Itālija — pārskats: vēsture, ģeogrāfija, kultūra un ēdiens
Itālija: vēsture, ģeogrāfija, bagāta kultūra un gardākās virtuves ceļvedis — Roma, pica, vīns un reģionu autentiskās tradīcijas.
Itālija ir Eiropas dienvidu valsts un Eiropas Savienības dalībvalsts. Tās oficiālais nosaukums ir Repubblica Italiana. Itālijas karogs ir zaļš, balts un sarkans. Itālija ir demokrātiska republika un viena no Eiropas Savienības dibinātājām. Tās prezidents ir Serdžio Matarella (Sergio Mattarella), bet pēdējos gados premjerministra amatu ieņēma Džuzepe Konte (Giuseppe Conte). Kopš 2022. gada premjerministre ir Giorgia Meloni. Itālija ir starptautisku organizāciju locekle — tā ir G7 dalībvalsts un agrāk piedalījās G8 sanāksmēs; ekonomiski tā sevi pozicionē kā vienu no lielākajām rūpniecības un pakalpojumu ekonomikām Eiropā.
Vēsture
Itālijas teritorija ir bijusi daudzu vēsturisku civilizāciju mājvieta, no etruskiem un grieķiem līdz Romas impērijai. Valsts galvenā vēsturiskā loma ir saistīta ar Romas impērijas mantojumu, renesansi un vēlāk — nacionālās apvienošanās periodu (Risorgimento). Līdz 1861. gadam Itāliju veidoja daudzas mazākas karaļvalstis un pilsētas‑valstis; 1861. gadā tika izveidota Itālijas Karaliste. Pēc Otrā pasaules kara 1946. gadā notika referendums, kurā itāļi nolēma pārtraukt monarhiju un kļūt par republiku.
Ģeogrāfija un klimats
Itālija ir "zābakam līdzīga" pussala Vidusjūrā; tās ziemeļos robežojas ar Alpiem, centrā un dienvidos stiepjas Apenīnu kalni. Lielākās salas ir Sicīlija un Sardīnija. Galvenie upju baseini ir Po Ziemeļos un citi īsāki upju tīkli centrā un dienvidos. Klimats svārstās no kontinentālā Ziemeļitālijā līdz Vidusjūras tipa klimatam piekrastes reģionos — sausas, siltas vasaras un maigākas, mitrākas ziemas.
Kultūra un māksla
Itālija ir viena no pasaules kultūras dzimtenēm — tā devusi nozīmīgu ieguldījumu tēlotājmākslā, arhitektūrā, literatūrā, filozofijā un mūzikā (īpaši operā). Renesanses laika centri kā Florence kļuva par mākslas attīstības kodolu. Italiāņu modes industrija (Milāna) un dizains arī ir starptautiski atzīti. Itālijā ir daudz UNESCO Pasaules mantojuma vietu — vēsturiskie centri, arheoloģiskie izrakumi un ainavas, kas atspoguļo bagātu kultūras mantojumu.
Gastronomija
Itāļu virtuve ir daudzveidīga un reģionāli nosacīta — katram reģionam ir savas tradīcijas, produkti un receptes. Starp vispazīstamākajiem itāļu ēdieniem ir dažādi makaronu veidi, pica un plašs vīnu klāsts, jo ražo vīnogas. Bieži lieto olīvas un olīveļļu, kā arī sierus (piem., Parmigiano‑Reggiano, mozzarella), jūras veltes, dārzeņus un svaigus produktus. Kafija (italiāņu espresso) un desertu tradīcijas (tiramisu, gelato) ir plaši pazīstamas. Reģionālā daudzveidība nozīmē, ka ziemeļos bieži tiek lietota sviesta un rīsu bāze, centrā — tradicionālas pastas un tomāti, bet dienvidos — olīveļļa un citrusaugļi.
Lielākās pilsētas un tūrisms
Valsts galvaspilsēta Roma ir viena no slavenākajām pilsētām pasaulē, jo tā bija Romas impērijas galvaspilsēta un saglabājusi bagātīgu vēsturisku mantojumu. Starp citām pazīstamām Itālijas pilsētām ir:
- Venēcija, slavena ar kanāliem un vēsturisko arhitektūru;
- Neapole, pieturas punkts uz dienvidiem un tuvumā esošiem arheoloģiskajiem objektiem (Pompejas);
- Dženova, nozīmīgs jūras mezgls;
- Florence, renesanses centrs;
- Palermo, Sicīlijas galvaspilsēta ar bagātu multikulturālu mantojumu;
- Milāna, ekonomikas, modes un dizaina centrs.
