Itālijas apvienošanās (itāļu: Unità d'Italia), pazīstama arī kā Risorgimento (kas nozīmē "Atdzimšana"), attiecas uz Itālijas kustību, kas 19. gadsimtā apvienoja Itālijas valstis. Kustība sākās 1815. gadā ar Vīnes kongresu. Tā beidzās 1871. gadā, kad Roma kļuva par Itālijas karalistes galvaspilsētu, pateicoties Pjemontas premjerministra grāfa Kavūra, kā arī Džuzepes Garibaldi - itāļu nacionālā varoņa, kurš apvienoja dienvidu valstis. Tas ļāva karalim Viktoram Emanuelam kļūt par pirmo Itālijas karali.

Vēsturiskie priekšnoteikumi

18. un 19. gadsimta sākumā Itālija bija politiski sadrumstalota — to veidoja vairāki nelieli valstiski veidojumi: Papēža valstis, Sardinijas karaļvalsts (Pjemonta), Austrijas kontrolētās Lombardija un Venēcija, Neapoles un Sicīlijas Savienotā Karaliste (Bourbonu valdījumā) un dažas mazākas hercogistes. Napoleona kari un pēc tiem sekojošās reformas, kā arī Vīnes kongresa restaurācija 1815. gadā radīja gan modernizācijas impulse, gan atjaunoja ārvalstu ietekmi pāri Itālijai.

Idejas un kustības

Risorgimento balstījās uz divām galvenajām idejām: liberālismu (konstitucionāla valdība, individuālās brīvības) un nacionālismu (vienotas itāļu tautas izveide). Svarīgas lomas spēlēja:

  • Karbonāri — slepenas grupas, kas organizēja sacelšanās 1820.–1830. gados;
  • Džuzepes Mazzini — kustības Giovine Italia (Jaunā Itālija) dibinātājs, ideologs un ré publikas piekritējs, kas uzsvēra tautas sacelšanos un republikas ideju;
  • Grāfs Kavoura (Cavour) — pragmatisks diplomāts un Pjemontas premjerministrs, kurš izmantoja diplomātiju, reformu politiku un ārpolitiskas alianšu, lai paplašinātu Pjemontas ietekmi;
  • Džuzepes Garibaldi — karavīrs un tautas līderis, slavenā Tūkstošnieka ekspedīcija (Expedition of the Thousand) organizators, kurš ieņēma Dienviditāliju;
  • citi vietējie līderi, intelektuāļi un revolucionāri, kā arī ārvalstu spēki (īpaši Austrija un Francija), kas ietekmēja notikumus.

Galvenie posmi un notikumi

  • 1820.–1830. gadi — vietējas sacelšanās un neizdevušās revolūcijas, ko vadīja karbonāri un citas grupas;
  • 1848. gads — Eiropas revolūciju sērija sasniedz Itāliju: izbriest pirmie mēģinājumi izveidot neatkarīgas valdības; Pjemonta karaspēks ieiet Lombardijā, taču revolūcijas bieži tiek apspiestas;
  • 1849. gads — Romas Republika, ko proklamēja Mazzini un aizstāvēja Garibaldi, taču tā ātri gāja bojā ar Francijas karaspēka iejaukšanos, atjaunojot Pāvesta valdību;
  • 1859. gads — Otrā itāļu neatkarības kara periods: Pjemonta (Sardīnija) ar Francijas atbalstu karo pret Austriju; pēc uzvarām tiek iegūta Lombardija;
  • 1860. gads — Garibaldi ar saviem brīvprātīgajiem izcīna Neapoli un Sicīliju (Tūkstošnieka ekspedīcija), un šie reģioni pievienojas Pjemontam pēc plebiscītiem;
  • 1861. gada 17. marts — tiek proklamēta Itālijas Karaliste ar Viktoru Emanuelu II par karali;
  • 1866. gads — pēc Austrijas un Prūsijas kara (Baltijas sadales sekas) Venēcija pievienojas Itālijai (Itālija cīnījās kopā ar Prūsiju);
  • 1870. gads — pēc Francijas un Prūsijas kara Francijas karaspēks atkāpjas no Romas, un itāļu spēki ieņem Romu; 1871. gadā Roma kļūst par galvaspilsētu, noslēdzot valsts reālo apvienošanos.

Pāvestības jautājums un iekšējās problēmas

Romas iekarošana radīja "pāvestības jautājumu": Pāvests Pijs IX atteicās atzīt Itālijas valsti un sevi par valsts subjektu, izraisot ilgstošu spriedzi starp Romas katoļu baznīcu un Itālijas valstiskumu. 1871. gadā Itālijas parlamentā tika pieņemta Garantiju likums (Law of Guarantees), kas centās noteikt pāvestam personiskas privilēģijas un drošību, taču Pāvesta lēmums to neatzīt radīja "pāvestības stāvokli", kas beidzās tikai 1929. gadā ar Laterāna līgumiem.

Sociālekonomiskās sekas

Apvienošanās nenovērsa dziļās atšķirības starp ziemeļiem un dienvidiem. Ziemeļi strauji industrializējās un integrējās Eiropas tirgos, kamēr Dienvidiem (agrārajai Dienviditālei) piemita zemāks attīstības līmenis, lauku nabadzība un brigandage — postrevolucionāri nemieri, kas vēl ilgi traucēja stabilitāti. Valsts būvēšanā nepieciešamas reformas (izglītības, administrācijas, finanšu) pakāpeniski tika ieviestas, tomēr reģionālie šķēršļi palika nozīmīgs izaicinājums.

Risorgimento nozīme

Itālijas apvienošana bija viens no 19. gadsimta svarīgākajiem nacionālo valstu veidošanās procesiem Eiropā. Tā mainīja politisko karti, vājināja Austrijas ietekmi Apenīnos, veicināja nacionālās identitātes izveidi un iedvesmoja citas nacionālisma kustības. Tomēr apvienošanās atstāja arī neatrisinātas sociālas un ekonomiskas problēmas, kuru sekas jūtamas vēl ilgi pēc 19. gadsimta beigām.