Vācijas apvienošanās 1871: kā tapa Vācijas impērija
Vācijas apvienošanās 1871: Bismarka stratēģija, Versaļas proklamācija un ceļš uz Vācijas impēriju — kari, diplomātija un politiskās intrigas, kas veidoja mūsdienu Vāciju.
Vācijas apvienošanās process norisinājās 19. gadsimtā (1800–1900) un bija gan politisks, gan sociāls, gan ekonomisks pārveidojums. Pirms apvienošanās Centrāleiropā pastāvēja daudzas valstis — karalistes, hercogistes, brīvās pilsētas un mazāki feodāli veidojumi. Dažas no tām bija ļoti mazas, iespējams, ne vairāk kā 5 jūdzes (8,0 km) no vienas robežas līdz otrai. Latvijas un citu tautu radītā nacionālā ideja un vācu intelektuāļu nacionālisms veicināja vēlmi pēc vienotas, spēcīgas un ietekmīgas valsts, kas varētu aizstāvēt kopīgās intereses un konkurēt Eiropas lielvaru vidū.
Fons un priekšnosacījumi
Apvienošanās procesam bija vairāki ilgtermiņa ietekmētāji. Industrialisācija un tirdzniecības izaugsme, īpaši Zollverein (Vācijas muitas savienība), saasināja ekonomisko integrāciju starp vācu zemēm un nostiprināja Prūsijas lomu kā vadošo ekonomisko spēku. Politiskie notikumi, piemēram, Napoleona karu norises un Vīnes kongresa lēmumi 1815. gadā, mainīja varas attiecības Eiropā — Austrija palika politiski spēcīga, bet Prūsija kļuva par tās galveno konkurentu. 1848. gada revolūcijas Vācijā parādīja gan nacionālistiskas tieksmes, gan atbalstu konstitucionālām reformām; tomēr mēģinājumi izveidot vienotu valsti caur Frankfurtes parlamentu bija neveiksmīgi, jo vadošās monarhijas atteicās no konstitūcijas un no piešķirtas varas.
Galvenie soļi un kari
Vācijas apvienošanās nebija vienas dienas notikums — tā notika pakāpeniski un ietvēra vairākus militārus un diplomātiskus soļus. Svarīgākie momenti:
- 1864. gada Dānijas karš — Prūsija kopā ar Austriju karoja pret Dāniju un ieguva Šlēsvigu un Holšteinu, kas nostiprināja Prūsijas ietekmi.
- 1866. gada Austrijas–Prūsijas karš — šajā karā Prūsija sakāva Austriju, izslēdzot Austriju no vācu valstu iekšējām lietām un izveidojot Ziemeļvācijas konfederāciju, kurā dominēja Prūsija.
- 1870–1871. gada Francijas–Prūsijas karš — tas bija izšķirošais solis: Prūsijai un tās vācu sabiedrotajiem uzvarot, tika radīts politisks spiediens apvienot pārējās vācu valstis zem Prūsijas vadības.
Proklamācija 1871. gadā un impērijas struktūra
Apvienošanās rezultāts tika oficiāli pabeigts 1871. gada 18. janvārī. Francijas-Prūsijas kara noslēgumā Vācijas prinči Versaļā, Francijā, Spoguļu zālē pasludināja vienotu Vācijas valsti. Apvienošanās apvienoja daudzas neatkarīgās Vācijas valstis — karalistes, hercogistes un brīvpilsētas —, un šīs valstis kopā veidoja Vācijas impēriju (Deutsches Reich). Prūsijas ķēniņš Vilhelms I kļuva par Vācijas impērijas reichskanzler (vēlāk tā titulēts kā Kaiser — Vācijas ķeizars), bet Prūsijas premjerministrs Oto fon Bismarks kļuva par impērijas kancleru un galveno politisko vadītāju. Jaunā impērija bija federāla; tās konstitūcija saglabāja dalībvalstu autonomiju daudzās iekšlietās, bet centrālā vara kontrolēja ārpolitiku, armiju un muitas politiku.
