Komēta ir pārsvarā ledus bumba, kas pārvietojas kosmosā. To bieži dēvē par "netīru sniega bumbu": komētas sastāv no ledus, putekļiem un klintainas vielas, kas atšķir tās no asteroīdiem. Komētu orbītas slīpums (inklinācija) bieži ir liels, un daudzas komētas neatrodas tuvu eklipticai, plaknei, kurā riņķo lielākā daļa Saules sistēmas objektu. Īsā perioda komētas parasti nāk no Kuipera jostas, savukārt garo periodu komētas reizēm atnāk no tālās Oorta mākonī esošiem reģioniem. Dažas komētas nonāk pietiekami tuvu Zemei, lai tās varētu redzēt naktī.

Uzbūve — kodols, koma un aste

Komētas cietais centrs ir kodols. Tas parasti ir dažus kilometrus liels (dažkārt daži simti metri līdz desmitiem kilometru) un sastāv no sasalušas ūdens, ogļūdeņražu un putekļiem. Kodols ir ļoti tumšs — viena no melnākajām virsmām Saules sistēmā; tam ir zems albedo). Piemēram, kad gaisma spīdēja uz Hallija komētas kodolu, komēta atstaroja tikai 4 % gaismas.

Tuvojoties Saulei, komēta sasilst un daļa ledus sublīmē — tas veido apkārtējo atmosfēru, ko sauc par komu. No komas rodas arī astes, kas var stiepties miljonus kilometru garumā. Parasti izšķir divu veidu astes:

  • putekļu aste — taisna vai līgana un parasti nedaudz aiz komētas orbītas virziena;
  • iona (plūsmu) aste — gaiša, plāna un gandrīz vienmēr vērsta tieši prom no Saules, ko nosaka Saules vējš un Saules elektromagnētiskie lauki.
Aste nekad neseko komētai "aiz muguras", bet vienmēr tendējas projām no Saules starpniecībā esošo spēku dēļ.

Orbīta, periodiskums un izcelsme

Kometu orbītas var būt ļoti dažādas — no gandrīz apļveida līdz ļoti izstieptām elipsēm vai pat parabolām un hiperbolām. Periodiskaskomētas atgriežas pie Saules regulāros intervalos (piem., Halla tipa ar periodu mazāk par ~200 gadiem), kamēr neperiodiskas jeb vienreizējas parādīšanās komētas var viesoties Saules tuvumā tikai vienu reizi vai tikt izsviestas no Saules sistēmas.

Komētas izcelsme saistīta ar diviem galvenajiem reģioniem:

  • Kuipera josta — diska veida reģions aiz Neptūna, no kura nāk daudzas īsā perioda komētas;
  • Oorta mākonis — tāls, sfēriskas formas reģions ap Saules sistēmu, kas ir avots garo periodu un retiem, ļoti ekscentriskām orbītām piederīgām komētām.
Astronomi uzskata, ka daļa novēroto komētu grupu (kometu ģimenes) veidojušās no lielākiem objektiem, kas sadalījušies un tagad riņķo pa līdzīgām orbītām.

Sabojāšanās, sadursmes un nozīme

Komētas reizēm sadalās vai izjūk, piemēram, 19. gadsimtā notika Bjelas komētas dalīšanās. Slavenais piemērs ir Shoemaker-Levy 9 komēta sadalījās, un tās gabali 1994. gadā trāpīja Jupiteram, radot novērojamus triecienus atmosfērā. Tādas sadursmes un sadalīšanās parādības palīdz izprast komētu iekšējo struktūru un Saules sistēmas dinamiku.

Redzamība un pētījumi

Dažas komētas kļūst ļoti spožas, kad tās tuvojas Saulei, un kļūst redzamas ar neapbruņotu aci vai binokli. Komas un astes izmēri var būt iespaidīgi: koma var sasniegt desmitiem tūkstošu kilometru, bet aste reizēm miljonus kilometru. Pētījumi ar teleskopiem un kosmosa zondēm (piem., Rosetta misijas izpēte) sniedz datus par komētu ķīmiju un struktūru, kas palīdz saprast Saules sistēmas agrīno attīstību. Komētas ir kā laika kapsulas — tām ir saglabājusies daļa materiāla no Saules sistēmas veidošanās laikiem.