pilsētas plānojums bija tehnoloģiski un kultūras sasniegumi, kas ietekmēja vēlākas Eiropas sabiedrības.

Administrācija, armija un sabiedrība

Impērija izmantoja sarežģītu administratīvu sistēmu — provinciālās pārvaldes, vietējo eliti, nodokļu sistēmu un ceļu tīklu. Romas armija bija profesionāla, disciplinēta un strukturēta (leģioni, alae u.c.), ļaujot nodrošināt gan robežu aizsardzību, gan iekarojumus. Sabiedrībā pastāvēja skaidra šķiru dalība: pilsoņi, brīvie iedzīvotāji, vergi un provincēs dzīvojošie tautieši, kurus bieži integrēja, piešķirot pilsonību.

Reliģija, kultūra un tehnoloģijas

Romas reliģija sākotnēji bija politeistiska, ar dievu pielūgšanu, ceremonijām un amatniecību. Vēlā republikas un imperatora laikos pieauga grieķu kultūras ietekme, un Romas māksla, literatūra un filozofija sasniedza augstu līmeni. 4. gadsimtā kristietība kļuva par nozīmīgu un galu galā valsts reliģiju. Romas inženiertehniskie risinājumi — ceļi, akvedukti, kanalizācija un arhitektūra (svari, kupoli, amfiteātri) — ir palikuši kā mantojums.

Krišana un ilgtermiņa sekas

Krituma process nebija pēkšņs — tas bija pakāpenisks un saistīts ar politiskām krīzēm, ekonomiskām grūtībām, militāru spiedienu uz robežām un iekšējo nestabilitāti. 293. gadā Diokletiāns ieviesa tetrarhiju, mēģinot labāk pārvaldīt plašo teritoriju. 395. gadā impērija formāli sadalījās Rietumu Romas impērijā un Austrumu Romas impērijā. Kaut arī 410. gadā vizigoti - vadībā plosīja un ieņēma Romu, tie nebija tie, kas vienkārši izbeidza impēriju; galu galā 476. gadā rietumu impērijas pēdējais imperators tika gāzts, un reāla vara nonāca dažādu "barbaru" karotāju un vietējo valdnieku rokās. Austrumu daļa turpināja pastāvēt kā Bizantijas impērija, kas saglabāja romiešu institūcijas, tiesības un kultūru līdz 1453. gadam, kad to sagrāba Osmaņu impērija.

Mantojums

Romas mantojums ir milzīgs: romiešu tiesību principi veido pamatu mūsdienu civilajai tiesībai, latīņu valoda — romāņu valodām un zinātnes terminoloģijai, kā arī arhitektūras un inženiertehniskie risinājumi ietekmē modernās pilsētas. Romas idejas par pilsonību, likumu un pārvaldi joprojām ir aktuālas. Tāpēc Senā Roma tiek uzskatīta par vienu no svarīgākajām civilizācijām pasaules vēsturē.

Piezīme: vēsturiskie dati un datumi dažkārt atšķiras avotu starpā; iepriekš minētās leģendas (piem., par Romula) un oficiālie datumi (piem., 753. g. p.m.ē. dibināšana) ir kombinācija starp mitoloģiju un arheoloģisko pierādījumu interpretāciju.