Grieķija
Grieķija (grieķu: Ελλάδα [eˈlaða] vai Ελλάς [eˈlas]), oficiāli Grieķijas Republika (grieķu: Ελληνική Δημοκρατία [eliniˈkʲi ðimokraˈtia]) (vēsturiski pazīstama kā Hellas) (grieķu: Ελλάς), ir valsts Eiropas dienvidaustrumos. Tās galvaspilsēta ir Atēnas.
Tā robežojas ar Albāniju, Ziemeļmaķedoniju un Bulgāriju ziemeļos un Turciju austrumos. Egejas jūra atrodas uz austrumiem un dienvidiem no kontinentālās Grieķijas, Jonijas jūra - uz rietumiem. Abas ir daļa no Vidusjūras austrumu daļas, un tajās ir daudz salu. 80 % valsts teritorijas ir kalnaina, un augstākā virsotne ir Olimpa kalns.
Senajā Grieķijā tika radīta demokrātija, filozofija, zinātne un matemātika, teātris un drāma, kā arī olimpiskās spēles.
Grieķija ir parlamentāra republika, kurā par premjerministru kļūst tās partijas vadītājs, kurai parlamentā ir vairāk vietu. Valstī ir prezidents, bet viņa pilnvaras ir ceremoniālas. Viņš ir valsts, nevis valdības vadītājs, līdzīgi kā konstitucionālajāsmonarhijās darbojas karaļi un karalienes, un viņu ievēlē parlaments, nevis tauta. Tās ekonomika ir visaugstākā Balkānu reģionā, lai gan tā saskaras ar finansiālām grūtībām Grieķijas valdības parādu krīzes dēļ.
Grieķijā oficiālā valoda ir grieķu valoda, kurā runā 99 % iedzīvotāju, un 90 % iedzīvotāju uzskata sevi par pareizticīgajiem kristiešiem. Daudzi grieķi saprot arī angļu, franču un vācu valodu, kas tiek mācīta skolās. Grieķija bija viena no Apvienoto Nāciju Organizācijas dibinātājām, 1952. gadā pievienojās NATO, 1981. gadā kļuva par Eiropas Savienības dalībvalsti un 2001. gadā ieviesa euro. Pateicoties lielajai tūrisma nozarei, spēcīgajam kuģniecības sektoram un ģeostratēģiskajai nozīmei, Grieķija tiek klasificēta kā vidēja lielvara.
Vēsture
Grieķijas vēsture ir viena no bagātākajām pasaulē. Grieķi bija viena no attīstītākajām civilizācijām. Grieķija ir slavena ar daudziem filozofiem, piemēram, Platonu un Aristoteli, un tādiem karaļiem kā Aleksandrs Lielais un Leonīds. Grieķiju uzskata par demokrātijas dzimteni, jo tādas pilsētas-valstis kā Atēnas, kas tagad ir Grieķijas galvaspilsēta, pirmās ievēlēja savus vadītājus, nevis valdīja karaļi. Aleksandra Lielā laikā tika izveidota milzīga Maķedonijas impērija, kas stiepās no mūsdienu Grieķijas līdz Ēģiptei un Irānai, līdz pat Indijas robežām. Tā kā šajā laikā grieķu kultūrai bija nozīmīga loma, to dēvē par hellēnisma periodu (vai grieķu dominēto periodu). Šajā laikā grieķu valoda kļuva par Tuvo Austrumu "lingua franca", t. i., par valodu, ko saziņai izmanto cilvēki, kuri nerunā vienā valodā, līdzīgi kā mūsdienās angļu valodu izmanto kā starptautisku valodu.
Grieķijā valdīja Romas impērija, un daudzi apgalvo, ka Roma iekaroja Grieķiju ar savu armiju, bet Grieķija iekaroja Romu ar savu kultūru. Romas impērija pēc Grieķijas iekarošanas kļuva par civilizāciju, kas pazīstama kā grieķu-romiešu (vai grieķu-romiešu) civilizācija. Kad Romas impērija sabruka, grieķi kļuva par Bizantijas impērijas valdošo šķiru, un grieķu valoda kļuva par oficiālo valodu impērijā, kas aptvēra visas teritorijas ap Vidusjūras austrumu daļu. Pēc tam 400 gadus to okupēja Osmaņu impērija. Dažas Grieķijas teritorijas, piemēram, otrā lielākā valsts pilsēta Saloniki, bija okupētas 500 gadus un 20. gadsimta sākumā kļuva par Grieķijas daļu.
