Norvēģija ir valsts Eiropas ziemeļos. Tā ir Skandināvijas pussalas rietumu daļa. No rietumiem Norvēģijas cietzemi ieskauj Ziemeļjūra un Atlantijas okeāns, bet no austrumiem tā robežojas ar Krieviju, Somiju un Zviedriju. Dienvidu piekraste skar Oslo fjordu, Skageraku un Ziemeļjūru. Norvēģijas teritorijā ietilpst arī Arktikas salas — galvenokārt Svalbarda un Jan Mayen, kurām ir īpaša juridiska un ģeopolitiska nozīme. Valsts ir pazīstama ar garo un izliektu krasta līniju ar daudziem fjordiem (kopējais krasta garums, ieskaitot fjordus un salas, ir vairāki tūkstoši kilometru), augstām kalnu grēdām — Skandināvijas kalniem —, ledājiem un plašām tundras un boreālo mežu teritorijām ziemeļos. Klimats piekrastē ir salīdzinoši mērens, ko ietekmē Ziemeļatlantijas straume (Gulf Stream), taču iekšzemē un augstkalnos var būt daudz bargāks. Norvēģijas daba piedāvā polārās naktis un pusdienas saules fenomenu ziemeļu reģionos, kā arī bagātīgas zivju un jūras resursu zonas.
Norvēģijas monarhija ir neatkarīga kopš 1814. gada. Tās valsts galva ir karalis - Haralds 5. (kurš tronī atrodas kopš 1991. gada). Valsts svētki ir 17. maijs, kad tiek atzīmēta Norvēģijas 1814. gada konstitūcija. Parlamentu sauc par Stortingetu, un tā locekļus tauta ievēl ik pēc 4 gadiem. Norvēģija ir konstitucionāla monarhija un parlamentāra demokrātija — izpildvaru īsteno valdība ar pirmo ministru priekšgalā, likumdošanu veic Stortingets, bet tiesu varu īsteno neatkarīgas tiesas. Valstij ir decentralizēta pašvaldību sistēma (reģioni un pašvaldības), un daļa lēmumu tiek pieņemti lokālā līmenī. Starptautiski Norvēģija nav ES dalībvalsts, taču tā ir NATO dalībvalsts, Eiropas Ekonomiskās zonas (EEZ) locekle un daļa no Šengenas zonas. Oficiālā valūta ir Norvēģijas krona (NOK). Ekonomiski Norvēģija ir bagāta ar dabas resursiem — īpaši jēlnaftu, gāzi, zivīm un hidroenerģiju — un ir pazīstama ar augstu dzīves kvalitāti, spēcīgu sociālo drošības tīklu un stabilu labklājības valsts sistēmu.
Norvēģijā dzīvo aptuveni aptuveni 5,5 miljoni cilvēku. Galvaspilsēta ir Oslo, kas ir arī valsts lielākā pilsēta un nozīmīgs kultūras, rūpniecības un satiksmes centrs. Iedzīvotāju blīvums kopumā ir zems, un liela daļa iedzīvotāju dzīvo piekrastes un dienvidu reģionos. Pēdējos gados Norvēģijas iedzīvotāju sastāvs kļūst arvien daudzveidīgāks kļūstot par imigrācijas galamērķi — pieaug ārzemju izcelsmes iedzīvotāju īpatsvars. Norvēģija lepojas ar augstiem sabiedrības veselības, izglītības un dzīves ilguma rādītājiem.
Norvēģu valoda ir valsts valoda. Pastāv divas oficiālās norvēģu valodas rakstiskās versijas - Bokmål un Nynorsk. Bokmål ir plaši lietots rakstveida variants lielajās pilsētās un medijos, kamēr Nynorsk ir bāzēts uz laukos saglabātajām dialektālajām formām un tiek plaši izmantots vairākos reģionos un skolas praksē. Norvēģā runā daudz dialektu — runātā valoda daudzviet atšķiras no oficiālajiem rakstības variantiem — un norvēģu valoda pieder pie Ziemeļgermaņu (skandināvu) valodu grupas, tuvi saistīta ar zviedru un dāņu valodām. Valsts valodas politika nodrošina izglītību un valsts pakalpojumus abās rakstības formās.
Ziemeļsāmu valodā runā aptuveni 90 % no tiem, kas runā kādā no trim Norvēģijas sāmu valodām. Vairākās pašvaldībās ziemeļu sāmu valoda ir arī oficiālā valoda. Norvēģijā tiek runātas vairākas sāmu valodas (piemēram, Ziemeļsāmu, Lule sāmu un Dienvidsāmu), no kurām Ziemeļsāmu ir visizplatītākā. Sāmu tautai ir īpaša politiska pārstāvība caur Sāmu parlamentu (Sametinget), kas strādā, lai aizsargātu sāmu kultūru, valodu un tiesības uz tradicionālajām zemēm. Papildus norvēģu un sāmu valodām valstī dzīvo arī cilvēki, kuri runā imigrantu valodās (piemēram, poļu, somu, arābu, urdu) un etniskajām valodām kā Kvēnu (Kven) un Romu valodu grupām; daļā reģionu tiek nodrošinātas iespējas mācībām un valsts pakalpojumiem šajās valodās.