Ģeogrāfiskā karte — definīcija, veidi, kartogrāfija un projekcijas

Karte ir kādas teritorijas attēls — parasti Zemes vai Zemes daļas attēlojums, kas apkopo informāciju par vietām, objektu izvietojumu un to savstarpējām attiecībām. Karte atšķiras no aerofotogrāfijas, jo tā ietver interpretāciju — kartogrāfs atlasīs, vienkāršos un izcels nozīmīgākos elementus, padarot attēlu saprotamāku lietotājam. Daudzas dažādas attēlu formas sauc par kartēm, piemēram, zvaigžņu kartes un jūras kartes. Līdz 20. gadsimta beigām gandrīz visas kartes bija uz papīra, lai gan tagad tās arvien biežāk tiek rādītas viedtālruņa vai datora ekrānā.

Vārdu "karte" var lietot arī plašākā nozīmē —, piemēram, runājot par diagrammu vai zīmējumu, kurā parādītas attiecības starp idejām, cilvēkiem, notikumiem vai citiem objektiem. Tāpēc tīmekļa izstrādātāji par vietnes karti parasti sauc tīmekļa vietnes tīmekļa lapu sarakstu.

Cilvēki, kas veido kartes, ir kartogrāfi. Mūsdienās daudzas kartes top, izmantojot GIS (ģeogrāfiskās informācijas sistēmas) datorsistēmas. GIS ir datubāzu sistēmas, kurās dati ir sakārtoti pēc atrašanās vietas un kurās informāciju par dažādiem tematiem var slāņot vienu uz otra (piem., ceļi, upes, administratīvās robežas, zemes izmantošana).

Kartes pamatkomponenti

• Mērogs — norāda attiecību starp attālumiem kartē un attālumiem dabā (piem., 1:50 000 nozīmē, ka 1 cm kartē atbilst 50 000 cm dabā).
• Leģenda — paskaidro simbolus un krāsas, kuras izmantotas kartē.
• Virziens un orientācija — bieži norāda ziemeļu virzienu (piem., ar bultiņu vai ziemeļu rādiusu).
• Koordinātu tīkls — grādjoslu vai projekciju koordinātes sistēma, kas ļauj noteikt precīzas vietas (platums, garums vai kartes koordinātu sistēmas).
• Datums un avoti — informācija par to, kad un kādi dati izmantoti kartei, kas svarīgi precizitātei un interpretācijai.

Kartogrāfija un karšu veidi

Kartogrāfija ir karšu izstrādes zinātne un māksla. Tā apvieno ģeodēziju, ģeogrāfiju, datu analīzi un dizainu. Kartes var iedalīt vairākās galvenajās kategorijās:

• Topogrāfiskās kartes — rāda reljefu, ceļus, apdzīvotas vietas un citus zemes virsmas elementus; bieži izmanto mērogus, kas ļauj mērīt attālumus un virsmas.
• Politiskās kartes — izceļ valstu, reģionu un administratīvās robežas.
• Fiziskās kartes — parāda dabas objektus: kalnus, upes, ezerus un biomasu.
• Tematiskās kartes — koncentrējas uz konkrētu tēmu, piemēram, iedzīvotāju blīvumu, klimatu, ekonomiku vai veselības rādītājiem.
• Navigācijas kartes — piemēram, jūras kartes vai gaisa satiksmes kartes, paredzētas drošai pārvietošanai.
• Astrokartes — piemēram, zvaigžņu kartes, kuras attēlo debesis un astronomiskos objektus.

Kāpēc nepieciešamas karšu projekcijas

Tā kā Zeme ir (aptuveni) apaļa un kartes parasti attēlo plakanu virsmu (papīru vai ekrānu), nepieciešams pārnest trīsdimensionālu virsmu uz divdimensiju. Šim nolūkam izmanto karšu projekcijas. Projekcijas izmanto matemātiku un ģeodētiku, lai noteiktu, kā pārnest koordinātes no lodes uz plaknes. Vienīgā Zemes karte, kas nav projicēta, ir tā, kas uzzīmēta uz lodes (globusa).

Katra projekcija izraisa izkropļojumus. Parasti nevar vienlaikus saglabāt visas četras īpašības: formas, laukuma, attāluma un virziena. Tādēļ izvēlas projekciju atkarībā no kartei nepieciešamā mērķa:

• Mercator projekcija — labi saglabā virzienus un formas nelielos apgabalos, tāpēc bieži lieto navigācijā; tomēr tā stipri izkropļo laukumus pie poliem.
• Petersa (egalitārā) projekcija — saglabā laukumu attiecības, uzsverot reģionu relatīvo izmēru, taču formas var būt izstieptas.
• Lambert konformas projekcija — noderīga aerokartei un reģionālajām kartēm, jo saglabā vietējo formu.
• Robinsona un Winkel Tripel projekcijas — kompromisi, mēģina mazināt kopējos izkropļojumus, bieži izmanto pasaules karšu vizuālai prezentācijai.

Digitālās kartes, GIS un slāņu princips

Digitālās kartes un GIS ļauj apvienot dažādas informācijas kārtas (slāņus) — piemēram, viens slānis var saturēt ceļus, cits — upes, vēl cits — iedzīvotāju demogrāfiju. Šādi slāņi padara analīzi elastīgu: var ātri izslēgt vai iekļaut noteiktu informāciju, veikt telpiskas analīzes, meklēt maršrutus un aprēķināt zonu pārklāšanos.

Karšu kvalitāte un uzticamība

Karšu precizitāte ir atkarīga no izmantotajiem avotiem, mērījumu metodes, mēroga un datuma. Tāpēc labā karte norāda datumus, mērogus un avotus. Interaktīvās tīmekļa kartes un mobilās lietotnes papildus var izmantot reāllaika datus (piem., satiksmi, laika apstākļus), bet lietotājam jāpievērš uzmanība datu atbilstībai un atjaunināšanas biežumam.

Secinājums

Kartes ir plaši pielietojams informācijas attēlojuma veids — no tradicionālajām papīra topogrāfiskajām un jūras kartēm līdz modernām digitālām GIS kartēm. Kartogrāfija apvieno mākslu un zinātni, lai pārveidotu sarežģītu telpisko informāciju saprotamā un lietojamā formā. Kartes veidotājiem jāizvēlas piemērots veids un projekcija atbilstoši mērķim, ņemot vērā kompromisus starp precizitāti, vizualitāti un lietojamību.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir karte?

J: Kāda ir atšķirība starp karti un aerofotogrāfiju?

J: Kādi ir daži karšu piemēri?

J: Kas veido kartes?

J: Kā karte tiek projicēta uz papīra vai datora ekrānā?

J: Vai ir tāda veida kartes, kas nav jāprojektē?

J: Kāpēc tīmekļa izstrādātāji tīmekļa lapu sarakstus sauc par tīmekļa vietnēm?

Meklēt pēc burta