1821. gadā sākās Grieķijas Neatkarības karš, un 1828. gadā Grieķija kļuva par neatkarīgu valsti (republiku). 1832. gadā Apvienotā Karaliste un Krievija Vācijas Vitelsbahu dinastijas vadībā padarīja Grieķiju par karalisti.
1912. gadā Grieķija piedalījās Balkānu karos, kuros tā ieguva daudzas teritorijas, kas tagad veido valsti, piemēram, Grieķijas Maķedoniju un Egejasjūras salas. Grieķija cīnījās gan Pirmajā pasaules karā, gan Otrajā pasaules karā sabiedroto pusē. Pirmā pasaules kara laikā Grieķija tika sadalīta divās valstīs - Saloniku valstī ziemeļos un Atēnu valstī dienvidos. Abas valstis pretendēja uz likumīgās Grieķijas valdības statusu, bet Saloniku valsts saņēma sabiedroto atbalstu. Valsts atkal apvienojās 1917. gadā, kad karalis atteicās no amata. 1920. gadā Grieķija atkal paplašinājās un uz īsu brīdi sasniedza savu maksimālo lielumu. Teritorijas, ko valsts bija ieguvusi Turcijā, 1923. gada Lozannas līgumā tika atdotas Turcijai, bet Grieķija paturēja Rietumtraķiju. Karalis atgriezās 1935. gadā, un no 1936. gada līdz 1941. gadam Grieķijā valdīja fašistiskā diktatūra, kas bija draudzīga sabiedrotajiem, kad to iebruka nacistiskā Vācija.
1940. gadā Grieķiju iebruka Itālija, taču tā uzvarēja iebrukumu. Tā bija pirmā sabiedroto valsts uzvara pret kādu no "ass" lielvarām. Pēc tam Hitlers nolēma uzbrukt Grieķijai ātrāk, nekā bija plānojis. Vācija iebruka 1940. gada 6. aprīlī un 9. aprīlī ieņēma Grieķijas otru lielāko pilsētu Salonikos, bet 27. aprīlī tika ieņemtas Atēnas. Lielākā daļa kauju beidzās ar Krētas kauju. Grieķija šajā karā cieta lielus zaudējumus.
No 1946. līdz 1949. gadam grieķi cīnījās pilsoņu karā. Cīņas notika starp komunistiem un cilvēkiem, kas atbalstīja karali, kuru atbalstīja arī Apvienotā Karaliste un Amerikas Savienotās Valstis. Kara rezultātā valsts bija izpostīta, un iedzīvotāji bija ļoti nabadzīgi.
1967. gadā militāristi pārņēma kontroli pār valsti un ierobežoja demokrātiju. Pēc septiņiem gadiem atkal notika brīvas vēlēšanas, un 1974. gadā grieķi nobalsoja par karaļa atstādināšanu un pasludināja republiku. Grieķija 1981. gadā kļuva par Eiropas Savienības dalībvalsti. Grieķijā 90. gados bija vērojama strauja izaugsme, taču daži valsts ekonomikas statistikas dati tika izmainīti, lai parādītos pareizāki, nekā tie bija patiesībā, jo valdība bija melojusi ar ASV banku palīdzību. Grieķija 2004. gadā otro reizi rīkoja olimpiskās spēles. Kopš 2009. gada Grieķija piedzīvo ekonomisko krīzi, kas kļūst arī par politisko krīzi.
Atēnu Partenons.
1920. gadā Grieķija bija lielāka nekā šodien.
Grieķijas topogrāfija
Politika
Grieķija nav federāla valsts kā ASV, bet gan vienota valsts kā Apvienotā Karaliste. Grieķiju pārvalda parlaments, ko sauc par Grieķijas parlamentu (vienkāršāk - Grieķijas parlaments), kurā ir 300 deputātu. Tā ir parlamentāra republika, kas nozīmē, ka atšķirībā no Amerikas Savienotajām Valstīm prezidentam ir ļoti maz pilnvaru. Grieķijas valdības vadītājs ir premjerministrs.
