Norvēģija

Vēsture

Hafrsfjorda kaujas (872. gadā pēc Kristus) rezultātā mazās karaļvalstis kļuva par vienu lielāku karaļvalsti, kurā valdīja Haralds Fairhairs. Pēc karaļa nāves Norvēģijas iekšienē atkal pastāvēja mazākas karaļvalstis.

Zivju krājumus (jeb zivis, kas ir kaltētas, žāvētas ārā aukstā laikā) tirgoja un eksportēja; tas notika jau 9. gadsimtā, 10. gadsimtā vai 11. gadsimtā līdz 1066. gadam. Citos avotos minēts, ka eksportēšana notikusi jau 12. gadsimtā; zivju krājumi ir viens no senākajiem valsts [preču veidiem], ko pārdod eksportam.

1349. gadā puse norvēģu iedzīvotāju nomira, saslimuši ar buboņumēri (jeb melno nāvi).

Kad 1387. gadā nomira Norvēģijas karalis, līdz pat 20. gadsimtam Norvēģijas karaļa nebija.

1397. gadā Dānija, Norvēģija un Zviedrija noslēdza Kalmārassavienību.

Pirmā [zināmā] karte, kurā iezīmēta Norvēģija, tika izveidota 1482. gadā.

Zviedrija izstājās no Kalmāras savienības 1523. gadā. No 1536/1537. gada Dānija un Norvēģija izveidoja personālūniju, kas 1660. gadā kļuva par Dānijas un Norvēģijas valsti; Norvēģija bija vājākā savienības ar Dāniju daļa. Šī savienība pastāvēja līdz 1814. gadam, kad Ķīles līgumā tika noteikts, ka Norvēģija tiek atdota (vai atdota) Zviedrijai; Dānija neatdeva Fēru salas, Islandi un Grenlandi.

Norvēģijas konstitūcija tika uzrakstīta 1814. gadā un parakstīta tā paša gada 17. maijā. Tomēr Dānija, kas Napoleona karos bija zaudētāju pusē, zaudēja Norvēģiju Zviedrijai, kas bija uzvarētāju pusē.

1814. gada 26. jūlijā sākās Zviedrijas un Norvēģijas karš. Tas beidzās 14. augustā, jo tika noslēgta vienošanās, ko nosauca par Mosas konvenciju.

Savienība ar Zviedriju: tā sākās 1814. gada 14. augustā, kad tika parakstīta Mosas konvencija (lv); savienība ilga 90 gadus.

1882. gada vēlēšanu rezultāti noveda pie tā, ka parlamentārisms kļuva par daļu no Norvēģijas politiskās sistēmas; vēlēšanu iznākumu noteica "purva cilvēku" balsis; to vidū bija skolotāji, mākslinieki un amatnieki, kuri nebija nabadzīgi, bet kuriem arī nepiederēja zeme; lai iegūtu balsstiesības, bija nepieciešamas zemes īpašumtiesības vai līgums par zemes izmantošanu; "purva cilvēki" bija ieguvuši lētu zemi, kas bija gandrīz bezjēdzīga, izņemot balsstiesības.

Tiesības balsot [ valsts un pašvaldību ] vēlēšanās sabiedrībai (jeb plašai sabiedrībai) tika piešķirtas 1898. gadā.

Zviedrijas un Norvēģijas savienības beigas bija 1905. gada 7. jūnijs, kad Norvēģija ieguva neatkarību.

1905. gadā Dānijas princi Kārli ievēlēja par Norvēģijas karali. Viņa kā karaļa vārds bija karalis Hāksons VII.

Pirmajā pasaules karā Norvēģija bija neitrāla un kalpoja kā tirdzniecības valsts.

Norvēģija Otrā pasaules kara laikā centās saglabāt neitralitāti, taču no 1940. gada 9. aprīļa līdz 1945. gada 8. maijam to okupēja Vācijas spēki.

1952. gadā Norvēģija kļuva par NATO dalībvalsti.

20. gadsimta 60. gados nafta tika atrasta Norvēģijas Ziemeļjūras daļā; nafta tika atrasta zem jūras gultnes.

Karaliskā ģimene kopš 1905. gada

Karalis Hāksons VII bija precējies jau pirms ierašanās Norvēģijā (1905. gadā). Viņa sieva, princese Moda, kļuva par karalieni Modu. Viņu dēls, Dānijas princis Aleksandrs, kļuva par kroņprinci Olavu un 1957. gadā sekoja tēvam kā karalis Olavs V. Olavam un viņa sievai kroņprincesei Mertai bija trīs bērni: princese Ragnhilda, princese Astrīda un princis Haralds (vēlāk kroņprincis Haralds un 1991. gadā viņš sekoja tēvam kā karalis Haralds V).

Karalis Haralds ir pirmais Norvēģijā dzimušais karalis vairāk nekā 600 gadu laikā. Viņam ir divi bērni: princese Mārtha Luīze un kroņprincis Hakons Magnuss.

