Zviedrijas un Norvēģijas personālā savienība (1814–1905) — vēsture un fakti

Zviedrijas un Norvēģijas savienība (zviedru: Svensk-norska unionen; norvēģu: Den svensk-norske union), oficiāli Zviedrijas un Norvēģijas Apvienotā karaliste, bija personāliju savienība. Tā sastāvēja no atsevišķām Zviedrijas un Norvēģijas karalistēm viena monarha vadībā. Tā pastāvēja no 1814. līdz 1905. gadam. 1905. gadā Zviedrija piekrita Norvēģijas izstāšanās no savienības. Abas valstis saglabāja savas atsevišķas konstitūcijas, likumus, likumdevējus, administrāciju, valsts baznīcas, bruņotos spēkus un valūtas. Tomēr karaļi pārsvarā rezidēja Stokholmā. Stokholmā atradās arī ārvalstu diplomātiskās pārstāvniecības.

Veidošanās un konteksts

Savienības izveidi bija tieša Napoleona karu un Eiropas diplomātijas sekas. Pēc 1814. gada janvāra Kila līguma (Treaty of Kiel) Norvēģija oficiāli tika nodota no Dānijas Zviedrijai. Norvēģijas deputāti tomēr centās izveidot neatkarīgu valsti: 17. maijā 1814. Norvēģijas vēlētais valdnieks Kristiāns Frederiks sasauca Eidsvolas sapulci, kur tika pieņemta Norvēģijas konstitūcija. Pēc īsa kara ar Zviedriju tika panākta Mosas konvencija, kas ļāva Norvēģijai saglabāt lielu autonomiju, pieņemot personālu savienību ar Zviedriju un saglabājot savu konstitūciju ar nepieciešamajām grozīšanām.

Savienības iekšējā struktūra

Galvenais princips bija personāla savienība: abām valstīm bija kopīgs monarhs, taču katrai saglabājās savas iekšējās varas institūcijas. Raksturīgākie elementi:

Abas valstis saglabāja atsevišķas konstitūcijas un likumdošanu;
Norvēģijai bija savs likumdošanas orgāns — Storting, savs valdības aparāts un tiesu sistēma;
Abām bija atsevišķas baznīcas, administratīvie iedalījumi un bruņotie spēki;
Valstu valūtas un ekonomiskās sistēmas palika atsevišķas;
Karaļa personīgā un ārpolitiskā loma radīja kopīgas ārzemju politikas aspektus — faktiski ārlietās dominēja Zviedrijas stāvoklis un diplomātija, kas Norvēģijā radīja neapmierinātību.

Monarhi kļuva par Zviedrijas un Norvēģijas karaļiem; pēc 1818. gada tronī izveidojās Bernadot dinastija, kuras pārstāvji valda abās valstīs.

Ikdienas dzīve un pārvaldes realitāte

Lai gan atsevišķās valsts iestādes darbojās lokāli (piemēram, Norvēģijas centrālā pārvalde Kristiānijā/Oslo), karaļa rezidence un galvenā ārpolitiskā atskaite atradās Stokholmā. Tāpat ārvalstu diplomātiskie pārstāvji bieži bija akreditēti pie karaļa Zviedrijā, kas praktiski nostiprināja Stokholmas lomu kā savienības ārpolitikas centra. Šī situācija laika gaitā radīja spriedzi, jo norvēģu politiķi prasīja plašāku atzīšanu un iespējas pārstāvēt Norvēģijas intereses atsevišķi.

Strīdi un izcelsme nacionālajām prasībām

Vislielākie konflikti savienībā skāra ārpolitikas un konsulāro jautājumu — Norvēģija vēlējās atsevišķu konsulāro dienestu, kas varētu pārstāvēt tās ekonomiskās intereses pasaulē. Savukārt Zviedrija uzstāja uz kopīgu ārpolitiku. Šāda politikas neatbilstība, kā arī pieaugošais norvēģu nacionālisms un ekonomiskā attīstība 19. gadsimta beigās (industrializācija, tirdzniecība un emigrācija uz ASV) veicināja vēlmi pilnīgai neatkarībai. Arī simboliski elementi — piemēram, kopīgā karogu zīme (union mark) un tās izmantošana — kļuva par strīdu punktu.

Izjukšana 1905. gadā

Konflikti sasniedza kulmināciju 20. gadsimta sākumā. Norvēģijas likumdevējs pieņēma lēmumu par atsevišķu konsulāro dienestu izveidi, ko Zviedrija neatbalstīja. Pēc sarežģītām politiskām debatēm un neveikliem piedāvājumiem kompromisos, Norvēģijas Storting 1905. gada vasarā pasludināja, ka savienība ar Zviedriju vairs nepastāv, jo karaļa pārstāvji Zviedrijā vairs neaizstāv Norvēģijas konstitucionālos tiesiskos mehānismus. Norvēģi rīkoja arī tautas nobalsošanu, kurā pārliecinoša vairākuma atbalsts deva mandātu neatkarībai.

Savienība izjukusi galvenokārt politiski un miermīlīgi — starp abām pusēm notika sarunas, kuras izvērtās līdzsvarotā risinājumā bez lielāka militāra konflikta. Pēc izstāšanās Norvēģija izvēlējās monarchiju un uzaicināja Dānijas princi Kārlu, kurš pieņēma vārdu Haakons VII un kļuva par pirmo jaunās neatkarīgās Norvēģijas karaļu dinastijas pārstāvi.

Mantojums

Savienības periods (1814–1905) ir nozīmīgs abām valstīm: tas atstāja ietekmi gan konstitucionālajā attīstībā, gan nacionālo identitāšu veidošanā. Lai gan pastāvēja kopīgs monarhs un ārpolitiskie aspekti, Norvēģija saglabāja plašu autonomiju, kas ļāva tai izveidot stipru iekšpolitisku pamatu neatkarības brīdī. Savienības izjukšana 1905. gadā tiek uzskatīta par vienu no retais piemēriem, kurā sarežģīta starpvalstu sarunu ceļā tika atrisināts jautājums par valstu šķelšanos bez plaša kara.