Lielāko daļu savas neatkarīgās valsts vēstures Grieķija bija karaliste. Tā oficiāli kļuva par Trešo Grieķijas Republiku (jeb Trešo Grieķijas Republiku) 1975. gadā, kad tautas balsojumā tika atcelta monarhija.
No 1966. līdz 1975. gadam Grieķijā valdīja militārā diktatūra. 1973. gadā visā Grieķijā notika universitāšu studentu demonstrācijas, taču režīms tās apspieda un ar varu pārtrauca. Pēc iebrukuma Kiprā diktatūra sabruka un nodeva varu Konstantīnam Karamanlim.
Grieķijā ir daudz politisko partiju, bet tikai septiņas ir Grieķijas parlamentā. Līdz 2015. gadam valdību veidoja tikai divas politiskās partijas - sociāldemokrātiskā partija PASOK un konservatīvā partija "Jaunā demokrātija". Valdību, kas tika gāzta 2015. gada vēlēšanās, vadīja PASOK, DIMAR UN ND. Pārējās partijas ir Komunistiskā partija, kreisā partija SYRIZA, nacionālistu partija un citas. SIRIZA, ko vadīja Aleksis Ciprs, uzvarēja 2015. gada 25. janvārī notikušajās parlamenta vēlēšanās un noslēdza koalīcijas valdību ar mazo labējo partiju "Grieķijas neatkarīgie".
Nodaļas
Grieķijas sadalījumu sauc par "perifēriju". Kopš 2011. gada janvāra Grieķijā ir 13 perifērijas. Perifērijas ir iedalītas "perifērijas vienībās", un agrāk tās bija pazīstamas kā "prefektūras", bet 2011. gadā prefektūras tika atceltas. Visapdzīvotākās Grieķijas perifērijas ir Atika, kur atrodas Grieķijas galvaspilsēta Atēnas, un Vidusmaķedonija, kur atrodas Grieķijas otrā lielākā pilsēta Saloniki. Visas perifērijas un to galvaspilsētas ir šādas:
| 1. Atika - Atēnas2 | 8. Ziemeļu Egejas jūra - Mītene9 |
Grieķijas perifērija.
Grieķijas parlaments atrodas Atēnās.
Demogrāfiskie dati
Cilvēki
Grieķija ir maza valsts salīdzinājumā ar citām valstīm, piemēram, ASV, Spāniju, Itāliju un Apvienoto Karalisti. Tiek lēsts, ka Grieķijas iedzīvotāju skaits pārsniedz 10 miljonus. Lielākā daļa Grieķijas iedzīvotāju ir grieķi, un tie veido 94 % no valsts iedzīvotājiem. Grieķijā ir arī daudz albāņu, un tie veido 4 % iedzīvotāju. Citu tautību pārstāvji veido vēl 2 % no valsts iedzīvotājiem.
Grieķijas valdība valstī atzīst tikai vienu minoritāti - turku minoritāti Trāķijas reģionā. Grieķijas un Maķedonijas Republikas strīda rezultātā Grieķija ir atteikusies atzīt maķedoniešu minoritātes pastāvēšanu. Pēc 2001. gada iedzīvotāju skaitīšanas Grieķijā bija tikai 747 Maķedonijas Republikas pilsoņi. Maķedonijas Republika apgalvo, ka Grieķijā ir ne vairāk kā 300 000 etnisko maķedoniešu, bet Grieķija apgalvo, ka, ja valstī ir mazākumtautība, tad ne vairāk kā 30 000 cilvēku valsts ziemeļu daļā pie robežas ar Maķedonijas Republiku. To atbalsta arī starptautiskās organizācijas.
Grieķijas karogs
Grieķijas karogu oficiāli pieņēma 1828. gadā kā civilo un valsts karogu (karogu, ko var izmantot tikai uz laivām un kuģiem) un kā valsts karogu, kad tas plīvo ārpus Grieķijas, piemēram, uz vēstniecībām. No 1828. gada līdz 1969. gadam un no 1975. līdz 1978. gadam kā sauszemes karogu Grieķijas teritorijā izmantoja citu karogu (baltu krustu uz zila lauka). Pašreizējais karogs 1978. gadā kļuva par valsts karogu, un vecais zemes karogs tika atcelts.
