Lozannas līgums (1923): robežas, Turcija–Grieķija un Egejas strīdi

Lozannas līgums (1923): kā tika noteiktas Turcijas–Grieķijas robežas, Egejas salu strīdi un to vēsturiskās un mūsdienu sekas

Lozannas līgums tika parakstīts 1923. gada 24. jūlijā Šveicē pēc tam, kad Turcija bija uzvarējusi 1919.–1922. gada grieķu–turku karā un kad bija atmests 1920. gada Sēvas līgums. Līgums noteica lielāko daļu robežu starp mūsdienu Grieķiju un mūsdienu Turciju, kā arī atrisināja vai nosprauda pamatus daudzām citām Turcijas robežlietām. Līgumu parakstīja arī Itālija, Francija, Lielbritānija, Japāna un Dienvidslāvijas Karaliste un citi sabiedroto pārstāvji; Turciju tajā pārstāvēja Jaunās Turcijas valdība (Galvenā Nacionālā Asambleja).

Robežas un suverenitāte

Lozannas līgums juridiski nostiprināja Turcijas suverenitāti pār Anatoliju un Austrumu Trākiju (rietumu daļa pie Stambulas), un tas aizstāja Sēvas līguma nosacījumus, kas bija daudz nevēlami Turcijai. Līgums arī skaidri noteica vairāku robežjoslu statusu starp Turciju un kaimiņvalstīm un paredzēja noteikumus par Muitas, militāro un citas varas izpildes aspektiem.

Pie Baltijas jūras ekvivalentiem — Egejas jūrā attiecībā uz salām un klintīm — līgums daudzus jautājumus atrisināja, bet dažas detaļas palika neprecizētas, kas vēlāk kļuva par strīdu avotu (sk. zemāk).

Tautību apmaiņa un cilvēku likteņi

Vienlaikus ar Lozannas līgumu tika panākta arī piemērota un obligāta tautību apmaiņa starp Grieķiju un Turciju: lielākā daļa ortodoksālo grieķu no Turcijas un lielākā daļa musulmaņu no Grieķijas tika pārcelti uz attiecīgajām valstīm. Šī apmaiņa skāra simtiem tūkstošu cilvēku — aptuveni 1,2 miljonus grieķu un ap 400–500 tūkstošus musulmaņu pēc vēsturnieku novērtējumiem — un radīja plašu humanitāru un sociālu pāreju. Noteikumi paredzēja izņēmumus: grieķi, kas palika Stambulā (Konstantinopolē), un musulmaņi, kas palika Rietumtrākijā, netika piespieduši mainīt savu dzīvesvietu.

Starptautiskā tiesiskā un ekonomiskā nozīme

Lozannas līgums arī atcēla daļēju «kapitulu» (kapitulaāciju) režīmu, kas iepriekš deva ārvalstu pilsoņiem un firmām īpašas tiesības un imunitātes Osmāņu impērijā. Tas deva Turcijai lielāku saimniecisku un tiesisku neatkarību. Turklāt līgums izveidoja noteikumus par konsulāro tiesu praksi, imigrāciju, īpašuma jautājumiem un minoritāšu aizsardzību.

Egejas strīdi un vēlākie incidenti

Jāatzīmē, ka Grieķijai un Turcijai vēlāk izveidojās sērija strīdu, kuru centrā bieži bija jautājums par to, kurai valstij pieder noteiktas (parasti neapdzīvotas) salas, klintis un piekrastes ūdeņu resurss Egejas jūrā. Lozannas līgums daļu šo jautājumu atrisināja, taču daļēji atstāja neprecizētas jomas, īpaši attiecībā uz:

• teritoriālajām ūdenēm un kontinentālā šelfa principiem,
• gaisa telpas un kiberaizsardzības robežām (vēlāku tiesību interpretāciju dēļ),
• maziem neapdzīvotiem klintīm un saliņām, kuru suverenitāte nebija skaidri definēta.

Šo nesaskaņu rezultātā spriedze reģionā pieauga 20. gadsimta beigās un 21. gadsimta sākumā — īpaši 1987. un 1996. gadā, kad krīzes par salas un ūdeņu kontroli gandrīz noveda pie militāra konflikta (1996. gada Imia/Kardak incidents ir viens zīmīgs piemērs). Strīdi skar gan teritoriālās tiesības, gan energoresursu ieguvi Egejā, un tie joprojām regulāri nonāk politiskās un starptautiskās tiesvedības dienaskārtībā.

Mūsdienu nozīme

Lozannas līgums paliek pamats starptautiskajām attiecībām un robežu juridiskajam statūtam starp Turciju un kaimiņvalstīm. Tomēr tas nav pilnībā novērsis visu nesaskaņu — īpaši attiecībā uz jūras tiesībām, mazajām salām un piekrastes resursiem — un daudzi no šiem jautājumiem tiek risināti caur diplomātiju, starptautiskām sarunām vai starptautiskajām tiesām.

Kopsavilkums: Lozannas līgums (1923) nostiprināja mūsdienu Turcijas robežas un suverenitāti pēc Pirmā pasaules kara, noteica plašas teritorijas un savienības nosacījumus, organizēja lielu tautību apmaiņu un atcēla daļu iepriekšējo privileģiju; tomēr daži Egejas jūras jautājumi palika neatrisināti un turpina ietekmēt Turcijas un Grieķijas attiecības.

Meklēt pēc burta