Tūrisms Itālijā balstās uz vēstures pieminekļiem, mākslas galerijām, krāšņām ainavām (Toskāna, Amalfīna piekraste), vīnkopības reģioniem un kulinārijas piedāvājumu.
Politika un ekonomika
Itālijas politiskā sistēma ir parlamentāra republika. Ekonomika ir daudznozaru: spēcīga ražošana (it īpaši Ziemeļitālijā), automobilu rūpniecība, mašīnbūve, dizains, modi un tūrisms. Lauksaimniecība (vīna, olīvu, augļu audzēšana) saglabā nozīmi reģionālajos reģionos. Itālija saskaras arī ar izaicinājumiem — reģionālās ekonomiskās atšķirības starp ziemeļiem un dienvidiem, demogrāfiskām pārmaiņām un nepieciešamību pēc strukturālām reformām.
Praktiska informācija ceļotājiem
- Valoda: itāļu (vietējie dialekti un reģionālās valodas plaši izplatītas).
- Valūta: eiro (EUR).
- Transporta sistēma: labi attīstīta dzelzceļa un autoceļu infrastruktūra; lielajās pilsētās — sabiedriskais transports un starptautiskās lidostas.
- Sezonas: vasarā tūristu pieplūdums, pavasarī un rudenī klimats bieži ir patīkamāks ceļošanai.
Itālija ir valsts ar bagātu vēsturi, daudzveidīgu kultūru un izteiktu reģionālo raksturu — tas padara to par vienu no pievilcīgākajām galamērķiem Eiropā gan kultūras, gan gastronomijas un dabas mantojuma cienītājiem.
Ģeogrāfija
Itālija ir pussala, kas nozīmē, ka to no visām pusēm ieskauj jūra, izņemot vienu valsts pusi (ziemeļu pusi). Ziemeļitāliju no Francijas, Šveices un Austrijas atdala Alpu kalnu grēda. Monblāns (itāļu valodā Monte Bianco jeb baltais kalns angļu valodā), augstākais kalns Rietumeiropā, pieder pie šīs ķēdes. Otra nozīmīga kalnu ķēde Itālijā ir Apenīni (itāļu valodā Appennini), kas atrodas Itālijas centrālajā un dienvidu daļā.
Itālijas galvaspilsēta ir Roma, kur sākās Romas impērija. Citas Itālijas pilsētas ir Milāna, Turīna, Florence, Dženova, Neapole, Palermo un Venēcija. Valstī ir vairākas salas, no kurām lielākās ir Sicīlija un Sardīnija, uz kurām var nokļūt ar kuģi vai lidmašīnu.
Po upe ir garākā upe Itālijā. Tā plūst cauri 5 pilsētām: Pjačenca, Kremona, Ferrara, Rovigo un Turīna. Tibras upe tek caur Romas pilsētu.
Ziemeļitālijā ir daži no lielākajiem ezeriem valstī, piemēram, Gardas ezers, Komo ezers, Maggiore ezers un Iseo ezers. Tā kā Itāliju ieskauj jūra, tai ir daudz kilometru gara piekraste, kas pulcē tūristus no visas pasaules. Tūristi ierodas arī, lai apskatītu Itālijas vēsturiskās vietas.
Itālijā atrodas divas ļoti mazas atsevišķas valstis. Tās ir Sanmarīno, ko ieskauj daļa Ziemeļitālijas, un Vatikāns, kas atrodas Romas iekšienē.
Itālijas satelīta attēls
Cilvēki un kultūra
Iedzīvotājus no Itālijas sauc par itāļiem. Pat ja kāds itālis izceļo no Itālijas, iespējams, ka viņa pēcnācēji var pretendēt uz Itālijas pilsonību, jo Itālijas pilsonības likums galvenokārt balstās uz ius sanguinis jeb "asins tiesībām" latīņu valodā. Gandrīz visi itāļi ir kristieši, un lielākā daļa no viņiem ir Romas katoļi, kas atrodas Vatikānā, kur dzīvo tās vadītājs pāvests. Leonardo da Vinči ir slavens mākslinieks, viņš ir Monas Lizas, kas tagad atrodas Parīzes Luvrā, autors.
