Senā Roma — Romas impērija: vēsture, izaugsme un krišana
Senā Roma — Romas impērijas vēsture: izaugsme, varenība un krišana — no dibināšanas 753. p.m.ē. līdz Rietumu impērijas sabrukumam 476.
Senā Roma ir civilizācijas nosaukums Itālijā. Tā aizsākās kā neliela zemnieku kopiena 8. gadsimtā pirms mūsu ēras. Tā kļuva par pilsētu un no tās dibinātāja Romula ieguva nosaukumu Roma. Tā izauga un kļuva par lielāko impēriju antīkajā pasaulē. Tā sākās kā karaliste, tad kļuva par republiku, bet pēc tam - par impēriju.
Romas impērija bija tik liela, ka radās problēmas pārvaldīt teritoriju, kas stiepās no Lielbritānijas līdz Tuvajiem Austrumiem. 293. gadā Diokletiāns sadalīja impēriju divās daļās. Gadsimtu vēlāk, 395. gadā, tā tika sadalīta Rietumu Romas impērijā un Austrumu Romas impērijā. Rietumu impērijas pastāvēšana beidzās ģermāņu cilts - vizigotu - dēļ 476. gadā. Mūsu ēras 5. gadsimtā impērijas rietumu daļa sadalījās dažādās karalistēs. Romas impērijas austrumu daļa palika vienota kā Bizantijas impērija. Bizantijas impēriju 1453. gadā sakāva Osmaņu impērija.
Saskaņā ar leģendu Roma tika dibināta 753. gada 21. aprīlī pirms mūsu ēras un krita 476. gadā pēc mūsu ēras; tā bija gandrīz 1200 gadus neatkarīga un aptuveni 700 gadus valdīja kā lielvara antīkajā pasaulē. Tas padara to par vienu no visilgāk pastāvējušām civilizācijām senatnē.
Izcelšanās, valsts veidošanās un agrā ietekme
Roma radās Tiberas upes ielejā kā maza apmetne, kuras iedzīvotājiem bija kopīgas itāļu ciltis un spēcīga etrusku ietekme. Latīņu valoda, vietējā kultūra un lauksaimniecība veidoja pamatus. Leģenda par Romula (un viņa brāļa Remusa stāsts) simbolizē Romas dibināšanu 753. g. p.m.ē., taču arheoloģija rāda, ka pilsēta attīstījās pakāpeniski, apvienojot vairākas ciemu kopienas.
Karaliste — republika — impērija
Romas vēsture ietver trīs galvenos posmus:
- Karalistes laikmets — agrīna pilsētas organizācija ar karali kā galveno varas nesēju.
- Republika (no 509. g. p.m.ē.) — varu nodala senāts un izvēlēti amatvārdi (konsuli). Republikas laikmetā attīstījās romiešu tiesības, politiskās institūcijas un ekspansija Itālijā un ārpus tās.
- Impērija — pēc iekšpolitiskām krīzēm un pilsoņu kariem varas centrā nostiprinājās imperators. Pirmais imperators bija Oktaviāns Augusts, un ilgstošs stabilitātes periods pazīstams kā Pax Romana — "Romas miers".
Izplešanās un nozīmīgi notikumi
Romas militārā spēka, diplomātijas un ceļu infrastruktūras dēļ impērija paplašinājās. Svarīgi posmi bija cīņas ar Kartāgu (Puniskais kari), kas radīja romiešu hegemoniju Vidusjūrā, kā arī iekarojumi Balkānos, Mazāzijā, Ēģiptē un Lielbritānijā. Romas tiesību sistēma, valsts pārvalde, akvedukti, ceļi un pilsētas plānojums bija tehnoloģiski un kultūras sasniegumi, kas ietekmēja vēlākas Eiropas sabiedrības.
Administrācija, armija un sabiedrība
Impērija izmantoja sarežģītu administratīvu sistēmu — provinciālās pārvaldes, vietējo eliti, nodokļu sistēmu un ceļu tīklu. Romas armija bija profesionāla, disciplinēta un strukturēta (leģioni, alae u.c.), ļaujot nodrošināt gan robežu aizsardzību, gan iekarojumus. Sabiedrībā pastāvēja skaidra šķiru dalība: pilsoņi, brīvie iedzīvotāji, vergi un provincēs dzīvojošie tautieši, kurus bieži integrēja, piešķirot pilsonību.