Ir daudz teoriju par karoga krāsas izcelsmi. Viena no tām vēsta, ka zilā krāsa simbolizē jūras krāsu, bet baltā - viļņus, bet citas min, ka baltā krāsa simbolizē viļņus, bet zilā - debesis, baltā - tīrību un atbrīvošanos no tirānijas, bet zilā - Grieķiju. Uz karoga ir deviņas svītras, kas saskaņā ar leģendu simbolizē deviņas zilbes frāzē "Ελευθερία ή Θάνατος", kas nozīmē "brīvība vai nāve". Krusts apzīmē kristietību.
Grieķijas karogs ir zilā un baltā krāsā.
Ekonomika
Grieķija ir kapitālistiska valsts, tāpat kā ASV un Francija. Grieķijai ir lielākais tirdzniecības kuģu skaits pasaulē ("tirdzniecības flote"). Arī tūrisms ir nozīmīgs Grieķijas ienākumu avots. 20. gadsimtā Grieķijai bija sava valūta, bet tagad tā izmanto eiro, tāpat kā lielākā daļa citu Eiropas Kopienas valstu.
Grieķija, tāpat kā daudzas citas Eiropas valstis, ir īstenojusi labklājības valsts politiku, piemēram, valsts veselības aprūpi un bezmaksas izglītību. Tomēr Grieķija nav iekasējusi pietiekami daudz nodokļu, lai tos apmaksātu. Īpaši dārga ir pensiju sistēma.
Tas nostāda Grieķiju ļoti sarežģītā situācijā, jo valstij ir izveidojies parāds aptuveni 350 miljardu eiro apmērā jeb parāds 170 % apmērā no valsts kopējā IKP. Grieķijai ir arī tirdzniecības deficīts, kas nozīmē, ka tā vairāk pērk, nekā pārdod. Lai izvairītos no bankrota, valsts samazina izmaksas un lūdz aizdevumus.
Grieķijā izmantoto naudu sauc par eiro.
Tūrisms
Katru gadu Grieķiju apmeklē aptuveni 30 miljoni tūristu. Tas ir vairāk nekā visi valsts iedzīvotāji. Lai apkalpotu daudzos tūristus, Grieķijā ir daudz starptautisku lidostu. Tūrisms veido arī vairāk nekā 20 % no Grieķijas IKP.
Saistītās lapas
- Grieķija olimpiskajās spēlēs
- Grieķijas nacionālā futbola izlase
- Grieķijas salu saraksts
- Grieķijas upju saraksts
Jautājumi un atbildes
J: Kāda ir Grieķijas galvaspilsēta?
A: Grieķijas galvaspilsēta ir Atēnas.
J: Kādas valstis robežojas ar Grieķiju?
A: Grieķija robežojas ar Albāniju, Ziemeļmaķedoniju un Bulgāriju ziemeļos un Turciju austrumos.
J: Kādas jūras robežojas ar Grieķijas kontinentālo daļu?
A: Egejas jūra atrodas uz austrumiem un dienvidiem no kontinentālās Grieķijas, bet Jonijas jūra - uz rietumiem. Abas ir daļa no Vidusjūras austrumu daļas.
J: Kāda daļa Grieķijas teritorijas ir kalnaina?
A: 80 % valsts teritorijas ir kalnaina.
J: Kas bija Aleksandrs Lielais?
A: Aleksandrs Lielais bija senās Maķedonijas ķēniņš, kurš antīkajā senatnē izveidoja impēriju, kas aptvēra lielu daļu Eiropas un Āzijas.
J: Cik daudz valodu runā grieķi?
A: Grieķu dzimtā valoda ir 99 % grieķu, bet 90 % saprot arī angļu, franču un vācu valodu, kas tiek mācīta skolās.
J: Kad Grieķija kļuva par NATO dalībvalsti?
A:Grieķija pievienojās NATO 1952. gadā.