Itālijas iedzīvotāju skaits ir nedaudz vairāk par 60 miljoniem. No tiem aptuveni 2,7 miljoni dzīvo Romā un 1,3 miljoni - Milānā. 2015. gada 31. decembrī Itālijā dzīvoja vairāk nekā 5 miljoni ārvalstnieku, kas ir 8,3 % no kopējā iedzīvotāju skaita.
Itālijas oficiālā valoda ir itāļu, bet dažās nelielās teritorijās - vācu, slovēņu vai franču. Iedzīvotāji runā arī itāļu valodas dialektos, piemēram, sicīliešu un sardīniešu valodā. Itālijā runā daudz dažādos dialektos. Tie atšķiras dažādos reģionos un dažos gadījumos arī provincēs.
Itālijas iedzīvotāji lielākoties ir seno romiešu pēcteči.
Itālijā ir vairāk Pasaules mantojuma objektu nekā jebkurā citā pasaules valstī. UNESCO uzskata, ka šīs vietas ir kultūrvēsturiski nozīmīgas un vērtīgas. Aptuveni 60 % pasaules mākslas darbu atrodas Itālijā. Itālija ir arī liela vīna ražotāja. Tā 2005. gadā saražoja vairāk nekā 5 miljonus tonnu vīna.
Leonardo da Vinči
Ekonomika
Itālijā ir moderna sociālās labklājības sistēma. Darba tirgus ir relatīvi spēcīgs, jo daudzi ārvalstnieki, īpaši no Rumānijas, strādā Itālijā, kur algas ir daudz augstākas. Taču darba tirgū varētu būt daudz vairāk strādājošo, jo vīrieši un sievietes 57 gadu vecumā jau ir pensionējušies un bezdarba līmenis ir salīdzinoši augsts - 8,2 %. Itālijas modernā sabiedrība ir veidojusies, izmantojot aizdevumus, un tagad valstij ir katastrofāli liels parāds - 1,9 trlj. eiro jeb 120 procenti no valsts kopējā IKP. Un valdība nespēj atmaksāt aizdevumus ES vēlamajā termiņā.
Reliģija
| Itālija reliģiozitāte | ||||
| Reliģija | procenti | |||
| Kristietība |
| 90% | ||
| Nav reliģijas |
| 7% | ||
| Islāms |
| 2% | ||
| Citi |
| 1% | ||
Lielākā daļa Itālijas iedzīvotāju ir Romas katoļi, taču Katoļu baznīca vairs nav oficiālā valsts reliģija. 87,8 % iedzīvotāju norādīja, ka viņi ir Romas katoļi. Tikai aptuveni trešdaļa (36,8 %) norādīja, ka viņi ir aktīvi katoļu baznīcas locekļi. Itālijā ir arī citas kristiešu grupas - vairāk nekā 700 000 pareizticīgo. No tiem 180 000 pieder Grieķijas pareizticīgo baznīcai.
550 000 ir Vasarsvētku ticīgie un evaņģēliskie ticīgie (0,8%). 235 685 Jehovas liecinieki (0,4 %), 30 000 valdeņieši, 25 000 septītās dienas adventisti, 22 000 mormoņi, 20 000 baptisti, 7000 luterāņi, 4000 metodisti. Valsts vecākā reliģiskā minoritāte ir ebreju kopiena. Tajā ir aptuveni 45 000 cilvēku. Tā vairs nav lielākā nekristiešu grupa.
Itālijā dzīvo aptuveni 825 000 musulmaņu. Lielākā daļa no viņiem ir imigrējuši. (1,4 % no kopējā iedzīvotāju skaita) Tikai 50 000 ir Itālijas pilsoņi. Turklāt Itālijā ir 50 000 budistu, 70 000 sikhu un 70 000 hinduistu.
Venēcijā cilvēki pārvietojas ar gondolām.
Pārtika
Epifānijas svētku laikā tradicionāli tiek ēsta īpaša kūka, ko sauc par "Rosca de Reyes" - Trīs ķēniņu kūku. Kūkas iekšpusē ir paslēpta Jēzus bērniņa figūriņa. Tas, kuram kūkas gabaliņā ir Jēzus bērniņš, ir Jēzus "krusttēvs" attiecīgajā gadā. Slavens itāļu ēdiens ir makaroni vai pica.