Reliģija, kultūra un tehnoloģijas
Romas reliģija sākotnēji bija politeistiska, ar dievu pielūgšanu, ceremonijām un amatniecību. Vēlā republikas un imperatora laikos pieauga grieķu kultūras ietekme, un Romas māksla, literatūra un filozofija sasniedza augstu līmeni. 4. gadsimtā kristietība kļuva par nozīmīgu un galu galā valsts reliģiju. Romas inženiertehniskie risinājumi — ceļi, akvedukti, kanalizācija un arhitektūra (svari, kupoli, amfiteātri) — ir palikuši kā mantojums.
Krišana un ilgtermiņa sekas
Krituma process nebija pēkšņs — tas bija pakāpenisks un saistīts ar politiskām krīzēm, ekonomiskām grūtībām, militāru spiedienu uz robežām un iekšējo nestabilitāti. 293. gadā Diokletiāns ieviesa tetrarhiju, mēģinot labāk pārvaldīt plašo teritoriju. 395. gadā impērija formāli sadalījās Rietumu Romas impērijā un Austrumu Romas impērijā. Kaut arī 410. gadā vizigoti - vadībā plosīja un ieņēma Romu, tie nebija tie, kas vienkārši izbeidza impēriju; galu galā 476. gadā rietumu impērijas pēdējais imperators tika gāzts, un reāla vara nonāca dažādu "barbaru" karotāju un vietējo valdnieku rokās. Austrumu daļa turpināja pastāvēt kā Bizantijas impērija, kas saglabāja romiešu institūcijas, tiesības un kultūru līdz 1453. gadam, kad to sagrāba Osmaņu impērija.
Mantojums
Romas mantojums ir milzīgs: romiešu tiesību principi veido pamatu mūsdienu civilajai tiesībai, latīņu valoda — romāņu valodām un zinātnes terminoloģijai, kā arī arhitektūras un inženiertehniskie risinājumi ietekmē modernās pilsētas. Romas idejas par pilsonību, likumu un pārvaldi joprojām ir aktuālas. Tāpēc Senā Roma tiek uzskatīta par vienu no svarīgākajām civilizācijām pasaules vēsturē.
Piezīme: vēsturiskie dati un datumi dažkārt atšķiras avotu starpā; iepriekš minētās leģendas (piem., par Romula) un oficiālie datumi (piem., 753. g. p.m.ē. dibināšana) ir kombinācija starp mitoloģiju un arheoloģisko pierādījumu interpretāciju.
Romas impērija tās vislielākajā apjomā Trajāna laikā 117. gadā pēc Kristus dzimšanas
100.-500. gadā romiešu impērijā iebruka ģermāņu un hūnu ciltis. Šie iebrukumi galu galā izraisīja Rietumromas impērijas sabrukumu 5. gadsimtā pēc Kristus dzimšanas.
Kultūra
Romas kultūra izplatījās Rietumeiropā un ap Vidusjūru. Tās vēsturei joprojām ir liela ietekme uz pasauli. Piemēram, romiešu idejas par likumiem, valdību, mākslu, literatūru un valodu ir nozīmīgas Eiropas kultūrai. Romas valoda - latīņu valoda - pamazām attīstījās, kļūstot par mūsdienu franču, spāņu, itāļu un rumāņu valodu. Latīņu valoda ietekmēja arī daudzas citas valodas, piemēram, angļu valodu.
Reliģija
Sākot ar imperatoru Neronu mūsu ēras pirmajā gadsimtā, Romas valdībai nepatika kristietība. Noteiktos vēstures posmos cilvēkus varēja sodīt ar nāvi, jo viņi bija kristieši. Imperatora Diokletiāna laikā kristiešu vajāšanas kļuva visspēcīgākās. Tomēr nākamā imperatora Konstantīna I laikā kristietība kļuva par oficiāli atbalstītu reliģiju Romas impērijā. Pēc Milānas edikta parakstīšanas 313. gadā tā ātri kļuva par lielāko reliģiju. Pēc tam 391. gadā ar imperatora Teodosija I ediktu kristietība kļuva par Romas oficiālo reliģiju.