Valdība

Aizsardzības ministrija

Norvēģijas valdības spēkiem Sīrijā (no 2017. gada) un Afganistānā strādā Norvēģijas karavīri, kā arī karavīri no citām NATO dalībvalstīm.

Ekonomika

Eksportē dabasgāzi, naftu, hidroelektroenerģiju un zivis. Citi dabas resursi ir lauksaimniecība, meži un derīgie izrakteņi.

Valdība iekasē daudz naudas no dažādiem avotiem un īsteno politiku, kuras mērķis ir sadalīt šo bagātību starp norvēģiem. Šī bagātības sadale notiek gan tieši, gan netieši.

Etniskā piederība

Lielākā daļa Norvēģijas iedzīvotāju ir etniskie norvēģi. Viņi runā valodā, kas ir radniecīga vācu un angļu valodai. Zviedru un dāņu valodas ir tik tuvas norvēģu valodai, ka lielākā daļa norvēģu tās saprot. Visā Norvēģijā runā dažādos dialektos. Norvēģi nav vienisprātis par to, kā izveidot vienu pareizu rakstu valodu. Tāpēc ir divas standarta valodas - Bokmål un Nynorsk. Nynorsk lieto rakstībā lielākajā daļā rietumu apgabalu un centrālajos kalnos. Bokmål valodā raksta lielākā daļa pārējās valsts teritorijas iedzīvotāju.

Norvēģijas pamatiedzīvotāju - sāmu tautas - dzimtene ir valsts ziemeļu daļā. Viņu valoda nebūt nav radniecīga norvēģu valodai. Dažos pagastos tālajos ziemeļos viņi veido iedzīvotāju vairākumu. Daudzi sāmji tagad dzīvo ārpus sāmu dzimtenes, galvenokārt Oslo un citās lielajās pilsētās. Agrāk sāmiem skolās bija jāmācās runāt norvēģu valodā. Tagad sāmu bērniem sāmu valoda skolā tiek mācīta kā pirmā valoda, un norvēģu valoda ir pirmā svešvaloda.

Pēdējo 30-40 gadu laikā Norvēģijā ir ieradušies daudzi imigranti. Viņi pārsvarā dzīvo Oslo un tās apkārtnē, kā arī citās lielajās pilsētās. Daudzi imigranti nāk no tuvējām valstīm, piemēram, Zviedrijas, Dānijas, Vācijas, Polijas un Krievijas. Daudzi imigranti ir arī no tādām tālām valstīm kā Pakistāna, Somālija, Irāka un Vjetnama.

Tradicionāli visi norvēģi bija luterāņi - protestantu ticības paveids. Vēl joprojām vairāk nekā 80 % norvēģu ir luterāņi. Citas svarīgas konfesijas ir islāms, citas protestantu grupas un katolicisms.

Tūrisms

Norvēģijā vairāk tūristu ierodas no Vācijas nekā no jebkuras citas valsts. Norvēģiju apmeklē arī daudzi zviedri, dāņi, briti, holandieši un itāļi. Zviedri un dāņi bieži ierodas ziemā, lai slēņotu. Pārējie galvenokārt ierodas vasarā. Daudzi cilvēki Norvēģiju apmeklē, lai redzētu ziemeļblāzmu, ko dēvē arī par "ziemeļblāzmu".

Mediji

Lielākie valsts laikraksti Norvēģijā ir Verdens Gang (VG), Aftenposten un Dagbladet.

Kultūra

Norvēģu kultūru var salīdzināt ar angļu kultūru, jo tur tiek uzskatīts, ka izrādīties ir slikti, atšķirībā no ASV, kur tas ir daudz pieņemamāk. Tas ir svarīgs norvēģu kultūras aspekts, un tas ir saistīts ar egalitārisma filozofiju. Šī iemesla dēļ cilvēki lietas novērtē par zemu, piemēram, ja norvēģis saka, ka kaut kas ir labs vai jauks, tas var nozīmēt, ka tas ir patiešām lieliski.

Vikingu laikmeta priekšmeti (Norvēģijā) ir apskatāmi muzejos: Viens no priekšmetiem ir Gokstad kuģis.

Norvēģijas muzeju vidū ir Ibsena muzejs, kas nosaukts Henrika Ibsena vārdā.

Zemnieku kultūra (bondekulturen) bija brutāla. Līdz pat 19. gadsimtam nevēlamus bērnus "ievietoja mežā" (sette barn på skogen), lai tie nomirtu; galu galā [lauku] policija, ko veidoja personas, kuras sauca par lensmann (en), spēja kontrolēt [un apturēt] šos noziegumus.

Modernās, izliektās slēpes tika izgudrotas Norvēģijas provincē Telemarkā 19. gadsimta sākumā.