Lielākās pilsētas
Reģioni
Itālija ir sadalīta 20 reģionos (itāļu valodā - Regioni), un katrs reģions ir sadalīts provincēs.
Ir 20 reģioni. Pieciem no tiem ir īpašs statuss, tos sauc par autonomiem. Tas nozīmē, ka tie var vieglāk pieņemt noteiktus vietējos likumus. Šie reģioni turpmāk ir atzīmēti ar zvaigznīti (*).
| Platība (km²) | Iedzīvotāju skaits | ||
| Abruco | L'Aquila | 7004107940000000000♠10,794 | 7006132900000000000♠1,329,000 |
| 7003326300000000000♠3,263 | 7005126000000000000♠126,000 | ||
| Bari | 7004193620000000000♠19,362 | 7006407600000000000♠4,076,000 | |
| Bazilikata | Potenza | 7003999200000000000♠9,992 | 7005591000000000000♠591,000 |
| Kalabrija | Catanzaro | 7004150800000000000♠15,080 | 7006200700000000000♠2,007,000 |
| Campania | Neapole | 7004135950000000000♠13,595 | 7006581100000000000♠5,811,000 |
| Emīlija-Romanja | Boloņa | 7004221240000000000♠22,124 | 7006427600000000000♠4,276,000 |
| Friuli-Venēcija-Džūlija* | Trieste | 7003785500000000000♠7,855 | 7006122200000000000♠1,222,000 |
| Lazio | 7004172070000000000♠17,207 | 7006556100000000000♠5,561,000 | |
| Liguria | Dženova | 7003542100000000000♠5,421 | 7006161000000000000♠1,610,000 |
| Lombardija | Milan | 7004238610000000000♠23,861 | 7006964200000000000♠9,642,000 |
| Marche | 7003969400000000000♠9,694 | 7006155300000000000♠1,553,000 | |
| Molise | Campobasso | 7003443800000000000♠4,438 | 7005320000000000000♠320,000 |
| Turīna | 7004253990000000000♠25,399 | 7006440100000000000♠4,401,000 | |
| Sardīnija* | 7004240900000000000♠24,090 | 7006166600000000000♠1,666,000 | |
| Palermo | 7004257080000000000♠25,708 | 7006503000000000000♠5,030,000 | |
| 7004229970000000000♠22,997 | 7006367700000000000♠3,677,000 | ||
| Trentīno-Alto Adidže* | Trento | 7004136070000000000♠13,607 | 7006100700000000000♠1,007,000 |
| Umbria | 7003845600000000000♠8,456 | 7005884000000000000♠884,000 | |
| Veneto | 7004183910000000000♠18,391 | 7006483200000000000♠4,832,000 |
Politika
Valsts vadītājs ir Serdžio Matarella (Sergio Mattarella), kura pilnvaru termiņš ir 2015. gada februāris. Mattarella pašlaik ir Itālijas Republikas prezidents. Pirmais prezidents bija Enriko De Nikolā.
Valdības vadītājs ir Paolo Džentiloni, kurš par premjerministru kļuva 2016. gada 12. decembrī, nomainot Mateo Renci. Renzi iepriekš bija Florences mērs, un, stājoties amatā, viņš bija Itālijas vēsturē jaunākais premjerministrs - 39 gadu vecumā.
Itālija bija viena no pirmajām Eiropas Savienības dalībvalstīm, un 2002. gadā kopā ar 11 citām Eiropas valstīm tā pārgāja uz euro kā oficiālo valūtu. Pirms tam kopš 1861. gada tika izmantota Itālijas lira.
Ikvienam, kurš vēlas kļūt par Itālijas prezidentu, ir jābūt Itālijas pilsonim, vismaz 50 gadus vecam, kā arī jābūt politiski un pilsoniski tiesīgam.
Deputātu palāta
Vēsture
|
| Šis raksts vai sadaļa ir jāpalielina. Jūs varat palīdzēt Simple English Wikipedia pēc sadaļas. Papildu informāciju var atrast sarunu lapā. |
Pirms 1861. gada Itālija nebija valsts. To veidoja atsevišķas valstis, kuras pārvaldīja citas valstis (piemēram, Austrija, Francija un Spānija). 1850. gados "Sardīnijas valsts" valdības vadītājs bija grāfs Kamiljo Benso, Kavūra grāfs. Viņš sarunājās ar austriešiem Lombardijā un Veneto un teica, ka viņiem vajadzētu izveidot Ziemeļitālijas valsti. Tā arī notika, bet Pjemontai pievienojās arī citas Centrālās un Dienviditālijas valstis, lai izveidotu lielāku valsti.