Austrumu impērija
Bizantiju apdraudēja islāma uzplaukums, kura sekotāji ieņēma Sīrijas, Armēnijas un Ēģiptes teritorijas un drīz draudēja ieņemt Konstantinopoli. Nākamajā gadsimtā arābi ieņēma arī Itālijas dienvidus un Sicīliju.
Bizantieši izdzīvoja 8. gadsimtā un, sākot ar 9. gadsimtu, atguva daļu no iekarotajām zemēm. Mūsu ēras 1000. gadā Austrumu impērija sasniedza savu lielāko punktu, un kultūra un tirdzniecība uzplauka. Tomēr ekspansija pēkšņi apstājās 1071. gadā Manzikerta kaujā. Tā rezultātā impērija beidzot sāka novājināties. Pēc gadsimtiem ilgušām cīņām un turku iebrukumiem imperators Aleksijs I Komnens 1095. gadā lūdza palīdzību no Rietumiem.
Rietumi atbildēja ar krusta kariem, kas galu galā beidzās ar Ceturto krusta karu, kas 1204. gadā iekaroja Konstantinopoli. Jaunas valstis, tostarp Nīkajas impērija, ieņēma daļu no nu jau mazākās impērijas. Pēc tam, kad imperatora spēki atguva Konstantinopoli, impērija bija vairs tikai grieķu valsts, kas aprobežojās ar Egejas jūras piekrasti. Austrumu impērija beidza pastāvēt, kad Mehmeds II 1453. gada 29. maijā iekaroja Konstantinopoli.
Arheoloģija
Romas laikmeta darbu un arhitektūras paliekas ir atrastas visattālākajos vēlīnās impērijas nostūros.
- Romas impērijas robežas
- Romas mājas
- Romas ceļi Lielbritānijā
Saistītās lapas
Jautājumi un atbildes
J: Kāda ir Senās Romas definīcija?
A: Ar Seno Romu apzīmē seno Romas civilizācijas vēsturi pirms viduslaikiem, kas sākās ar Rietumromas impērijas sabrukumu mūsu ēras 5. gadsimtā.
Q: Kur atradās Senā Roma?
A: Senā Roma atradās Itālijas pussalā un kontrolēja plašu zemes teritoriju, kas stiepās no Lielbritānijas līdz Arābijas pussalai.
J: Kā Senā Roma ietekmēja vēlākās civilizācijas?
A: Senā Roma spēcīgi ietekmēja vēlākās civilizācijas, ieviešot citu kultūru idejas, jo īpaši Senās Grieķijas un hellēnisma karaļvalstu idejas, kā arī latīņu valodu, kas izplatījās Rietumeiropā un ir romāņu valodu priekštece. Turklāt vēlīnajā antīkajā laikmetā viņi savā impērijā izplatīja kristietību un veica daudzus uzlabojumus karadarbībā, rakstniecībā, inženierzinātnēs, arhitektūrā, irigācijā un transportā.
J: Kādu reliģiju praktizēja romieši?
A: Romas imperatori bija atbildīgi par to, ka kristietība kļuva par romiešu valsts reliģiju. Tā aizstāja iepriekš piekoptās tradicionālās reliģijas.
J: Kad norisinājās klasiskā antīkā laikmeta attīstība?
A: Klasiskā antīkā antīkā senatne norisinājās 3. gadsimta beigās pirms mūsu ēras līdz 5. gadsimtam pēc mūsu ēras, kad tā Rietumeiropā pārgāja viduslaikos, jo Rietumromas impērija sabruka.
J: Kā romieši aizguva idejas no citām kultūrām?
A: Romieši aizguva idejas no citām kultūrām, piemēram, no Senās Grieķijas un Grieķijas karalistēm hellēnisma periodā, kas būtiski palīdzēja veidot viņu kultūru.
Meklēt