Politiskās debates — kuras valstis un kurš vadīs
Vācijas valstu apvienošanā bija daudz problēmu un debatju. Ne visi politiķi atbalstīja apvienošanos vai vienu risinājumu tās formā. Daļa baidījās, ka apvienošanās dos pārāk lielu varu Austrijai vai Prūsijai. Risinājumu meklēja arī jautājumam par nodokļiem, armijas finansēšanu un to, cik liela vara tiks deleģēta centrālajai valdībai. Diskusijas par Grossdeutschland (liela Vācija, ieskaitot Austriju) un Kleindeutschland (maza Vācija bez Austrijas, dominanta Prūsija) idejām beidzās ar Kleindeutschland risinājumu — Vācijas impērijā Austrija netika iekļauta.
Sociālās un starptautiskās sekas
Vācijas apvienošanās mainīja Eiropas spēku līdzsvaru: jaunizveidotā Vācijas impērija kļuva par lielu rūpniecisku un militāru spēku. Uzvaras pār Franciju un pievienotās teritorijas (tai skaitā Alsāce-Lorēna) radīja saspīlējumu ar Franciju un ietekmēja politiku turpmākajās desmitgadēs. Bismarka centās nostiprināt jaunās impērijas drošību ar sarežģītu aliansu sistēmu un iekšpolitikas reformām, savukārt militarizācija un nacionālisms turpināja ietekmēt Eiropas attiecības.
Kopsavilkums
Vācijas apvienošanās 19. gadsimta otrajā pusē bija sarežģīts process, ko veicināja gan ekonomiskie faktori (industrijalizācija, muitas savienība), gan politiskie un militārie notikumi (kari un diplomātija). Oficiāli apvienošanās tika noslēgta 1871. gada 18. janvārī Versailē, kad Vācijas prinči pasludināja Vācijas impēriju, un Oto fon Bismarks kļuva par tās kancleru. Jaunā valsts pārveidoja Eiropas politisko karti un noteica jaunu varas līdzsvaru kontinentā.
1871. gada apvienotā Vācija.
Fona informācija
Pirms modernās Vācijas valsts izveides pastāvēja simtiem mazu hercogisteņu un karaļvalstu. Daudzas no šīm karalistēm bija daļa no Svētās Romas impērijas. Mūsu ēras 800. gadā pāvests Leons III franku karali Kārli Lielo pasludināja par Svētās Romas imperatoru.
18. gadsimtā simtiem Svētās Romas impērijas daļu valdnieku bija praktiski neatkarīgi; tiem reti kad bija jāpakļaujas imperatoram, un bieži vien tie karoja cits pret citu vai pret imperatoru. Napoleona karu laikā impērija tika likvidēta. Napoleons izveidoja jaunu satelītvalsti - Reinas konfederāciju. Drīz vien viņš tika sakauts, un Vīnes kongress reorganizēja Vācijas valstis jaunā Vācijas konfederācijā. To aizstāja Bismarka Ziemeļvācijas konfederācija, līdz Bismarks to pārveidoja par Vācijas impēriju.
Jautājumi un atbildes
J: Kāds bija notikums, kas noveda pie Vācijas apvienošanās?
A: Notikums, kas noveda pie Vācijas apvienošanās, bija Francijas-Prūsijas karš.
J: Kad notika Vācijas apvienošanās?
A: Vācijas apvienošanās notika 1871. gada 18. janvārī.
J: Kas pasludināja vācu valsti Versaļā, Francijā?
A: Vācu valsti Versaļā, Francijā, pasludināja vācu prinči.
J: Kādu kauju dēvē arī par Tautu kauju?
A: Leipcigas kauja 1813. gadā ir pazīstama arī kā Nāciju kauja.
J: Kas izbeidza Napoleona karus un atstāja Austriju kā spēcīgu valsti?
A: Vīnes kongress izbeidza Napoleona karus un atstāja Austriju kā spēcīgu valsti.
J: Kādas problēmas radās, apvienojot Vāciju?
A: Dažas problēmas, kas radās, apvienojot Vāciju, bija tādas, ka politiķi nevēlējās apvienošanos, jo baidījās, ka tā piešķirs Austrijai un Prūsijai pārāk lielu varu citu valstu vidū, un ka būs jālemj par to, kas un cik daudz iekasēs nodokļus.
Meklēt