Politika

Norvēģijā vara ir sadalīta starp trim atzariem: Tieslietu nozare, valdība un parlaments (Stortinget). Norvēģijai ir arī karalis Haralds V, taču viņam nav reālas varas un viņš darbojas kā simbols un vēstnieks. Šādu valsts pārvaldes formu sauc par konstitucionālo monarhiju. Vēlēšanas notiek reizi četros gados, un vēlēšanu uzvarētājs ir tā partija vai partiju koalīcija, kas iegūst visvairāk balsu un vietu parlamentā. Pēc vēlēšanām uzvarētāji kopīgi noskaidro, kam jābūt premjerministram, kā arī pārējos ministrus.

Šeit ir īss kopsavilkums par lielākajām politiskajām partijām Norvēģijā no kreisās uz labo politisko asi:

• Sarkanais (Rødt): (Rådt): revolucionāra sociālistiska partija, kas darbojas par ienākumu vienlīdzību, darba tiesībām, kontrolētu ekonomiku un feminismu. Sarkanā partija ir vienīgā šajā sarakstā iekļautā partija, kas nav Norvēģijas parlamentā.
• Sociālistiskā kreiso partija (Sosialistisk venstreparti): Šī partija nav ļoti radikāla un pievēršas vides jautājumiem, kā arī izglītībai. Partija tradicionāli tiek uzskatīta par "skolotāju partiju", jo tās uzmanības centrā ir mācības un skola. Varētu teikt, ka SV drīzāk ir sociāldemokrātiska, nevis sociālistiska partija, jo sociālistiskie uzskati gadu gaitā ir izbalējuši. Viņi bija radikālāki 70. un 80. gados.
• Norvēģijas Darba partija (Arbeiderpartiet): Darba partija ir lielākā partija Norvēģijā. Tā iestājas par spēcīgu ekonomiku ar daudziem noteikumiem privātajiem uzņēmumiem un tradicionāli ir strādnieku partija, kas nodrošina darba ņēmēju tiesības un labklājības valsti.
• Centra partija (Senterpartiet): Centra partija agrāk bija pazīstama kā lauksaimnieku partija; viņi vairs neizmanto šo nosaukumu, bet joprojām ir populāri galvenokārt laukos un citos lauku reģionos, jo viņi darbojas vides un Norvēģijas lauksaimnieku aizsardzības labā. Piemēram, paaugstinot tarifus vai uzliekot nodokļus importam, lai ārvalstu pārtika maksātu dārgāk un cilvēki pirktu no norvēģu lauksaimniekiem. To sauc par protekcionismu.
• Zaļo partija (Miljøpartiet de Grønne): Zaļā partija darbojas tikai vides labā un pēdējā laikā ir ieguvusi lielu popularitāti ar savu radikālo politiku. Lielākoties tā ir kreisā partija, bet tā pāriet uz citu pusi, ja tas palīdz videi.
• Liberālā partija (Venstre): Venstre (Venstre): Lai gan angļu valodā tā tiek saukta par kreiso partiju, patiesībā tā ir sociāli liberāla partija, kas pieder Norvēģijas politikas centriski labējai daļai. Viņi iestājas par tādām liberālām tiesībām kā vārda brīvība, dzimumu līdztiesība, kā arī rūpējas par vides aizsardzību. Tāpēc viņi ļoti atbalsta sabiedrisko transportu.
• Kristelig Folkeparti: Kristīgā tautas partija pašlaik aktīvāk darbojas vietējā nekā valsts politikā.
• Konservatīvā partija (Høgre): Tā ir konservatīvā partija un ir otrā lielākā partija Norvēģijā. Tā iestājas par brīvo tirgu, liberālām tiesībām un iespēju vienlīdzību. Viņi ir draudzīgi pret privātajiem uzņēmumiem un atbalsta ekonomikas izaugsmi, samazinot nodokļus, lai vairāk cilvēku varētu uzsākt uzņēmējdarbību.
• Progresa partija (Fremskrittspartiet): Progresa partija ir labējā partija. Tā iestājas par stingrākiem imigrācijas likumiem, brīvu tirgu un bargiem sodiem par noziegumiem. Tā atbalsta arī privātskolas un vienotus nodokļus.

Konservatīvā partija un Progresa partija pēc ievēlēšanas 2013. gada vēlēšanās pašlaik strādā kopā koalīcijas valdībā. Tā ir arī mazākuma valdība, tāpēc, lai panāktu pārmaiņas, tai ir jāsadarbojas ar citām parlamentā esošajām partijām.

Lielākās pilsētas

Pilsēta, kurā dzīvo visvairāk cilvēku (jeb iedzīvotāju), ir Oslo. Bergenas pilsētā dzīvo 251 000 cilvēku; Tronheimas pilsētā dzīvo 172 000 cilvēku.

Daži apgalvo, ka Bergena un Tronheima viduslaikos bija Norvēģijas galvaspilsētas.

Ar Norvēģijas valdību saistītās organizācijas

• NATO : Norvēģija bija NATO dibinātāja.
• Apvienoto Nāciju Organizācija

Saistītās lapas

• Norvēģijas upju saraksts
• Norvēģija olimpiskajās spēlēs
• Norvēģijas nacionālā futbola izlase