Zeme — trešā planēta Saules sistēmā un dzīvības mājvieta

Uzzini par Zemi — trešo planētu Saules sistēmā: tās veidošanos, unikālo šķidro ūdeni, biosfēru un dzīvības attīstību. Iedvesmojoši fakti un pārsteidzošas gudrības.

Autors: Leandro Alegsa

29-12-2025 22:17

Zeme ir planēta, uz kuras mēs dzīvojam. Tā ir trešā planēta no Saules un vienīgā pazīstamā planēta, kurā pastāv dzīvība. Zeme izveidojās aptuveni pirms 4,5 miljardiem gadu un pieder pie četrām Saules sistēmas klinšainajām planētām (iekšējām planētām) kopā ar Merkuru, Venēru un Marss. Tā ir unikāla ar savu kombināciju — piemēram, piemērotu temperatūru, šķidru ūdeni un stabilu atmosfēru — kas ļāva attīstīties daudzveidīgai dzīvei.

Orbitārie un rotācijas raksturlielumi

Saules lielā masa liek Zemei kustēties ap to, tāpat kā Zemes masa liek Mēnesim kustēties ap to. Zeme apiet ap Sauli vienu reizi (viens gads) ik pēc 365¹ ⁄ ₄ dienām, kas nosaka mūsu kalendāro gadu. Tāpat Zeme arī griežas ap savu asi, tādēļ dienas un naktis mijas — viena pilna pagriešanās ir (viena diena). Zemes ass slīpums (~23,4° pret orbītas plakni) rada gadalaikus, jo dažādos gada posmos dažādas planētas daļas saņem atšķirīgu Saules enerģijas daudzumu.

Uzbūve un fizikālie parametri

Zemes iekšienē ir vairākas loku struktūras: ārējā garoza (krusta), mantija un kodols. Kodols sastāv no ārējā šķidrā dzelzs-niklija slāņa un iekšējā cietā kodola. Konvekcijas plūsmas mantelī un kodola kustības rada Zemes magnētisko lauku, kas aizsargā atmosfēru no Saules vēja un daļēji vājina kosmisko starojumu. Zemei ir liela blīvuma un masas attiecība, un tās gravitācija tur pie planētas lietu, tostarp atmosfēru un ūdeni.

Ūdens, atmosfēra un klimats

Zeme ir vienīgā planēta mūsu Saules sistēmā, uz kuras ir liels daudzums šķidrā ūdens. Aptuveni 74 % Zemes virsmas klāj ūdens (oceāni, jūras, ledāji un saldūdens rezervuāri), tomēr lielākā daļa ūdens ir sāļš okeānā. Ūdens klātbūtne ir būtiska klimata regulācijai, siltuma pārnesei un bioloģiskajām procesām.

Zemes atmosfēra sastāv galvenokārt no slāpekļa un skābekļa, kā arī mazākiem daudzumiem argona, oglekļa dioksīda un citām gāzēm. Atmosfēra rada spiedienu, aizsargā planētu no meteoroīdiem un kopā ar magnētisko lauku palīdz uzturēt apstākļus, kas piemēroti dzīvībai. Klimats var būt ļoti dažāds — no tropiem līdz polārajiem ledājiem — un to ietekmē gan orbīta, gan zemes reljefs, okeānu straumes un cilvēka darbība.

Dzīvība un biosfēra

Ūdens un piemērotā atmosfēra padara Zemi par mājvietu miljoniem augu un dzīvnieku sugu. Biosfēra — Zemes dzīvo daļu — iekļauj organismus, to mijiedarbību un vidi, kurā tie pastāv. Dzīvība ir arī būtiski ietekmējusi planētu: piemēram, agrīnās cianobaktērijas fotosintēzes ceļā izmainīja atmosfēru un piešķīra tai skābekli, kas ļāva attīstīties aerobām organismu grupām. Bioloģiskā aktivitāte ietekmē arī augsnes veidošanos, ūdens ķīmiju un gaisa sastāvu.

Mēness un Zemes mijiedarbība

Mēness gravitācija rada paisuma un bēguma svārstības okeānos, kas ietekmē gan ekosistēmas, gan dažus klimata un ģeoloģiskos procesus. Zemes rotācijas ātrums lēnām samazinās Mēness attāluma dēļ, un šo mijiedarbību pēta gan astronomi, gan ģeofiziķi.

Cilvēka ietekme un saglabāšana

Cilvēka darbība pēdējos gadsimtos būtiski ietekmējusi Zemes vidi: izmaiņas atmosfēras sastāvā (pieaugošs CO2 līmenis), biotopu degradācija, piesārņojums un resursu izsīkšana maina klimatu un ekosistēmas. Tāpēc ir svarīgi attīstīt ilgtspējīgas prakses, saglabāt bioloģisko daudzveidību un samazināt piesārņojumu, lai nodrošinātu planētas veselību nākamajām paaudzēm.

Interesanti fakti

Zemei ir vienīgā zināmā vieta Visumā, kur pastāv daudzveidīga dzīvība.
Planētas virsmas temperatūras, atmosfēras un ūdens cikli rada sarežģītu, savstarpēji saistītu sistēmu — biosfēru.
Zemes magnētiskais lauks var mainīties un pat pārvietoties laika gaitā; pēdējās izmaiņas tiek pētītas, jo tām var būt sekojošas sekas uz satelītiem un radiokomunikācijām.

Zemes pētījumi — no ģeoloģijas un klimata zinātnēm līdz astronomijai un bioloģijai — palīdz labāk saprast gan mūsu planētu, gan to, kā uzturēt tās apstākļus nākotnē. Zināšanas par Zemi ir būtiskas, lai saglabātu tās resursus un dzīvību uz tās ilgtermiņā.