1860. gadā Džuzepe Garibaldi pārņēma Sicīlijas kontroli, 1861. gadā izveidojot Itālijas karalisti. Par karali kļuva Viktors Emanuels II. Taču 1861. gadā Lacija un Veneto joprojām nebija Itālijas daļa, jo tās pārvaldīja pāvests un Austrijas impērija.
Pēc kara ar Austriju 1866. gadā Veneto kļuva par Itālijas sastāvdaļu, bet 1870. gadā itāļu karavīri ieguva Laciju. Tad viņi atņēma pāvestam varu. Pāvests, būdams dusmīgs, sacīja, ka viņš ir gūsteknis, lai atturētu katoļus no aktīvas politiskās darbības. Tas bija Itālijas apvienošanās gads.
Itālija piedalījās Pirmajā pasaules karā kā Lielbritānijas, Francijas un Krievijas sabiedrotā pret Centrālajām lielvalstīm. Gandrīz visas Itālijas kaujas notika pie Austrijas austrumu robežas. Pēc "Kaporetto sakāves" Itālija uzskatīja, ka karu zaudēs. Taču 1918. gadā Centrālās lielvalstis kapitulēja, un Itālija ieguva Trentīno un Dienvidtiroli, kas savulaik piederēja Austrijai.
1922. gadā sākās jauna Itālijas valdība. Tajā valdīja Benito Musolīni, Itālijas fašisma līderis. Viņš kļuva par valdības vadītāju un diktatoru, dēvējot sevi par "duce", kas itāļu valodā nozīmē "vadītājs". Viņš sadraudzējās ar Vācijas diktatoru Ādolfu Hitleru. Vācija, Japāna un Itālija kļuva par "ass lielvalstīm" un 1940. gadā kopā iesaistījās Otrajā pasaules karā pret Franciju, Lielbritāniju un vēlāk arī Padomju Savienību. Kara laikā Itālija kontrolēja lielāko daļu Vidusjūras.
1943. gada 25. jūlijā Lielā fašisma padome atlaida Musolīni, un 1943. gada 8. septembrī Badoglio paziņoja, ka karš kā Vācijas sabiedrotajam ir beidzies. Itālija sāka karot kā Francijas un Apvienotās Karalistes sabiedrotā, taču itāļu karavīri nezināja, uz ko šaut. Ziemeļitālijā sākās kustība Resistenza, kas cīnījās pret vācu iebrucējiem.
Musolīni mēģināja izveidot nelielu Ziemeļitālijas fašistisku valsti - Salò Republiku, taču tas neizdevās. 1945. gada 25. aprīlī Itālija kļuva brīva. Valsts kļuva par republiku 1946. gada 2. jūnijā, un pirmo reizi sievietes varēja balsot. Itālijas tauta izbeidza Savojas dinastijas valdīšanu un pieņēma republikas valdību.
1947. gada februārī Itālija parakstīja miera līgumu ar sabiedrotajiem, zaudējot visas kolonijas un dažas teritoriālās zonas: (Istrija un daļa Dalmācijas).
Kopš tā laika Itālija ir pievienojusies NATO un Eiropas Kopienai (kā tās dibinātāja), kļūstot par vienu no septiņām lielākajām rūpnieciskajām valstīm pasaulē.
Romas Kolizejs. Tā sākotnējais nosaukums ir Flāviju amfiteātris, jo tas tika uzcelts Flāviju dinastijas - Senās Romas imperatora dzimtas - laikā.
Pizas slīpais tornis
Transports
Itālijas dzelzceļa tīkla kopējais garums ir 16 627 kilometri (10 332 jūdzes), kas ir 17. garākais dzelzceļa tīkls pasaulē. Starp ātrgaitas vilcieniem ir ETR klases vilcieni, kas brauc ar ātrumu 300 km/h (190 mph).
Romas-Fjumičīno lidosta 2008. gadā bija sestā noslogotākā lidosta Eiropā.
Saistītās lapas
- Itālija olimpiskajās spēlēs
- Itālijas nacionālā futbola izlase
- Itāļu virtuve
- Italophilia
- Itāļu Mare Nostrum
- Itālijas upju saraksts
Meklēt