Orbīta un griešanās

Zeme ir daļa no astoņām planētām un daudziem tūkstošiem mazu ķermeņu, kas pārvietojas ap Sauli kā Saules sistēma. Saules sistēma tagad pārvietojas cauri Piena Ceļa galaktikas Oriona ramenim un tā tas notiks aptuveni nākamos 10 000 gadu.

Zeme atrodas aptuveni 150 000 000 kilometru jeb 93 000 000 jūdžu attālumā no Saules (šo attālumu sauc par "astronomisko vienību"). Tā pārvietojas pa savu orbītu ar vidējo ātrumu aptuveni 30 km/s (19 jūdzes/s). Zeme apgriežas visu ceļu apkārt aptuveni 365¹ ⁄ ₄reizes laikā, kas nepieciešams, lai Zeme visu ceļu apliktu apkārt Saulei. Lai katru gadu kompensētu šo papildu dienu, ik pēc četriem gadiem tiek izmantota papildu diena. To dēvē par "garu gadu".

Mēness ap Zemi riņķo vidēji 400 000 kilometru jeb 250 000 jūdžu attālumā. Tas ir piesaistīts Zemei, tāpēc tā puse vienmēr ir vērsta pret Zemi; otru pusi sauc par "Mēness tumšo pusi". Mēness visu ceļu ap Zemi veic aptuveni 27¹ ⁄ ₃dienas, bet, tā kā Zeme tajā pašā laikā pārvietojas ap Sauli, Mēness no tumšās puses uz gaišo un atkal uz tumšo pusi pāriet aptuveni 29¹ ⁄ dienas. No ₂tā arī cēlies vārds "mēnesis", lai gan lielākajai daļai mēnešu tagad ir 30 vai 31 diena.

Zeme pagriežas leņķī ("aksiālais slīpums") attiecībā pret tās ceļu ap Sauli.

Zemes vēsture

Skatīt arī: Lielā oksidēšanās notikums, Zemes vecums, Milzu trieciena hipotēze un Lielais skābekļa veidošanās notikums .

Zeme un pārējās planētas izveidojās pirms aptuveni 4,6 miljardiem gadu. Tās veidojās no gāzu atliekām, kas palikušas no miglājā, no kura izveidojās Saule. Mēness, iespējams, ir izveidojies pēc agrīnās Zemes un mazākas planētas (dažkārt dēvētas par Theia) sadursmes. Zinātnieki uzskata, ka abu planētu daļas atdalījās, veidojot (gravitācijas ietekmē) Mēnesi.

Zemes ūdens nāk no dažādām vietām. Ūdens tvaiku kondensācija, kā arī komētu un asteroīdu triecieni Zemei radīja okeānus. Miljarda gadu laikā (aptuveni pirms 3,6 miljardiem gadu) arhejas laikmetā attīstījās pirmā dzīvība. Dažas baktērijas attīstīja fotosintēzi, kas ļauj augiem no Saules gaismas un ūdens iegūt pārtiku. Tā rezultātā izdalījās daudz skābekļa, ko vispirms uzsūca šķīdumā esošā dzelzs. Galu galā brīvais skābeklis nonāca atmosfērā jeb gaisā, padarot Zemes virsmu piemērotu aerobai dzīvībai (skatīt Lielo skābekļa veidošanās notikumu). Šis skābeklis arī izveidoja ozona slāni, kas aizsargā Zemes virsmu no sliktā saules ultravioletā starojuma. Pirms ozona slāņa izveidošanās sarežģīta dzīvība uz Zemes virsmas nepastāvēja.

Zemes reljefs un klimats pagātnē ir bijis ļoti atšķirīgs. Pirms aptuveni 3 līdz 3,5 miljoniem gadu gandrīz visa sauszeme atradās vienā vietā. To sauc par superkontinentu. Agrākais zināmais superkontinents saucās Vaalbara. Daudz vēlāk bija laiks (kriogēns), kad Zemi gandrīz pilnībā klāja biezas ledus kārtas (ledāji). Par to tiek runāts kā par Sniega bumbas Zemes teoriju.

Cilvēki

Uz Zemes dzīvo aptuveni septiņi miljardi cilvēku. Viņi dzīvo aptuveni 200 dažādās zemēs, ko sauc par valstīm. Dažas no tām, piemēram, Krievija, ir lielas ar daudzām lielām pilsētām. Citas, piemēram, Vatikāns, ir mazas. Piecas valstis, kurās dzīvo visvairāk cilvēku, ir Ķīna, Indija, Amerikas Savienotās Valstis, Indonēzija un Brazīlija. Aptuveni 90 % cilvēku dzīvo pasaules ziemeļu daļā, kur ir lielākā daļa zemes. Zinātnieki uzskata, ka sākotnēji cilvēki ir nākuši no Āfrikas. Tagad 70 % cilvēku nedzīvo Āfrikā, bet gan Eiropā un Āzijā.

Cilvēki dažādos veidos maina Zemi. Viņi ir spējuši audzēt augus pārtikai un apģērbam aptuveni desmit tūkstošus gadu. Kad pārtikas bija pietiekami daudz, viņi varēja būvēt pilsētas. Šo vietu tuvumā vīrieši un sievietes varēja mainīt upes, novadīt ūdeni uz saimniecībām un apturēt plūdus (augošus ūdeņus), kas pārņēma viņu zemi. Cilvēki atrada noderīgus dzīvniekus un audzēja tos, lai tos būtu vieglāk turēt.